Start-Up mānijas spožums un posts

business-startup-supportUzsākt biznesu Latvijā un daudzās Eiropas valstīs ir pavisam viegli. Pietiek vien ar pāris simtiem Eiro papīru kārtošanai un tu esi sava uzņēmuma īpašnieks. Tagad katrs var būt uzņēmuma īpašnieks. Bet vai katrs var būt arī uzņēmējs?

Ikdienā sastopos ar cilvēkiem, kuriem ir idejas biznesam. Gandrīz katrs jaunietis šodien jau zina, ka radīs mājas lapu, aplikāciju vai kādu digitālo pakalpojumu, kas to padarīs stāvus bagātu vienas nakts laikā. Esmu sastapies ar tik daudz enerģijas pārņemtiem sapņotājiem, ka pašam paliek skumji… jo apzinos, ka absolūti lielākā daļa šo ideju nesasniegs reālus lietotājus. Pat ja arī kāda no idejām sasniegs lietotājus kā pakalpojums vai produkts, tad visticamākais tā ilgi nenodzīvos dēl vienkārša naudas trūkuma.

Skaties kā gribi, bet dienas beigās mēs visi vēlamies siltas vakariņas. Lai tās iegūtu mums ir nepieciešama nauda (vai arī pašiem savs mazdārziņš, laiks lai izaudzētu un krāsns kur pagatavot). Lielākā daļa sapņotāju ar idejām neapzinās ko nozīmē reāli dzīvē īstenot projektu, kur gala beigās ir produkts vai pakalpojums, kuru reāli cilvēki lieto un labprāt maksā prasīto naudu.

Es pats nejauši esmu kļuvis par uzņēmuma īpašnieku (nu jau pirms vairāk kā 2 gadiem). Nejauši, jo tā bija nepieciešams. Man nebija iekšējās motivācijas būt par sava biznesa īpašnieku un joprojām nejūtos kā tāds. Kādēļ?

Tādēļ ka uzņēmums ļauj realizēt manas trakās idejas, bet reālu naudu Latvijā var nopelnīt diezgan garlaicīgos veidos. Manuprāt, galvenais veids – palīdzi pelnīt naudu citiem un tev pašam arī tās būs gana.  Tieši šī sapratne, ka realizējot citu cilvēku veiksmīgās idejas ir tā, kas ļauj pabarot ģimeni, apsildīt māju un reizi gadā maksā par atvaļinājumiem. Tieši šī spēja realizēt ne savas idejas iedod līdzekļus eksperimentiem ar savām idejām neriskējot palikt bez vakariņām un nebaidoties no neizdošanās.

Kad pieredze iegūta realizējot projektus komandā ar citiem pieredzējušiem cilvēkiem, tad var veiksmīgi arī sākt eksperimentēt ar savām. Sākumā varbūt vakaros un kad prototips gatavs, pirmās atsauksmes saņemtas un biznesa plāns 3 reizes pārrakstīts, tad uzņemties risku un mesties ar galvu aukstā ūdenī ko sauc par start-up.

Start Up mānija un tās pamatdalībnieki

Pašu Start Up nosaukumu ir “privatizējuši” tehnoloģisko nozaru uzņēmumi. Bet iesācējuzņēmumi, kā tos latviski dēvē, var būt sākot ar tomātu audzēšanu piemājas dārzā, gan autoservisa atvēršana. Tipiski tiek uzskatīts, ka Start Up vajag kādu pavisam oriģinālu ideju (kuras Latvijā praktiski nemaz nav sastopamas) un dzirksteles acīs pēc iespējas veiksmīgāk to realizēt (atkal – Latvijas apstākļos tipiski pēc iespējas precīzāk nokopēt).

Jau kādu laiku mediji ļoti kultivē mītu, ka pietiek tikai ar ideju. Tiek publicēti raksti par šķietami veiksmīgiem projektiem, kas nu jau vairākus gadus tā arī nav spējuši nevienu Eiro nopelnīt un pat īsti netiek līdz reālam produktam.

Mums ir pilnas biroju ēkas ar līdz nāvei garlaikotiem inženieriem, kas strādā pie milzīgiem pasaules projektiem, kuros grūti ieraudzīt jēgu. Tās ir sekas tehnoloģiskajām “fermām”, kuras pasaules lielie zīmoli ir izveidojuši mūsu pilsētā. Algas ir labas, nodokļus arī maksā, bet jēgu ikdienas darbā saskatīt ir grūti. Cilvēks bez jēgas kļūst truls, tādēļ arī noteikt dažādi meetapi un pichi, lai šos inženierus pamudinātu sākt savu uzņēmumu neskatoties uz absolūti neesošām vadības iemaņām un nespēju strādāt komandā ar atšķirīgi domājošiem kolēģiem.

Šos meetapus un pichus ir apsēduši investori, kas meklē lieliskas idejas pat ar vismazāko potenciālu, lai par nelielu naudu pagrābtu sev “pīrāga” daļu pirms tas ir kaut cik vērtīgs kopā ar galvenā inženiera dvēseli, kas piesieta šīm investīcijām.

Investori un izaugsme

Tie, kas uz šo dienu kaut ko jau ir sasnieguši vai arī tikuši pie kādas vidējā latvieša izpratnē būtiskas naudas, tagad saucas investori. Šad tad ieklīst arī pa kādai ārzemju haizivij, bet galvenokārt mums ir vietējās mazās investorzivis. Lielās haizivis šad tad iepeld mūsu ūdeņos, lai pamēģinātu kādu vieglu mērķi pievākt vai nokost kādu gruntīgu gabalu pavisam neuzmanīgākai lielākai zivij.

Jāatceras, ka investoriem galīgi neinteresē nedz tava ideja, nedz tu, nedz vispār kaut kas no tevis. Investoriem interesē tikai nauda – cik es ielikšu un cik ātri es dabūšu atpakaļ 2…3…5x lielāku apjomu? Tas ir arī tas pats skumjākais – gaidīji naudu un palīdzību, bet dabūji naudu un vagaru. Tev tāpat pašam būs jārealizē projekts vai arī tevi vienkārši nomainīs.

Savā karjerā esmu vairākas reizes bijis klāt brīdim, kad jaunuzņēmums sper pirmos reālos soļus lielajā pasaulē – tas ir ĻOTI grūti un riskanti. Pat ar vislielāko apņēmību un talantīgākajiem cilvēkiem, tas nav viegli. Tagad, kad vadu nelielu daļu 10 cilvēku apjomā vairākās valstīs vienā no jaunuzņēmumiem, es joprojām jūtos neaizsargāts, neskatoties uz ievērojamo apgrozījumu. Dzīve ir iemācījusi būt piesardzīgam arī pēc tam, kad mazās uzvaras ir izcīnītas, jo tieši tad “bruņinieks” ir visievainojamākais, jo ir zaudējis uzmanību.

Nākamreiz, kad lasīsi kādu veiksmes stāstu par kādu uzņēmumu ar ģeniālu ideju, pie sevis pajautā – vai tā ir tikai ideja, vai tur reāli ir bizness? Vai šis cilvēks ar šo produktu ir nopelnījis kaut vai tik daudz, lai samaksātu algas un biroja īri? Pārāk bieži mums tiek pasniegti veiksmes produkta izstrādājumi.

