Ekonomika ir uzsilusi

Laikam palieku vecs, ja parāk daudzas lietas apkārt sāk šķist pazīstamas un redzētas. Ejot pusdienās katru reizi sveicinās daži pazīstami, sen neredzēti ļaudis, avīžu virsrakstos gozējas mana ciema puikasklasesbiedri un skolasbiedri (ar maģisko atslēgas vārdu “miljons”) un partiju sarakstos redzams bars ar bijušajiem kolēģiem. Visi kā viens ir veiksmīgi (vai veiksmīgi rada ilūziju, ka ir veiksmīgi) un raujas melnās miesās pelnīt lielo naudu un darīt ko nozīmīgu, protams, par lielu bet godīgu samaksu.

Nav jau tā, ka esmu baigais izņēmums un citā krāsā krāsots.

Bet šodien man pavisam cits ir prātā – šādu sajūtu esmu jau kaut kur piedzīvojis. Šī sajūta, ka viss notiek, visi pelna, attīstās, būvē mājas, pērk jaunus auto, uzstāda peļņas rekordus un saņem algas pielikumus savās citādi visnotaļ parastajā darba vietās. Pie tā visa vēl tuvojas vēlēšanas un papildus ir politiķi, kuri sola neredzētus labumus, zemākus nodokļus, smaidīgus un pieejamus ārstus, labklājību skolotājiem un laimīgus pensionārus.

Viss notiek.

Bet kādēļ tad nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Ir tāds iekšējais stress. Kaut kāds  pašsaglabāšanās instinkts, kas saka “kad pagājušo reizi apēdi šo sarkano odziņu, tev bija reāli slikti. Jā zinu, izskatās garšīga… bet atceries cik ļoti slikti bija otrajā dienā?”

Daudzi paziņas nu būvē sen izsapņotās mājas. Daudzi precas. Daudzi nu beidzot iegādājas kāroto mazlietoto apvidus auto.

Ir šī iekšējā sajūta, ka man arī varbūt vajag. Bet tā stulbā zemapziņa atkal kaut ko saka. Un saka: “Vigant, atceries ko tev Universitātē mācīja?”

Mēģinu patīt bildi atpakaļ. Kas nu tur bija. Kaut kas svarīgs. Kaut kas tāds, ko es lasīju un domāju, “Vells, kā šito mēs varējām nepamanīt toreiz 2007.?”. Jāpaņem piezīmes un jāpašķir. Kaut kur bija. Tas bija ļoti svarīgi, jo vēl atzīmēju ar lielu izsaukuma zīmi.

Atradu. To sauc par ekonomikas cikliem. Parasti tie ilgst apmēram 5 gadus. Bet gadās, ka izstiepjas pat 10 gadus. Jāpameklā kā mums iet šobrīd. Redz kur ir. Atradu. Bija 1999 gadā. tad 2008.  un … hmm… ir laiks. Toreiz pierakstīju tikai nelielu piezīmi – “ja ir labi, tad ir jātaupa, lai var “izvilkt”, kad būs slikti. Slikti noteikti būs, jautājums tikai cik drīz.”

Bildi aizņēmos no Jāņa Hermaņa, pieseko arī tu!

Šī bilde ļoti labi parāda, ka politiķi var solīt, jo izskatās, ka nauda paliek vairāk. Cilvēki dzīvo labāk (ne visi, bet daļa noteikti). Parādās lieliska augsne populistiem. Kā to redzēt – pagaidām kaut kā nevienā no partiju programmām neredzēju frāzes – “Taupīsim naudu nebaltai dienai” vai “Mums tagad visiem no kaut kā ir jāatsakās, lai sagatavotos krīzei, kas kādu dienu pienāks”. Protams, ar tādiem saukļiem uzvarēt vēlēšanās ir nereāli. Visi zin, ka vēl kādi 2 gadi būs “treknie”, jo Eiropas naudas, lielā dzelzceļa būvniecība, apvedceļi ap piepilsētām, biroju ēkas, tad vēl tiek būvēti 1500 jauni  dzīvokļi Rīgā, privātmājas ap Rīgu, jaunās premium mašīnas tiek lielos apjomos ievestas un lielveikali tiek rauti augšā kā sēnes viens par otru lielāki… viss notiek. Lidojam tuvos un tālos atvaļinājumos kā traki. Pat ierindas strādnieks var normāli nopelnīt. Arī plašāk skatoties visā Eiropā viss ir kārtībā un darba rokas ir pieprasītas.

Vecie, pēc aptaujām visticamāk aizejošie, politiķi vēl steidz grābt, kas iespējams… bet jaunie ar izsalkušām acīm gaida savu kārtu tikt pie siles. Daži vecie politiķi veiksmīgi pārģērbušies un iefiltrējušies starp jaunajiem. Rudenī, pēc vēlēšanām, lai kas arī uzvarēs, veidos valdību un nākamā gada budžetu. Tur būs plānots >5% IKP pieaugums (pieņēmums, ka turpmāk ies ļoti labi), pinīgi neticami nodokļu ieņēmumi, visu celsim, visu būvēsim, visiem lielākas algas un protams arī pašiem politiķiem jāmaksā “adekvāti”, jo profesionāļi jau nestrādā lēti. Spriežot pēc tendencēm, nākamgad kopējā silē būs maģiskie 10 miljardi EUR.

Piekrītu, profesionāļiem, spējīgiem politiķiem un politikas veidotājiem jāmaksā ir adekvāti. Tikai kaut kā neredzas tajā sivēnu barā neviena profesionāļa. Varbūt man laiks brilles nomainīt uz kaut kādām UHD brillēm, bet kaut kā parastās man neļauj saskatīt.

Labi. Pienāks rudens, skaitīsim sivēnus… tfu… atvainojos, pārteicos… politiķus. Pārējiem iesaku un ceru, ka arī pats sekošu šim piemēram – krājiet nebaltai dienai.

Kipras problēma un interesantais risinājums

Pirms aptuveni pirms diviem ar pusi gadiem man bija iespēja nedēļu paviesoties Kipras salā. Lieliska vieta tūrismam un pilnīgi nežēlīga vieta lauksaimniecībai. Neliela sala, kurai no viena gala līdz otram varēja atbraukt ar taksometru. Iedzīvotāju skaits uz salas līdzīgs kā iedzīvotāju skaits Rīgas pilsētā, kas izvietots kalna pakājē.

Kiprieši, protams, ir lepni par savu valsti un ļoti nemīl turkus, kuri ir okupējuši daļu no Kipras salas. Viesojoties man bija tā iespēja pavērot arī to kā šajā skarbajā klimatā, politiskajā situācijā un ierobežotajā teritorijā, kiprieši pamanās attīstīties, iestāties ES un pat ieviest Eiro.

Pirms aptuveni pusotra gada man bija iespēja universitātē gatavot referātu par kādas valsts ekonomiku un es izvēlējos Kipru. 2011. gada novembrī es gatavojot referātu pie riskiem jau identificēju tos izaicinājumus un riskus Kipras ekonomikai, kuri kā ļaunākajā murgā arī visi piepildījušies pēc pilnas programmas.

Ciešās saiknes ar Grieķiju nozīmē arī kopīgas problēmas

Ja kāds dzīvo nabassaites attiecībās ar kādu citu, tad ekonomikai satricinot vienu valsti pilnīgi noteikta arī partnervalstis cietīs pamatīgi. Ja es būtu cilvēks ar noguldījumiem Kiprā, tad līdz ar Grieķijas problēmām, es būtu bēdzis no Kipras ar visu savu naudu neatskatīdamies. Bija pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Grieķu taupība vai devalvācija (neatkarīgi no izvēles) tiešā veidā ietekmēs Kipras IKP un nodarbinātību. Grieķijas finanšu problēmas arī aizsāka Kipras nedienas.

Būtisks risks, kurš vēl šobrīd nav eskalējies ir saistīts ar “Afrodīti”, jeb milzīgām gāzes atradnēm jūrā… uz kuru apgūšanu pretendē arī pavisam Kiprai nedraudzīgā Turcija. Ja Kipra izdomās savas finanšu problēmas risināt ar pastiprinātu šo resursu apguvi, tad varam sagaidīt nopietnus konfliktus ar šaušanu… jo Kipru neviens neaizstāvēs, kā nekā Turcija ir NATO, bet Kipra līdz ar to nav NATO. Tas viss te var kļūt ļoti ļoti sarežģīti un nesmuki.

