Drīzumā iznāks grāmata: Alise. Uzņēmējas stāsts.

Alise. Uzņēmējas stāsts. Mockup.Mēs, Inese Mūrniece un es, Vigants Lesausks, kā arī vesela komanda ar palīgiem, vairāk kā gadu strādājam pie kaut kā jauna un aizraujoša – mūsu otrās kopīgās grāmatas – Alise. Uzņēmējas stāsts.

Viss sākās kādā sestdienas rītā, kad pamodos un man bija vēlme uzrakstīt blogā ierakstu par to, kas notiek uzņēmēja galvā. Jūsu atsaucība rakstam bija tik fantastiska, ka nolēmām šo tēmu attīstīt. Ieguldot neskaitāmas stundas darba, intervējot veiksmīgus Latvijas uzņēmējus, uzmanīgi saliekot to kopā vienā vijumā radījām jaunu stāstu, kas aizraus, iedvesmos un motivēs arī Tevi uzsākt savas uzņēmēja gaitas.

Tā būs iespēja Tev izdzīvot kāda uzņēmuma tapšanu sākot no idejas. Kļūdas, prieki, veiksmes, vilšanās, apņēmība un pārējais emociju spektrs pasniegts no neatlaidīgās Alises Sondoras skatu punkta.

Alise ir apkopojums visiem tiem drosmīgajiem uzņēmējiem, kuri dalījās ar mums savos piedzīvojumos, kļūdās, veiksmēs un gūtajās mācībās. Mēs no sirds sakām paldies Undai Krieviņai (iDEA HOUSE), Kristapam Grīnbergam (Qminder), Matīsam Ansviesulim (Creamfinance), Kristapam Moram (MaxTraffic), Mārtiņam Bērziņam (Monea), Ilzei Zaharānei (CheeksUp), Guntim Čoderam (Walmoo) un Artūram Bernovskim (Mailigen) par Jūsu uzņēmumu veidošanas stāstiem, kuri arī ir Alises piedzīvojumu pamatā. Jūsu tik ļoti dažādā taču tajā pašā laikā šad un tad līdzīgā pieredze veidojot uzņēmumus iedvesmoja mūs un, ceram, iedvesmos vēl tūkstošiem cilvēku uzdrošināties sākt savu biznesu.

Vairāk par grāmatu, saturu, pasākumiem informācija sekos tuvākajās dienās. Seko blogam un uzzini pirmais!

 

(Ne)darīšana. Turpinājums.

Pasaule mums dāvā tik daudz iespēju. Apburti no neskaitāmiem piedāvājumiem iesaistīties, palīdzēt, vienoties kopīgā darbā mēs sākam pazaudēt sevi. To, kas mums pašiem ir svarīgs un interesants. Šodien es nolēmu mainīt vēl šo to un “izdzēst” no savu projektu saraksta dažas idejas un iestrādes.

piezimes.lv pārvērtības

Viena no tām –  šī bloga vizuālā izskata būtiska vienkāršošana. Ja iegriezies šeit ne pirmo reizi, tad noteikti jau pamanīji, ka viss ir daudz vienkāršāk. Daži, ar īpašu vizuālo gaumi apveltītie, varbūt grozīs savus degunus un rauks pieres. Bet tā nu tam šobrīd būs būt – vēlos lai viss ir nedaudz vienkāršāk. No satura viedokļa plānoju turpināt publicēt informāciju par personīgo svarīgām lietām, kā, piemēram, grāmatas.

vigants.lv dzēsts

Nolēmu, ka man nav nepieciešama atsevišķa lapa kā profesionālais profils. Šo lomu lieliski pilda LinkedIn profils, kur katrs gribētājs var uzzināt par manu darbošanos profesionālā jomā. Tur bija maz apmeklētāju un arī pašam nebija tik liela motivācija papildināt, kā savulaik, veidojot lapu, biju domājis. Līdz ar to vigants.lv lapa ir dzēsta no šodienas. Kopā ar vigants.lv tika dzēsti vēl arī 3 domēna vārdi, kuri bija reģistrēti, bet netika izmantoti. Šobrīd palikuši 3 aktīvi – šis blogs, http://parbaudeslaiks.lv/ un domeins vienam no projektiem, kas ieraudzīs savu dienas gaismu augustā…. cerams. 🙂

Studijas doktorantūrā – Nē

Jūnijā finišēja manas maģistra studijas. Diploms ir plauktā un domāju, ka tur tas arī paliks atlikušo dzīvi blakus bakalaura diplomam, kas tā arī dienas gaismu nav redzējis kopš ielikšanas vākos. Pēdējo mēnesi es ļoti nopietni apsvēru turpināt studijas doktorantūrā. Taču pēc nopietnām pārrunām, nedaudz procesa papētīšanas un atsauksmju ievākšanas, sapratu, ka tas man nav nepieciešams. Neplānoju pievērsties zinātnei un Dr. vārda priekšā vizītkartē īsti neko nemainīs.

Es vēlējos pētīt padziļināti spēļošanas pielietošanu biznesa vidē. Sapratu, ka akadēmiska pieeja tomēr nedos man vēlamo rezultātu – izdotu grāmatu. Es vēlos kādu dienu izdot grāmatu ar konkrētiem spēļošanas modeļiem, ko ikviens vadītājs var paņemt un ieviest pie sevis uzņēmumā. Tam studijas doktorantūrā nav nepieciešamas, bet gan tikai laiks un kāds, kurš palīdzēs apkopot jau esošās metodes un modeļus. Šobrīd ir jau vairāk par 10 pašu izveidotiem un Scoro notestētiem, strādājošie vadības modeļiem ar spēļošanas elementiem.

Tādas izmaiņas un lēmumi vienam vakaram. Vēl nākamnedēļ priekšā neliels audits profesionālajā jomā – tur arī noteikti būs lietas, no kurām vajadzēs distancēties, atteikties vai vienkārši neiesaistīties.

Uzmanies no Bitcoin un Ethereum, apdedzināsies!

Visās investīciju grāmatās un riska pamācībās raksta – neriskē ar lielāku naudu, kā vari atļauties zaudēt. Jā, tāpat kā “alkohols nogalina” un “smēķēšana izraisa vēzi” ir visnotaļ nopietni brīdinājumi, bet cilvēki tā pat piedzeras un smēķē kā uz oglēm darbināmas lokomotīves.

Pēdējā laikā moderno investoru rotaļlieta ir kriptonauda. Populārākās un zināmākās valūtas ir Bitcoin un Ethereum. Jā, starp citu tā otrā parādījās relatīvi nesen un piedzīvo strauju kāpumu pateicoties onkulim Putinam un ļoti aktīvai reklāmai dažādos mēdijos… skaists stāsts, kā viens jauns un talantīgs krievu puisis pēkšņi kļūst bagāts. Tāds kā “pelnrušķīša stāsts”.

Man pašam nekad nav piederējusi un arī šobrīd nepieder kriptonauda. Tādēļ vēroju no malas un brīnos par milzīgo cilvēku lētticību, kas ieskauj šo fenomenu. Ir skaists stāsts, ka tā ir neatkarīga nauda, ierobežotā daudzumā un vispār nākotne, bet kaut kā man šķiet, ka tas viss vairāk līdzinās tulpju sīpolu trakumam.

Paskatīsimies vēsu prātu uz dažām pamata lietām

  1. Kriptonauda pati par sevi neražo vērtību. To nevar apēst, tā neveido procentus un tā pēc būtības nav arī skaistuma prece vai kāda ražojuma izejmateriāls. Kriptonauda ir mistiska koda rindiņa. Vieninieki un nullītes.
  2. Kriptonauda nav regulēta. Var jau sacīt, ka mēs taču esam lieli cilvēki un mums nevajag valdības pieskatīšanu. Kā nu nē! Parasti tikai ielūzušais saprot, ka uz ledus kāpt bija bīstami un vaino vietējo pašvaldību, ka neizlika brīdinājuma zīmes par bīstamību. Kādēļ gan sabiedrība mani nepasargā un nebrīdina?
  3. Kriptonaudas apgrozījumu rada milzīgi nelegālās naudas darījumi. Un kur ir nelegālā nauda, tur ir arī iespējas izvairīties no nodokļiem un vienlaicīgi apkrāpt parasto mirstīgo cilvēku, kurš pēkšņi iedomājies, ka ir investīciju guru.

Vienkārši, paskatoties no malas – nauda nerodas ne no kā, lai arī cik ļoti kāds tam gribētu ticēt. Dienas beigās visām lietām jābūt galā patērētājam, kas samaksā pilnu preces cenu… un kriptovalūtai šobrīd patērētāju ar biezo naudas maku ieraudzīt ir neiespējami.

Bitcoin un Ethereum kopējā “tirgus” vērtība šodien ir 80 miljardi dolāru. Es nebrīnīšos, ka apmēram 90% no tā būs “izgaisuši” gada laikā. 10% gan paliks, jo nelegālā nauda tik un tā kaut kā būs jāpārnes no vienām melnām rokām uz uz otrām.

Bet varbūt es neredzu mūsdienu lielāko investīciju iespēju? Hmm. Es neraudāšu, ja būšu vienīgais ne-miljonārs savā ciematā… bet intuīcija man saka, ka es būšu viens no nedaudzajiem, kas neraudās. Noslēgumam izglītojoša bilde ar to kā veidojas “burbuļi”.

Komentāros droši ieraksti savu viedokli. Varbūt pamatoti atspēkosi arī manus uzskatus?

Gliemeža piedzīvojumi

Sveiki!

Mani sauc Bruno. Kopš es sevi atceros es dzīvoju vienā un tajā pašā mājā. Nams nav liels, taču ir ļoti komfortabls un tieši piemērots man. Dzīvoju mājā viens, jo īsti jau citiem vietas nav. Dzīvoju uz kāpostgalvas. Mēs esam 4, kas dzīvo šajā rajonā un mums visiem pilnīgi pietiek. Nezinu kā citiem, bet man ir dīvaina sajūta. Man šķiet, ka pasaule paliek lielāka. Kad biju mazs, tad likās, ka viss ir aizsniedzams un tepat blakus un arī kaimiņu bija vairāk vai vismaz mēs tā ciešāk dzīvojām.

Šorīt, kā katru rītu, devos pastaigāties. Šodienas plāns ir grandiozs, vēlos tikt uz blakus zāles stiebru, jo runā, ka tur ir daudz gardākas lapas un šodien pusdienās gribas kaut ko eksotiskāku. Man pieriebies visu laiku viens un tas pats kāposts katru dienu no rīta līdz vakaram. Runā, ka blakus esot saldie zirņi un tie esot ļoti gardi. Arī esot vairāk citu gliemežu ar ko komunicēt. Vispār daudz lielākas iespējas izpausties. Tāpat runā, ka zirņi esot daudz augstāki, jo vijas gar žogu. Kaimiņi saka, ka esot ļoti ambiciozs un iedomīgs. Es gan nesaprotu, kas ir slikts, ka es vēlos dzīvot augstāk un redzēt plašāk pasauli?