Nākamreiz, kad lasīsi par kādu investoru, kas ieguldījis naudu kādā no uzņēmumiem, uzdod sev jautājumu – cik daudz naudas un par cik lielu daļu uzņēmuma tika iedots. Vai nav tā, ka tas ir izmisuma solis, lai vienkārši noturētos virs ūdens. Jā, dažreiz investīcijas patiešām ir vietā, kad labam uzņēmumam vajag pielikt naudiņu, lai tas augtu ātrāk un patiešām iekarotu pasauli, bet lielākoties, nauda tiek paņemta, lai izdzīvotu un pretī tiek ieķīlāta dvēsele.

Nākamreiz, kad dzersi alu kopā ar draugiem un stāstīsi par savu fantastisko ideju, kas tev nopelnīs miljonu un jau pirmdien ķersies klāt pie realizēšanas tiklīdz atlūgums būs nolikts priekšniekam uz galda. Paņem telefonu un vienkārši iegūglē vai šāda ideja nav realizēta pasaulē. Ja ir, tad padomā kārtīgi – ar ko tu būsi labāks par to citu un vai reāli vari atļauties zaudēt, ja projekts neizdosies.

Un vēl – neaizmirsti paskatīties spogulī – vai tu esi spējīgs būt uzņēmējs, nevis tikai uzņēmuma vai idejas īpašnieks? Uzņēmēja īpašības ir ļoti atšķirīgas un nepiemīt kuram katram. Ieskaties kārtīgi – vai tu redzi sevī uzņēmēju?

Kā es izveidoju mobilo aplikāciju ar ļoti mazu budžetu

Laiku pa laikam uznāk vēlme un iedvesma ieturēt diētu. Pirms kāda laika radās ideja izveidot mobilo aplikāciju, kas palīdzētu man un arī citiem gribētājiem konkrētās diētas ievērošanā. Tā nu piesēdos vienu vakaru un izveidoju nelielu idejas aprakstu. Pieņemu, ka daudziem no Jums, kam ir ideja par kādu mobilo aplikāciju ir šādas tādas piezīmes. Šajā rakstā centīšos parādīt kāds process bija, un kā es tiku līdz pats savai Android mobilajai aplikācijai.

Pilnākam priekšstatam man uzreiz gan jāsaka, ka neesmu programmētājs, lai arī nedaudz saprotu no principiem kā programmētāji strādā. Neesmu arī dizaineris. vispār mana gaume ir diezgan “kantaina” un visticamākais manis veidotie vizuālie materiāli nebūtu diez ko pieprasīti. Arī angļu valoda, lai arī nav sveša, tomēr nav pietiekami laba, lai radītu darbu angļu valodā, tādēļ mana pieeja bija būt pašam par tādu kā projekta vadītāju, bet trūkstošos projekta elementus nopirkt no cilvēkiem, kuri to māk.

Viss sākas ar ideju.

Piesēdos vakarā un uzrakstīju konkrēti ko tieši vēlos. Rakstīju angliski, jo zināju, ka šo ideju vajadzēs pasniegt darītājiem, kuri visticamākais būs ārzemnieki. Ideja saturēja pavisam vienkāršu nelielu projekta apraksta tekstu:

Scope of the project: Create Android based, public, and free mobile application targeted for woman in age 25 to 40 that are looking to reduce weight and look better. Application gives guidance for 28 day’s with exact information on what to eat on each meal. Application main mission is to be handy information on the contents of next meal.

Tālak sāku domāt kas tieši manam projektam būtu nepieciešams un izveidoju sarakstu ar elementiem:

1. Dizains. Dizainam jābūt ļoti foršam, ērtam un salīdzinoši vienkāršam.

2. Saturs. Lai arī diētas saturs man bija, tomēr bija nepieciešams gan precisēts teksts, gan kopējā instrukcija gan arī bildītes, kuru man nebija.

3. Programmētājs. Kāds kas to visu sazīmēto, izdomāto un sagatavoto materiālu saliks kopā vienā aplikācijā.

4. Projektu vadītājs. Kāds kas to visu koordinēs, savāks, atradīs un pārbaudīs. Nolēmu, ka šo varu darīt es pats.

53cea361ecafd_thumb900A. Aplikācijas veidošanu sāku ar Dizainu. Izvēlējos uztaisīt dizaina konkursu portālā Freelancer.com ar balvu 100$ par labāko iesūtīto dizainu. Kopumā saņēmu 8 pieteikumus un lielākoties tie bija mēsli. Viens no dizainiem (laikam man paveicās) bija lielisks un to arī izvēlējos. Konkursa ietvaros dizaineris man piegādāja ekrānu zīmējumus un ikonas vizuālo attēlu. autors bija no Bangladešas un varu teikt, ka ļoti pieklājīgs cilvēks, strādāja ļoti precīzi un kvalitatīvi. Atbildēja uz jautājumiem un precizēja arī dizainu, lai tas atbilstu manām prasībām.

B. Tālāk kad dizains nu man bija, tad es precizēju darba uzdevumu jau programmētājiem. Darba uzdevumā norādīju jau precīzi kādām platformām un kādā versijām vēlos izveidot aplikāciju kā arī maksimāli precīzi aprakstīju funkcionalitāti kā aŗi pievienoju vizuālo materiālu.

C. Programmētāju arī izvēlējos ar sludinājumu Freelancer.com. Te ir mans sludinājuma teksts, ja kādam interesē.

Kopumā saņēmu 64 pieteikumus cenu diapazonā no 290$ līdz 750$ (750$ biju ielicis kā maksimālo budžetu). Izvēlējos lētāko pirms tam pārliecinoties, ka šim kandidātam ir labas atsauksmes un pieredze mobilo aplikāciju izstrādē. Izstrādātājs bija no Indijas. http://www.sevenstarinfotech.com/

D. Vienlaikus arī izmantojot Freelancer.com piesaistīju dāmu no Amerikas, kas bija ar mieru par 40$ izlabot visus manus angliskos tekstus (kopā vairākas lapas puses) uz literāri korektu angļu valodu. Meitene bija ļoti pieklājīga un ieteica ļoti daudzas izmaiņas tekstā lai tas skanētu labāk un literāri korektāk.

Nosūtīju izstrādātājam visus tekstus, bildītes un vizuālos materiālus un 2 nedēļu laikā tapa aplikācija. Pa vidu tika piegādāta viena versija aplikācijai, kas galīgi nestrādāja kā arī sākuma ekrāna scrollēšana man nepatika (nebija ērta) un projekta vidū prasīju lai maina uz kaut ko daudz patīkamāku un ērtāku, ko arī izdarīja bez iebildumiem.

E. Projekta noslēgumā, kad aplikāciju biju notestējis un viss mani apmierināja (funkcionalitāte bija kā prasīta) tad izveidoju pats savu Google Play kontu (25$) un iedevu piekļuvi izstrādātājam, lai tas nopublicē applikāciju un izveido aprakstošo tekstu.

lejupielādeTā nu tagad varat iemēģināt, kas man sanāca (spiežot uz blakus lielās pogas get it on Google Play). Kopumā projekts aizņēma apmēram vienu mēnesi (izdomāt, sataisīt dizainu, izstrādāt, notestēt un publicēt un izmaksāja vien 500$ jeb jeb gandrīz 400€ + manis paša kā projektu vadītāja darbs kādu 10 stundu apmērā.

Vakariņas vēl lielākā tumsā

Pirms apmēram diviem gadiem man bija iespēja izbaudīt “Vakariņas tumsā”. Pirms dažām dienām atkal paviesojos restorānā Olive un šoreiz solījās būt daudz interesantāk un noslīpētāk.

