Audioraidījums: Pārdevēja piezīmes #2

log2Sadarbībā ar vietni 20minutes.lv ir nopublicēts jau otrais podkāsts par pārdošanas lietām. Šoreiz diskutēsim par CRM sistēmas lomu uzņēmumā.

1. Kas ir CRM?
2. Kam vajadzīgs CRM?
3. Dažādi CRM?
4. Kā to pareizi lietot?

Lai Jums veiksmīga klausīšanās. Klikšķini šeit, lai dotos uz 20minutes.lv un noklausītos. Neaizmirsti uzdot arī savu jautājumu nākamajiem raidījumiem!

Audioraidījums: Pārdevēja piezīmes #1

log2

Sadarbībā ar vietni 20minutes.lv uzsāku veidot podkāstu, jeb interneta audioraidījumu par pārdošanas tēmām. Pirmie “podkāsti” ir jau ierakstīti un ja viss ritēs kā iecerēts, kad tas būs iknedēļas par pārdošanas profesiju.

Pirmā ieraksta tēmas:

1. Iepazīsimies
2. Kas ir pārdevējs?
3. Kā domā pārdevējs?
4. “Pārdošanas guru” konkurss
5. Desmit jautājumi no konkursa pirmās kārtas

Lai Jums veiksmīga klausīšanās. Klikšķini šeit, lai dotos uz 20minutes.lv un noklausītos. Neaizmirsti uzdot arī savu jautājumu nākamajiem raidījumiem!

Sociālie tīkli padara cilvēkus nelaimīgākus

Šodien uzdūros ļoti interesantam populārzinātniskam rakstam par to kādēļ sociālie tīkli (piemēram, Draugiem.lv, Facebook, Twitter un citi) īstenībā liek cilvēkiem justies nelaimīgākiem. Atļaušos pārstāstīt nedaudz iekļaujot Latvijas reālos apstākļus.

(visi tēli ir izdomāti un balstīti uz manu personīgo pieņēmumu bez jebkāda zinātniska seguma vai pētījuma. Ja saskatīsies kādas līdzības ar sevi, tad pilnīgi noteikti tas tā nebija domāts… bet varbūt arī bija 🙂 )

Mūsu paaudze (20…40 g.v.) apzinātā un prātīgā vecumā ir dzīvojusi galvenokārt pēc 1990 gada, kad Latvija atguva neatkarību. Notikums liels un ļoti svarīgs, bet līdz ar neatkarību nāca arī cilvēku vērtību un ekonomiskās sistēmas restarts.

Mēs sākām no mazumiņa. Nekaunīgākie grāba visu ko varēja, bet pieklājīgākie tikai skumji noskatījās, jo vēl jau īsti nesaprata lietu ekonomisko/materiālo vērtību. Mēs augām redzot ka nauda nāk smagi, ka tās nav un ka visu jānopelna pašam. Mūsu bērni, protams, tā vairs nedomās. Mūsu bērni jau daudz ko saņems kā pašu par sevi saprotamu un visbiežāk tomēr mēs centīsimies iemācīt modernās pasaules izdzīvošanas likumus – mācies, strādā un tev viss būs!

Tajā pašā laikā daudzi no mūsu paaudzes ir saņēmušies kredītus, nopirkuši dzīvokļus vai mājas, brauc ar jauniem vai ne pārāk veciem auto un kaut kā tomēr nejūtas pilnīgi laimīgi. Kaut kā pietrūkst… vēl vairāk – šķiet, ka tiem citiem ir, bet tikai man kaut kā tā visa nav. Nav piepildījuma, nav lepnas mājas vai vai jauna auto… pie tam ir kredīts par dzīvokli kā nasta kaklā.

Mēs lietojam sociālos tīklus un mums ir lieliska iespēja vērot kā dzīvo mūsu bērnības draugi, klasesbiedri, kursabiedri un bijušie darba kolēģi, kurus vājuma brīdī esam pievienojuši privātajiem sociālajiem tīkliem. Mēs vērojam skaistās klasesbiedrenes braucot lepnā jahtā pa Vidusjūru, nedaudz piemirstus bērnības draugus bezrūpīgi gozējamies Lasvegasas viesnīcas numuriņos ar kaudzi naudas un bijušos kolēģus, kas ierakstījuši amatu, kas mūsuprāt nozīmē lielu algu, skaitu darba auto, divas blondas sekretāres un interesantu darba saturu katru dienu.