Visā šajā procesā mani biedē tikai viens – lai tiktu uz zirņa stīgas man ir jānokāpj zemē… to nekad neesmu darījis. Kaimiņi stāsta, ka tas ir ļoti briesmīgi un netīri, ka tur ir auksts un tur galīgi nav ko ēst. Mani aprēķini liecina, ka man būs nepieciešama visa priekšpusdiena, līdz tikšu līdz zirnim un tad jau arī varēšu pusdienot. Ja esmu neēdis vairāk kā pusi dienas, tad esmu ļoti sapīcis un tad man labāk netuvoties.

Plāns ir gatavs, iestiprinājos ar kāpostu agrā rītā (pretīgi, ceru, ka tā ir pēdējā reize) un devos ceļā. Pirmā pusstunda gāja pavisam labi. Tiku līdz Kāposta pamatnei, kur jau arī agrāk biju bijis karstās dienās, jo tur ir vēsāk un foršāk, lai gan kāposts šeit ir tāds dzeltenīgāks, cietāks un negaršīgāks, toties te bija vēsāk. Vienreiz pat pabūšana šeit apakšā izglāba man dzīvību.

Tā bija skumja diena. Mēs sākumā uz kāposta bijām 6, bet tajā tumšajā dienā uzradās kaut kāds melns putns un apēda brāļus Karlo un Petro, kuri tajā dienā bija nolēmuši uz sacensībām apskriet apkārt visam kāpostam un tajā brīdī bija tieši kāposta augšā. Kopš tās reizes neviens no mums nelien tur augšā, jo baidās no putniem.

Lienot lejā no kāposta man patiešām uznāca nostaļģija. Ja neskaita patiešām bezgaršīgo un vienveidīgo pārtiku pārējais ir ok. Labi, nav ko skumt par to. Dodamies uz priekšu!

Esmu ticis jau līdz kaut kādai melnai figņai. Tā laikam ir zeme. Jā, tāda irdena un līp pie manas pēdas, Esmu visnotaļ liels gliemezis (neskatoties uz negaršīgumu, kāposts ir visnotaļ barojošs). Pavisam piesardzīgi es pilnībā nostājos uz zemes. Sajutos lepns, jo esmu ticis uz pašu briesmīgāko, kas var notikt. Tagad  ceļš vedīs tikai uz priekšu un uz augšu līdz saules apspīdētajai zirņa stiebra augšai. Tur būs saldas lapas un varbūt pat tikšu pie kādas svaigas zirņu pāksts. Jātiek tur un tad jau redzēs cik daudz varēs dabūt.

Domājot par skaisto nākotni biju jau nogājis lielāko daļu zemes ceļa un biju jau pavisam tuvu zirņa stiebram. Paskatījos augšup – WOW. Šitais ir viens reāli liels augs. Te reāli būs forši, es jau to jūtu. Interesanti, kā tāds liels augs var būt tik tievs pamatnē? Labi, neesmu fiziķis – ja jau stāv, tad jau kaut kā strādā tā lieta.

Nu jau biju pavisam klāt zirnim un bija jāsāk kāpt augšup. Pamanīju, ka aizmugurē notiek kaut kāda kustība. NEvaru griesties riņķī, tad pazaudēšu kādas 10 minūtes un reāli nokavēšu pusdienas laiku. Negribu būt izsalcis un nīgrs. Manas attiecības ar pārtiku ir īpašas – man ļoti patīk ēst un tā ir mīļākā nodarbošanās.

Troksnis aizmugurē kļuva skaļāks un pēkšņi man pāri sāka birt zemes gabali. Paskatījos augšup un pamanīju, ka kāposts ar visiem tā iedzīvotājiem lidoja pa gaisu. Tieši virs manas galvas. Kaut kāds kāds ļoti liels dzīvnieks ar zaļā krāsā bija izrāvis kāpostu un šobrīd purināja. Ārprāts. Ja es tagad būtu tur, tad man būtu reāli gals.

Kopā ar zemēm man pavisam blakus nokrita arī mans bijušais kaimiņš Aldis. Viņš bija galvenais, kurš mani mēģināja atrunāt nepamest kāpostu sakot, ka šeit ir viss nepieciešamais lieliskai dzīvei līdz sirmam vecumam. Ha. Paskaties, dzīve pati viņu izsvieda no mājām.

Pārējos kaimiņus neredzu un šķiet, ka kopā ar kāpostu tie devušies labākos medību laukos. Arī kaimiņš Aldis nekustas. Neiešu klāt, jo pazaudēšu laiku un nokavēšu pusdienas un jau teicu kādas ir manas attiecības ar pusdienām. Tikai uz priekšu! Sāku rāpties augšā zirnī. Sākumā nekā cerīga ēdama nebija tādēļ sāku jau satraukties. Drīz jau pusdienas laiks un nekā ēdama nav. Kur ir sulīgās lapas un zirņu pākstis? Tāds stingrs un brūns stumbrs. Labi – tikai brien uz priekšu.

Pagāja vēl kāds ļoti liels brīdis un no lapām nav ne miņas. Kas dīvaini, ka nemanu arī nevienu citu gliemezi un pat ne mušu. Ja jau zirnis ir tik labs, tad kādēļ te neviena nav? Rāpos tālāk. Jau biju labu gabalu virs zemes un noteikti labu laiku pēc pusdienas laika un noskaņojums bija nekāds.

Turpinājums sekos… varbūt

 

Atsauksmes par grāmatu “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”

Pagājis nu jau nedaudz vairāk kā viens mēnesis, kopš veikalos nopērkama grāmata “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Šajā ierakstā vēlējos padalīties ar tām daudzajām atsauksmēm, kuras esmu saņēmis no visdažādākajiem cilvēkiem. Liels Jums visiem paldies par iedvesmojošiem vārdiem! Jūsu atsauksmes ir kā veldzējošs ūdens mūsu kopīgajam priekam un spēks radot nu jau nākamo grāmatu, kas pagaidām vēl lai paliek noslēpumā tīta.

Ja vēl neesi lasījis grāmatu, tad droši dodies uz tuvāko grāmatnīcu un iegādāties jau tūlīt.

Grāmata uzrunāja, jo ļāva sajust Magdalēnas emocijas, sāpes un pārdzīvojumus katrā no situācijām, kas tika izspēlēta grāmatā. Interesanti, ka grāmatas aprakstā minētais par balstīšanos uz patiesiem notikumiem ir sajūtams arī lasot grāmatu – tās struktūra ir izveidota tā, ka tev netiek laupīts ticamības moments par notikumu attīstības scenāriju, tajā pašā laikā katrā mirklī sagādājot pārsteigumu par to, kas vēl varētu aiziet šķērsām, lai Magdalēnai dzīve neliktos garlaicīga. Gluži kā dzīvē.

Ingus Rūķis, Grāmatu cienītājs


Nezinu cik daudz šajā grāmatā ir palicis no ”uz patiesiem notikumiem balstīts”, bet to ļoti labi var lasīt kā izdomātu stāstu. Varbūt pat varētu teikt, ka tas ir stāsts. Ne sagatavotu recepšu grāmata, kā būt labam pārdevējam (lai arī tur netrūkst atziņu šādām īpašībām), bet tieši stāsts, kurā saistošā valodā pasniegts notikums ar kādu saskaras vairums no cilvēkiem- jauns darbs, jauns priekšnieks, jauni kolēģi, jauni pienākumi, jauni izaicinājumi. Kā uz to visu paskatīties no malas? Kā tam tikt pāri, nezaudējot ne sevi ne cieņu kolēģu acīs?
Grāmatas stāsts un Magdalēna tam iet cauri. Lēni, it kā ieelpojot un skaitot līdz desmit. Un, ja arī lasītājam kas no Magdalēnai skaidrotā un mācītā jau būs zināms, atgādinājums par skādi nenāks.

Uldis Rozenfelds, Blogeris


Brīvdienās izlasīju Grāmata – “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” un biju šokā, ka Vigants atklāja visus Scoro pārdošanas noslēpumus, kas likās tik unikāli un vērtīgi, ka nododami tālāk tikai darbiniekiem vai pārdošanas apmācībās, kas maksā n-tos simtus.

Taču, ja klientu liekam pirmajā vietā, tad dalīšanās ar zināšanām (arī ar konkurentiem) ir tikai apsveicama. Grāmatā vieglā formā un saprotami ir aprakstīti izaicinājumi ar kuriem saskaras ne tikai pārdevēji, bet arī citi profesionāļi un vadītāji.

Andris Miglāns, Uzņēmējs un pieredzējis pārdošanas speciālists


Šī nav daiļliteratūra un šis nav arī norādījumu un piemēru krājums, tāpēc, es teiktu, ka panākts zelta vidusceļš, kā cilvēkam interesanti iemācīties ko jaunu un attīstīt savas prasmes līdz ar Magdalēnu, kas sāk no nulles. Šis pilnīgi noteikti ir must-read visiem, kas nodarbojas ar jebkāda veida pārdošanu, kam ir savs produkts vai piedāvājums. Soli pa solim ejam cauri pārdošanas taktikai, sākot ar to, kā pareizi uzrunāt sekretāres, kurām nekad neko nevajag, kā uzvesties tikšanās reizēs ar super-aizņemtiem biznesmeņiem un prezentēt produktu, līdz pat labai klienta apkalpošanai projekta izpildē. Un nebūt nav garlaicīgi, izlasīju divās dienās, kas man bija tiešām sen neredzēts temps. Tā vien gribas grāmatu kādam nodot tālāk, iesaku!

Aiga Grosa, Blogere


Grāmatu “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” lasīt bija gluži kā baudīt gardu maltīti labā restorānā. It kā zināmi, vienkārši produkti, taču kvalitatīvi un veselīgi, kas pasniegti neikdienišķi un ļoti gardi pagatavoti, perfektā salikumā un kombinācijās.

Solita Āboliņa, Grāmatu cienītāja


Ja šī grāmata būtu tapusi kā sausa mācību teorija, tā viennozīmīgi nebūtu izdevusies tik aizraujoša. Noteikti paši esam ikdienā nonākuši situācijās, kad zvana telefons un kaut ko mums sarunas laikā cenšas pārdot, vai piedāvā veikalos degustēt un izmēģināt uz vietas. Lai arī mums pirmā reakcija ir noraidoša, tad, izlasot šo grāmatu, varam ielūkoties tā saucamajās aizkulisēs, kas pircēja acīm ir apslēpts. Tas noteikti mainīs domas par šiem cilvēkiem un mūsu, kā pircēja, ierasto attieksmi. Pārdevējs var izpausties dažādos apstākļos un veidos. Tradicionāli pirmais, kas nāk prātā, pieminot pārdevēju, ir cilvēks aiz letes. Taču tas pavisam noteikti tā vairs nav.