Nerezidentu noguldījumi ~600% no IKP (dati pirms vairākiem gadiem)

kipras izaicinājumi

Kipras ekonomikas pamata sastāvdaļa bija finanšu sektors. Galvenokārt pateicoties zemajiem nodokļiem un pievērtām acīm uz pelēkas izcelsmes naudas līdzekļiem. Ja tavu valsti daudzi ārzemju investori un modernie “pirāti” uzskata par bagātību salu, tad jārēķinās, ka kādu dienu šo statusu ātri varētu zaudēt… un tā diena pienāca.

Šodien Vācijas piedāvātais un Kipras valdības apspriestais plāns, kas paredz līdz 10% vienreizēju nodevu no visiem depozītiem, lai palīdzētu segt valsts parādu daudziem investoriem var šķist katastrofa. Bet šajā vietā vajadzētu padomāt arī par alternatīvām. Ja jau reiz Kipras ekonomiku galvenokārt sastāda finanšu sektors un “virtuālie” uzņēmumi (kuģu flotes un aviokompānijas, kuras reāli darbojas citur pasaulē un kurām ir pilnīgi vienalga kur reģistrēties, ka tikai nodokļi zemāki), tad pamata nodokļu paaugstināšana, lai segtu parādu viennozīmīgi atstātu neglābjamu un paliekošu robu ekonomikā. Uzņēmumi masveidā mestos bēgt no Kipras un IKP ciestu katastrofāli un ilgtermiņā… Vācijas piedāvātais risinājums ir bezprecedenta un ģeniāls – paņemt no visiem noguldījumiem kādu nelielu daļu un par to nomaksāt parādu. Tādā veidā Kipras valdības problēmas varētu efektīvi atrisināt uz visu to turīgo rēķina, kuri baudījuši zemo nodokļu politiku… un vāciešiem nebūtu jāsatraucas, ka kārtējo reizi praktiski vienīgie maksā par banketu, kur paši nemaz īsti nepiedalījās.

Līdz šim pasaulē tika piekoptas 2 stratēģijas banku glābšanā:

1. Valsts par nodokļu maksātāju naudu glābj banku, lai turīgie investori nepazaudētu lielus ieguldījumus. Rezultātā sabiedrība apmaksāja turīgo cilvēku investīciju risku, bet turīgie tika pasargāti. Latvijā šādi izrīkojās ar Parex banku – nodokļu maksātāji no savas kabatas piesedza bankas glābšanu, jeb turīgo cilvēku ieguldījumus. Protams bankas īpašnieki bija vienīgie, kuri palika nosacīti bešā.

2. Ļoti reti – ļāva bankrotēt bankai tādā veidā lielajiem noguldītājiem uzņemoties gandrīz pilnu atbildību (izņemot garantēto aizsardzību līdz 100KEUR). Latvijā šādi rīkojās Krājbankas gadījumā, kur valsts principā vienkārši aukstasinīgi noskatījās. Šajā gadījumā noguldītāji virs 100KEUR  samaksāja pilnu rēķinu par savu risku.

Risinājums. Tas ko vācieši piedāvāja Kiprai ir ļoti viltīgs vidusceļš – paņemt no visiem ieguldītājiem kaut kādu daļu naudas, lai nofinansētu banku glābšanu. Ģeniāli! Protams, ka daudziem tas nepatīk, jo teorētiski jau vēl veiklākie varēja paspēt izņemt naudu (kā tas notika Latvijā gan Parex gan Krājbankas gadījumā), bet par visu nāktos maksāt lēnīgākajiem… un tie parasti ir vietējie iedzīvotāji, valsts iestādes kā arī investīciju neprofesionāļi… visi tie, kuriem nav attīstīta oža sajust finanšu sū*** no liela attāluma.

Otrs būtisks ieguvums šādam scenārijam ir tas, ka Kiprai nav ļoti strauji jāpaaugstina nodokļi, kas nozīmē, ka daudzie uzņēmumi, kas ofšoorizējas Kiprā netiks aizbaidīti un trieciens ekonomikai nebūs tik milzīgs un ilgstošs.

Ko mēs Latvijā no tā visa varam mācīties?

1. Liela atkarība no vienas kaimiņvalsts kādā no ekonomikas jomām ir ļoti bīstama. To mēs jau sākām saprast deviņdesmitajos gados, kad bija Krievijas krīze. Manuprāt  mums vajadzētu kritiski novērtēt visas nozares un paskatīties vai neesam vitāli atkarīgi no zviedru bankām, poļu pārtikas, krievu tūristiem un Eiropas subsīdijām lauksaimniecībā. Ja esam, tad iespējams jau laicīgi ir jādara viss iespējamais, lai samazinātu risku un diversificētu dalībniekus katrā no šīm nozarēm piesaistot investorus no ASV, Ķīnas un arābu valstīm. Vai kāds ir aizdomājies – kas notiks ar LV ekonomiku, kad Zviedrijā vai Norvēģijā plīsīs nekustamo īpašumu burbulis? Vai zviedri glābs Baltijā izvietotās zviedru banku meitas? Ja neglābs, tad vai mēs paši maz spēsim to ekonomiski pārdzīvot?

2. Ja pienāk krīze, tad paskatīties uz to nedaudz radošāk un nebaidīties “piestādīt” rēķinu tiem investoriem un uzņēmējiem, kuri baudīja ekonomikas izaugsmes augļus visvairāk. Piemēram, Latvijā sen jau vajadzēja ieviest “noliec atslēgas” principu hipotekārajā kreditēšanā, kā arī super-vienkāršot  privātpersonu bankrota procedūru. Šajos gadījumos atbildību nāktos uzņemties tām finanšu iestādēm, kuras apzināti pieļāva burbuļa uzpūšanos. Tāpat Kipras piemērs ar vienreizēju, aukstasinīgu lēmumu atrisināt lielu daļu no finanšu problēmām vienkārši pievācot proporcionālu daļu no noguldījumiem būtu visai jauks instruments, kuru paturēt prātā.

Varbūt es izklausos pēc traka džeka, kas neko nesaprot no ekonomikas, bet uzdrošinos sacīt – nevajag ticēt visam, ko raksta avīzēs un grāmatās. Izdzīvo tie, kas rīkojas radoši, izlēmīgi un ātri. Kapitālisms savā būtībā ir veidots kā sociālisms bagātajiem un feodālisms nabagajiem… bet šo situāciju valdības var arī mainīt.

Papildināts: Kipras parlaments noraidīja Eiropas  Savienības piedāvāto plānu par procentu ieturējumiem no depozītiem. Manuprāt viena ļoti liela kļūda, kas Kipras valstij maksās pamatīgu krīzi daudzu gadu stagnāciju, jo līdz ko bankas atvērsies, tād visi lielie ārzemju noguldītāji savu naudu aizvāks no šīs valsts projām un par sekām maksās visa tauta.

Visticāmākais Kipra izstāsies no Eirozonas (un varbūt arī Eiropas Savienības), ieviesīs savu valūtu un veiks pamatīgu devalvāciju … un par visām bēdām atkal maksās ierindas cilvēki.

Plāns B – Krievija iedos/aizdos naudu apmaiņā pret “Afrodīti”, kas principā nozīmē tautas lielākā dārguma pārdošanu, lai glābtu Krievijas “pelēko” naudu.

Ekonomiskā Krīze 2.0 tuvojas?

Nu jau kopš 1.janvāra Latvija kļuvusi par tādu kā želejkonfekti, kad nevienam nav īsti skaidrs kādus nodokļus no kura sāks prasīt. Līdz šim galvenokārt izmaiņas bija tādas, ka tās ietekmēja uzņēmumus un parastie cilvēki visnotaļ mierīgi ignorēja, taču pēdējā laikā plānotās nodokļu un tarifu izmaiņas sāk tiešā veidā ietekmēt mūsu personīgos maciņus. Kāda tad ir šī ietekme?

