Ekonomika ir uzsilusi

Laikam palieku vecs, ja parāk daudzas lietas apkārt sāk šķist pazīstamas un redzētas. Ejot pusdienās katru reizi sveicinās daži pazīstami, sen neredzēti ļaudis, avīžu virsrakstos gozējas mana ciema puikasklasesbiedri un skolasbiedri (ar maģisko atslēgas vārdu “miljons”) un partiju sarakstos redzams bars ar bijušajiem kolēģiem. Visi kā viens ir veiksmīgi (vai veiksmīgi rada ilūziju, ka ir veiksmīgi) un raujas melnās miesās pelnīt lielo naudu un darīt ko nozīmīgu, protams, par lielu bet godīgu samaksu.

Nav jau tā, ka esmu baigais izņēmums un citā krāsā krāsots.

Bet šodien man pavisam cits ir prātā – šādu sajūtu esmu jau kaut kur piedzīvojis. Šī sajūta, ka viss notiek, visi pelna, attīstās, būvē mājas, pērk jaunus auto, uzstāda peļņas rekordus un saņem algas pielikumus savās citādi visnotaļ parastajā darba vietās. Pie tā visa vēl tuvojas vēlēšanas un papildus ir politiķi, kuri sola neredzētus labumus, zemākus nodokļus, smaidīgus un pieejamus ārstus, labklājību skolotājiem un laimīgus pensionārus.

Viss notiek.

Bet kādēļ tad nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Ir tāds iekšējais stress. Kaut kāds  pašsaglabāšanās instinkts, kas saka “kad pagājušo reizi apēdi šo sarkano odziņu, tev bija reāli slikti. Jā zinu, izskatās garšīga… bet atceries cik ļoti slikti bija otrajā dienā?”

Daudzi paziņas nu būvē sen izsapņotās mājas. Daudzi precas. Daudzi nu beidzot iegādājas kāroto mazlietoto apvidus auto.

Ir šī iekšējā sajūta, ka man arī varbūt vajag. Bet tā stulbā zemapziņa atkal kaut ko saka. Un saka: “Vigant, atceries ko tev Universitātē mācīja?”

Mēģinu patīt bildi atpakaļ. Kas nu tur bija. Kaut kas svarīgs. Kaut kas tāds, ko es lasīju un domāju, “Vells, kā šito mēs varējām nepamanīt toreiz 2007.?”. Jāpaņem piezīmes un jāpašķir. Kaut kur bija. Tas bija ļoti svarīgi, jo vēl atzīmēju ar lielu izsaukuma zīmi.

Atradu. To sauc par ekonomikas cikliem. Parasti tie ilgst apmēram 5 gadus. Bet gadās, ka izstiepjas pat 10 gadus. Jāpameklā kā mums iet šobrīd. Redz kur ir. Atradu. Bija 1999 gadā. tad 2008.  un … hmm… ir laiks. Toreiz pierakstīju tikai nelielu piezīmi – “ja ir labi, tad ir jātaupa, lai var “izvilkt”, kad būs slikti. Slikti noteikti būs, jautājums tikai cik drīz.”

Bildi aizņēmos no Jāņa Hermaņa, pieseko arī tu!

Šī bilde ļoti labi parāda, ka politiķi var solīt, jo izskatās, ka nauda paliek vairāk. Cilvēki dzīvo labāk (ne visi, bet daļa noteikti). Parādās lieliska augsne populistiem. Kā to redzēt – pagaidām kaut kā nevienā no partiju programmām neredzēju frāzes – “Taupīsim naudu nebaltai dienai” vai “Mums tagad visiem no kaut kā ir jāatsakās, lai sagatavotos krīzei, kas kādu dienu pienāks”. Protams, ar tādiem saukļiem uzvarēt vēlēšanās ir nereāli. Visi zin, ka vēl kādi 2 gadi būs “treknie”, jo Eiropas naudas, lielā dzelzceļa būvniecība, apvedceļi ap piepilsētām, biroju ēkas, tad vēl tiek būvēti 1500 jauni  dzīvokļi Rīgā, privātmājas ap Rīgu, jaunās premium mašīnas tiek lielos apjomos ievestas un lielveikali tiek rauti augšā kā sēnes viens par otru lielāki… viss notiek. Lidojam tuvos un tālos atvaļinājumos kā traki. Pat ierindas strādnieks var normāli nopelnīt. Arī plašāk skatoties visā Eiropā viss ir kārtībā un darba rokas ir pieprasītas.