Kristīne Saukuma, blogere


Grāmata ļāva domās atgriezties un apcerēt laiku, kad pats sāku darbu pārdošanā. Biju diezgan līdzīgā situācijā kā Magdalēna, ar vienīgo atšķirību, ka mans vadītājs nebija tik viegli pieejams un apkārt nebija kolēģi ar pieredzi pārdošanā, kuriem pavaicāt padomu. Skarba, bet efektīva skola – ja izdzīvo šādu posmu un pats saproti, kā gūt panākumus, tad pārdošanā (un dzīvē) nepazudīsi. Vai atceries tos pirmos aukstos zvanus, ko veici, cerot, ka neviens nepacels un pēc trešā pīkstiena varēsi nolikt klausuli? Vai atceries satraukumu, kas pavadīja pirmās pārdošanas vizītes? Šī grāmata to atgādinās un liks pasmaidīt 🙂

Kārlis Ozols, grāmatu izdošanas noslēpumu pazinējs, vairāku grāmatu autors, lielisks pārdevējs, blogeris


Lasot grāmatu saprotu, ka te ir tik daudz foršu lietu! Es noteikti ieteiktu šo grāmatu izlasīt ne tikai tiem, kas pārdod, arī tiem, kas domā “…es neko nepārdodu..”, jo stāsts jau ir par klausīšanos un vajadzību izprašanu. Grāmatas sadaļās bieži pieķēru sevi pie domas “….eu, a šis ir bijis… Hmm, šeit izrādās var tā, es darīju savādāk…”, bija arī momenti – kur es sapratu, ka es daru un darīšu savādāk. 

No pārdošanas procesiem es ļoti apsveicu Vigantu, kas ir atļāvies grāmata parādīt daudzas ” smagas” situācijas, kad nepieciešams no darījuma “atteikties” , kad ir ” smagie pasažieri”… Daudzās pārdošanas grāmatās un kursos tiek kultivēts viedoklis, ka klientam noteikt jāpārrulē pāri, lai tikai tiktu pie darījuma. Man ļoti patīk tā doma, kas caurvija šo stāstu, ka darījuma beigās laimīgiem jābūt visiem.

Lai veicas!

 

Nākotnes automašīnas

autonomous-cars-1240Daudziem no mums neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir automašīna. Daudziem tas ir tikai pārvietošanās līdzeklis, daudziem tā ir kaisle un vēl daudziem tās ir nebeidzamas raizes par remontiem un izdevumiem. Ļoti daudzi vispār izmanto sabiedrisko transportu un tādā veidā piedalās auto industrijā kā patērētāji uz laiku.

Lai arī kādas ir mūsu attiecības ar auto, mums visiem ir nepieciešams pārvietoties no viena punkta uz citu. Var jau minēt, ka digitālās tehnoloģijas attīstīsies tik tālu, ka pavisam nebūs vajadzības nekur braukt, taču, domāju, ka vienalga brauksim lai satiktu savus mīļos, piegādātu preces vai apmeklētus lieliskas vietas visā pasaulē.

Ja ielūkojamies tālākā nākotnē, tad tā vien šķiet, ka lidojošs transporta līdzeklis, kas vienmēr tiek piegādāts pie durvīm mirklī, kad vēlies doties kaut kur ir ideālais scenārijs. Protams teleportācija vai cilvēka paša digitalizācija un pārraide kā informācija ir pavisam tāla zinātne, lai arī šobrīd visnotaļ ticama.

Teleportācija man pašam šķiet visnotaļ neiespējama no fizikas viedokļa, un iespējams vēl vienkārši neesam atkoduši vajadzīgos fizikas pamatlikumus, kuri teleportāciju padara iespējamu. Kas attiecas uz cilvēka absolūtu digitalizāciju un pārraidīšanu kā informāciju, tad te nu gan es domāju, ka tas ir visnotaļ iespējams.

Cilvēka digitalizācija ir tāds kā process, kur mūsu apziņu atdala no mūsu ķermeņa, jeb vienkāršāk sakot ieskenē datorā pašu cilvēku un tad cilvēks tupina dzīvot, domāt un just jau kā virtuāla datorprogramma lielā datortīklā. Pēc nepieciešamības šī digitālā apziņa var tik pārraidīta gaismas ātrumā uz citu planētu, kur, savukārt, ievietota konkrētās planētas apstākļiem piemērotā ķermenī, jeb robotā. Līdz ar to cilvēks teorētiski var pārvietoties gaismas ātrumā, jo faktiski tā ir informācijas pārraide, kas jau šodien notiek ar optisko internetu un gaismas signāliem.

Principā tas nozīmētu arī cilvēku nemirstību. Šobrīd mēs esam mirstīgi, jo mūsu ķermenis nolietojas, noveco un vairs nespēj nodrošināt smadzenēm un apziņai nepieciešamās funkcijas. Nākotnē, kad mums būs digitālā apziņa, mēs varēsim mainīt ķermeņus pēc sirds patikas, līdzīgi kā Matrix filmā aģenti spēja iemiesoties ikvienā tēlā un tas nodrošinās to, ka būsim “nemirstīgi”. Tagad paskatīsimies tuvākā nākotnē

1. Elektrodzinēji

Ja skatāmies daudz tuvākā nākotnē – pēc 20 gadiem. Droši vien vēl nespēsim atdalīt apziņu no ķermeņa, līdz ar to nāksies vien pārvietot savas miesas ar transportu. Viena no tehnoloģijām, kura jau šobrīd ir pieteikusi sevi un strauji kļūst populāra ir elektriskie dzinēji automašīnās. Tehnoloģija nav jauna, to pielietoja jau 130 gadus atpakaļ, taču patiesu renesansi šī tehnoloģija iegūst tikai šobrīd, jo attīstījās kritiskā komponente – baterijas. Bateriju svars un enerģijas ietilpība ir sasniegusi tādu līmeni, ka transporta līdzeklis pats var racionāli vest līdzi sev nepieciešamās baterijas. Agrāk, svars bija pārāk liels, kas rezultējās ļoti īsos pārbraucienos un nepieciešamībā bieži lēdēt akumulatorus. Bateriju tehnoloģijām attīstoties tālāk mēs redzēsim vēl iespaidīgākus attālumus ar vienu uzlādi. Šobrīd sērijveida auto var nobraukt līdz pat 728 kilometriem. Protams rekords tika uzstādīts piesardzīgi braucot un ikdienā šādu attālumu ar to pašu auto diez vai redzēsim, taču tas ir daudzsološi un pie tehnoloģiju attīstības 1000 kilometri ar vienu uzlādi nav nemaz tik neaizsniedzams sapnis.

Uzlāde nākotnes transportam būs no vairākiem avotiem būs bezvadu un pārvietošanās laikā. Bezvadu uzlāde uz ceļa iebūvētos lādētājos, kuri paši paņem enerģiju no saules brīdī, kad pa ceļu nepārvietojas automašīnas.

2. Pilnībā automātiska pārvietošanās

2015-03-21-1426951231-7929190-introducingmercedesweirdlybeautifulautonomouscarNeatņemama nākotnes transporta līdzekļu daļa būs smadzenes, jeb dators, kas visu redzēs un dzirdēs un vadīs automašīnu. Daudzas no autonomās transporta līdzekļu vadīšanas nepieciešamajām komponentēm jau eksistē (sensori) un daudzas ļoti strauji attīstās (programmatūra). Šobrīd reāli jau eksistē autopilots, kas spēj braukt pa dāžādām tipiskām vidēm, piemēram, šoseju, pilsētu Amerikā vai lielceļiem. Man pašam automašīnā ir automātiskās bremzēšanas sistēma, kura balstīta uz vizuālajiem sensoriem (nevis distances sensoriem kā parkošanās sistēmas). Atliek vien uzlabot programmatūru un šie paši sensori var kļūt par autopilota “acīm” un apvienojumā ar citām kamerām, radariem un sensoriem. Katrā ziņā, mani pašu vismaz vienu reizi šī sistēma ir pasargājusi no nepatīkamas sadursmes, no kuras pats nebūtu spējis izvairīties.

Vēl ir daudz uzdevumi inženieriem lai radītu sistēmu, kurai uzticēsies cilvēki. Daudz testu un neizbēgami arī kļūdu, kuras noteikti tiks apskatītas presē un nobiedēs daudzus jo daudzus. Šķiet lielākais šķērsis autopilotu izmantošanā būs cilvēku pašu psiholoģiskā barjera, jo sēžot pie stūres ir sajūta, ka tu kontrolē situāciju, bet sēžot automašīnā, kuru vada dators ir šī bezspēcības sajūta, ka tu neko nekontrolē. Lai arī automātiskā vadība būs daudz drošāka par cilvēku pie stūres, domāju, ka prasīs daudzus gadus līdz valdības ar likumu aizliegs cilvēkiem vadīta automašīnas tādā veidā uzlabojot drošību uz ceļa. Dažas valdības (piemēram Dubaija), jau ir nospraudušas sev mērķi sasniegt ļoti būtisku datoru pilotēto automašīnu īpatsvaru jau pēc desmit gadiem.

3. Pūļa transporta sistēma

Ņemot vērā, ka transporta līdzekļu paliek aizvien vairāk kā arī parādās aizvien asākas problēmas ar parkošanos pilsētās, jeb vietu, kas nepieciešama transporta dīkstāves gadījumos, nākotnē transports teorētiski nekad nebūs noparkots un dīkstāvē. Iespējams, ka transports pat nebūs tavā īpašumā. Kamēr esi darbā tas pats auto, kas atgādāja tevi uz darbu nodarbosies ar citu cilvēku pārvadāšanu pa pilsētu vai ārpus tās. Ja nebūs tik daudz cilvēku ko pārvietot, tad noteikti tiks izmantots preču piegādei. Nekas traks jau pasažieru transportam nenotiks, ja pa dienu aizvedīs uz biroju kādus piederumus, aizbrauks pakaļ pārtikas pasūtījumam ko visu kopā ar tevi vakarā piegādās uz mājām. Lai gan – pārtika iespējams jau Tev būs piegādāta uz mājām pa dienu ar dronu.

Jebkurā gadījumā – automašīna bū daļa no lielākas loģistikas sistēmas, kur cilvēks ir tikai viena veida sūtījums ar īpašām prasībām (komforts, precīzs laiks un pārvietošanās ātrums), bet pārējie sūtījumi būs mazāk prasīgi.  Līdz ar to visa pilsēta kļūst par tādu milzīgu robotizētu transporta līdzekļu tīklu, kas nekad neapklust un vienmēr optimāli pārvietojas steidzoties kādu piegādāt mājās, kādam piegādāt dāvanu bet kādam citam piegādāt pusdienas. Interesanti, ka Amerikā jau ir patentēts transports, kas cep picas piegādes laikā. Tas ir specializēts auto, kas brauc pie klienta jau brīdī, kad tiek pasūtīta pica un pašu picu sagatavo un izcep braucot. Tādā veidā samazinot piegādes laiku un arī to, ka produkts patiešām ir tiko no krāsns brīdī, kad klients to saņem.