Sociālo tīklu problēma šajā visā stāstā ir tā, ka cilvēki vēlas dalīties ar patīkamo un īpašo savās dzīvēs. Sak’ ir takš’ teiciens – dalīts prieks ir dubults prieks. Īsti tā nav. Ieraugot bezrūpīgās bildes cilvēkiem rodas nedaudz skaudības sajūta. Varbūt pat tas arī bija tāds kā neapzināts iekšējs motivātors – likt citiem apskaust, un cilvēks nabags arī uzķērās. Un tagad cilvēks jūtas nožēlojams savā eksistencē.

taunted

Iedomājieties indivīda sajūtu – viņš labāk mācījās, viņš pildīja mājas darbus, pabeidza skolu ar izcilību, pabeidza augstskolu, pabeidza maģistrus un strādā kādā iestādē par vairāk vai mazāk “pusvadītāju” (vidēja līmeņa menedžeri). Saņem savu algu, nomaksā rēķinus un ar savu 8…10 gadus veco mazās klases auto dodas mājās… atver internetu, bet tur klasesbiedrs, kas vispār nemācījās, knapi pabeidza pamatskolu un nekad nav dzirdēts, ka būtu studējis vidusskolā vai augstskolā pozē pie lepna un ļoti dārga auto  stūres ļaujot noprast (jo nav nekādu paskaidrojumu), ka tas ir viņa.

Kā lai cilvēks jūtas? Nedzīvo taču sliktu dzīvi, bet tajā pašā laikā tas cits, šķietami, dzīvo ievērojami labāk, pie tam viņš nemaz nedarīja “pareizās” lietas…

Zinu, ka arī pats esmu grēkojis. Gribas padalīties ar ceļojumu vai kādu iepirktu jaunu mantiņu. Varbūt kaut kur zemapziņā griba likties veiksmīgākam kā patiesībā esmu?

Vienmēr jau gribas parādīt sevi no labās puses, bet laikam arī jāiemācās kritiskāk domāt un uztvert sociālajos tīklos rakstīto. Varbūt tas auto ir nomas auto un šefs iedeva aizdzīt uz mazgātavu? Varbūt tā jahta ir  biznesa partnera jahta un tas cilvēks tur atrodas, jo viņam mēģina kaut ko ietirgot vai vispār iesaistīt kādā bezcerīgā biznesa projektā? Varbūt… bet ja tā ir īstenība?!

Cik es esmu novērojis, tad cilvēki, kuriem pieder jahtas, tās īpaši nefočē un draugos bildes neliek. Arī lepnās savrupmājas veiksmīgie uzņēmēji neizliek publiskai apskatei un kur nu vēl savu ģimeni. Tikai hipotēze – Ja kāds neko personīgu nepublicē sociālajos tīklos, tad iespējams viņam iet visai draņķīgi, bet ļoti iespējams viņam iet ļoti labi un viņš patiešām nevēlas, lai citi viņu apskaustu.

Kipras problēma un interesantais risinājums

Pirms aptuveni pirms diviem ar pusi gadiem man bija iespēja nedēļu paviesoties Kipras salā. Lieliska vieta tūrismam un pilnīgi nežēlīga vieta lauksaimniecībai. Neliela sala, kurai no viena gala līdz otram varēja atbraukt ar taksometru. Iedzīvotāju skaits uz salas līdzīgs kā iedzīvotāju skaits Rīgas pilsētā, kas izvietots kalna pakājē.

Kiprieši, protams, ir lepni par savu valsti un ļoti nemīl turkus, kuri ir okupējuši daļu no Kipras salas. Viesojoties man bija tā iespēja pavērot arī to kā šajā skarbajā klimatā, politiskajā situācijā un ierobežotajā teritorijā, kiprieši pamanās attīstīties, iestāties ES un pat ieviest Eiro.