Paskatoties savā ģimenes budžetā es ievēroju interesantu sakarību. Paralēli nelielam ienākumu samazinājumam (1,1% apmērā), ko panāca  ar nodokļu izmaiņām attiecībā uz ienākumiem vēl ir būtiska ietekme uz izdevumu pusi. Lai saprastu reālo ietekmi apskatīsim manu privāto izdevumu struktūru. Ģimenes budžeta lielākās pozīcijas ir (TOP 5 izdevumu pozīcijas jauktā secībā) :

  1. Mājas kredīts
  2. Elektrība
  3. Automašīna (degviela, remonts, nodevas)
  4. Pārtikas iegāde
  5. Bērnudārzs meitai

1. Pozīcijā nav ko analizēt – ir uzņemtas vēsturiskas saistības un tās arī tiek pildītas. NĪ nodokļa palielināšana principā nedaudz tikai ietekmē kopējās izmaksas šajā pozīcijā. 6m EURIBO turās visnotaļ stabili ap 1.3…1.4% un kamēr tas nepārsniegs 2% tikmēr īpaši lielas ietekmes uz kredīta izmaksām nebūs.

2. Elektrība gan bija ar ievērojamu kāpumu. No 1. Janvāra paaugstinājās par 12% un no 1. Aprīļa pieaugs vēl par 20%. Es izrēķināju, ka faktiskai piesaugums salīdzinot ar iepriekšējo gadu būs 43,6%, kas ir patiešām ievērojams kāpums.

3. Automašīnas izmaksas (Mums ir mazs auto Hyundai Getz) pašas par sevi daudz nepieaugs, taču degvielas cena pateicoties nodoklim un papildus nodevām, ko valsts uzliek tirgotājiem jau tagad dod indikāciju, ka Latvijā šogad degvielas cena maksās par 15% vairāk salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Degviela sastāda pusi no kopējām automašīnas izmaksām līdz ar to šī pozīcija rupji rēķinot pieaugs par 7,5%.

4. Pārtikas cenas jau tagat strauji sāk pieaugt. lētākā 2% piena cenas (kuras es uzskatu par indikātoru) ir pieagušas no 32 santīmie litrā līdz 42 santīmiem litrā… un tas ir 30%. Tas pats notiek ar gaļas produktiem. Šķiet vienīgi vistu olas ir palikušas būtiski lētākas un nu jau var kastīti dabūt par 50 santīmiem… kas ir ievērojams kritums.

5. Šī pozīcija īstenībā ir šā ieraksta iemesls. Šorīt man paziņoja, ka bērnudārs no 1. aprīļa maksās par ~20% vairāk pamatojoties uz “inflāciju” (elektrības cenu kāpumu). Šī ir pozīcija, kas pieaug pateicoties pirmajām 4 pozīcijām. Ticu, ka arī citi uzņēmēji izmantos šo lielisko iespēju lai koriģētu cenas un pacenstos uzlabot savu finansiālo stāvokli.

Ar šo nelielo analīzi gribēju parādīt, ka Janvāris un Aprīlis abi izcelsies ar visnotaļ lielu cenu kāpumu (t.I inflāciju) kas principā ir tieša nodokļu paaugstināšanas ietekme… bet inflācijai diemžēl seko viena nelāga lieta, ko sauc par maksātspēju – cilvēki par algu var atļauties mazāk, kas būtiski ietekmē cilvēku optimismu, cilvēki mazāk pērk preces un vairāk domā par braukšanu uz ārzemēm, kas savukārt samazina IKP = ekonomiskā krīze.

Vai mēs paaugstinot nodokļus tā vietā lai valstiskā līmenī taupītu naudu nenonākam jaunā spirālē, kad pēc šādas finansiāli emocionālas ķēdītes izveidojam Krīze 2.0?

Izglītība

lu_369786678 Pēdējā laikā aizdomājos, vai tomēr nevajadzētu saņemties un nenovest līdz diplomam augstskolu. Studēju LU fragmentāri – no 1998. gada pāris gadus studēju Datorzinības, bet sakarā ar darba maiņu no programmētāja par pārdevēju, programmēšanas studijas kļuva galīgi neinteresantas un likās galīgi ne pa tēmu. Tad vairākus gadus esmu studējis ekonomistos. Tiku apmēram līdz pusei (3. kursam šķiet). Nepilna Laika Klātiene (mācības sestdienās) šķita visnotaļ piemērota programma. Par maksu, bet nu sestdienās – līdz ar to studijas apvienojamas ar darbu. Pirms vairākiem gadiem šī doma tomēr tika atmesta, jo nebija laika, arī finansiāli negāja viegli … bet svarīgākais – saturs šķita ļoti nekvalitatīvs.

Karjerā gan jāsaskaras ar to, ka bez augstskolas diploma bieži vien tu neiekļūsti “šortlistā” jeb dažādās darbavietās un projektos visbiežāk tiek atsijāti nost visi bez augstākās izglītības, līdz ar to Tev cilvēkam nemaz netiek dota iespēja pierādīt sevi. Nesatraucieties, darba maiņas vai meklēšanas problēma šobrīd man nav aktuāla! 🙂 Bet dzīve jau pēc būtības ir mainīga – labos laikos ir jāgatavojas tam, lai sliktos laikos būtu spēcīgāks un pieprasītāks tirgū. Arī Karjeras izaugsme parasti tiek ierobežota ar šo “diplomiņu” esamību un neesamību.

Tagad tikai jāizdomā – pieteikties un pieķerties LU Starptautiskajam biznesam vai nē… it kā jau puse no suņa tur ir pārkāpts, atliek vienīgi iespringt un novest līdz galam. Vismaz Bakalaura grādu laikam jau vajadzētu…

Starp citu – LU Mājas lapā ir pieejams tests kur atbildot uz kaudzi jautājumu (un daudzi patiešām ir vienādi vai ļoooti līdzīgi) man izdeva, ka man piemērotākais būtu studēt:

  • Bibliotekārzinātne un Informācija
  • Socioloģija un Antropoloģija
  • Sociālais Darbs
  • Komunikacija

eeee… esmu pārsteigts par rezultātiem… neviens no šiem mani PATIEŠĀM nesaista.. 😦 Varbūt tomēt paļauties intuīcijais un Vadības zinības – Starptautiskais Bizness ir tomēr man piemērotāks! 🙂

Kapēc LU nav tāda studiju programma – Pārdošanas experts, starptautisko un lielo projektu pārdošana? Es tur uzreiz pieteiktos… par pasniedzēju! 🙂

Būt vai nebūt – tāds ir jautājums!

Interesants viedoklis par situāciju LV

Katra paša izvēle pievienotie vai nē, bet interesants un pamatots viedoklis no ekonomista par Latvijas Ekonomiku, Eiropas savienību, Zviedru bnkām un kredītu lietām… un kas svarīgi – izeju no problēmām:

youtube= http://www.youtube.com/watch?v=Rj4crMCg-XY

turpinājums:

youtube= http://www.youtube.com/watch?v=xJhsfPGL6To

Kā ietaupīt degvielu? (no DB)

fuel-efficiency

Nu tākā ekonomiskā situācija uz ielā vēl joprojām nav spīdoša, tad viens labs veids kā ietaupīt ir braukt tā, lai mazāk tērētos benzīns. Šeit daži padomi, kā arī tu varētu ietaupīt kādus pāris litrus nedēļā.

Ikvienam automobilistam ir jāatceras, ka ir milzums daudz faktoru, kas ikdienā palielina automašīnas degvielas patēriņu. Vispirms jau lielākais degvielas dedzinātājs ir neatbilstošs auto tehniskais stāvoklis, neatbilstošs spiediens auto riepās, nekvalitatīva degviela, kā arī saraustīts braukšanas stils.

1. Braukt vienmērīgi
Viens no labākajiem veidiem kā samazināt degvielas patēriņu ir braukt plūdeni, bez pārmērīgas akseleratora pedāļa spaidīšanas.