4. Inteliģenta transporta vadības infrastruktūra

intelligent_infrastructure_videoLielākais izaicinājums patiesā visas loģistikas sistēmas optimālā izmantošanā būs “smadzenes”, jeb vadības sistēma, kas vienlaicīgi spēs kontrolēt transporta plūsmu, pieprasījumu un infrastruktūras objektus. Iedomājies par milzīgu datorspēli, kur visas automašīnas un citi transporta līdzekļi strādā vienlaikus un nekad nesaskrienas. Jau šobrīd eksistē kaut kas šim līdzīgs, tikai mazākos izmēros un slēgtā angārā – Amazon loģistikas centros.

Kad visi transporta līdzekļi būs pilnībā automatizēti, tad problēma kļūs nedaudz vieglāka, jo vadības sistēma kontrolēs pilnībā visas iesaistītās puses – transportu, ceļus, uzlādi, pasūtījumus, ceļazīmes, ātrumu un tamlīdzīgi. Problēma būs pārejas periodā, kad tehnoloģiski vadītam transportam būs uz ielas jāsadzīvo ar cilvēku vadītām mašīnām. Kā lai neizvairās no konflikta? Pilnībā robotizētā transporta sistēmā nebūs nepieciešami luksofori un ātruma ierobežojošās zīmes vai vispār ceļa zīmes, jo viss notiks tik ātri cik tas ir iespējams, taču, ja parādās cilvēki ar savu reakcijas laiku, neparedzamo uzvedību, tad viss kļūst daudz sarežģītāk.

Vadības sistēmai būs jāspēj redzēt, paredzēt un domāt kā cilvēkam, lai cilvēkam nenodarītu pāri, pat ja cilvēks pats neievēro noteikumus. Jau tagad autopiloti automašīnās ir daudz drošāki par pašiem autovadītājiem cilvēkiem. Nākotnē šādas sistēmas sasniegs punktu, kur nenotiks vispār neviena autoavārija, kur cietīs cilvēki. Jau šobrīd ir izveidota 6 līmeņu automātiskās vadības sistēmu inteliģences gradācijas skala pēc kuras varēs mērīt cik ļloti inteliģenta ir sistēma konkrētā automašīnā.

Mēs dzīvojam ļoti straujā tehnoloģiju attīstības laikmetā un piedzīvosim modernos brīnumus, par kuriem nespējām pat iedomāties vēl pirms 100 gadiem. Vai mēs spēsim paši pieņemt un piedalīties šajā procesā? Vai mēs nebūsim pārāk konservatīvi un iesīkstējuši vecos uzskatos, lai bremzētu šo tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvēs?

Rakstā izmantoti materiāli un iedvesma no dažādiem avotiem, tajā skaitā no grāmatas Michio Kaku, “Future of The Mind”, fantastikas dižgara Isaac Asimov 15 grāmatu sērijas “Foundation” kā arī citi materiāli, kuri atrasti internetā.

Diena, kad es sāku teikt “nē”

Hand with thumb downPienāk brīdis, kad visa ir par daudz. Ko darīt, ja visa ir par daudz un viss ir labs? Ko darīt, ja viss ir interesants un viss ir vajadzīgs? Man šāds brīdis pienāca vakar un es nolēmu sākt teikt “nē”. Ir dažādi interesanti projekti un iniciatīvas, kur mana dalība nepieciešama pavisam nedaudz, bet nepieciešama. Tā ir uzmanības sadalīšana no lietām, kuras ir svarīgas.

Gada sākumā es nolēmu ieviest 4 izmaiņas savā dzīvē – Pavadīt vairāk laika ar ģimeni, Ēst veselīgi, Mācīties un Atteikties no alkohola. Izdodas. Neesmu slikts šajās jomās jau tagad, bet zinu, ka varu būt labāks. Fokuss uz to, ko darīt un kā pats vēlos dzīvot ir galvenais. Un vakar sajutu, ka nevaru darīt lietas, kuras uzskatu par svarīgām, jo ir jābūt citur, jāpievēršas skaistajām idejām, kuras pēkšņi kļuvušas par nastu.

Mums ir tik daudz laika dienā cik visiem pārējiem. Mēs varam izspiest kādu lieku minūti darot kaut ko efektīvāk, ceļoties agrāk, atsakoties no kādām nelietderīgām nodarbēm, bet beigās paliek mazāk un mazāk vietas, kur paņemt nākamo minūti laika. Katra nākamā minūte ir dārgāka un dārgāka. Dabīgi, ka nākamais avots minūtēm ir laiks, kas tiek veltīts pašam, ģimenei un izglītībai. Tieši tas ir laiks, ko es vēlos aizsargāt.

Uztaisīju laika inventarizāciju. Rezultāti mani noveda pie secinājuma, ka viss mans laiks tiek izlietots lietderīgi taču ne viss tiek izlietots pietiekami efektīvi. Ir lietas, kur es neesmu labākais cilvēks uzdevumam, lai gan apkārtējie sagaida, ka es to darīšu. Ir lieliski cilvēki apkārt, kas reiz man ir palīdzējuši vai arī vienkārši ir labi un ir vēlme atbildēt ar palīdzību. Ir sabiedriski nozīmīgi darbi, kurus kādam ir jādara. Ir iespējas, kuras skan aizraujošas un bailēs no iespējas pazaudēšanas piedalos.

Tātad vakar nolēmu sākt teikt “nē”. Atteikt. Izstāties. Personīgi. Ar cieņas un sapratnes pilnu vēstuli atteicos no 3 projektiem, kuros biju iesaistījies. Pieklājīgi atteikt ir grūti. Ir vēlme to izdarīt tā, lai cilvēks neapvainojas un patiešām saprot kādēļ nevaru būt iesaistīts un ka tas pilnīgi noteikti nav saistīts ar ideju, projektu vai cilvēkiem tajā, bet gan ar mani un man svarīgām lietām. Atteikšana ir saistīta ar to kam es pasaku “jā”. Lietas, kuras es uzskatu par svarīgām sev un lai tām es varētu pievērsties pilnvērtīgi ir no citām jāatsakās.

Atteikšanās ir vienmēr saistīta ar kādu personīgu solījumu, piekrišanu un vispār attiecībām. Tas nav dabiski pārdevējam, kurš visu mūžu ir dzīvojis ar vēlmi palīdzēt. Tā ir mana izkāpšana no komforta zonas un kļūšana nedaudz savtīgākam, mērķtiecīgākam un fokusētam uz to, kas ir svarīgs. Vienlaicīgi es sāku vairāk cienīt citu cilvēku atteikumus. Nedusmoties, bet cienīt viņus par drosmi atteikt.

Neticēsi, ir vairāk kā 100 vietas, kur var nopirkt grāmatu

Hei, hei, hei!

oskars
Pavisam trakais kolēģis lasa grāmatu!

Pagājušas jau 2 nedēļas kopš grāmata ir pieejama pārdošanā un es tā paskaitīju un sanāk, ka to var nopirkt jau vairāk kā 100 vietās visā Latvijā. Paldies visiem sadarbības partneriem un atbalstītājiem par lielisko atbalstu! Arī neliela daļa kritikas tiek uzņemta veselīgi.

Pēc pirmās nedēļas grāmatnīcās “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” nokļuva starp TOP 10 grāmatām “Latvijas grāmatā”! Ceru drīz redzēt arī pārējos Latvijas grāmatu topos!

Tiem, kuri vēl nav paspējuši iegādāties vai neatrada zem eglītes ziņoju – Grāmatu var iegādāties grāmatnīcās: Jānis RozeZvaigzne ABCGlobussValters un Rapa kā arī arī “Birojnīcā” Berga Bazārā! Ja kādā no veikaliem nav, tad droši jautā pārdevējai, jo to pavisam viegli var sagādāt no populārākajām grāmatu vairumtirdzniecības bāzēm. Ir arī pieejami pāris eksemplāri Nacionālajā bibliotēkā un LU BEVK Aspazijas bulvārī, ja nu ir vēlme “aizņemties” uz izlasīšanu. Ja vēlies lasīt grāmatu “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” elektroniski jau šodienPieejamas tev ērtos formātos – PDF, epub un mobi.

Ja Tev jau ir mūsu grāmata “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”, tad atsūti man, lūdzu, bildi ar to kā tu lasi kā arī savu recenziju. Man ir ļoti svarīgi zināt kas labs, kas izcils un ko prasītos uzlabot nākotnē, piemēram, ja izdosim atkārtotu izdevumu vai citā valodā.

Lai Jums superīga gada nogale un izcils 2017. gads!

Grāmatas prezentācija 13. decembrī

imag0298Tas emocijām pilnais mirklis, kad rokās paņem paša veidotu grāmatu. Tā pabeigtības sajūta un gandarījums. Šonedēļ to visu man izdevās jau nedaudz izbaudīt. Ļoti vēlamies padalīties ar šīm emocijām arī ar Jums. Kā tas ir pieņemts, ieplānota grāmatas oficiālā prezentācija. Tā notiks otrdien, 2016. gada 13. decembrī, plkst. 18:30, Rīgā, “Birojnīcā”.

Ir paredzēts, ka Jums būs iespēja satikties ar gandrīz visiem tiem cilvēkiem, kuri ņēma dalību grāmatas tapšanā. Klātienē iepazīties gan ar autoriem, gan ilustrāciju autoru un citiem. Kopumā grāmatas tapšanā piedalījās vairāk kā 15 cilvēku gan dodot padomu, gan radot saturu, gan noformējot, gan koriģējot, gan sniedzot pirmos kritiskos ieteikumus kā “testa” lasītāji.

Pasākumā aicināti visi interesenti. Tehniski telpas ir ar ierobežotu “ietilpību” un arī organizatoriskas plānošanas nolūkos ir svarīgi, ja iepriekš piesakieties mūsu Facebook pasākumā (Atzīmējot “Apmeklēšu”).

Prezentācijas laikā būs iespēja arī iegādāties grāmatu, saņemt autogrāfus kā arī personīgus novēlējumus no grāmatas autoriem. Tāpat esam izveidojuši Facebook Lapu, lai Jums ir vieglāk sekot līdzi visām ar grāmatu saistītajām aktualitātēm arī nākotnē.

Milzīgs paldies visiem atbalstītājiem, kuri jau ir pieteikušies grāmatai. Jūs mūs ļoti iedvesmojat nākamajiem darbiem! Ar visiem interesentiem sazināsimies dažu dienu laikā pēc grāmatas prezentācijas, lai noskaidrotu ērtāko grāmatas saņemšanas veidu. Ja vēlaties ieteikt arī saviem draugiem, joprojām iespējams pieteikties/rezervēt sev grāmatu izmantojot pieteikuma formu.

Lai Jums un mums superīga nedēļa! Uz redzēšanos!

