Izvēles

Šodien gāju pastaigāties pa mežu netālu no mājas. Nonācu krustcelēs. Varēju doties taisni, es zinu, kas tur ir, kas mani sagaida un arī ceļs priekšā ir redzams. Es varēju doties pa labi. Es nojaušu, kas tur ir, bet īsti nezinu vai kaut kas nav mainījies un arī zinu, ka tas ir aplis, kas novedīs mani atkal mājās. Es pirmo reizi šajā krustojumā devos pa nelielu taciņu tieši mežā.

Pēc apmēram 100 metriem es izdzirdēju kādu zāģējam. Jā. Šodien, 2. Janvārī mežā kāds ar rokas zāģi kaut ko intensīvi zāģēja. Es uzmanīgi piegāju tuvāk, bet pietiekami tālu, lai mani nemanītu un vēroju, ka vīrs gados zāģēja nokritušu sausu koku. Blakus bija rati un acīmredzot gādāja sev malku.

Man tas lika aizdomāties par izvēlēm, kuras mēs izdarām savā ikdienā. Mēs varam doties un darīt to ko visi no mums sagaida un arī mēs paši. Mēs varam darīt kaut ko neparastāku un izvēlēties kādu alternatīvu, bet mums reti, kad pietiek drosmes darīt kaut ko pavisam neierastu.

Tieši neierastais ir vispilnākais pārsteigumu, jaunu cilvēku un iespēju. Vienlaicīgi tas ir visgrūtākais, neparedzamākais un varbūt pat bīstamākais.

Grāmata “The Maze Runner”, James Dashner

the maze runnerNedēļas nogalē izlasīju visas 3 grāmatas no sērijas “The Maze Runner” (“The Maze Runner“, “The Scorch Trials,” un “The Death Cure“). Pirmā grāmata stāsta par to kā Tomass pamostas tumšā liftā, kas ceļas augšup. Tomass neatceras ne kā viņš te ir nokļuvis, ne kādēļ… Tomass neatceras par savus vecākus, draugus vai vispār kaut ko būtisku.

Stāsts ir jauniešiem, kas iesprostoti lielā labirintā un mēģina saprast kādēļ viņi tur ir un kā izkļūt laukā. Jau 2 gadus jaunieši ir neveiksmīgi mēģinājuši atrast izeju. Tomass ir īpašs un drīz vien to saprot arī pārējie puiši.

Grāmata par to kā bezcerīgās situācijās domāt ārpus ierastajiem rāmjiem un skatīties uz lietām no citas perspektīvas. Lai arī sižets šķiet nedaudz briesmīgs, tomēr grāmata ir aizraujoša. Kopumā stāsts ir oriģināls un galvenie varoņi visai izteiktām personībām. Ņemot vērā, ka šī ir triloģija, tad jāsaka, ka autors ir patiešām pastrādājis labi. Iesaku nelasīt neko par otro un trešo grāmatu pirms nav izlasīta pirmā. Varu tikai teikt, ka autors spēj aizraut un noturēt lasītāja uzmanību visu trīs grāmatu garumā. Sižeta pavērsieni no grāmatas un grāmatu ir ļoti grandiozi, taču viss ir ļoti eleganti savienots vienā lielā kopējā stāstā, kur netrūkst draudzības, nodevības, spilgtu notikumu pavērsienu.

Grāmatas novērtējums 5/5 

Grāmata lieliski patiks tiem, kas lasījuši tādas grāmatas kā “Bada spēles” vai “Citādie”.

Pēc pirmās grāmatas motīviem ir uzņemt ar filma, kas tiks rādīta šā gad rudenī. Te būs arī filmas treileris:

I believe I can fly! :)

Neticami, bet negaidīti sanāca izbaudīt fantastiskas emocijas un nepārspējamus dabas skatus lidojot ar paraplānu. Lai arī lidojums nav baigi garais (apmēram 10..15 minūtes) tomēr ir pietiekami, lai paspētu sajust putnu lidošanas sajūtas uz savas ādas. Es pats lidojumā biju paņēmis fotoaparātu līdzi augšā, bet sievu fočēju un filmēju no zemes tādēļ pats diez ko daudz kadros nēesmu redzams. 🙂

Man bija sapnis…

tri_esher.jpg05382a32-eee4-434f-bcde-54a8d910dd2dLarge… un tas noteikti nebija nekas līdzīgs Martiņa Lutera Kinga slavenajai runai “I have a dream”, bet nu es tomēr padalīšos. Mani piemeklēja viens no maniem iespējamajiem nākotnes dzīves posmiem – emigrācija. 🙂 Es sapnī piedzīvoju, ka te LV ekonomika ir sagājusi dēlī un ka es esmu par praktiski pēdējām naudām iegādājies vilciena biļeti uz Norvēģiju. (zinu, ka uz Norvēgiju ar vilcienu nevar aizbraukt… bet sapņos bieži ir neloģiskas lietas, kas tajā brīdī nemaz tik neloģiskas neškiet). Tajā pašā dienā uz ātru roku sametis visu vienā nelielā plecu somā arī kopā ar kolēģi devos ceļā. Nonācis galapunktā ieraudzīju nelielu izstabu, kas vairāk līdzinās viesnīcas nummuriņam ar 2 nelielām gultām. Ātri iekārtojies es devos ielās meklēt nodarbi un iztikas avotu. Dīvaini vien škita, ka biju aizmirsis paņemt līdzi no Latvijas mobilā telefona lādētaju un nācās īpaši taupīt telefona bateriju.Tas viss… pamodos… Jutos atvieglots, ka esmu savās mājās, pie savas ģimenes un ka pēc pusstundas jābrauc uz darbu Rīgā, kurš man patiešām patīk.

Bet, kā jau sapnī… vienu brīdi patiešām jutos, ka tas ar mani notiek īstenībā!