Pirms aptuveni pusotra gada man bija iespēja universitātē gatavot referātu par kādas valsts ekonomiku un es izvēlējos Kipru. 2011. gada novembrī es gatavojot referātu pie riskiem jau identificēju tos izaicinājumus un riskus Kipras ekonomikai, kuri kā ļaunākajā murgā arī visi piepildījušies pēc pilnas programmas.

Ciešās saiknes ar Grieķiju nozīmē arī kopīgas problēmas

Ja kāds dzīvo nabassaites attiecībās ar kādu citu, tad ekonomikai satricinot vienu valsti pilnīgi noteikta arī partnervalstis cietīs pamatīgi. Ja es būtu cilvēks ar noguldījumiem Kiprā, tad līdz ar Grieķijas problēmām, es būtu bēdzis no Kipras ar visu savu naudu neatskatīdamies. Bija pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Grieķu taupība vai devalvācija (neatkarīgi no izvēles) tiešā veidā ietekmēs Kipras IKP un nodarbinātību. Grieķijas finanšu problēmas arī aizsāka Kipras nedienas.

Būtisks risks, kurš vēl šobrīd nav eskalējies ir saistīts ar “Afrodīti”, jeb milzīgām gāzes atradnēm jūrā… uz kuru apgūšanu pretendē arī pavisam Kiprai nedraudzīgā Turcija. Ja Kipra izdomās savas finanšu problēmas risināt ar pastiprinātu šo resursu apguvi, tad varam sagaidīt nopietnus konfliktus ar šaušanu… jo Kipru neviens neaizstāvēs, kā nekā Turcija ir NATO, bet Kipra līdz ar to nav NATO. Tas viss te var kļūt ļoti ļoti sarežģīti un nesmuki.

Nerezidentu noguldījumi ~600% no IKP (dati pirms vairākiem gadiem)

kipras izaicinājumi

Kipras ekonomikas pamata sastāvdaļa bija finanšu sektors. Galvenokārt pateicoties zemajiem nodokļiem un pievērtām acīm uz pelēkas izcelsmes naudas līdzekļiem. Ja tavu valsti daudzi ārzemju investori un modernie “pirāti” uzskata par bagātību salu, tad jārēķinās, ka kādu dienu šo statusu ātri varētu zaudēt… un tā diena pienāca.

Šodien Vācijas piedāvātais un Kipras valdības apspriestais plāns, kas paredz līdz 10% vienreizēju nodevu no visiem depozītiem, lai palīdzētu segt valsts parādu daudziem investoriem var šķist katastrofa. Bet šajā vietā vajadzētu padomāt arī par alternatīvām. Ja jau reiz Kipras ekonomiku galvenokārt sastāda finanšu sektors un “virtuālie” uzņēmumi (kuģu flotes un aviokompānijas, kuras reāli darbojas citur pasaulē un kurām ir pilnīgi vienalga kur reģistrēties, ka tikai nodokļi zemāki), tad pamata nodokļu paaugstināšana, lai segtu parādu viennozīmīgi atstātu neglābjamu un paliekošu robu ekonomikā. Uzņēmumi masveidā mestos bēgt no Kipras un IKP ciestu katastrofāli un ilgtermiņā… Vācijas piedāvātais risinājums ir bezprecedenta un ģeniāls – paņemt no visiem noguldījumiem kādu nelielu daļu un par to nomaksāt parādu. Tādā veidā Kipras valdības problēmas varētu efektīvi atrisināt uz visu to turīgo rēķina, kuri baudījuši zemo nodokļu politiku… un vāciešiem nebūtu jāsatraucas, ka kārtējo reizi praktiski vienīgie maksā par banketu, kur paši nemaz īsti nepiedalījās.

Līdz šim pasaulē tika piekoptas 2 stratēģijas banku glābšanā:

1. Valsts par nodokļu maksātāju naudu glābj banku, lai turīgie investori nepazaudētu lielus ieguldījumus. Rezultātā sabiedrība apmaksāja turīgo cilvēku investīciju risku, bet turīgie tika pasargāti. Latvijā šādi izrīkojās ar Parex banku – nodokļu maksātāji no savas kabatas piesedza bankas glābšanu, jeb turīgo cilvēku ieguldījumus. Protams bankas īpašnieki bija vienīgie, kuri palika nosacīti bešā.