Vakariņas tumsā ir interesants piedzīvojums. Vakariņu laikā viesiem pilnīgā tumsā tiek pasniegti ēdieni (visiem vienādi) un viesi, sasprindzinājuši visas savas maņas, cenšas saprast, kas tad tiek pasniegts un izbauda garšu neļaujoties acīm radīt pirmo iespaidu pirms vēl ēdiens ir nonācis punčos.

vakariņas tumsā

Šajā reizē mana pieredze bija lieliska! Viesmīlis bija ievērojami atraktīvāks, pastāstīja arī īsumā par šāda pakalpojuma rašanās vēsturi kā arī visu vakaru apkalpoja ar nelielu humora piedevu. Ēdiens bija lielisks! Pavārs bija pacenties pagatavot neierastas produktu kombinācijas ar neierastām garšvielām kā rezultātā viesi cits pēc cita mēģināja uzminēt – kas tad īsti tika pasniegts. Viss bija gards, bet daudz kas nebija saprotams. Tā ir vistas gaļa vai nav? Ja ir tad kādēļ tik savādi smaržo un garšo? Un desertā pīrāgs, kas līdzinās siera kūkai, bet tomēr īsti nav. Gards. Noslēpumains.

Vairākas no sastāvdaļām palika noslēpums pat līdz vakariņu noslēgumam, kad viesmīlis mums parādīja kā tad izskatījās mums pasniegtais ēdiens, kā arī kopējas diskusijas procesā atklāja mistiskās sastāvdaļas (piemēram – grillēts arbūzs bija kaut kas glums, taču garšīgi salds, bet bez izteiktas smaržas… pasniegts pie gaļas ēdiena…  līdz ar to neredzot tā ir pilnīga mistika.)

Kopumā šī “atjaunotā” pieredze bija ievērojami bagātāka un noslīpētāka. Saimnieki bija padomājuši par viesu labsajūtu, iesaistīšanos kā pirms vakariņām tā arī pēc vakariņām, kad maigā gaisotnē cilvēki apsprieda savas domas un pa nelielam gabaliņam atklāja pasniegto ēdienu noslēpumus. Viss ēdiens bija veselīgs, lielākoties no Latvijā pieejamiem sezonāliem produktiem. Cerams pavāram ir vēl daudzas idejas kā pārsteigt savus viesus, jo dažus no noslēpumiem pamanījos atklāt šajā rakstā!

“Vakariņas tumsā” process, kas ir jāizbauda pašam. Smaržu, garšas un skaņu sajūtu sacepums, kas pārliets ar tumsas noslēpumaino mērci un ar ilgu un patīkamu pēcgaršu!

Paldies Olive par uzaicinājumu izbaudīt šo vakaru!

Gāzes iekārtas atmaksāšanās aprēķins (ROI)

Getz gāzes aprēķinsDaudzi no Jums jau zina, ka man ģimenē ir 2 automašīnas Getz. Pirms nedaudz vairāk kā pusgada mēs nolēmām abas automašīnas aprīkot ar gāzes iekārtām, lai braukšana būtu finansiāli izdevīgāka. Pa šo laiku esam baudījuši gāzes iekārtas sniegtās priekšrocības abās automašīnās un nu jau pēc pusgada varu visai godīgi parādīt un pastāstīt par savu pieredzi.

Protams, ka uzstādīt gāzes iekārtu man pamudināja visai augstā benzīna cena un fakts, ka mēnesī (vasarā) mēs nobraucām vairāk par 5000 Km. Kad nobrauc tik daudz, tad degvielas izmaksas diezgan būtiski liek par sevi manīt ģimenes kopējā budžetā. Tā nu pēc nelieliem aprēķiniem tika nolemts uzstādīt gāzes iekārtu. Tagad ir pagājis pusgads un varu pateikt detaļās par visu, kas saistīts ar gāzes ekspluatāciju. Esmu pat izveidojis nelielu failu, kur katrs no Jums var ielikt savus izejas skaitļus, lai saprastu vai gāzes iekārta ir Jums izdevīgi.

Klikšķini uz bildes, lai lejupielādētu Excel failu un izrēķinātu arī savam auto!

Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

Vienkārši glīta bilde, ko sameklēju googleTie cilvēki, kuri seko līdzi man sociālajos tīklos, droši vien pamanīja, ka es pirms dažām dienām aizstāvēju savu bakalaura darbu. Darbs par spēļošanas izmantošanu mārketingā, tiks publicēts tepat blogā kaut kad pavisam drīz. Šajā ierakstā es vēlos pastāstīt par savu pieredzi Bakalaura darba aizstāvēšanā.

Tas notika 2013. gada 16. janvāra rītā. Darba aizstāvēšana paredzēta plkst. 10:00 Aspāzijas 5, kas ir arī plašāk pazīstama kā Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības Fakultāte. Šajā dienā un laikā, savas četru ar pus gados iegūtās zināšanas aizstāvēja 12 Starptautiskā biznesa kursa studenti, to starpā arī es – nedaudz iedomīgs, drosmīgs un pilnīgi mierīgs par savu uznācienu. Kā jau tas ir ierasts, ierodoties 9:20 es jau sastapu pie aizslēgtajām kabineta durvīm pāris no kursabiedriem, kas bija tādā kā vieglā stresa noskaņojumā cenšoties vēl iegaumēt savu sakāmo un PowerPointa slaidu secību.

Kad tikām telpā, tad man bija iespēja vēl pirms visa procesa notestēt, vai varu pieslēgt savu portatīvo un vai viss attēlojas korekti uz lielā ekrāna. Te nu man jāatzīmē, ka tam cilvēkam, kurš iegādājas un plāno IT aprīkojumu auditorijā vajadzētu samazināt algu – kā var ar projektoru aprīkotā auditorijā nebūt iespējas pievienot portatīvo datoru? Izmantojot savu saprašanu par vadu mučkuli zem galda, es sapratu, ka varu palīst apakšā un atvienot no stacionārā datora vadu, kas ļaus man pieslēgt projektoru… un ar tādu īsu vadu knapi aizsniedzoties līdz datoram es panācu sev vēlamo efektu.

Jautāsiet, kādēļ gan es neizmantoju to stacionāro datoru, kas jau bija auditorijā? Atbilde vienkārša – dādēļ, ka esmu nedaudz iedomīgs un nepaļaujos uz vecām bremzīgām kastēm, ja runa ir par manis radīto interaktīvo materiālu. Man nav nepieciešams, lai prezentācijas vidū parādītos visādi pārsteigumi un paziņojumi par fontu nesaderību vai nobīdītu tekstu. Vada gals portatīvā pieslēgšanai normāli aprīkotā auditorijā, manuprāt, ir pats par sevi saprotams.