Par ko tad īsti ir grāmata “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”

parbaudes-laiks-perdeveji-ari-baidas-1-vaksJau iepriekš rakstīju par to, kā tapa grāmata un par autoriem Vigantu un Inesi, kā arī par iegādes iespējām. Tagad ir pienācis laiks arī nedaudz sīkāk atklāt, par ko tad īsti ir grāmata “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Ja man būtu jāpastāsta no malas, tad tas skanētu šādi:

Grāmata ir izveidota kā stāsts par jaunu meiteni bez pieredzes, kura nolemj kļūt par pārdevēju kādā starptautiska uzņēmuma Rīgas birojā. Stāsts, kas balstīts uz patiesiem notikumiem un pašu autoru piedzīvotām situācijām, izved cauri sajūtām un pieredzei esot jaunā darbā ar dīvainu un nedaudz neparedzamu vadītāju, kaprīziem klientiem un savdabīgiem kolēģiem.

Cīņa ar bailēm, apņemšanās, drosme, bezcerība, veiksme un bezspēcība – kas patiesībā notiek pārdevēja ikdienā? Daudzi pārdevēji ieraudzīs savu sajūtu spoguli – skarbo patiesību par to, ko domā un runā par klientiem, kad tie nav blakus. Grāmatas epizodēs paslēpti arī padomi un atziņas, kas ikvienam lasītājam ļaus aizdomāties par cilvēcīgām īpašībām, ētiku un drosmi, kas veido labu vai sliktu pārdevēju.

Lasītāji, kuriem nav nekādas pieredzes pārdošanā, caur interesantu stāstu ieraudzīs krāšņo un neprognozējamo pasauli, kas valda apkārt šai dažādi uztvertajai profesijai. Sapratīs kā patiesībā lietas tiek pārdotas Jums un kā patiesībā darbojas visa plašā pārdošanas joma.

Mēs visi esam pārdevēji – vai tā ir ideja, jauns darbs, hobijs vai jauna mīlestība, mēs vienmēr cenšamies pārdot savu viedokli, idejas, pārliecību un pat paši sevi. Caur šo stāstu autori cenšas mainīt aizspriedumus parādot patiesību un pasauli kā to redz pārdevēji. Ikviens no stāsta var paņemt idejas savai ikdienai, lai būtu vēl veiksmīgāki un patiesāki.

Grāmata briedusi autoru galvās jau vairākus gadus, taču izveidota tikai šovasar. Grāmata ir abu autoru Viganta Lesauska un Ineses Mūrnieces debijas darbs. Grāmata būs pieejama tirdzniecībā no 2016. gada 9. decembra (plānots).

 

Kā tapa grāmata 4. daļa. Vāka gala dizains. Kuriozs ar nosaukumu. Aptaujas.

parbaudes-laiks-perdeveji-ari-baidas-1-vaks
Grāmatas vāks.

Kā ikvienā projektā arī mums ir “pēdējā brīža” labojumi. Protams neiztikt arī bez visnotaļ nopietniem kurioziem. Lai arī kā mēs visi censtos izķert visas mazās lietiņas, lielākās un acīmredzamākās var paskriet mums garām nemanot un tā arī gandrīz notika.

Biju izveidojis grāmatas “mockup” un nolicis uz galda aplūkot vai vāka dizains man patīk. Pienāca kundze un uzdeva tikai vienu jautājumu, kas lika man panikā ķert un grābt. Jautājums bija: “Nolēmāt nomainīt nosaukumu?”

Un gandrīz gatavajam maketam izrādās bija nepareizais grāmatas nosaukums. Kad domājām nosaukumu grāmatai, tad bija vairāki varianti. Par galveno virsrakstu bijām vienojušies “Pārbaudes laiks.”, bet apakšvirsraksts man bija iesēdies atmiņā nedaudz savādāks kā bijām vienojušies. Tātad grāmatas oficiālais nosaukums ir “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Nedaudz atvainojos, ka iepriekš biju maldinājis ar pavisam nedaudz citu versiju!

Augstāk pievienots arī vāka dizaina gala variants. Atradu vāka bildi bilžu servisā un oficiāli iegādājos komerciālai izmantošanai. Te milzīgs paldies jāsaka Google Images Search, ar kuras palīdzību izdevās atrast servisu, kas piedāvāja iegādāties tieši šo bildi ar vajadzīgo licenci. Sākotnējais mockup bija veidots servisā, kas nepiedāvāja bildi ar vajadzīgo licenci.

Vispār viena no lietām, ko ļoti bieži aizmirstam ikdienā ir autortiesības. Es pats un Inese esam ieguldījuši lielu darbu veidojot saturu un mums pašiem ir svarīgi, lai par šo saturu cilvēki mums kaut kā atlīdzinātu. Tas pats attiecas uz materiāliem, kuri nav mūsu, kā piemēram vāka bilde. Tādēļ es visnotaļ godīgi samaksāju par autortiesībām, jo arī fotogrāfiem ir jāēd.

Tad nu tā. Šodien faili nosūtīti uz tipogrāfiju. Cik zinu tad papīrs ir pasūtīts un tur jau gaida, kad varēs ķerties klāt ražošanai. Attiecīgi te vairs neko nevar mainīt! Ņemiet par labu, kas nu būs sanācis!

Vispār šis ir tāds ļoti dīvains mirklis, jo sanāk, ka tieši grāmatas drukāšanas laikā ne es ne Inese vairs īsti neko nevaram ietekmēt. Līdz šim visu varējām mainīt, paātrināt, palēnināt, pārveidot, pielikt, noņemt vai mainīt domas…

Vēl pirms nedēļas Twitterī biju ielicis 3 aptaujas:

Kādos veikalos tu pērc grāmatas? Kur ļoti uzskatāmi var redzēt, ka gandrīz puse iepērkas Jāņa Rozes grāmatnīcā, bet vēl daudzi interneta veikalā un Zvaigzne ABC. Varu interesentiem apsolīt, ka pacentīšos vienoties gan ar Jāņa Rozes grāmatnīcām gan Zvaigzne ABC pat to, lai grāmatas tur būtu nopērkamas.  Arī iegāde internetā būs jāskatās.

Kādā interneta servisā vēlētos iegādāties e-grāmatas? Pārliecinoši nobalsojāt par Amazon.com. Plānoju izmantot Amazon.com e-grāmatām. Tuvākās nedēļas laikā arī izpētīšu visu nepieciešamo, lai to realizētu. Vēlos, lai e-grāmata būtu pieejama Jums ērtākā un ātrākā veidā.

Kāda Tavuprāt būtu saprātīga cena e-grāmatai Latviešu valodā? Kur ļoti uzskatāmi var redzēt, ka cilvēki ir gatavi maksāt starp 3 un 7 EUR. Redzēsim kā izdosies saskaņot grāmatas publicēšanu un kādi būs noteikumi pakalpojuma sniedzējiem.

Lai Jums superīga un iedvesmojoša darba nedēļa!

Ja vēlies būt viens no pirmajiem iegādāties grāmatu un uzzināt par pasākumiem saistībā ar grāmatas publicēšanu, tad spied uz ikonu un piesakies jaunumiem:

button_sanem-personigu-e-pastu-par-gramatas-iznaksanu-1

KĀ TAPA GRĀMATA “PĀRBAUDES LAIKS. PĀRDEVĒJI ARĪ BAIDĀS” 3. daļa

aaeaaqaaaaaaaajfaaaajda0nwninzc1ltmwmdetndexms1hmjlkltywoda0ogzkzddimgŠajā ierakstā vēlos Jūs iepazīstināt ar Inesi Mūrnieci. Inese ir grāmatas līdzautore. Kad grāmata bija vēl tikai skices manā datorā, tad šiem īsstāstiem pietrūka “asumiņa”. Emocijas, kuras var izjust tikai pirmo reizi zvanot aukstos zvanus, noslēdzot pirmo darījumu un saņemot pirmo nepieklājīgo atteikumu. Inese piekrita būt par cilvēku, kura pati uz savas ādas izjutīs un pierakstīs emocijas, lai Jums lasītāji, būtu iespējams pēc iespējas patiesāk sajust kā tas ir būt par pārdevēju.

Kā ierasts arī neliels citāts no grāmatas. Šoreiz tas ir Ineses Mūrnieces priekšvārda fragments:

‘Pārdošana ir stāsts, tāpēc šis ir stāsts. Par to, ko nozīmē uzsākt kaut ko jaunu un baidīties, kāds būs iznākums. Par to, kādos pieņēmumos allaž dzīvojam un cik daudz mēs varētu paveikt, ja kaut uz minūti aizmirstu, ko nespējam izdarīt. Šis ir stāsts par uzdrīkstēšanos sekot savam sapnim. Ne tikai tam, ko jūt Magdalēna, šīs grāmatas galvenā varone, bet arī tam, kas piedzīvots, pierakstot šo stāstu no pirmā vārda līdz pēdējam.

Šo stāstu es sāku rakstīt, lai uzzinātu, vai no manis var izlipināt pārdevēju, un savā ziņā Magdalēna ir pārbaudes laiks arī man. Un būs arī ikvienam lasītājam, jo brīdī, kad pieņemam lēmumus, nākas apjaust, ka izaicinājumu ir vairāk, nekā sākumā paredzēts. Skaidrs gan ir viens, ka šis stāsts man ir ļāvis paskatīties uz pārdevējiem no cita skatupunkta. Ļāvis man iedziļināties pārdošanas niansēs un pārsteigumā iesaukties, ka mēs, lai ar ko mēs arī nenodarbotos un par ko necīnītos, esam pārdevēji. Pilnīgi visi. Atšķiras vien profesionalitātes līmenis, kā teiktu mana dziedāšanas skolotāja. Mēs sevi pārdodam, uzsākot jaunu darbu, iestājoties universitātē, ienākot jaunā draugu lokā. Mūsu pasaules uzskati, izskats un prasme pielāgoties ir mūsu instrumentu kaste, kas ļaus sasniegt panākumus. Jautājums tikai, cik prasmīgi to izdarīsim!

Tāpēc arī šis stāsts ir nedaudz bailīgs, jo tā autors vēl tikai mācās. Tas ir ietīts atziņās, pieredzes kumosos un atklāsmes mirkļos, kas plūst no Tamm sienām un ko man vēlīgi atvēlējis Vigants Lesausks un viņa komanda Scoro. Tas ir nopulēts īstās pārdevēja izdzīvošanas spēlēs un uzšauj emociju vilni līdz debesīm.

Un es izaicinu tevi radīt savu stāstu, to vienīgo, kas atklāj tavu pārbaudes laiku, tavu pārdošanas mākslu, un dalīties pieredzē. Magdalēna man iemācījusi vairs nebaidīties, un es iesaku to pašu!’

Inese Mūrniece,

Magdalēnas autore

zina

 

KĀ TAPA GRĀMATA “PĀRBAUDES LAIKS. PĀRDEVĒJI ARĪ BAIDĀS” 2. daļa

Grāmatas ilustrāciju autors, talantīgais Mareks Ruskuls, jeb briiC. Attēls: "Pēdējā lapa."
Grāmatas ilustrāciju autors, talantīgais Mareks Ruskuls, jeb briiC. Attēls: “Pēdējā lapa.