2. Pārbaudiet spiedienu riepās
Vispirms lietojiet sezonai atbilstošas riepas. Riepu spiediens riepās nedrīkst būt pārāk liels, ne arī pārlieku mazs.  Pazemināts gaisa spiediens riepās apgrūtina automašīnas vadāmību, tādējādi tiek radīta daudz lielāka rites pretestība un braukšana kļūst neekonomiska. Vieglajai automašīnai normāls spiediens riepās, atkarībā no modeļa, ir no 1,7 līdz 2,5 atmosfērām. Ieteicams riepu spiedienu riepās pārbaudīt katru mēnesi, turklāt nevis degvielas uzpildes stacijās, kur manometru rādījums bieži vien ir kļūdains, bet gan autoservisos.

3. Distances ievērošana
Ja autovadītājs ietur distanci no priekšā braucošās mašīnas, tas dod laiku paspēt izvērtēt situāciju un paredzēt notikumu attīstību – sekojot līdzi savam braukšanas stilam, var ne tikai ietaupīt degvielu un izvairīties no stresa, bet arī paaugstināt drošības līmeni uz ceļa.

4. Pārbaudiet auto gaisa filtru
Netīrs gaisa filtrs ierobežo gaisa ieplūdi, ierobežo dzinējam veiktspēju un ekonomiku.

5. Atbilstoša pārnesumu izvēle un motora apgriezieni
Svarīga nozīme degvielas ekonomijā ir pareizai pārnesumu un motora apgriezienu izvēlei. Vismazākais degvielas patēriņš ir sasniedzams, izvēloties augstāko iespējamo pārnesumu pie minimāliem, bet stabiliem apgriezieniem.

6. Savlaicīga maršruta plānošana
Pareizi novērtējot situāciju uz ceļa, izvairoties no nevajadzīgiem manevriem un liekas bremzēšanas, vadītāji var būtiski samazināt degvielas patēriņu. Sastrēgumi ir lielākais degvielas ienaidnieks, tāpēc svarīgi savlaicīgi izplānot braukšanas maršrutu, izvēloties nevis īsāko ceļu, bet gan brīvākās ielas. Katra lieka apstāšanās un braukšanas uzsākšana nodrošina papildus degvielas patēriņu.

7. Bez slēpju un riteņu turētājiem
Ārpus pilsētas jāatceras, ka braucot ar ātrumu ātrāk nekā 90km/h, degvielas patēriņš pieaug īpaši strauji. Šo apstākli vēl pastiprina, piemēram, jumta bagāžnieki, vai riteņu turētāji, kuri tiek dažkārt vadāti līdzi, bez īpašas vajadzības. Tāpat degvielas patēriņu var palielināt nevajadzīgi atvērti logi.

8. Paātrināties vienmērīgi
Lielākais degvielas šķērdētājs ir nepamatoti spēja akselerācija. Katrā krustojumam būt pirmajam noteikti nozīmēs, to, ka dienas beigās būsiet sasniedzis degvielas taupības antirekordu, īpaši tajos gadījumos, ja lielāko daļu pārvietojaties pilsētā. Atcerieties, ka pēc formulas cienīga paātrinājuma var sekot tik pat strauja bremzēšana.

Pārpublicēju no DB (Ceru, ka viņi nedusmosies) 🙂 un vēl es ceru, ka 5. oktobrī es laimēšu hibrīd-automašīnu Nestes akcijā.

Ekonomikas procesu skaidrojums parastiem vārdiem

barŠodien DB nopublicēja jauku tuljojumu, kur DOW Jones skaidro ekonomiskos procesus salīdzinot ar bāra darbību. 🙂 ļoti interesanti un saprotami pat vienkāršai tautai.

Hedi pieder bārs Berlīnē, lai palielinātu apgrozījumu, viņa nolemj saviem pastāvīgajiem klientiem, kuri lielākoties ir bez darba palikuši alkoholiķi, ļaut dzert uz krīta.

Kundze ļoti rūpīgi seko līdz un uzskaita klientu izdzertā alkohola daudzumu un turpina dzērienu izsniegšanu ar pēcapmaksu. Šādas ziņas, protams, sabiedrībā izplatās momentā un Heidi bārs plīst no jaunu klientu pārpilnības.

Izmantojot, faktu, ka klienti par izdzerto nemaksā uzreiz, Heidi visvairāk pasūtītajiem dzērieniem – vīnam un alum paceļ cenas. Rezultātā Heidi bāra pārdošanas apjomi aug līdz šim nepieredzētos tempos.
Tuvējās bankas jaunais un izlēmīgais klientu servisa konsultants Heidi klientu parādus novērtē kā vērtīgus aktīvus nākotnē un Heidi tiek palielināta kredītlīnija, jo bez darba palikušo alkoholiķu parādus uzskata par pietiekamu nodrošinājumu.

Vēlāk bankas augstākā vadība un eksperti bezdarbnieku-alkoholiķu parādus transformē DzerparādzīmēsAlkoparādzīmēs un Vemparādzīmēs, kuras vēlāk pārdod visā pasaulē.
Neviens gan nesaprot, ko šie vērtspapīru nosaukumi nozīmē un kā tie ir nodrošināti, tomēr, ņemot vērā, ka to vērtība nemitīgi aug, šie vērtspapīri kļūst par pieprasītāko preci vērtspapīru tirgū.
Tomēr kādu dienu, no alkoholiķu-bezdarbnieku parādzīmēm atvasināto vērtspapīru cenām joprojām augot, kāds bankas riska menedžeris nolemj, ka pienācis laiks pieprasīt, lai Heidi sāk atmaksāt parādus, kas izveidojušies, pasniedzot dzērienus klientiem uz krīta. Protams, bankas vadība šo menedžeri, vainojot nepamatotā negatīvismā, atlaiž no darba.

Lai kā arī nebūtu, Heidi nespēj izpildīt savas saistības pret banku un prasa viņu atzīt par bankrotējušu. Momentā Dzerparādzīmes un Alkoparādzīmes zaudē 95 % savas vērtības, taču Vemparādzīmēm klājas labāk un to cena pēc vērtības krituma par 80 % tomēr stabilizējas.

Heidi bāra piegādātāji, kas līdz šim uzņēmējai vieglu roku ļāvuši parādus nomaksāt vēlāk un paši ir ieguldījuši Dzerparādzīmēs, Alkoparādzīmēs unVemparādzīmēs, nonāk līdz šim nepiedzīvotā, neērtā situācijā un vīna piegādātājs paziņo par bankrotu. Savukārt kundzes alus piegādātāju pārpērk konkurējošs uzņēmums.

Heidi kreditējošo banku no izputēšanas paglābj valdība, kam seko dramatiskas diskusijas un konsultēšanās valdošo partiju vidū. Bankas glābšanai nepieciešamos līdzekļus valdība smeļas, ieviešot jaunu nodokli nedzērājiem.

Ekonomiskā izglītība visiem un par brīvu!

balta-cuukaBez jokiem!

Šodien (pēdējo pusgadu un vēl vismaz gadu) mums visiem, Latvijas iedzīvotājiem, tiek sniegta kārtīga ekonomiska mācībstunda. Katrs latvietis nu jau zina, kas ir inflācija, deficīts, kredīts, procenti, garantija, budžets utt. Katrs otrais ir pat paspējis apgūt “Nodokļu sistēmas pamatus” un pat praksē pārliecinājies par nodokļu izmaiņu dažādajiem pozitīvajiem un negatīvajiem efektiem. Ļoti daudzi ir paspējuši nokārtot kursa darbu vai vismaz noklausījušies lekcijas priekšmetā “Investīcijās nekustamajā īpašumā” un sāk pildīt prakstiskos darbus “Ģimenes īstermiņa budžeta plānošanā”. Vēl mums priekšā ir daži maģistrantūras priekšmeti kā “Bezdarba menedžments” un “Kriminālie noziegumi kā ienākumu veids”.