Aizstāvēšana sākās ap 10:00. Komisija sastāv no ietekmīgā SEA katedras „krējuma”. Daudz dzirdēts par katru, pie gandrīz visiem bijušas lekcijas. Uzvedība jau diezgan bravūrīga no paša sākuma. Zināju, ka komisijā ir arī viens pasniedzējs, Fortiņš, kuram noteikti esmu melnajā sarakstā. Bija tāds incidents kādu pusgadu atpakaļ, kad man nācās viņam paskaidrot, ka universitātē studenti ir „klienti” un ka zīmēšanās ar akadēmiskām zināšanām un ļoti veciem piemēriem no PSRS laikiem, kad bija pavisam cita ekonomiskā sistēma, no industrijas nenostāda viņu pārākā pozīcijā par studentiem ar pieredzi nozarē mūsdienās. Toreiz viņš mani nodēvēja publiski par, citēju, „komjaunieti”. Zināju, ka no šī pasniedzēja var sagaidīt visniknākos jautājumus un mēģinājumus mani iedzīt stūrī. Bet man par pārsteigumu, viņš nebija pagodinājis ar savu ierašanos. (Viņš ieradās kādu stundu vēlāk, kad jau kāds 5 no mums prezentēja)

Mans kārtas numurs bija otrais, tādēļ man bija tā iespēja pirms savas uzstāšanās vēl vērot pirmās kursa biedrenes uzstāšanos un komisijas darbības. Tajā 15 minūtēs, ko dāma pavadīja auditorijas priekšā es vēl nedaudz pārskrēju pāri savam sakāmajam. Tiesa gan es sēdēju tieši blakus komisijas galdam un ievēroju, ka komisija pilnīgi necienīja runātāju, nepievēršot gandrīz nekādu uzmanību stāstītajam, savā starpā sarunājoties un pētot dažādus dokumentus uz galda. Manuprāt, tā nepieklājas! Katrs cilvēks, kas ir izveidojis kaut ko tieši Jums ir pelnījis mazumiņu cieņas, lai viņā ieklausās. Pašiem pasniedzējiem ne pārāk patīk, ja lekcijās viņiem netiek veltīta 100% uzmanība, tad kādēļ paši uzvedas tik pat necienīgi? It kā jau vajadzētu rādīt piemēru?

Un tas mirklis bija klāt. Veicot akrobātisko triku ar mešanos uz ceļiem, vada pārspraušanu no viena datora otrā ļoti ātri dabūju savu lielisko prezentāciju visu apkārtējo uzmanības centrā. Prezentācija noritēja kā iecerēts, ja neskaita vienu no statistikas skaitļiem, kuru komisija tomēr negribēja pieņemt un mēģināja mani iedzīt stūrī. Atzīstu, šaubas bija kaut kādā mērā pamatotas, bet nu nebija īstā vieta un laiks, lai pārāk ilgi ar viņiem strīdētos… lai gan uzdrošinājos arī nedaudz padiskutēt pretī. Pienāca jautājumu laiks un te es sapratu vienu interesantu lietu – pasniedzēju tur sēž, jo tā ir viņu pēdējā iespēja paņirgāties par studentu, pazemot to visiem iespējamiem veidiem vienlaikus demonstrējot savu administratīvo pārākumu – Mēs esam tavs pēdējais šķērslis, lai tiktu pie papīra…. un mēs to izbaudīsim. Esmu bijis daudz un dažādās žūrijās savā mūžā. Ļoti profesionālās, ļoti augstos konkurences apstākļos, bet nu tik iedomīgu komisiju gan negaidīju. Tad vienā brīdī vienam studentam aizrādīja – mēs jūs izsaucām pēc vārda un uzvārda, tādēļ otrreiz stādīties priekšā nevajag un darba tēmu teikt arī nevajag. Kopš kura laika prezentācijas labais stils ir nestādīties priekšā un nenosaukt tēmu? Iedomājos ierodoties konferencē uznāktu priekšā lektors un teiktu – nu jūs jau droši vien programmiņā izlasījāt kas es esmu un ko stāstīšu, tādēļ uz reiz pie lietas. Manuprāt stādīties priekšā un pateikt par ko būs stāsts ir svarīgs paradums!

Ņemot vērā, ka tēma man bija specifiska, jauna un no jomas, kur komisijas locekļi nav diez ko spēcīgi, tad nekas cits neatlika kā jautājumu sadaļā  mēģināt iedzīt mani stūrī ar „formalitātēm”. Šķiet, kas tur tik īpašs. Nu prezentācijā man bija uzrādīti 6 svarīgākie secinājumi darbā. Recenzents bija pie jautājumiem ierakstījis – nosauciet 5 svarīgākos secinājumus… komisija uzdeva man šo jautājumu. Pirmā reakcija – kas Jūs vispār tikko 7 minūtes gulējāt? Es takš tikko parādīju 6 svarīgākos secinājumus. Ņemot vērā, viņu acīmredzamo neuzmanību saturam, es pagāju 2 slaidus atpakaļ un parādīju un paskaidroju ka šiem ir svarīgākie secinājumi… uz ko man mēģināja norādīt – „Es jums prasīju 5 svarīgākos nevis 6!” WTF? Tu gribi svarīgākos secinājumus vai vienkārši atrast, kur piesieties? Kaut kādā mērā līdzīgi bija ar vēl dažiem jautājumiem. Bija arī daži labi jautājumi, konstruktīvi un ar reālu vēlmi dzirdēt atbildi. Nu es savu misiju paveicis nosēdos, lai vērotu tālāk kolēģu prezentācijas.

Tēmas dažādas – sākot no starptautisko reitingu aģentūras reitingu veidošanas sistēmām līdz pat jauna projektu vadības programmatūras risinājuma izstrādei. Dažam veicās labāk, dažam veicās ne pārāk. Kopumā varu teikt, manuprāt, ne visi bija pelnījuši pozitīvu novērtējumu… bet tomēr saņēma. Man gan netapa skaidrs kādiem kritērijiem jābūt, lai saņemtu ieskaitītu, radās iespaids, ka pietiek ar lorem ipsum tekstu vajadzīgo lapaspušu apjomā, kas precīzi noformatēts pēc noteikumiem.

Secinājumi:

  • Pasniedzēji ir iedomīgi, kas izmanto pēdējo iespēju lai demonstrētu savu administratīvo pārākumu par studentiem. Komisijas pilnīgi neinteresē prezentācijas saturs. Sarunāšanās savā starpā, prezentācijas laikā iziešana no auditorijas un ienākšana atpakaļ ir visai pieņemama rīcība.
  • Pofig kādu darbu tu uzraksti, tik un tā tev ieskaitīs un palaidīs ārā. Nekādas reālas kvalitātes kontroles nav, un kā teica kursa biedrene – uz diploma jau atzīmi virsū nedrukā.
  • Ja kādam tu nepatīc, tad tava atzīme būs ļoti subjektīva. Nav objektīvi skaidri noteikumi, kā veidojas novērtējums. Lai arī saņēmu 8, tomēr iekšā palika neapmierinātība – kādēļ ne 9? Vai būs vērtējuma atšifrējums? Vai atzīmi ietekmēja komisijas loceklis, kurš vispār nebija klāt manā prezentācijā, bet ieradās vēlāk?
  • Būtu zinājis, ka tur ir visai vaļīga atmosfēra, būtu paņēmis līdzi videokameru un visu slepeni nofilmējis. To redzot, pēc tam viss būtu daudz precīzāk redzams.