2. Ļoti reti – ļāva bankrotēt bankai tādā veidā lielajiem noguldītājiem uzņemoties gandrīz pilnu atbildību (izņemot garantēto aizsardzību līdz 100KEUR). Latvijā šādi rīkojās Krājbankas gadījumā, kur valsts principā vienkārši aukstasinīgi noskatījās. Šajā gadījumā noguldītāji virs 100KEUR  samaksāja pilnu rēķinu par savu risku.

Risinājums. Tas ko vācieši piedāvāja Kiprai ir ļoti viltīgs vidusceļš – paņemt no visiem ieguldītājiem kaut kādu daļu naudas, lai nofinansētu banku glābšanu. Ģeniāli! Protams, ka daudziem tas nepatīk, jo teorētiski jau vēl veiklākie varēja paspēt izņemt naudu (kā tas notika Latvijā gan Parex gan Krājbankas gadījumā), bet par visu nāktos maksāt lēnīgākajiem… un tie parasti ir vietējie iedzīvotāji, valsts iestādes kā arī investīciju neprofesionāļi… visi tie, kuriem nav attīstīta oža sajust finanšu sū*** no liela attāluma.

Otrs būtisks ieguvums šādam scenārijam ir tas, ka Kiprai nav ļoti strauji jāpaaugstina nodokļi, kas nozīmē, ka daudzie uzņēmumi, kas ofšoorizējas Kiprā netiks aizbaidīti un trieciens ekonomikai nebūs tik milzīgs un ilgstošs.

Ko mēs Latvijā no tā visa varam mācīties?

1. Liela atkarība no vienas kaimiņvalsts kādā no ekonomikas jomām ir ļoti bīstama. To mēs jau sākām saprast deviņdesmitajos gados, kad bija Krievijas krīze. Manuprāt  mums vajadzētu kritiski novērtēt visas nozares un paskatīties vai neesam vitāli atkarīgi no zviedru bankām, poļu pārtikas, krievu tūristiem un Eiropas subsīdijām lauksaimniecībā. Ja esam, tad iespējams jau laicīgi ir jādara viss iespējamais, lai samazinātu risku un diversificētu dalībniekus katrā no šīm nozarēm piesaistot investorus no ASV, Ķīnas un arābu valstīm. Vai kāds ir aizdomājies – kas notiks ar LV ekonomiku, kad Zviedrijā vai Norvēģijā plīsīs nekustamo īpašumu burbulis? Vai zviedri glābs Baltijā izvietotās zviedru banku meitas? Ja neglābs, tad vai mēs paši maz spēsim to ekonomiski pārdzīvot?

2. Ja pienāk krīze, tad paskatīties uz to nedaudz radošāk un nebaidīties “piestādīt” rēķinu tiem investoriem un uzņēmējiem, kuri baudīja ekonomikas izaugsmes augļus visvairāk. Piemēram, Latvijā sen jau vajadzēja ieviest “noliec atslēgas” principu hipotekārajā kreditēšanā, kā arī super-vienkāršot  privātpersonu bankrota procedūru. Šajos gadījumos atbildību nāktos uzņemties tām finanšu iestādēm, kuras apzināti pieļāva burbuļa uzpūšanos. Tāpat Kipras piemērs ar vienreizēju, aukstasinīgu lēmumu atrisināt lielu daļu no finanšu problēmām vienkārši pievācot proporcionālu daļu no noguldījumiem būtu visai jauks instruments, kuru paturēt prātā.

Varbūt es izklausos pēc traka džeka, kas neko nesaprot no ekonomikas, bet uzdrošinos sacīt – nevajag ticēt visam, ko raksta avīzēs un grāmatās. Izdzīvo tie, kas rīkojas radoši, izlēmīgi un ātri. Kapitālisms savā būtībā ir veidots kā sociālisms bagātajiem un feodālisms nabagajiem… bet šo situāciju valdības var arī mainīt.

Papildināts: Kipras parlaments noraidīja Eiropas  Savienības piedāvāto plānu par procentu ieturējumiem no depozītiem. Manuprāt viena ļoti liela kļūda, kas Kipras valstij maksās pamatīgu krīzi daudzu gadu stagnāciju, jo līdz ko bankas atvērsies, tād visi lielie ārzemju noguldītāji savu naudu aizvāks no šīs valsts projām un par sekām maksās visa tauta.