Grāmata top straujiem tempiem. Ir izvēlēta tipogrāfija (Jelgavas tipogrāfija) un paredzams, ka nodrukāta būs pēc aptuveni 3 līdz 4 nedēļām. Šobrīd vēl pēdējie pieskārieni izkārtojumam un vāka dizainam un tad uz drukāšanu. Decembra sākumā grāmata būs jau gatava. Tāpat varu Jums atklāt, ka grāmatas ilustrācijas veidoja, manuprāt, izcilais mākslinieks Mareks Ruskuls, arī pazīstams kā briiC. 

Lai Jums būtu interesantāk gaidīt, šajā rakstā vēlējos jums sniegt pavisam nelielu ieskatu grāmatas lapaspusēs un par to, kas ir stāsta galvenā varone, Magdalēna:

‘Esmu ieguvusi izglītību…’ piepūšu vaigus, juzdamās pievilta. Es to jau stāstīju, vai tiešām viņš nedzirdēja?

‘Nē,’ viņš pārtrauc un piesēžas tuvāk. ‘Mani neinteresē tavas formālās prasmes! Kas esi tu, Magdalēna Kopela?’

Ievelku elpu. Cik filozofiskai man jābūt? Un kas tieši jāsaka?

‘Es gribu šo darbu,’ sakrustoju pirkstus. ‘Varbūt tas liksies amizanti, taču vēlmi kļūt par pārdevēju manī radīja vecmāmiņa. Viņa tirgū pārdeva ziedus. Es bieži biju līdzās un skatījos, kā viņa pārdod. Viņa man teica – labs pārdošanas process nav klusa naudas un preces apmaiņa, tas pieprasa ko vairāk. Runāties ar ikvienu pircēju – gan par to, cik maksā ziedu pušķis, gan par to, kāds ārā laiks un kad jāuzar zeme. Jau tad ievēroju, ka pircēji atgriezās. Ne tikai tāpēc, ka ir laba cena, bet arī tāpēc, ka vecmāmiņa viņus gaidīja un atcerējās. Tas bija ārkārtīgi interesanti – ikreiz pie viņas nāca vieni un tie paši cilvēki un līdzi veda jaunus. Tad skaidri zināju, ka arī gribu būt pārdevēja… Ka gribu mainīt pārdošanas pasauli un palīdzēt cilvēkiem!’ ievelku elpu. ‘Es gribu būt lielas misijas sastāvdaļa. Pat nespēju izteikt, cik ļoti es gribu šo darbu!’

Valters mani vēro. Vai esmu sevi pārdevusi?

zina

Kā tapa grāmata “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” 1. daļa

parbaudes-laiks-3
Pagaidu vāks grāmatai. Var mainīties līdz grāmata tiks nodrukāta.

Sāku ierakstu sēriju par kā tapa mana un Ineses Mūrnieces grāmata pārdevējiem. “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī raud”. Uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par meiteni, kura iestājas pārdevējas darbā kādā inovatīvā uzņēmumā. Turpmākās dažas nedēļas, publicēšu kādu personīgu stāstu vai citātu no grāmatas.

Kā tas viss sākās?

‘Es mīlu pārdošanu! Es ar to nodarbojos jau 16 gadus un izbaudu katru tikšanos, katru sarežģīto klientu un produkta prezentāciju. Ir pieredzēts tik daudz pārdošanas situāciju, ka varētu par tām stāstīt dienām ilgi.

Pirms vairāk kā 2 gadiem man radās iecere uzrakstīt grāmatu par pārdošanu. Šķiet, ikvienam savas jomas speciālistam agrāk vai vēlāk iešaujas prātā tāda doma, tādēļ arī es visnotaļ ilgi to ignorēju, līdz kādu dienu tomēr piesēdos rakstīt. Sākums bija interesants… apmēram 5 lapaspuses. Tad sapratu, ka ir tik daudz, ko teikt, bet nav īstās struktūras un veida, kā to pateikt. Gribējās, lai ir patiesi, īsti. Gribējās, lai tā nebūtu kārtējā mācību grāmata par pārdošanu, kādu pasaulē ir tūkstošiem.

Pēc kāda laika man palaimējās kļūt par nepilna laika pārdošanas treneri. Tas man joprojām ļoti patīk un padodas. Trenera profesija iemāca strukturēt un liek nenogurstoši runāt par aktuālām pārdošanas lietām. Es beidzot apvienoju visas zināšanas un sapratu, ka to ir ļoti daudz un pilnīgi noteikti tās nedrīkst iet zudumā. Bet kā lai tās sasniedz lasītājus?

Mūsu uzņēmums nepārtraukti paplašinās, un kādā kārtējā darba intervijā man sēdēja pretī meitene, kura ļoti vēlējās strādāt mūsu uzņēmuma palīdzības dienestā. Man nebija sajūta, ka persona ir īstā šim darbam, tādēļ jautāju, ko viņai patiesībā gribētos darīt, uz ko saņēmu atbildi – rakstīt… Bet ar to īsti nevarot iztikt.

Pēc interesantas sarunas mēs paspiedām rokas, un Inesei bija iespēja nodarboties ar savu sapņu darbu, bet es biju atradis trūkstošo maģiju grāmatas iecerei – meiteni, kura neko nezina par pārdošanu un ir ļoti drosmīga, lai ļautos šai pieredzei un uzdrošinātos dalīties ar savām sajūtām.

… turpinājums sekos.

Grāmata būs pieejama iegādei 2016. gada decembrī!

zina

Nākotnes nodokļu sistēma

Nu jau kādu laiku tiek runāts par to, ka nodokļus daudzi nemaksā, sistēma ir sabojāta un nepārskatāma kā arī lasām rakstus par to, ka daudzi krāpjas ar kases aparātiem kā arī veido PVN “karuseļus”. Principā eksistē sekojošas problēmas:

  1. nodokļu apjomu aprēķina pats uzņēmējs (vai attiecīgi uzņēmuma grāmatvedis), kas ļauj interpretēt dažādus maksājumus un darījumus.
  2. nodokļu nauda “ceļo” no uzņēmuma pie uzņēmuma, līdz tā patiesībā tiek samaksāta. Tas savukārt ir ļoti pateicīgi PVN izkrāpšanas shēmām.
  3. liels apjoms “pelēkās” skaidrās naudas, kas ļauj eksistēt pelēkajai ekonomikai.
  4. daļa nevēlas maksāt, jo otra daļa nemaksā un tādējādi gūst virsroku cenu konkurencē. Ja visi maksātu, tad nebūtu šādas priekšrocības.

Tā nedaudz padomājot par to ko varētu izmainīt man radās doma – pāriet tikai uz bezskaidras naudas norēķiniem iekasējot nodokļus automātiski. Pagaidi, pirms steidzies mani kritizēt. Pacentīšos Tev izstāstīt, ko es ar to domāju un kādēļ, manuprāt, tas ir pavisam labs veids kā iekasēt nodokļus.

img005Ideja sekojoša – kad tiek veidota elektroniska transakcija, tad banka ietur attiecīgos nodokļus un līdz uzņēmējam nonāk tikai tā daļa, kura neapliekas ar nodokli. Piemēram, cilvēks nopērk limonādi, samaksā 1 EUR ar karti un attiecīgi 0,83 EUR nonāk uzņēmēja bankas kontā un 0,17 centi nonāk pa tiešo valsts kasē.

Te, protams, parādās jautājums ar to PVN, kuru samaksāju par izejvielu iegādi? Nu tad lūk, darījumos starp 2 uzņēmējiem, līdzīgi kā tas ir ar elektroniku jau šobrīd, darījumi notiek tikai un vienīgi bez PVN. Tas pats attiecas uz importa un eksporta darījumiem. Tie uzņēmumi, kuri nav PVN maksātāji, tieši tāpat kā privātpersonas, no transakcijas PVN tiek paņemts valstij. Valstij ne pie kādiem apstākļiem nebūtu jāatmaksā pārmaksātais PVN nevienam.

img006-001Šāda sistēma ļautu:

  1. fundamentāli izskaust PVN nemaksāšanu
  2. likvidētu PVN atmaksas un izkrāpšanas shēmas
  3. automatizētu PVN aprēķināšanas un iekasēšanas procesu
  4. atvieglotu un vienkāršotu uzņēmumu grāmatvedību
  5. Ļautu samazināt valstī PVN likmi (jo visi maksā, līdz ar to var būt zemāka likme)
  6. Ļautu automātiski iekasēt akcīzes un dabas resursu nodokļus no realizācijas.
  7. Ļautu reālā laikā redzēt, analizēt un reaģēt uz patēriņa izmaiņām

Ko tad darīt ar darbaspēka nodokļiem?

img006Tur pavisam līdzīgi. Uzņēmums, kas maksā algu darbiniekam pārskaita, piemēram, 1000 EUR, bet darbinieks kontā saņem, piemēram 700 EUR. pārskaitījuma brīdi Valsts ietur fiksētu procentu likmi. Pie tam, formula, kura aprēķina, cik ir jāietur var būt pietiekami sarežģīta un ar dažādiem atvieglojumiem vai papildus maksām atkarībā no tā, kāda ir nodokļu sistēma.

Šāda darbaspēka nodokļu iekasēšanas sistēma palīdzētu:

  1. Izskaustu aplokšņu algas (jo viss ir elektroniski)
  2. Ļautu automatizēt grāmatvedību samazinot administratīvo slogu uzņēmējiem
  3. Samazinātu atskaišu apjomu, jo valstij jau visi dati būtu pieejami gan par nodarbinātību, gan par izmaksātajām summām.
  4. Ļautu izmantot vēl komplicētākas nodokļu aprēķina sistēmas atkarībā no darbinieka un uzņēmuma attiecību firmas (darbinieks, valde, īpašnieks, patent maksājumi utt)
  5. Ļautu samazināt nodokļu apjomu darbaspēkam.

Protams, vēl ir rinda dažādu nodokļu un nodevu, bet arī tos var automatizēt izsniedzot automātiski elektroniskos rēķinus ar tiešo debetu par , piemēram, nekustamā īpašuma nodokli. Ieejot savā interneta bankā tu redzēsi, ka tev jāapmaksā tāds un tāds nodoklis tajā un tajā datumā un ka attiecīgā summa tiks noņemta no tava bankas konta.

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai vienā virzienā, tad arī valstij būtu jākļūst caurspīdīgākai un jāinformē katru iedzīvotāju pat to, kur konkrētais eiro tika izlietots. Vēlams automātiski un pēc iespējas personīgāk, bet nu tā jau ir diskusija nākamajam rakstam. Cilvēkam būtu jāuzticas valstij un valstij jārūpējas lai šī uzticība netiktu ļaunprātīgi izmantota.

Lai Jums superīga un iedvesmojoša nedēļa!

Aplikācija, Grāmata un citi zvēri

Sveiks, sen neredzētais bloga lasītāj! Zinu, esmu nedaudz grēkojis ar jauna satura pievienošanu šeit. Varētu jau sākt taisnoties, ka daudz darba, pienākumi, ģimene, bet vai tas maz ir taustiņu pieskārienu vērts?

Snīk pīks no jaunās aplikācijas versijas dizaina.
Snīk pīks no jaunās aplikācijas versijas dizaina.