PS

Tie, kas satraucas, vai kritikas rakstīšana visnotaļ publiskā vietā un atklāti nevarētu kaitēt manai karjerai, izglītības iespējām vai kā citādi, varu pačukstēt, ka mani tas neuztrauc. Ticu, ka dzīvojam brīvā valstī, kur vārda brīvība ir visai brīva, bet ja tomēr kādreiz sajutīšu, ka dēļ šī mani kaut kā citādi uztver, tad nu došu jums ziņu. 🙂

Kādēļ Windows 8 ir neveiksmīgs

Pēdējā laikā esmu bijis visnotaļ liels Microsoft produktu fans. Gan daļēji tādēļ ka vēl gadu atpakaļ strādāju Microsoft gan tādēļ, ka biju redzējis daudzus produktus, pat tādus, par kuriem nezināju, ka eksistē. Es ar sajūsmu lietoju Nokia Lumia 800 telefonu un, manuprāt, Windows Phone ir lieliska operētājsistēma telefoniem. Lai vai kā, bet jaunais datoriem paredzētais produkts, Windows 8, manuprāt, ir visai veiksmīga izgāzšanās no Microsoft puses.

Jaunais lietotāju saskarne ir jauka, krāsaina, vienkārša… ja jums ir planšetdators. Bet, ja Jums ir portatīvais dators, tad uzskatiet, ka operētājsistēmas lietošanas prasmes Jums ir jāsāk no nulles. Nav jau tā, ka es pirmo dienu ar datoriem. Man ir pacietība, man ir “digitālā” intuīcija, kur ko spiest, lai kaut kas notiktu. Esmu viens no tiem, kuram var jautāt – kā izdarīt šo vai to, nemācēšu paskaidrot, bet kad piesēžos pie datora tad visai ātri atrodu kur ir kādi vajadzīgie uzstādījumi vai podziņas, lai to dabūtu gatavu. Ar Windows 8 viss ir citādi. Zem skaistās ārienes slēpjas ļoti nepārdomāta vadība.

Mistiskais paziņojums

Vakardien Google kontam nomainīju paroli un protams rēķinos, ka visās programmās un vietās man būs jāievada pa jaunu jaunā parole. Pārsvarā visas programmas pie darbināšanas pašas sāk bļaut – ēee – tev parole ir nepareiza, redz kur ir lodziņš, ievadi īsto. Ievadi paroli un viss ir štokos.

Ar Windows 8 viss ir nedaudz savādāk… man izlec paziņojums un man nav ne mazākās nojausmas kas tā ir par programmu un kur man jāiet tā parole jāvada. (skat bildi) Vēl jo vairāk man tā arī neizdevās atrast šī paziņojuma avotu. Anyone?

Meklētājs ir s@jāts

Var jau norakstīt uz pieradumu, bet realitāte ir lietotājs, nevis sistēma. Windows 8 meklētājs ir konkrēti nelietojams. Ja Windows 7 varēji nospiest Windows taustiņu un vienkārši rakstīt kas tev ir nepieciešams un tur parādījās tādā mazā (nu pārāk mazā) logā dažādi rezultāti, tad ar virzientaustiņiem varēji izvēlēties starp piedāvātajiem un woalā, tu esi atradis programmu, dokumentu, kontaktu, epast, uzstādījumu… jebko. vienkārši vienā vietā ierakstot ko tev vajag.

Tagad viss ir citādi. Lietotājam “draudzīgi”. Tev ir jāatver PA VISU EKRĀNU meklētājprogramma, kas meklē tikai kādā vienā no sadaļām – aplikācijas, uzstādījumu, faili vai pat katrā no individuālajām aplikācijām atsevišķi. Te es saskatu veselas 2 problēmas:

1. huļi (tas laikam nav rupjš lamu vārds) meklētājam jābūt pa visu ekrānu?

2. kādēļ nevar tad arī IZMANTOT visu ekrānu un parādīt  VISUS rezultātus no visām vietām un aplikācijām? Tā vietā ir jāklikšķina pa sadaļām  – lieki klikšķi un neērti.

Metro aplikācijas pret desktop aplikācijām

Viss būtu labi, ja būtu tikai viena veida aplikācijas vai nu Metro vai nu Desktop. Tagad ir tāds kokteilis no abām darba vidēm ir kā es strādātu ar DOS un MAC vidēm vienlaicīgi. Lietojot Metro interfeisu daudzas aplikācijas verot atveras desktops (piemēram ofisa dokumenti veras parastajā desktop ofisā.)… bet tad Skype zvanu saņemot tevi atkal pārsviež atpakaļ uz Metro… sanāk tāda kā lēkāšana starp divām pilnīgi dažādām vidēm. Metro aplikācijas pie tam lietojot ir pilnīgi cita izvēlņu uzbūve un šī mentālā pārslēgšanās reāli kretinē.

Tad vēl ESC ne vienmēr strādā Metro aplikācijā. Ņemot vērā, ka tās atveras pa visu ekrānu, tad gribās aizvērt ciet… klasiskā krustiņa augšējā labajā stūrī nav… LOĢISKI, ka cilvēks intuitīvi spiež ESC pogu. Bet nekas nenotiek. Labi, tad spiežam ALT + F4, programma aizveras… bet palaižas Metro UI, nevis Desktops no kura tu tiki iesviests šajā Metro aplikācijā. Tad tev atkal jāķer pele un jāmeklē kur ir “aplikācija” Desktop vai arī jāatceras mistiskā kombinācija Windows + D, kas agrāk kalpoja par visu logu minimizācijas kombināciju.

Jebkurā gadījumā – Mikss starp Metro UI un parasto dekstopu ir kā pasniegt kompleksās pusdienas, kur laba zupa, lielisks otrais un ļoti gards saldais ir salikts iekšā vienā bļodā un samaisīts. It kā tu dabūt daudz ko labu, bet tas viss kopā ir nebaudāms vai nelietojams.

Kopumā – Par lēgāla Windows 8 Upgrāde iztērētie 29EUR ir mans sliktākais šā gada pirkums.

PS

Bijušie MS kolēģi, neuztveriet to personīgi… ne jau jūs to produktu kodējāt.

Amazon Kindle, vesela bibliotēka tavā kabatā

Nezināju, ka Agata Kristi ir sieviete... agrāk patiešām domāju ka džeks.

Digitālais laikmets laužas iekšā mūsu dzīvēs pa visām spraugām. Viena no nedaudzajām jomāma, kas vēl galīgi nav digitalizējusi mūsu ikdienu ir grāmatu lasīšana… jeb grāmatas. Ironsikā kārtā cilvēki ne pa kam nevēlas atteikties no drukātā papīru kalna, jo lasīt drukāto melns uz balta ir daudz vieglāk un mazāk nogurdinoši. Ironija slēpjas tajā, ka tehnoloģiju attīstītāji ir spiesti investēt miljonus lai atrastu tādu ekrānu, kas spēj maksimāli precīzi radīt to pašu grāmatas lasīšanas sajūtu uz ekrāna kā ir grāmatā.

Pasaulē eksistē pietiekami daudz e-grāmatu lasītāji… un eksistē jau pietiekami sen, taču pavisam nesen – pirms pāris gadiem, šim jautājuma pieķērās arī Amazon.com. Saprasdami, ka drukāto grāmatu ēras beigas lēnām tuvojas, šie darboņi jau laicīgi sāka domāt par to kā tirgos digitālajā laikmetā digitālās grāmatas.