Esmu otpimists tādēļ ceru, ka eksāmenu galā (pēc pāris gadiem) nokārtosim ar atzīmi “Labi”. Neviens nevēlas redzēt atzīmju lapā vārdu “neieskaitīts”

KNL – Pārdomas un secinājumi

ir-labiŠķiet, šodien Kas Notiek Latvijā (KNL) bija viens no labākajiem raidījumiem … ever! Un man ir daži secinājumi:

1. Opozīcija ir tikai un vienīgi populistiska… un saka tikai to, ko grib dzirdēt tauta.. zvejo balsis! 🙂

2. Banka (Kazāks) patiešām konkrēti pateica, kas tad ir jāizdara, lai sakustētos kreditēšana… un izrādījās, ka tas nav naudas izdalīšanas jautājums un pat ne 100% galvojumu dalīšana! 🙂 Tās ir labas ziņas! Banku finansējumu sakustināt izrādās var bez reālas naudas ieguldīšanas vai dalīšanas. 🙂

3. Ministri izskatās noguruši un, atzīšos godīgi,  izklausījās “over informed”,  jeb apjukuši no superdaudziem viedokļiem, saukļiem un virzienrādītājiem. Tam visam pa virsu arī opozīcijas lielā kāre tikt pie varas un tautas pulcēšana ar populāriem saukļiem.

Tā padomājot, tad manuprāt vislabākais ceļš LAtvijai ārā no ekonomiskās ” bedres” ir sekojoši ekonomiski pasākumi… ko ikviens uzņēmējs zina samazināt izmaksas, palielināt efektivitāti un novērst riskus… skan jau kā no mārketinga slaidiem, bet nu centīšos šo nedaudz konkretizēt:

1. Samazināt ienākuma nodokli vēl līdz 20%, tas ļaus uzņēmējiem samazināt izmaksas (visās jomās) un vienlaicīgi palielino faktiskos ienākumus legālajiem darba ņēmējiem… vai arī atvieglos dzīvi tiem, kam faktiski šogad tika samazināta alga uz papīra. Saglabāt PVN 21% un ekskluzīvām lietām pat vēl paaugstināt (kas jau tiek darīts degvielai, cigaretēm, kafijai). Iespējams, ka var paaugstināt nodokli automašīnu gada nodokli kā arī kārtīgi izpētīt iespējas iekasēt kaut 5…10% nodokli no dividendēm, saņemtajiem procentiem no ieguldījumiem un citiem “legāliem” ieņēmumiem. Pastiprināt kontroli pār nelegālo nodarbinātību (kas joprojām pastāv ievērojamos apmēros). Patēriņš ir jābremzē vēl vairāk, taču nedrīkst palielināt nodokļus tādiem “pirmās nepieciešamības” pakalpojumiem kā siltums, ūdens, elektrība, pamata pārtikas produkti (milti, olas piens, maize) jo šie ir tie produkti, kas visbiežāk ir ražoti tepat Latvijā un to patēriņš ir jāveicina kā vietējā tirgu tā arī eksporta tirgos… 

2. Vajag samazināt birokrātisko aparātu. Īpaši pievēršot uzmanību efektivitātei – iespējams lielu daļu uzdevumu vajag izdot ārā uzņēmējiem: grāmatvedības lietas, IT lietas, telefoniju, transporta pakalpojumus, dokumentu elektronizēšanu… līdz pat autostāvvietu pārvaldīšanu, naudas iekasēšanu un pat pašvaldības policijas darbu soda kvīšu izrakstīšanā par nepareizi novietotiem auto… jā ne visas jomas ir iespējams nodot uz ārpusi, bet lielu daļu gan var.  Uzņēmēji atradīs veidus kā šos darbus darīt ekonomiskāk un pie tam nopelnīt… bet valsts būtiski ietaupīt. Šajā procesā gan ļoti būtiska loma ir spēcīgam KNAB, jo lietu pārņemšanās parasti parādās lēmējpersonu vēlme “uzvārīties”… ja jūs saprotam, ko es ar to gribu teikt. 🙂 To, ka birokrātija ir kosmiska varu apstiprināt – veselu gadu nodarbojos ar zemes gabala sadalīšanu 2 daļās… tik daudz parakstu, vēstuļu, apstiprinājumu, atļauju, projektu, saskaņošanu un vēl velns viņu zina kādu dokumentu es visā savā mūžā kopā neesmu veidojis.

3. Daļēji garantēt (galvojuma formā) kredītlīnijas tiem uzņēmumiem, kas eksportē LAtvijā ražotas preces un pakalpojumus. Palīdzēt mūsu ražotājiem iegūt unikālās priekšrocības tajā izpratnē, ka mūsējiem būs finansējums jaunām iekārtām un tehnoloģijām kur turpretī ārzemju konkurentiem nebūs… tas ļaus patiešām iekarot ārvalstu tirgus un atļemt konkurentiem tirgus daļu. Tas noteikti palīdzētu arī apgūt Eiropas savienības līdzekļus. Galvojumi valstij uzreiz neko nemaksā… tas maksā tikai tad, kad uzņēmēji bankrotē… bet dodot galvojumu valsts pati būs ieinteresēta maksimāli palīdzēt uzņēmējam attīstīties un iekarot ārzemju tirgus. 

4. Pastiprināt policijas un drošības iestāžu darbu, jo šajot nosacīti apjukuma laikos ļoti aktivizējas dažādi krāpnieki un blēži kā arī pieaug zādzību, izspiešanu un laupīšanu skaits. Es, piemēram, patiešām jūtos vairāk apdraudēts… tai pašā laikā skumji apzināties, ka policistiem kā reiz ir laupīta motivācija censties mani aizsargāt, jo viņiem ir samazinātas algas.

5. Negarantēt hpotekāros kredītus privātpersonām, taču arī pieskatīt, lai bankas izmantojot situāciju arī neizrīkotos negodprātīgi paaugstinot procentu likmes, nepamatoti atprasot summas atmaksas pirms termiņa vai ieviešot dažādas citas sankcijas pret tiem kredītu maksātājiem, kas uzcītīgi pildījušas savas saistības. Izņēmums (kuriem uz laiku galvot kredītu) varētu būt tie kredītņēmēji, kas ir zaudējuši darbu (oficiālie bezdarbnieki)…. un arī tad valstij būtu lielāka motivācija šos bezdarbiekus ātrāk atgriezt darbā, lai noņemtu no saviem pleciem atbildību par šo personu kredītiem.

6. Runājot par veselības aprūpi, man pirmais ienāk prātā nevis kompensējamo zāļu budžeta samazinājums, bet gan kārtīgi izpētīt cik pamatotas ir zāļu cenas, dakteru produktivitāte un daudzu medicīnas iekārtu iegādes patiesās cenas.  Veselības aprūpe ir svarīga, jo slimi cilvēki neražo produktus, neiet uz skolu, pērk vairāk zāles, kas tikai palielina preču importu… bet slimnieki ar laikus neārstētām slimībām kļūst par valsts un radinieku rūpēm daudzu gadu garumā. Iespējams, ka budžeta samazināšanas ietvaros ir nepieciešams apvienot slimnīcas kā arī efektivizēt (nu nav nepieciešams likt slimnieku uz nedēļu zlimnīcā … un nedēļas laikā veikt tikai pāris procedūras/pārbaudes, ko var veikt vienā līdz divās dienās, ja kārtīgi saplāno.

Un vēl… esmu pingvīns-optimists… domāju, ka mums kopā izdosies sasildīties… tikai nevajag ļaut citiem izmantot mūsu labvēlību savtīgos mērķos (te es domāju visādus krāpniekus un viltus glābējus). Gribam to vai nē, bet paši mēs tās ieporiekšējās un esošās saeimas ievēlējām un paši mēs esam līdzatbildīgi par radušos situāciju mūsu “kopīgās pingvīnijas ģimenes” budžetā.

Bezdarbs un aizceļošanas otrais vilnis!

celosanaPirms apmēram 5 gadiem daudzi jaunieši devās uz ārzemēm strādāt… gandrīz katram no mums kāds rads vai draugs ir Anglijā, Īrijā, Zviedrijā vai Norvēģijā… Daži paziņas pēdējos gadus pavada būvējot karjeru ASV un pat Saudu arābijā… viens arī Krievijā. Cilvēki dzīvo, satiek jaunus draugus, pelna naudu un apprecas… vārdu sakot jau tik ļoti iejūtas tālajās zemās, ka par atgriezšanos vairs īsti nedomā. Lielākoties cilvēki devās uz ārzemēm peļņas nolūkos – tur maksāja vairāk. 