Labi. Pastāstīšu kas tad jauks notiek manā dzīvē. Notiek daudz un dažādas lietas. Varbūt atceries, ka pirms kādiem 2 gadiem, es ar nelielu budžetu izveidoju mobilo aplikāciju? Neatceries? Nu nebēdā, Latvijā aplikācija galīgi nebija populāra, toties pasaulē cilvēkiem aplikācija visnotaļ iepatikās. Biju sev apsolījis, ka izveidošu otro versiju, kad būs vairāk kā 100 000 lejupielādes. Tas brīdis ir pienācis tādēļ pēdējo pāris mēnešu laikā aktīvi strādāju pie jaunas versijas izlaišanas. Jaunā, uzlabotā versija, kas pilnībā izveidota no pašiem pamatiem pa jaunam būs patiešām glītāka un funkcionālāka. Aplikācija ir pabeigta un šobrīd notiek pēdējie gatavošanās darbi tās publicēšanai kā atjaunojumam.

Aplikācijas popularitāte ir nedaudz neizskaidrojams fenomens pat man pašam. Reklāmas nebija pilnīgi nekādas, rakstus nekur ārzemēs neliku… vienkārši nopublicēju un “aizmirsu”. Tā viņa pati par sevi dzīvoja ar visām savām nepilnībām un pamazām iekaroja lietotāju sirdis. Ja tā padomā… ar to cilvēku daudzumu varētu pilnas pievākt vismaz 10 Arēnas Rīga… tas ir briesmīgi daudz!

Labi. Redzēsim kā ies tālāk. Kad nopublicēšu, tad apsolos padalīties arī ar informāciju kā gāja ar otro versiju… tur bija daudz sarežģītāk un dārgāk, bet ko nu par skumjo šoreiz.

Otrs lielais projekts pie kura darbojos ir pašam savas grāmatas sarakstīšana un izdošana. Grāmatai oficiāli nosaukums vēl nav tapis, lai gan saturiski tā ir ļoti tuvu finiša līnijai. Grāmata ir par jaunu jauku meiteni, kas sapņu vadīta nolemj kļūt par pārdevēju kādā starptautiskā uzņēmumā. Kā viņai klājas, kādi piedzīvojumi un pārdzīvojumi stājas viņas ceļā ir tas par ko arī būs šis grāmatas stāsts. Grāmata būs interesanta gan tiem, kas vēlas netipisku stāstu izlasīt, gan tiem, kas vēlas [atkal] pārdzīvot pārdevēja pirmos soļus, uzvaras, nedrošības un vilšanās.  Ja Tev rodas kāda lieliska ideja grāmatas nosaukumam, tad noteikti raksti komentāros!

Grāmata noteikti nav naudas pelnīšanas projekts, bet gan, līdzīgi kā aplikācija, kaut kas, kas liek pašam smaidīt un dalīties ar to labo, ko esmu pieredzējis. Gribas nodot tālāk sabiedrībai tās vērtības un zināšanas tādā saldskābā mērcītē tā, lai būtu interesanti acīm un bauda prātam.

Plānojam, ka grāmata būs pabeigta un nopublicēta jau līdz gada beigām. Ja paveiksies, tad vēl agrāk. Noteikti tiks izskatīti visi izplatīšanas modeļi ieskaitot digitālos, drukātos un varbūt pat bezmaksas variants (ja nu akurāt neviens nebūs gatavs maksāt pr to naudiņu). Dzīvosim redzēsim un Tev noteikti pastāstīšu par iespējām šo grāmatu izlasīt.

Tad vēl savā trakumā, rudenī iestājos Latvijas Universitātē studēt maģistratūrā. Studijas notiek angliski, puse no kursa ir ārzemju studenti no ļoti dažādām valstī un pasniedzēji visnotaļ ievērojami Latvijā. Vienu priekšmetu vadīja pats Ivars Godmanis. Pirmais gads pagājis un ar patiešām pāris “astēm”, investējot nedaudz naudas un pavisam nedaudz laika esmu veiksmīgi ticis pusē. Studēju starptautisko biznesu, eksporta menedžmentu.   Priekšā grūts darbs – izdomāt maģistra darba tēmu par kaut ko kas saistīts ar ko starptautisku un eksportu un menedžmentu. Ja Tev ir idejas, tad noteikti iesvied komentāros teat zemāk. Starp citu – bakalaura darbs par spēļošanu, kas publicēts tepat blogā ir visnotaļ populārs un man bieži ir nākuši cilvēki klāt pasākumos un teikuši labus vārdus par to. Saņemiet pasniedzēji! Tēma izrādās ļoti noderīga. Ceru, ka pietiks iedvesmas visu šo novest arī līdz diplomam, kuru starp citu neviens man neprasa. Arī bakalaura diplomu, kopš iegūšanas nevienu reizi neviens nav prasījis.

Tas nu tā īsumā, kas notiek manā pasaulē. Ir daudz ko darīt un aizvien mazāk laika paliek ierakstīt šeit blogā, taču ļoti centīšos laiku pa laikam padalīties ar jaunumiem. Uz saredzēšanos!

 

Anektdotes

Pēdējā laikā bieži sanāk braukt uz Lietuvu un lai atsvaidzināt savas lietuviešu valodas zināšanas, es klausos radio staciju M-1. Tur no rītie anekdotes stāsta. Te būs dažas:

…………………………………..

– Ļoti gribas paelpot jūras gaisu, bet nav naudas aizbraukt…

– Es gan to pavisam lētu atrisināju…. piekāru siļķi pie ventilatora…

…………………………………..

– Mīl … nemīl … mīl … nemīl… mīl…

– Daktelīt… lūdsu lieciet manus sobus mielā… man tikai higiēna bija paretsēta…

…………………………………..

– Sieva kā rokasgranāta… norāvi gredzenu un mājas tev vairs nav…

 

Lai jauka darba nedēļa!

SaaS, PaaS, IaaS, bet kur tad paliek Cilvēks?

h2hMūsdienu mākoņpakalpojumus būvē ar domu – visu automatizēsim, visur pašapkalpošanās, pēc iespējas vairāk funkciju un tādas, kuras nav citās sistēmās. Dzenoties pēc ātras izaugsmes un mērogojamības, šāds scenārijs izklausās ļoti pievilcīgs! Cilvēks taču ir vājais posms gandrīz jebkura pakalpojuma piegādē. Cilvēks pieļauj cilvēcīgas kļūdas, cilvēks mēdz būt nenoskaņojumā, cilvēks mēdz slimot un kavēt darbu… cilvēks grib algu arī tajos mēnešos, kad darba ir mazāk un ienākumi nav tik lieli…

Iedomājieties savu uzņēmuma IT infrastruktūru kā klientu viesnīcā.

Klients ierodas viesnīcā, pats izvēlas kuru numuriņu izmantos,  pats novelk kredītkarti, pats aiznes savus čemodānus. Vai nav tāda sajūta, ka tomēr viesnīcā ir vajadzīgs vismaz viens cilvēks, kas ir “seja”. Cilvēks, kas rada drošības sajūtu par to, ka tu te esi un ja kas es pieskatīšu lietas, lai neviens netraucē tavu naktsmieru?

Nesen veicot savu 10 lielāko klientu aptauju Latvijā uzņēmuma vadītājam uzdevu tikai vienu atvērta tipa jautājumu “Vai būtu iespējams no Tevis palūgt pāris teikumu par to kā Scoro palīdz Tavam biznesam?”

Atbildes mani nedaudz pārsteidza.

8 no 9 klientiem, kuri atsūtīja atsauksmi, pieminēja tieši komandu, cilvēkus, atbalstu, apmācības. Tieši cilvēcīgos faktorus.

Ja būvējat interneta pakalpojumu vai kādu citu automatizētu pakalpojumu, padomājiet ne tikai par serveriem, diskiem, internetu, bet arī par Cilvēcīgo faktoru. Tā var izrādīties pati lielākā priekšrocība cīņā ar lielākajiem konkurentiem arī pilnībā automatizētā pasaulē.

Start-Up mānijas spožums un posts

business-startup-supportUzsākt biznesu Latvijā un daudzās Eiropas valstīs ir pavisam viegli. Pietiek vien ar pāris simtiem Eiro papīru kārtošanai un tu esi sava uzņēmuma īpašnieks. Tagad katrs var būt uzņēmuma īpašnieks. Bet vai katrs var būt arī uzņēmējs?

Ikdienā sastopos ar cilvēkiem, kuriem ir idejas biznesam. Gandrīz katrs jaunietis šodien jau zina, ka radīs mājas lapu, aplikāciju vai kādu digitālo pakalpojumu, kas to padarīs stāvus bagātu vienas nakts laikā. Esmu sastapies ar tik daudz enerģijas pārņemtiem sapņotājiem, ka pašam paliek skumji… jo apzinos, ka absolūti lielākā daļa šo ideju nesasniegs reālus lietotājus. Pat ja arī kāda no idejām sasniegs lietotājus kā pakalpojums vai produkts, tad visticamākais tā ilgi nenodzīvos dēl vienkārša naudas trūkuma.

Skaties kā gribi, bet dienas beigās mēs visi vēlamies siltas vakariņas. Lai tās iegūtu mums ir nepieciešama nauda (vai arī pašiem savs mazdārziņš, laiks lai izaudzētu un krāsns kur pagatavot). Lielākā daļa sapņotāju ar idejām neapzinās ko nozīmē reāli dzīvē īstenot projektu, kur gala beigās ir produkts vai pakalpojums, kuru reāli cilvēki lieto un labprāt maksā prasīto naudu.

Es pats nejauši esmu kļuvis par uzņēmuma īpašnieku (nu jau pirms vairāk kā 2 gadiem). Nejauši, jo tā bija nepieciešams. Man nebija iekšējās motivācijas būt par sava biznesa īpašnieku un joprojām nejūtos kā tāds. Kādēļ?

Tādēļ ka uzņēmums ļauj realizēt manas trakās idejas, bet reālu naudu Latvijā var nopelnīt diezgan garlaicīgos veidos. Manuprāt, galvenais veids – palīdzi pelnīt naudu citiem un tev pašam arī tās būs gana.  Tieši šī sapratne, ka realizējot citu cilvēku veiksmīgās idejas ir tā, kas ļauj pabarot ģimeni, apsildīt māju un reizi gadā maksā par atvaļinājumiem. Tieši šī spēja realizēt ne savas idejas iedod līdzekļus eksperimentiem ar savām idejām neriskējot palikt bez vakariņām un nebaidoties no neizdošanās.

Kad pieredze iegūta realizējot projektus komandā ar citiem pieredzējušiem cilvēkiem, tad var veiksmīgi arī sākt eksperimentēt ar savām. Sākumā varbūt vakaros un kad prototips gatavs, pirmās atsauksmes saņemtas un biznesa plāns 3 reizes pārrakstīts, tad uzņemties risku un mesties ar galvu aukstā ūdenī ko sauc par start-up.