Var jau oponēt, ka digitālais laikmets sev līdzi nes arī tādu ļoti patīkamu lietu kā audiogrāmatas un video grāmatas, jeb filmas. Iespējams tapēc, ka cilvēks negrib saņemt visu gatavu – izdomātu līdz sīkumam, uzfilmētu un “sakošļātu” pasniegtu kopā ar popkorna tūtu un kolas glāzi, bet gan pats dzīvot līdzi stāstam iztēlojoties aprakstītās detaļas, situācijas un tēlus. Lasot grāmatu katrs cilvēks rada pats savu mākslas filmu savā prātā… šī filma katreiz ir unikāla un katreiz tuva pašam lasītājam. Es domāju, ka šā iemesla pēc arī grāmatas joprojām pastāvēs… klusumā, bez liekiem audiotrokšņiem lasot melno tekstu grāmatās cilvēki rādīs paši sev stāstu galvās. 🙂

Tā lūk kādu svētdienas vakaru es iekš amazon.com pasūtīju arī sev šādu iekārtu. Amazone to piegādā uz Latviju un man par pārsteigumu jau 3dien UPS kurjers to ienesa ofisā un pat neprasīdams parakstu pazuda prom. Iekārtas cena ar visu sūtīšanu ir 150$ kas sanāca zem 90Ls mūsu naudiņās…

Digitālais lasītājs Amazon Kindle ir īpaši izstrādāts tā, lai maksimāli atgādinātu grāmatas lasīšanas sajūtas… bet papildinot šo pieredzi ar digitālajam laikmetam pieejamām rozīnītēm:

  • Skaidrojošo vārdnīcu. Jebkurā vietā tekstā atzīmē vārdu un uzreiz Tev parāda šā vārdu skaidrojumu. PRotams funkcija šobrīd strādā tikai anļu vārdiem, bet domāju, ka nākotnē arī līdz Latviešu valodai nonāks.
  • Grāmatu veikalu iekšā pašā grāmatā. Iespēju, prakstiksi jebkuru jaunāko grāmatu saņemt savās rokās lasīšanai pārdesmit sekundēs…. un pat nepieceļoties no sava ērtā lasāmkrēsla. Vai nav jauki?
  • Konkrēts vietas ietaupījums – iedomājies cik daudz grāmatu ir tavās mājās? cik tās aizņem vietas? cik koki dēļ tām ir zaudējuši savu esību mežā?
  • Daudz vieglāk pāršķirt lapas. Lasītājs arī atceras vietu, kur tu beidzi lasīt.
  • Ir vieglāks par vidēja izmēra grāmatu, līdz ar to viegli paņemams līdzi. Tāpat viegli lasīt guļus, kad ilgstoši jātur lasāmais virs sevis.
  • Iespēja redzēt vietas, kuras citi lasītāji ir atzīmējuši… un pašam atzīmēt svarīgus citātus.
  • Meklēšana – viegli iespējams atrast konkrētus vārdus/frāzes tekstā.
Diezgan pārliecinoši var apgalvot, ka Kindle aizņem ievērojami mazāk vietas par papīra grāmatām

Parasto (drukāto) grāmatu priekšrocības:

  • Tomēr teksts ir nedaudz (nu ļoti nedaudz) precīzāks un skaidrāks.
  • Bieži vien grāmatas ne tikai aizņem vietu, bet ir arī dizaina elements un arī kaut kādā mērā pasvītro bibliotēkas saimnieka gaumi un iespējamās zināšanas, kompetences un hobijus. Digitālā grāmata, protams nespēj radīt šādu efektu.
  • Digitālās grāmatas nevar pēc izlasīšanas uzdāvināt kādai bibliotēkai vai aizdot draugam.
  • Digitālās grāmatas tomēr ir nedaudz bezpersoniskākas.

Līdz ar grāmatu digitalizāciju aktualizējas arī tāds pavisam uz grāmatu izdošanu pagaidām neattiecināms jautājums – pirātisms. Ja mūzikas un filmas cilvēki piratizē diezgan plaši, tad grāmatas drukātā veidā piratizēt nebija īsti jēgas (izņemot atsevišķus pavairošanas gadījumus ar parasto kopētāju savām vajadzībām)… Līdz ar digitālo laikmetu piratizētas grāmatas kvalitāte pēc būtības ir identiska oriģinālam, kas savukārt liek aizdomāties par nepieciešamību maksāt par šo saturu. Es personīgi uztveru piratizēšanu salīdzinoši veselīgi – ņemšu tās grāmatas, ko nevarēs nopirkt legāli. Piemēram – Friedmana “The World Is Flat” nav iespējams nopirkt iekš Amazon.com… tad nekas cits neatliek kā meklēt alternatīvus veidus tikt pie kārotā materiāla. Zinu, daži tūlīt steigsies man pārmest ētiku un to, ka nabaga rakstnieks paliks neēdis… bet nu manuprāt pats ir vainīgs, ka neiedomājās atļaut tirgot digitāli savu grāmatu arī mazajā Latvijā (Amazon.com ierobežo grāmatu pieejamību pēc teritorijas… un šo teritoriju nosaka paši autori).

Neskatoties uz iebūvēto WEB pārlūkui, MP3 atskaņotāju un WiFi internetu, tomēr Kindle nav dators vai tablet PC... un ja tomēr lūkosieties pēc interneta pārlūkošanas iekārtas vai spēļu spēlēšanas iekārtas, tad varbūt Jums tomēr skatīties uz alternatīvām – Windows Slate iekārtām, Netbukiem vai Apple iPad.  🙂

Nobeigumā – Manuprāt grāmatu digitalizācija ir tikpat neizbēgama kā avīžu pāriešana interneta formātā… līdz ar to mums, patērētājiem, ir iespējas izvēlēties visērtāko veidu kā pievienoties šai nākotnes attīstības asinsritei un gūt no tās visus piedāvātos labumus. E-lasītājs tagad patiešām konkurē ar grāmatu plauktu… Ja gribi detalizētā redzēt kāds tad ir Kindle un kāds aptuveni ir interfeiss, tad noskaties šo manis ar webkameru ierakstīto nelielo demo un foto galeriju:

This slideshow requires JavaScript.

Pirmā nedeļa ar Linux

linux-online-inc1Nu nedēļa pagājusi kopš dzīvojos ar Linux. Visā šajā posmā tikai vienu reizi vajadzeja pārlādēties uz Windows XP , kas man uz otras particijas – lai paņemtu un pārnestu Bookmarkus no Google Chrome, kas nebija nomigrēti pagaidām. Vispār mans viedoklis ir diezgan pozitīvs – ļoti viegli un ātri ir pievienot sev jaunu nepieciešamo aplikāciju – šodien ievajadzejās izgriezt vienu bildi no ekrānšaviņa – pieliku Gimp un izdarīju, ko vajag. Atzīšos, ka pietrukst Paint un/vai Google Picassa… bet tas vairāk pieraduma dēļ. Tāpat vienbrīd nevarēju pieslēgties pie Wifi, bet tas vairāk bija paša nemācēsanas dēl – pēc nelielas instruktāžas lietas notikās.

Pagaidām vidi dokumenti ko sanemu no sadarbības partneriem un kolēģiem veras vaļā normāli un arī citi nav sūdzejušies, ka kaut kas būtu ne tā.