Pēdējā laikā novēroja jauna tendence… es pat teiktu – otrais vilnis! Kad daudzi cilvēki ir spiesti doties uz ārzemēm, jo Latvijā vairs nav iespējams atrast darbu. Nerunāsim par atlīdzību… pēdējos mēnešos arī darbu grūti dabūt. Ir protams profesijas un zināšanas, kas joprojām ir pieprasītas, taču vidējā un zemākā līmeņa darbinieki ar salīdzinoši nelielu izglītību, nevienam īsti vairs te Latvijā nav vajadzīgi. Šie cilvēki ir spiesti domāt kā izdzīvot… kā nomaksāt “treknajos gados” ņemots kredītus, pirktos dzīvokļus un kā maksāt šodienu kosmiski lielos komunālo pakalpojumu rēķinus… un ja vēl kāds no ģimenes paliek bez darba…

Var jau no malas pateikt, ka esmu kļuvus drūms, vai vienkārši pesimists, bet man šis viss lika aizdomāties pirms pāris dienām, kad zvanījos darba un privātajās darīšanās pdažādiem cilvēkiem… un vienas dienas laikā es saņēmu 4 ziņas par to, ka cilvēki jau no janvāra vairs nestrādā vai no februāra būs ar lielu brīvo laiku… uz mana galda stāvēja 4 parstrīpotas vizītkartes (es tā atzīmēju tos cilvēkus, kas vairs nestrādā tajā vietā par kuru liecina vizītkarte) … 4 vienā dienā… tas ir tikpat cik pa visu 2008. gadu kopā…

PS

MAn ar darbu pagaidām (tfu tfu tfu) ir ok… vairāk skumji par citiem tuviem un pazīstamiem cilvēkiem.

Instrukcija valdībai tuvākajiem 2 gadiem

izejaKas es būtu par pilsoni, ja nedotu savu zināšanu artavu kopējās ekonomikas krīzes risināšanai? MAn un maniem bērniem šajā valstī būs jādzīvo un jārisina tās problēmas, ko ievārīs pastāvošā vara. Nedrīkst vienkārši čīkstēt un lamaties… vajadz takš tiem 100 Saeimas cilvēkiem un cik-tu-viņi-ir valdības cilvēkiem iedot idejas valsts attīstībai tuvākajā nākotnē. Mani ieteikumi balstās uz personīgo pieredzi un patiešām nelielām zināšanām ekonomikā kā arī šāda tāda pieredze stratēģiskajās spēlēs (starp citu – labs veidz dažādām simulācijām):

1. Visi bļauj krīze… kas tad tā krīze ir? Krīze LV izpratnē ir situācija, kad mēs valdības līmenī (budžetā) tērējam ievērojami vairāk kā nopelnam… un kas ir pats smieklīgākais, tad nauda pietrūka mums jau pēdējos dažus gadus un neviens no valdības par to baigi neuztraucās (šķiet tikai Repše tikai kaut ko čīkstēja, ka bezdeficīta budžetu vajadzētu). Krīzi pastiprina tas, ka visiem draugiem un kaimiņiem arī ir grūti un viņi mums negrib aizdot… līdz ar to mums mēneša begās vairs nav īsti ko galdā likt.

2. ko tad darīt? Nu parasti, ja ģimenei nav naudas tad pirmām kārtām kārtīgi domā no kā var atteikties (nebūvēsim koncertzāli, Nebūvēsim bibliotēku, atteiksimies no jaunām automašīnām katram ierēdnim utt) . JA atteikšanās nelīdz, tad nākamais solis ir pārdot īpašumā esošās lietas, lai iegūtu kapitālu… līdz ar to vajag nopietni apsvēt kaut kādu uzņēmumu pārdošanu: AirBaltic, Latvijas Dzelzceļš, Lattelecom, LMT, Kaut kādu daļu Latvijas Valsts Meži, Iespējams arī Latvenergo (tieši elektrības ražošanas daļu) un varbūt arī daļu Rīgas Satiksmi (piemēram Autobusu maršrutus)…. tādā veidā tiekot pie līdzekļiem un nomaksājot parādus. Otrs veidz protams ir zagšana… bet nu tas ir ar sekām kā iekšpolitiski tā ārpolitiski (kaut vai paskatoties uz Ukrainas piemēru ar gāzi).

3. Nu pieņemsim, ka esam tikuši pie naudas (Aizņēmāmies, nopelnījām vai ieņēmām kaut ko pārdodot), tad mums ar to naudu vajag ļoti gudri apieties… vajag naudu izlietot tā, lai tā nauda palīdzētu mums nākotnē nopelnīt vēl vairāk naudas. Ko tad mēs varam darīt? Nu Pirmkār jau mums vajadzētu padomāt kā patiešām veicināt Latvijas Eksportu. Varbūt valstij uzņemties iniciatīvu un uz pusēm ar privātajiem uzbūvēt kādu lielu ķīmisko rūpnīcu vai papīra ražošanas rūpnīcu vai izveidot kādu reģionu uz kurieni varētu pārvākties Vācu pensionāri dzīvot…  nu darīt visu, lai attīstītu kā preču tā pakalpojumu eksportu…. jko eksports būs tas, kas ļaus mums iziet no krīzes un palielinās nodokļu ieņēmumus nākotnē. Šajā kontekstā, protams, nodokļu paaugstināšana (PVN) ir diezgan neloģiska un atrisina tikai īstermiņa budžeta ieņēmumus :(.

4. Uzskatu, ka valdības maiņa šajā situācijā nav izeja… jo patiešām aktīvo partiju galvgalī neredzu nevienu  izcilu prātu, kas varētu nākt vietā un glābt valsti. diemžēl… un ja nav ko likt vietā, tad labāk lai paliek esošie, taču būtiski jāpastiprina “pātaga”,  lai strādātu efektīvāk (Roze, Purne) un jāmaina atsevišķi nekompetenti indivīdi (Zalāns, Demakova un Slakteris) kā arī būtiski jāierobežo atsevišķu indivīdu pašdarbība (Šlesers, Veldre)… 

Kopsavilkums:

1. Neatbalstu aizņemšanos! Ja var kaut kādā veidā izgrozīties, tad labāk tikt galā pašiem saviem spēkiem.

2. Atbalstu valsts uzņēmumu pārdošanu, lai iegūtu kapitālu. Ipiemēram Lattelecom un LMT vērtība ir pielīdzināma SVF aizdevuma summai)… un tākā šajā industrijā ir pietiekami liela konkurence, tad nav īsti jāuztraucas par to, ka jaunie īpašnieki baigi varēs iedzīvoties!

3. Uzskatu, ka naudu reāli ir jāiegulda pelnošās jaunās un netradicionālās nozarēs… iespējams pat nozarēs, kas skaitās riskantas un vidi piesārņojošas… taču ja tas nodrošina ievērojamu eksporta daļu, tad ar to vajadzētu nodarboties.

4. Pilnīga valdības maiņa ne pie kā būtiski labāka nenovedīs

 

ar patiesu cieņu,

Vigants Lesausks

LR Pilsonis un godprātīgs nodokļu maksātājs

Slima suņa ekonomiskie murgi

Pēdējos 18 gados Latvijas valsts ir pārdzīvojusi (vai vēl pārdzīvo) visu plašo Eknomisko problēmu un ieguvumu spektru. Šķiet esam unikālā situācijā, kad vienas paaudzes ietvaros mēs esam „pārslēgušies” uz tirgus ekonomiku (199x gados), piedzīvojuši sāpīgu mācību, ka atkarība no vienas valsts var būt ļooooti sāpīga  pašiem (Krievijas krīze 1998) un ka Nekustamie īpašumu cenas visu laiku neaug… pa vidu vēl banku krīze un  šobrīd vēl nekustamo īpašumu krīze… izskatās, ka tuvojas arī budžeta krīze un sabiedriskā sektora darbinieku pamatotie protesti par atalgojumu apmēriem. Ā un vēl – finansējums un energo/elektro/siltum pakalpojumi vairs nekad nebūs tik lēti kā agrāk… Nu pilns komplekts!

Var jau sūkstīties, ka Valdība vainīga, bet nu … paši jau viņus tur ievēlējām!