Vecie, pēc aptaujām visticamāk aizejošie, politiķi vēl steidz grābt, kas iespējams… bet jaunie ar izsalkušām acīm gaida savu kārtu tikt pie siles. Daži vecie politiķi veiksmīgi pārģērbušies un iefiltrējušies starp jaunajiem. Rudenī, pēc vēlēšanām, lai kas arī uzvarēs, veidos valdību un nākamā gada budžetu. Tur būs plānots >5% IKP pieaugums (pieņēmums, ka turpmāk ies ļoti labi), pinīgi neticami nodokļu ieņēmumi, visu celsim, visu būvēsim, visiem lielākas algas un protams arī pašiem politiķiem jāmaksā “adekvāti”, jo profesionāļi jau nestrādā lēti. Spriežot pēc tendencēm, nākamgad kopējā silē būs maģiskie 10 miljardi EUR.

Piekrītu, profesionāļiem, spējīgiem politiķiem un politikas veidotājiem jāmaksā ir adekvāti. Tikai kaut kā neredzas tajā sivēnu barā neviena profesionāļa. Varbūt man laiks brilles nomainīt uz kaut kādām UHD brillēm, bet kaut kā parastās man neļauj saskatīt.

Labi. Pienāks rudens, skaitīsim sivēnus… tfu… atvainojos, pārteicos… politiķus. Pārējiem iesaku un ceru, ka arī pats sekošu šim piemēram – krājiet nebaltai dienai.

Par (ne)darīšanu

first-stepMūsu prāti ir piesārņoti ar neticību pašiem sev, savai valstij un līdzcilvēkiem. Pilnas ziņas ar rakstiem par pazudušiem cilvēkiem, teroristiem un pilnīgi atsaldētiem politiķiem okeāna otrā pusē. Mēs, kā tādi mentālie sadomazohisti, pavelkamies uz mazāko Putina, Trampa vai kāda cita politiķa pirdienu it kā no tā mūsu dzīve mainītos. Nemainīsies. Tavs Share vai Like sociālajā tīklā nemainīs šo politiķu dzīvēs, bet tu piesārņosi tikai savu draugu un tuvinieku prātus ar šo pašu bezcerības un patstāvīgo briesmu sajūtu.

Planēta šobrīd ir vēsturē vismazāk konfliktu taču cilvēki ir nobiedēti, jo katrs šāviens, katrs mirušai tiek pasniegts no pilnīgi visiem rakursiem. Skatoties visu šo negatīvismu mēs absolūti aizmirstam par to, kas mums ir. Mēs, šeit Latvijā, esam kopumā paēduši. Kopumā dzīvojam siltās mājās. Mums ir TV, Internets, Radio un pat 99% arī mobilie sakari. Mums ir veikali uz katra stūra, palīdzības dienesti, sociālie dienesti, policisti, ugunsdzēsēji. Pie katras skolas ir pa policistam ar ieroci pie sāniem. Mēs pieradinām mūsu bērnus baidīties no visa un vienmēr un rādām, ka tikai bruņots vīrs ir vienīgais risinājums. Risinājums kam? Vai mums ir bijuši incidenti skolās?

Mūsu bērniem vērtīgākā lieta vienmēr līdzi ir nevis zināšanas, bet gan mobilais telefons. Simtiem eiro vērtas iekārtas. Ja mēs paskatītos uz vienu Rīgas skolu ar 300 skolniekiem, tad kopējā mobilo telefonu cena būtu kāds miljons eiro… tajā pašā laikā skolās nav pieklājīga projektora, interaktīva materiāla un pietiekami inteliģenti skolotāji, kuru vienīgā motivācija strādāt ir pāris gadi līdz pensijai. Mēs tērējam naudu, sakarus un enerģiju lai sūtītu savu bērnu prestižākā skolā, tā vietā, lai savu vietējo skolu un vispār visas skolas Latvijā padarītu par modernām un prestižām un parūpētos ne tikai par savu atvasi, bet par visiem kopā. Sajūta, ka dzīvojam pēc dabiskās atlases principiem – izdzīvos stiprākais. Nospļaujoties, kas notiks ar “vārguļiem”. Jā, skaidrs, ka mums, vecākiem, ir mazvērtības sindroms, jo lielākoties mēs paši augām ’80 un ’90 kad visi bija salīdzinoši vienlīdz trūcīgi izņemot dažus, kuru vecāki bija augsti ierēdņi vai “spekulanti”, kā toreiz sauca uzņēmējus.