Šobrid mans apmierinātības līmenis 4 no 5. galvenokārt tādēl. ka nākas dažas minūtes dienā veltīt, lai atrastu kā izdarīt vienu vai otru lietu, ko iekš Windows bija vienkārši, bet te tā uzreiz nevar atrast…. piemēram pēc GIMP instalācijas atradu, ka ir iespējams uztaisīt tikai aplikācijas screenshotu ar jau unstalētu speciālu programmu. 🙂

Vēl nēesmu sācis pētīt advancētās lietas… bet sagaidu daudz interesantu un noderīgu atradumu… un pats galvenais – nav jāuztraucas par licencēšanas jautājumiem. Nezinu, vai jau iepriekš minēju, tad mani noteikti sajūsmina Linuxā tas, ka operētājsistēma uzdod ļoti maz jautājumu… ja gribi dzest, tad izdzēš nevis 3x pārjautā vai patiešām es zinu ko daru. 🙂

Pārgāju uz Linux!

linux-online-incTad nu vienā dienā (pēdejā darbadienā pirms Lieldienām) kolēgis mani saerotizēja tomēr pāriet uz Linux. Atstāju pieejas datus un devos uz tikšanos… pēc kaut kādām 2 stundām biju atpakaļ, un TAS jau bija noticis – mans dators jau bija nomigrēts uz Linux. (tiesa, gan uz atsevišķas partīcijas arī Win palika… katram gadījumam 🙂 )

Pagājušos nedēļ biju atvaļinājumā, un šodien pirmo dienu kā pilnībā daru savus darbus iekš Linux vides. Pirmie iespaidi ir pārsteidzoši labi – Linux diezgan veiksmīgi pats sevi sakopj – updeitojas, instalē visu, kas nepieciešams un viss kas ir instalēts strādā ātri un bez aizķeršanās. Izvietojums atškiras no WinXP… bet tākā biju ieradis lietot pamata lietas jau ne M$, tad īpaši produktivitāte necieta. Visu darbu varu izdarīt ar 3 sev nepieciešamajām aplikācijām…

Nu ko… dzīvosim redzesim! Varbut jūsu priekša ir nākamais Linux lietotājs un  fans! 🙂 Manj au ir prieks, ka man ir izvēles iespēja… Un pašam nemaz nebija tehniski jāiedziļinās niansēs un instalācijas procesos. Asta la vista, Windows!

PS

tagad manā dzīvē ir 3 operētājsistemas – MacOS uz iPhone, Linux uz darba datora un Vistauz mājas kompja… 🙂 dzīve visnotaļ nebūs viegla!

Iz dzīves…

Pirms pāris dienām steidzamā kārtā biju aizskrējis līdz vietējam mazajam veikaliņam. Reti, kad es uz turieni dodos dažādu ekonomisku apsvērumu dēļ, taču tajā dienā bija apstākļi, ka vajadzēja ātri. Nu tāds izpūris ieskrienu veikalā un prasu:”Man lūdzu sešus pienus un 2 baltmaizes!

Pārdevēja, pilnīgi instinktīvi dodas pie nelielā ledusskapīša (kur labi ja 10 piena pakas ir iekšā) un jau ver vaļā, bet tad jautājoši pagriežas uz mani… es sapratu, ka viņa neiebrauca (iespējams, perfekti nepārzina latviešu valodu) un pārliecinoši vēlreiz pasaku:”jā, jā, sešas pakas piena un 2 baltmaizes.

Pasniedzot manis prasīto pāri letei viņa smaidot tikai piebilda:”deviņos vakarā jaunieši parasti pērk 6 alus… nevis pienu!” 🙂

Pieredze: atjaunojam iPhone programmatūru uz 2.0

Kā jau visi pirmās paaudzes iPhone lietotāji būs dzirdējuši, tad ir iznākusi jaunā versija programmatūrai 2.0. Tā nu es šodien piesēdos un izdarīju to – atjaunoju telefona softu uz 2.0.

Nedaudz nočakarējos (atvainojos par izteicienu) un vienā brīdī jau likās, ka esmu savu telefonu padarījis par iBrick… 🙂 Bet nu viss beidzās veiksmīgi un šobrīd baudu AppStore bezmaksas programmas (varu arī maksas… bet nu pagaidām naudiņas žēl).

Telefonu izdevās atdzīvināt/uzlabot  izmantojot šo metodi (izlasiet uzmanīgi no gala līdz galam pirms sāciet procesu).

Mans personīgais process bija sarežģītāks… nevienam neiesaku iet manis piespiedu izvēlēto ceļu:

Vispirms es izmantojot iTunes 7.7 vienkārši atjaunoju uz 2.0… un biju pānojis izmantojot PwnageTool 2.0 padarīt “atbrīvošanas” darbiņu, taču tikai pēc atjaunošanas uz 2.0 konstatēju, ka PwnageTool 2.0 darbojas TIKAI UZ MAC datoriem. Tākā man mājās nav MAC, tad tajā brīdī iestājās neliels uztraukums… telefons nelietojams, un nav neviena veida kā tikt pie “atbrīvošanas programmas”.

Tad es izmantojot šo metodi mēģināju downgradoties atpakaļ daļēji uz 1.1.4, taču tākā man uz telefona nebija BootNeuter, tad es nevarēju piereģistrēties LMT tīklam un neviens no zināmajiem rīkiem diemžēl nevarēja darīt brīnumus. Tad es noriskēju un izmantojot ZiPhone ieslēdzu Recovery modi un caur iTunes 7.7 (ar Shift+Restore) iepūtu telefonā custom Firmwari… un viss rullē! 🙂

Tātad man šobrīd ir pirmās paaudzes iPhone ar V2.0 operētājsistēmu (AppStore, Pushmail supports utt) kā arī Cydia (3šo pušu aplikācijas, agrāk saucās par Installer) un tas viss veikmīgi darbojas LMT tīklā še pat Latvijā.

PS

Lai tiktu pie Appstore ir nepieciešams iTunes accounts… tas ir atsevišķs stāsts, jo no Latvijas tur nav tik viegli piereģistrēties… vajag USA kredītkarti, taču ir veidi kā tur piereģistrēties bez kredītkartes un tādējādi tikt pie bezmaksas aplikācijām… taču maksas aplikācijām ir jāiet uz eBay un jāpērk iTunes dāvanu kartes kuras savukārt jāatprečo iekš iTunes Store.

Kā tikt pie iTunes konta lasiet šeit.

iPhone Latviski

Pirms kāda laika atklāju vienu Latviešu aktīvistu Andri Ludrixu (alx.f1.lv), kas veido programmiņas, lai padarītu iPhone draudzīgāku Latvijai un tās iedzīvotājiem. Vakardien publiski kļuva pieejama latviešu valodas interfeisa pakotne. Vairāk par Pakotni lasiet šeit: LV interface pack.

Iztulkots ir diezgan precīzi un ņemot vērā to, ka tas iz uz entuziasma pamata kā arī pieejams par brīvu es teiktu  – visaugstākajā kvalitātē! 🙂

Alx savā Installer* avotā piedāvā kopā 5 programmiņas, kas padara jūsu iPhone Latvijai draudzīgāku – vai tas būtu Latvijas pilsētu saraksts kontaktos vai pašas Latvijas pievienošana izvēles valstu sarakstā… vai tāds ērts sīkums kā korekts operatora logo (LMT īstais logo) 🙂 Iesaku pievienot šo avotu arī savam iPhone Installerim.

*Installer ir programmiņa uz iPhone, kas ļauj lejupielādēt un installēt daudzas papildus programmiņas, kuras izstrādājuši entuziasti un interešu grupas.

iPhone lietas

pēdējo 2 mēnešu laikā aktīvi lietoju iPhone un joprojām tā iekārta spēj mani pārsteigt… bet nu par visu pēc kārtas.

Installer.