 Latvietis Vulgaris, kas iedomājies, ka ir drūmākais investors un nav pieredzējis nekādas baigās cenu svārstības, metas visā tajā ekonomiskajā dīķī iekšā… pie tam ar galvu pa priekšu! Aizņemas kaudzi naudas nopērk kaudzi īpašumu un priecājas, kā īpašumi paliek vērtīgāki… pārfinansē un papildus naudiņu ņem un notriec jaukās lietiņās – Džipu sev nopērk, paceļo pa pasauli, nospēlē kazino kādu tūkstoti … otru… bet nevienā brīdī neaizdomājas, ka to naudu viņš īstenībā vēl nemaz nav nopelnījis! Jā tieši tā – nopelnījis tu esi tikai tad, kad tu savus investīciju objektus esi pārdevis un esi saņēmis reālu naudu par tiem.

 Šobrīd ASV akciju tirgū mēs piedzīvojam vēl vienu skarbo patiesību  – nekas nav 100% drošs… NEKAS! Pēdējās nedēļās akciju svārstības sasniegušas neiedomājamu amplitūdu (pagājušo nedēļ cenas nokritās vidēji par 18%) un vakar vienas dienas laikā vien uzkāpa par vairāk kā 10%… šajos „ Amerikāņu kalniņos” ir nežēlīgi viegli pazaudēt visus savus uzkrājumus, lai gan no malas šķiet, ka akciju tirgus placis šobrīd ir īstā vieta kur riskēt un izcelt lielo piķi… nu ja kāds ar akciju tirdzniecību nodarbojas – veiksmi jums! Es gan labāk šobrīd pastāvēšu malā un palūkošos no drošas distances! J

 Gribētu vēl tikai atgādināt, ka ir arī savi plusi tam, ka pie mums nav tik spoži kā gribētos… Ja mēs būtu Īrija, tad mums šobrīd masveidā parādītos tāds slānis kā viesstrādnieki-bezdarbnieki…. un tas ir bīstams veidojums. Iedomājieties, ka ciemiņi pie Jums mājās pēkšņi no palīgiem kļūst par uzturamajiem… pārējā sabiedrība sāk šķībi skatīties.

 Labi, ka mēs nēesam Baltijas, Skandināvijas vai pat Eiropas finašu centrs/tilts… tad mums šodien būtu jādomā, kur izraut pāris miljardus latu, lai nostiprinātu tā tilta balstus, pa kuru masveidā smagajām mašīnām tiek aizvesta nauda nezināmā virzienā… nu ok… kādu dienu tā nauda atgriezīsies, bet kad un kādās „porcijās”?

 Šajos apstākļos mierīgi var gulēt tikai tie, kas kaut ko ražo/rada/pavairo un bez kā īsti nevarēs iztikt: pārtikas ražotāji, izglītības iestādes, izejvielu pārstrādes rūpnīcas… tikai mums tādu LABU nav daudz. Nu nav mums nedz savas naftas pārstrādes rūpnīcas, nedz atomeletrostacijas… pat tirdzniecības ķēdes nav mūsējās… Latvijas laukus cītīgi izpērk ārzemnieki (Dāņi, Zviedri) un pašu ražošanu arī veic ar savām mašīnām, ko finansē no savas valsts atvestās naudas… mēs esam nepieciešami tikai kā patērētāji.

 Toties mums būs jauks un foršs tilts (ko finansē vācieši)… pa kuru Zviedrijā ražotās smagās mašīnas piegādās Lietuviešu tirdzniecības ķēdēm polijā audzētus ābolus, ko pirks Latvietis par naudu, ko aizņēmies no somiem.

 Bet kur šajā „barības ķēdē” ir latvieša vieta? Es negribu ticēt, ka mūsu dzīves misija ir tikai ābolu pārstrādes posms starp veikala plauktu un mazmājiņu.

PS

Guļu mājās ar temperatūru 38’C un šis ir sakarīgākais, ko es varu radīt…

Tā inflācijas slimība, ko nekādi neizdodas izslimot

Diezgan ilgu laiku neko nebiju rakstījis par ekonomiku un inflāciju, taču šķiet nu ir īstais laiks atskatīties un pavērot, kas tad īsti ir noticis.

Dīvainā ārstēšanas metode

Kalvīša kā toreizējā premjera teksts “…inflācija ir slimība, kas jāizslimo…” šķiet tiks ierakstīts Latvijas 21 gadsimta vēstures grāmatā ekonomikas nodaļā kā lielākās politiķu kļūdas. To šķiet apzinās ikviens politiķis. Tad, kad šo pateica Kalvītis (apmēram pirms pusotra gada), īstenībā bija pats īstākais brīdis visnežēlīgākās cīņas uzsākšanai pret inflāciju. Manuprāt visefektīvākais veids kā to izdarīt būtu bijis iztērēt kādu vienu miljonu latu un iestāstīt tautai, ka nedrīkst aizņemties bezatbildīgi. Nu vēlēšanu kampaņām tie miljoni atradās… taču tautas glābšanai no ekonomiskā bankrota diemžēl neatradās.. nu valdības vīri taču saprot, ka tauta tic reklāmām… tad vajadzēja tādu līdzekli arī izmantot, lai paglābtu vidējo latvieti pašu no savas uzvedības.

Stulbā tauta ar ticību uz skaisto nākotni un neizmērojamu optimismu

7tiņi treknie gadi, kas izrādījās tikai pusotrs trekns un pārējie šķiet mahten netrekni. Es gan īsti nesapratu tautas masveidu optimismu par to, ka turpmākos daudzu gadus ienākumi augs ar tempu vidēji 20% gadā un īpašumi paliks dārgāki un nekad nebūs lētāki kā Ņujorkā vai Dubajā.

Būsim reāli! Mēs esam Eiropas savienības province… tāpat kā, piemēram, Saldus uz Latvijas kartes… notiek tur mini kustība, taču brīnumi tur nekad nenotiks… nu Saldū pēkšņi ne no kā dzīvokļi nekļūs dārgāki kā Rīgā vai Jūrmalā. Būsim reāli… bet dzīvojot Latvijā mēs ticējām, ka ir ekonomisks pamats Rīgas veco, gandrīz nojaucamo paneļu māju dzīvokļu cena par 1200Ls/m2 ir ekonomiski pamatota pamatojot ar līdzīgu cenu līmeni Londonas centrā vai Parīzes centrā… GET REAL! Vidējā cena dzīvoklim, ar vidēji normāliem apstākļiem (pēc Eiropas standarta) Latvijā ilgtermiņā ir jābūt vidējās algas apmērā par kvadrātmetru… attiecīgi ne vairāk par 500… 600 Ls/kvadrātmetrā . Pļavnieku un citu guļamrajonu dzīvokļu cenām šobrīd vajadzētu būt stabili ap 400 Ls par vienu kvadrātmetru. Tā ir normāla pasaules prakse… tas ir nosacītais līdzsvara punkts…

Vēlme dzīvot labāk nekā varam patiesībā atļauties

Šķiet latviešiem ir kaut kādi aizvainotā mazākā brāļa kompleksi, jo kā savādāk varēja izskaidrot tiekšanos pēc apvidus automašīnām, platekrāna televīzoriem un visiem citiem labumiem, kas tiešā veidā dzīves līmeni neuzlabo, taču paņemti no luksus plauktiņa… pie tam pērkot līzingā… Par Porsche Cayenne daudzumu Rīgas ielās brīnijās mani Zviedru kolēģi, kas vēl vairāk kļuva pārsteigti uzzinot, ka lielākoties tās automašīnas ir pirktas līzingā un kā darba automašīnas… Viņi to reāli nevarēja “sagremot”.

Izglītība, kas diemžēl neieliek stabilus pamatus

Mums ir augstākās izglītības iestādes, kas šodien nodarbojas ar naudas izsūkšanu no nabaga jauniešiem, taču pretī neko vērtīgu neiedodod. Nu diemžēl nav mums tā izglītība tāda, lai pēc universitātes beigšanas reāli tie darbinieki varētu strādāt savās profesijās… nu visi profesionāļi ir “jāpārmāca” speciālos kursos vai jāsūta pieredzes apmaiņas komandējumos, kas maksā vēl tik pat daudz… un tikai tad mēs reāli iegūstam profesionālu uzņēmuma vadītāju, programmētāju un pat moderna traktora vadītāju.