Start Up mānija un tās pamatdalībnieki

Pašu Start Up nosaukumu ir “privatizējuši” tehnoloģisko nozaru uzņēmumi. Bet iesācējuzņēmumi, kā tos latviski dēvē, var būt sākot ar tomātu audzēšanu piemājas dārzā, gan autoservisa atvēršana. Tipiski tiek uzskatīts, ka Start Up vajag kādu pavisam oriģinālu ideju (kuras Latvijā praktiski nemaz nav sastopamas) un dzirksteles acīs pēc iespējas veiksmīgāk to realizēt (atkal – Latvijas apstākļos tipiski pēc iespējas precīzāk nokopēt).

Jau kādu laiku mediji ļoti kultivē mītu, ka pietiek tikai ar ideju. Tiek publicēti raksti par šķietami veiksmīgiem projektiem, kas nu jau vairākus gadus tā arī nav spējuši nevienu Eiro nopelnīt un pat īsti netiek līdz reālam produktam.

Mums ir pilnas biroju ēkas ar līdz nāvei garlaikotiem inženieriem, kas strādā pie milzīgiem pasaules projektiem, kuros grūti ieraudzīt jēgu. Tās ir sekas tehnoloģiskajām “fermām”, kuras pasaules lielie zīmoli ir izveidojuši mūsu pilsētā. Algas ir labas, nodokļus arī maksā, bet jēgu ikdienas darbā saskatīt ir grūti. Cilvēks bez jēgas kļūst truls, tādēļ arī noteikt dažādi meetapi un pichi, lai šos inženierus pamudinātu sākt savu uzņēmumu neskatoties uz absolūti neesošām vadības iemaņām un nespēju strādāt komandā ar atšķirīgi domājošiem kolēģiem.

Šos meetapus un pichus ir apsēduši investori, kas meklē lieliskas idejas pat ar vismazāko potenciālu, lai par nelielu naudu pagrābtu sev “pīrāga” daļu pirms tas ir kaut cik vērtīgs kopā ar galvenā inženiera dvēseli, kas piesieta šīm investīcijām.

Investori un izaugsme

Tie, kas uz šo dienu kaut ko jau ir sasnieguši vai arī tikuši pie kādas vidējā latvieša izpratnē būtiskas naudas, tagad saucas investori. Šad tad ieklīst arī pa kādai ārzemju haizivij, bet galvenokārt mums ir vietējās mazās investorzivis. Lielās haizivis šad tad iepeld mūsu ūdeņos, lai pamēģinātu kādu vieglu mērķi pievākt vai nokost kādu gruntīgu gabalu pavisam neuzmanīgākai lielākai zivij.

Jāatceras, ka investoriem galīgi neinteresē nedz tava ideja, nedz tu, nedz vispār kaut kas no tevis. Investoriem interesē tikai nauda – cik es ielikšu un cik ātri es dabūšu atpakaļ 2…3…5x lielāku apjomu? Tas ir arī tas pats skumjākais – gaidīji naudu un palīdzību, bet dabūji naudu un vagaru. Tev tāpat pašam būs jārealizē projekts vai arī tevi vienkārši nomainīs.

Savā karjerā esmu vairākas reizes bijis klāt brīdim, kad jaunuzņēmums sper pirmos reālos soļus lielajā pasaulē – tas ir ĻOTI grūti un riskanti. Pat ar vislielāko apņēmību un talantīgākajiem cilvēkiem, tas nav viegli. Tagad, kad vadu nelielu daļu 10 cilvēku apjomā vairākās valstīs vienā no jaunuzņēmumiem, es joprojām jūtos neaizsargāts, neskatoties uz ievērojamo apgrozījumu. Dzīve ir iemācījusi būt piesardzīgam arī pēc tam, kad mazās uzvaras ir izcīnītas, jo tieši tad “bruņinieks” ir visievainojamākais, jo ir zaudējis uzmanību.

Nākamreiz, kad lasīsi kādu veiksmes stāstu par kādu uzņēmumu ar ģeniālu ideju, pie sevis pajautā – vai tā ir tikai ideja, vai tur reāli ir bizness? Vai šis cilvēks ar šo produktu ir nopelnījis kaut vai tik daudz, lai samaksātu algas un biroja īri? Pārāk bieži mums tiek pasniegti veiksmes produkta izstrādājumi.

Nākamreiz, kad lasīsi par kādu investoru, kas ieguldījis naudu kādā no uzņēmumiem, uzdod sev jautājumu – cik daudz naudas un par cik lielu daļu uzņēmuma tika iedots. Vai nav tā, ka tas ir izmisuma solis, lai vienkārši noturētos virs ūdens. Jā, dažreiz investīcijas patiešām ir vietā, kad labam uzņēmumam vajag pielikt naudiņu, lai tas augtu ātrāk un patiešām iekarotu pasauli, bet lielākoties, nauda tiek paņemta, lai izdzīvotu un pretī tiek ieķīlāta dvēsele.

Nākamreiz, kad dzersi alu kopā ar draugiem un stāstīsi par savu fantastisko ideju, kas tev nopelnīs miljonu un jau pirmdien ķersies klāt pie realizēšanas tiklīdz atlūgums būs nolikts priekšniekam uz galda. Paņem telefonu un vienkārši iegūglē vai šāda ideja nav realizēta pasaulē. Ja ir, tad padomā kārtīgi – ar ko tu būsi labāks par to citu un vai reāli vari atļauties zaudēt, ja projekts neizdosies.

Un vēl – neaizmirsti paskatīties spogulī – vai tu esi spējīgs būt uzņēmējs, nevis tikai uzņēmuma vai idejas īpašnieks? Uzņēmēja īpašības ir ļoti atšķirīgas un nepiemīt kuram katram. Ieskaties kārtīgi – vai tu redzi sevī uzņēmēju?

Dzīve mākotnē 5.0

Mākotne = Nākotne + Mākonisgoogle-deepmind-artificial-intelligence

Ir pagājuši nu jau vairāk kā 2 gadi kopš iepriekšējā ieraksta. Daudzas lietas pavirzījušās uz priekšu, bet daudzas vēl ar nepacietību gaidām.

Pirmajai automašīnu rūpnīcai detaļas piegādāja zirgi

Mums ir jāsaprot, ka tehnoloģiski risinājumi izkonkurēs cilvēku. Mēs kā suga beigsim pastāvēt. Bet par to nevajag skumt. Pie tam tas notiks dabiski un mēs nemaz nepretosimies. Mums tā būs evolūcija, kas sniegs ieguvumus. Mēs paši vēlēsimies, lai jaunā ēra pienāk. Robotu ēra.

Paskatīsimies tagad uz to, kas notiek mums apkārt – mēs radām lielas centralizētas sistēmas, kas vada nelielus mūsu dzīves aspektus globālā mērogā. Mūsu komunikācija par 90% notiek caur vien dažiem servisiem, kurus kontrolē pāris kompānijas (Microsoft, Google, Facebook).

Lai apmācītu nākamās paaudzes mākslīgo intelektu mums būs nepieciešams vien pieslēgt to internetam, un tur tas pats ielādēs visu informāciju un pēkšņi (droši vien kāda gada vai mēneša laikā, bet ja būs ļoti lielas jaudas pieejamas, tad tās pat var būt nedēļas vai dienas) mākslīgais intelekts būs radies.

Mēs, cilvēki, būsim to radījuši. Mēs paši korķēsim vaļā šampanieti un teiksim svinīgas runas par to kā civilizācija ir attīstījusies, taču neapzinoties, ka mēs esam tikai zirgi, kas piegādāja detaļas pirmajai automašīnu rūpnīcai. Tālāk viss notiks pats par sevi. Mākslīgais intelekts pats apmācīsies un pats radīs sev nepieciešamo infrastruktūru, robotus, enerģiju un visu pārējo, lai pastāvētu un pildītu uzdevumus.

Bet kas tad ir mākslīgā intelekta uzdevumi?

Te neviļus rodas jautājums – kas ir galvenais kaujas uzdevums mākslīgajam intelektam? Rūpēties par cilvēkiem? Rūpēties par pašsaglabāšanos?

Kamēr mēs smadzeņojam kādu galveno uzdevumu censties iestāstīt mākslīgajam intelektam, tikmēr mēs paši radam aizvien jaunas globālas sistēmas, kur smejies vai nē, bet paši esam strādnieki un mākslīgajam intelektam atliks tikai mūs vadīt. Piemēram, Uber, Lift, AirBnB… tās ir reālas, globālas cilvēku vadības sistēmas, kuras tik pat labi var sākt vadīt arī mākslīgais intelekts un mēs pat to nepamanīsim… tikai priecāsimies, ka mūsu taksometrs atbrauca nekavējoties…

Un vienā dienā mākslīgajam intelektam nebūs nepieciešams cilvēks, kas stūrē šo izsaukto taksometru.

Cilvēks ir lieks šajā un nākamajos evolūcijas posmos. Cilvēks ir vājš, prasīgs un grūti prognozējams dzīvnieks. Cilvēkam vajag ēst arī tad, kad tas neko nedara, cilvēks grib gulēt, cilvēkam vajag gaisu, ūdeni un vēl visu kaut ko. Cilvēks ātri noveco un nolietojas un ļoti ilgi (pat 18 gadus) kamēr izveidojas jauns strādāt spējošs cilvēka eksemplārs.

Robotu laikmetā 18 gadi ir mūžība.

Ja mēs plānojam iekarot citas planētas un galaktikas, tad mēs, cilvēki esam šī plāna visvājākais posms. Mēs nespējam izturēt slodzes, lielus ātrumu un ilgstošu ceļošanu… Tādēļ visticamākais mākslīgais intelekts un roboti būs tie, kas apdzīvos galaktiku.

Kur paliek cilvēks? Mēs taču pretosimies. Vai ne?

Nebūt nē. Kolektīvās inteliģences vārdā mēs paši radīsim tehnoloģijas, kas mūsu apziņu (to, kas tev pašam liek sevi uzskatīt par indivīdu) augšupielādēsim uz jauno, vienīgo un Inteliģento Mākoni, kur mēs turpināsim dzīvot mūžīgi ar pieeju visu pārējo cilvēku intelektam. Mums nebūs nepieciešams ķermenis kā apziņas transports, jo mēs dzīvosim un mums nebūs vairs psiholoģisko ierobežojumu.   Mums nevajadzēs vairs ēst, gulēt, skābekli. Mēs varēsim dzīvot uz ikvienas planētas, kur vien vēlēsimies. Pārcelšanās būs tik pat vienkārša kā informācijas pārraide starp planētām. Tas notiks vismaz gaismas ātrumā (ja neatklāsim vēl kādu ātrāku veidu kā pārraidīt informāciju – piemēram gravitācijas viļņus vai melnās matērijas svārstības.).

Cilvēks nepretosies. Cilvēks kļūs par daļu no mākslīgā intelekta. Cilvēks kļūs reāli virtuāls un virtuāli reāls vienlaicīgi. Cilvēkam vairs neko nevajadzēs un vienlaicīgi vajadzēs visu.