Ieskatīsimies spogulī. Vai pats lepojies ar to ko redzi? Ko tu esi izdarījis, lai cilvēki justos droši, lasītu grāmatas, kļūtu kritiskāk domājoši (nejaukt ar negatīvi domājošiem), bērni komunicētu savā starpā un kaimiņa bērns arī spētu iegūt tik pat labu izglītību kā tavējais? Šī nav dabiskā atlase bet gan kolektīva evolūcija. Kamēr mēs līdīsim priekšā rindā, pastumsim malā nedaudz finansiāli vājākos, tikmēr izaudzēsim tikai dažus līderus, kuri no mums būs iemācījušies tikai līst priekšā citiem un izmantot varu savā labā. Mēs esam atbildīgi ar savu rīcību par to, kādu nākamo paaudzi izaudzināsim un vai tā paaudze būs kolektīvi spējīga attīstīties, sadarboties un radīt. No tā ir atkarīgas arī mūsu pašu vecumdienas, jo viņiem būs jāmaksā par mūsu pārtiku kā arī mūsu mantkārības un varas kāres radītie parādi.

Mēs sapņojam par lielām mašīnām, iespaidīgām algām un siltiem birojiem, kur praktiski nekas nav jādara. Mēs gribam tusiņus, ekstrēmos sporta veidus un vienlaicīgi gribam dzelžainu veselību. Ja paskatāmies no malas, tad ko mēs redzam? Kapitālisms un patērētāju kultūra ir iedzinusi nebeidzamā ritenī, kur mēs spējam atpūsties tikai augstos kalnos vai siltās zemēs. Detalizēti dokumentējot savas “trofejas” sociālajos tīklos, lai radītu veiksmes sajūtu. Jo dārgāk, augstāk, ātrāk, jo labāk.

Apmēram šobrīd tu lasi un domā – “Vigant, kas tu tāds esi lai mācītu kā dzīvot? Pats gan jau ka neesi daudz savādāks!” un droši vien Tev arī ir taisnība. Ja mēs gaidīsim, ka kāds cits celsies un darīs pirmais, tad mēs visi kolektīvi arī nosēdēsim līdz sirmam vecumam.

 Mēs dzīvojam pēc sabiedrības standartiem.  Mēs katrs esam viena divmiljonā daļiņa no sabiedrības. Bet daudzi kopā mēs varam mainīt šo kultūru. Mēs varam mainīt sākot ar mūsu politiķiem balsojot par tiem, kuri patiešām vēlas strādāt un mainīt lietas, nevis piesolīt uz kredīta vēl kādu labumu. Neuzķerieties uz modernajiem “Zīgerista banāniem”, kuri tagad ir bezmaksas autobusu vai vienu pliekanu pusdienu porciju. Atcerieties, ka vilcieni uz Sibīriju arī bija bez maksas par braucienu, bet reāli izmaksāja daudz vairāk pašiem cilvēkiem un valstij kopumā.

Paskaties apkārt! Ko tu vari darīt šodien, šomēnes, šogad, lai sakārtotu savu māju, ciemu, novadu, valsti. Ko tu vari dot valstij?

Grūtākais darbs uz pasaules ir … piecelties no dīvāna. Celies un ej dari neprasot par to samaksu, jo patiesais ieguvums būs daudz lielāks un neizmērāms naudā – brīvība, pozitīva sabiedrība un inteliģenti bērni, kuri cienīs ikvienu… arī mūs pašus, kad paliksim veci un nevarīgi.

Vigants Lesausks