Telefonā iegādējoties bija jau instalēta programmiņa Installer, kas savukārt ir vārteja uz dažādām 3šo pušu aplikācijām (visas pagaidām ir Apple nesertificētas). Lai nu kā, tur ir daudz dažādas un interesantas lietas atrodamas. Peronīgi esmu instalējis diezgan daudz spēlītes (Solitaire, iDope wars un citas). Diezgan noderīga šī Installer aplikācija bija tad, kad nevarēju atrast veidu kā kontaktus no SIM kartes pārkopēt telefonā… kādēļ tas nav standartā?

Lai nu kā pagrīdes programmētāji bija parūpējušies arī par šādas vajadzības atrisināšanu. Pirms dažām dienām sanāca uziet vēl vienu interesantu aplikāciju – iFlickr. Aplikācija ir telefona fotoaparāta aplikācijas papildinājums – ir iespēja uzreiz uzņemtās bildes tagot, komentēt un uploadot uz Flickr. Izmēģināju un baigi ierullē! 🙂 Tagad par īpaši svarīgiem pasākumiem varēšu reportēt bez maz vai online… vēl tikai jāatrod kāds Twitter plugin, kas ņem bildes no iFlickr un publicē bligā… Ja kāds zina, tad varbūt var ieteikt kādu aplikāciju, kur uzreiz var fočēt, twiterēt un komentēt?

iPhone v2

Internetā klīst informācija par jauno iPhone. Galvenā ziņa ir tā, ka jaunajā iPhoni būs iekšā Infineon SGOLD3H chips. ko tas nozīmē? 🙂 Tas nozīmē, ka čips spēs pavilkt dažas jaunas interesantas lietas – GPS, 3G, 3.5 HSDPA (7.2 Mbps ātrumu), 5 Mpix foto un video uzņemšanu. Tas gan nenozīmē, ka tās funkcijas noteikti būs, bet nu čips būs spējīgs to darīt)… nu ko… cerēsim ka ieraudzīsim patiešām jaunas tehniskas iespējas mazajā iekārtiņā! 🙂

Ps Infineon ir izņēmis no savas mājaslapas aprakstu šim čipam… 😦

Baterija

Vairāki kolēģi un paziņas man ir jautājuši par baterijas darbības ilgumu. Nu varu daudzos skeptiķus apbēdināt – baterija velk kā zvērs. Telefonu uzlādēju pilnībā, noskatījos filmu (Transformers 1 sundu un 20 min), vairākus videoklipus, vairāk kā stundu pasērfoju Wifi tīklā, paskatījos dažus youtube un protams kādu pusstundu rināju pa telefonu… un pēc visa šitā tika iztērēta tikai 1/3 daļa no baterijas… tagad pagājušas vēr 3 dienas un vēl neprasās lādēt. Teikšu godīgi – darba nedēļu neizvelk (jo daudz sanāk runāt), bet nu aktīvi lietojot savas 3…4 dienas mierīgi viss rullē!

Ja varat vēl ieteikt kaut ko interesantu, tad droši komentējiet!

Lego 50. gadi!

legoDārgais lasītāj. Lai cik tev arī būtu gadu tu zini, kas ir LEGO. Es esmu LEGO cienītājs. Man ir paprāva kaudze ar klucīšiem un savā laikā ir pavadītas pietiekami daudz stundu būvējot dažādas lielākas un mazākas lietas. Ir pat bijis projekts, kur no manis veidoto par naudu nopirka kāds Latvijas uzņēmums. Viens ir skaidrs – Lego ir kaut kas īpašs… kaut kas kas rosina vantāziju un ļauj no maziem krikucīšiem salikt patiesi lielu domu, tēlu, veidojumu… Ja kādam ir interese, tad man ir pieejamas vairākas grāmatas angļu valodā par LEGO, par būvēšanu, vēsturi, veidiem.

Ļoti labs resurss kur Iegdāties klucīšus ir www.bricklink.com. Tur var dabūt praktiski jebkuru klucīti nepieciešamajā daudzumā… kaut vai 10000 gab… 🙂

Vienīgā no jomām, kur es vēl nēesmu ticis klāt un kura ir tehniski vissarežģītākā ir Robotics. Tiem, kas saistīti ar datortehnoloģijām tas patiešām ir kaut kas aizraujošs, jo principā ļauj patiešām pašam veidot un programmēt robotiņus. 🙂

Un ja tev liekās ka esi kruts, tad paskaties ko šitie bērni var dabūt gatavu:

e-atkarība, jeb vēlme lasīt e-pastus ļoti regulāri!

pushVai tev ir bijis tā, ka visu laiku gribas nožekot jaunākos e-pastus… vai ir tā sajūta, ka gribās ātrāk atbildēt uz saņemtajām vēstulēm? Padomju laikos tas būtu tas pats, kas visu dienu dežūrēt ceļmalā gaidot pastnieku! 🙂

Pēdējos vairāk kā divus gadus man ir bijusi iespēja lietot jaunu, bet Latvijā vēl ne tik populāru risinājumu – Push e-mail.

Par to vairāk uzzināt var Wikipedijā. Principā lieta ir pavisam vienkārša – ir izgudroti gudri telefoni ar pieeju internetam, tad kādēļ lai nesataisīt tā, ka telefons no tava e-pasta servera ņem reālā laikā kā e-psatus, kalendāru,, kontaktus, uzdevumus un patiešo saliek telefonā paredzētajās vietās. tik un tā visa šī augstāk minētā informācija tev ir vajadzīga lielākotiess, lai iepazītos un strādātu tavā labā (atgādinot par tikšanos, ļaujot uzzināt jaunā klienta mobilo telefona nummuru) kā arī ziņotu neuzbāzīgā veidā par jaunajiem e-pastiem.

Varu teikt, ka lasīšanai mobilais telefons ir pilnīgi pietiekama lieta. Rakstīšanai… ne pārāk… ja nu vienīgi tev jāatbild – Jā/nē/prasi tam un tam/nezinu/ok 🙂 No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka šāda programma padara par e-atkarīgu – tu pusdienojot uzmet aci, kas jauns ienācies e-pastos, tu pirms gulētiešanas nočeko, vai kaut kas traks nav noticies… un ziniet, vairākas reizes ir bijis tā ka 12:00 naktī no parneriem atnāk ziņa, uz kuru tu jau gultā esot vari īsi atbildēt un no rīta jau pasūtījums tev ir uz galda. 🙂 Protams, daudziem tas varbūt šķiet galīgi nevajadzīgi un pārāk traki, bet darbaholiķiem tā ir ļoti laba lieta kā tomēr piedalīties procesos pat nesēžot līdz 10iem vakarā darbā.

Latvijā šo risinājumu piedāvā LMT tiešpats un Tele2. Ir iespējams uzlikt arī stand alone versiju no Emoze. Iegādāties profesionālo versiju var no Ericsson un citiem. Pats esmu lietojs Ericsson, LMT tiešpastu un Emoze… visi strādā nevainojami un apēd patiešām ļoti maz datu apjoma (5 …10 Mb mēnesī). Ericsson risinājumā bija vēl tāda fīža, ka varēja pieslēgties caur gprs pie korporatīvās kontaktu bāzes… tas gadījumiem, ja uz telefona sinhronizējas tikai mazā bāzīte, bet vajag dabūt kādu noktaktu no pavisam lielās (glabālās), tad var to efektīvi izmantot.