Ko tad darīt?

Nu principā svešās zemēs runā par to, ka smagos ekonomiskajos apstākļos ir nevis jāsamazina maksimāli daudz viss iespējamais, bet gan JĀINVESTĒ lietās, kas nodrošinās valstij un indivīdam unikālās priekšrocības brīdī, kad ekonomika atsāks augšupeju. Līdz ar to es ņemos apgalvot – Gudrās galvas tur augšā – tagad vajag iespringt un reāli naudu tērēt:

1. efektivitātes uzlabošanai. Nu cik man zināms, tad milzīgi daud zenerģijas tiek iztērēts vienkārši skaidrojoties starp ierēdņiem par to kurš par to ir atbildīgs kā arī aizpildot birokrātiskos papīrus… nevis darot reālu darbu.

2. procesu optimizēšanai. Es brīnos kādēļ valsts nevar noslēgt vienu normālu līgumu ar visiem valstī strādājošajiem telekomunikāciju operatoriem par to, ka visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem visas sarunas savā starpā ir bez maksas… iedomājieties cik miljonus ietaupīsies? Un šādi nelielie mājasdarbi izdevumu samazināšanā ir ikvienā valsts nostūrī…

3. Labai izglītībai ar praktiskām iemaņām no reālās dzīves (ieskaitot ārzemju speciālistu piesaisti) lai mums pietiekamā daudzumā būtu tādi zinoši speciālisti ekonomikā kā Melngailis (kuru nezinkāpēc patrieca no Lattelecom.. laikam jau par to, ka viņam nebija vienalga) un citi. Lai beidzot Latvijā lielo uzņēmumu vadītāji reāli sāktu domāt par to kā vairāk pakalpojumus un preces eksportēt, nevis par to kā vairāk “noslaukt” vietējo tautu. Tiesa gan laikam gudrajām galvā par šo tēmu satraukties ir lieki, jo viņi visi var atļauties savas atvases par naudu uz Labajām ārzemju skolām aizsūtīt… bet tauta, lai jau kuļas kā māk.

Es ceru, ka nākamreiz, kad redzēšu pa TV Kalvīti, Zatleru vai kādu citu darboni izklaidējamies Ķīnā, Amerikā vai Austrālijā man būs iekšēja sajūta, ka viņi to patiešām ir nopelnījuši ar savu ieguldījumu Latvijas labā…. šobrīd man gan vairāk šie skati asociējas ar riebumu, ka tiek izniekots manis apmaksātais laiks nevajadzīgās lietās… Pamostieties valdības vīri! Mums ir reāli ielaista slimība!

Energoresi: vai spēsim mācīties un laboties nākamām paaudzēm?

Pēdējās nedēļas redzam, ka visās degvielas uzpildes stacijās benzīns un dīzelis strauji aug cenā. Pasaules tirgos naftas cenas vienkārši lido mākoņos un neviens tā nopietni nevar pateikt kad tas apstāsies (nemaz nerunājot par cenas samazinājumu).

Latvijas situācija ir dubultā nepatīkama, jo mēs iestājoties Eiropas Savienībā esam apņēmušies iekasēt lielāku akcīzes nodokli kā iepriekš, līdz ar to cenas pieaug arī akcīzes nodokļa pieauguma ietekmē. Ja mēs runājam par citiem energo resursiem, tad visai skaļi (un dažās valstīs pat diezgan traģiski) Krievija palielinājusi gāzes piegādes cenas un muguras smadzenes saka priekšā, ka jaunā ilgtermiņa formula diezin vai būs tāda, kas nodrošinās cenu nemainību… drīzāk strauji augs līdzi naftas cenām.

Paskatāmies uz ielām – sastrēgumi nemazinās… tātad cilvēki brauc tik pat daudz kā agrāk un pagaidām gatavi atteikties no lieka brauciena pie sievassmātes uz Latgali. Kas notiks Ja cenas sasniegs 1 Ls/litrs vai pat 1,50 Ls/litrs?

Ja paskatamies vēsturē, tad augstu naftas un saistīto produktu (energoresursu) gadījumos sabiedrība pievēršas energo-efektivitātei un alternatīvajiem enerģijas avotiem – vēja enerģija, saules enerģija, viņļu enerģija, ātomenerģija, bioenerģija. Ar bioenerģiju jābūt nedaudz uzmanīgākiem… ja lauksaimnieki pievērsīsies energokultūraugu ražošanai (graudus dedzināšanai vai rapsi degvielai), tad pēc definīcijas saazināsies pārtikas ražošana, kas novedīs pie kosmiskām pārtikas cenām… un to nu mēs negribam. 🙂 Kad cenas Naftai krītas, tad visi pamet iesāktos efektivitātes projektus. 😦

Viens veids kā to veicināt ir subsidēt pētniecību šajā virzienā… taču tas ir dārgi… otrs veids, nodrošināt, ka naftas cenas nekrītas… jā pareizi nekrītas zem līmeņa 150 usd/barelu. pie šādiem apstākļie bizness būs ieinteresēts investēt alternatīvajos energo avotos ilgtermiņā un nebaidīties palikt muļķos, ja gadījumā cenas naftai nokritīs līdz izdevīgam līmenim (kādiem 50usd/barels), kad alternatīvie energoresursi ir nizdevīgi.

Secinājumi:

1. Ja vēlamies attīstīt alternatīvos energoresursus ir nepieciešams pacelt akcīzi straujāk (īpaši lielajās valstīs)…. pie tam visiem energoresursiem izņemot alternatīvos (saules enerģija, vējš, hidroenerģija utt). Dārgs benzīns, gāze, elektrība motivēs iedzīvotājus savā ikdienā izmantot ekonomiskākus auto, dzīvot tuvāk darbam, mājās instalēt zemes siltumsūkņus un uz jumta uzstādīt saules baterijas elektrības un siltuma iegūšanai. Veicināt lielo māju siltināšanu uzliekot papildus NI nodevu nesiltinātām ēkām (padarīt izdevīgāk nosiltināt nevis maksāt lielāku siltuma rēķinu un nodokli)

2. Nesubsidēt rapšu audzēšanu degvielas iegūšanai, bet motivēt pārtikas ražošanu. Kā mēs redzam, ka pārtikas cenas pasaulē aug, tad pārtikas ražošana noteikti palīdzēs mūsu ekonomikai… ja vien to darīt ekonomiski un efektīvi.

3. Piespiest Latvenergo ieinvestēt saules, vēja un citos enerģijas avotos… tai skaitā ātomenerģijā.

4. Noņemt nodevas, nodokļus un citus ekspluatācijas apgrūtinājumus automašīnām, kas ir ekonomiskas (hibrīdautomašīnām, automašīnām ar patēriņu zem 5L/100Km)

Starp citu – Sveiciens Parexam, kas ir sapratis, ka ekonomika un ekoloģija var kalpot arī kā reklāma finanšu pakalpojumeim.

Hansabanka saka – sūd! ir vēl tikai priekšā!

naudaDienas Bizness raksta šodien par Hansabankas pētījumu, kur secināts ir:

Kaut arī tuvāko mēnešu laikā inflācija vēl turpinās pieaugt, šo procesu veicinošie iekšējie un ārējie faktori strauji zaudē spēku. Pakāpeniski izzūdot līdzšinējā enerģijas un pārtikas izmaksu kāpuma ietekmei, gada otrajā pusē un jo īpaši 2009.gadā inflācija ievērojami samazināsies, jo tajā brīdī arī iekšējā pieprasījuma spiediens būs samērā vājš. Nav šaubu, ka šo procesu veicinās patērētāju pragmatiskāka attieksme un konkurences saasināšanās.

Viens nu ir skaidrs – inflācija vēl kādu laiku būs augsta un 2008. gads ir tas savilktās jostas gads, kur tiek aicināts tieši mums – patērētājiem, diktēt noteikumus ar saviem maciņiem – taupīt, nepirkt, atteikties!Es personīgi piebiedrojos, jo jau pietiekami sen uzskatu, ka latvieši nedaudz pārspīlēti tērē tur kur nevajag. Vai tu atteiksies no kaut kā?