Visticāmākais Kipra izstāsies no Eirozonas (un varbūt arī Eiropas Savienības), ieviesīs savu valūtu un veiks pamatīgu devalvāciju … un par visām bēdām atkal maksās ierindas cilvēki.

Plāns B – Krievija iedos/aizdos naudu apmaiņā pret “Afrodīti”, kas principā nozīmē tautas lielākā dārguma pārdošanu, lai glābtu Krievijas “pelēko” naudu.

Bērnu motivēšanas sistēma

P1060378Mūsu ģimenē ir 2 mazi bērni – Alise (4 gadi) un Reinis (6 gadi). Mēs, kā jau mīloši vecāki, centāmies dot visu nepieciešamo, lai bērni būtu laimīgi, taču augot sāka veidoties rakstura iezīmes un uzvedība, kas nav pieņemama. Domāju, ka daudzi vecāki saskatīs no šī visa kaut ko pazīstamu:

1. Gliemežātrums. Katram no bērniem pienāk vecums, kad ir jāsāk darīt kādas lietas patstāvīgi. Alisei tagad ir 4 gadi un ir pienācis vecums, kad pašai patstāvīgi pilnībā jāapģērbjas un jānoģērbjas āra drēbēs. Vasarā un rudenī tas nav tik aktuāli, bet ziemā drēbes ir vairāk, tās ir sarežģītāk uzvilkt, aizpogāt un savilkt. Protams, ka ģērbšanās notiek no rīta, kad jāsteidzas uz darbu un vakarā dārziņā, kad jāsteidz mājās. Tas ko Alise bija atkodusi, ka ļoti lēni kustoties (gliemežātrumā) var panākt, ka vecāki tomēr neiztur un apģērbj/noģērbj.

2. Kauslis. Reinis mums ir savam vecumam netipiski garš augumā un fiziski spēcīgs. Protams, ka šādas fiziskas priekšrocības, ļauj daudzus jautājumus ātrāk un efektīvāk atrisināt “iebakstot” saviem biedriem. Kad tas sāk strādāt, tad amats ir rokā un tā sāk kļūt par normālu praksi ikdienas diskusijā. Kad pieaugušie ir klāt, tad, protams, Reinis pielieto diplomātiju, bet līdz ko pieaugušo acis ir pavērstas citā virzienā, tā atkal ķeras pie pārbaudītām diskusiju risināšanas metodēm.

3. Diedelnieki. Kā jau ikvienā ģimenē, arī mums bieži sanāk ar bērniem doties uz veikalu iepirkt ikdienai nepieciešamās preces. Bērniem tie ir svētki un jau pa ceļam uz bodi notiek vecāku morālā apstrādāšana ar visām pieejamām psiholoģiskās ietekmēšanas metodēm dažādu kārumu un mantiņu iegādei. Nav jau tā, ka būtu žēl, vai nevarētu atļauties, taču pārāk liela vaļība ar laiku pieaug un parādās salīdzinoši dārgākas vēlmes ar salīdzinoši īsāku prieku par iegūto. Bērns izdīc kādu “bumbiņmašīnu” par 10Ls, bet pēc stundas rotaļāšanās viņam tā īsti vairs pat nav vajadzīga. Protams, ka vecāki nevar mūžīgi pirkt aizvien dārgākas, lielākas un labākas mantas… vienā brīdī ir jāsāk iemācīt novērtēt to, kas ir un likt bērniem pacīnīties par sev vēlamo lietu un kārtīgi apdomāt savas vēlmes.

Un, protams, visādas citādas sīkās čīkstēšanas un neklausīšanas. Vienā brīdī secinājām, ka bērni ir pārāk izlaisti un ir nepieciešams kaut kādā veidā sistēmātiski gan mums vecākiem, gan bērniem piestrādāt pie disciplīnas. Ir lietu kārtība, ir pienākumi, ir pieklājības normas, ir savstarpējā cieņa un ir labumi, kuri ir jānopelna. Protams, ka 4 gadus vecai “princesītei” sentēvu metodes izmantojot žagarus vai siksnu nav īsti piemērojamas un, atceroties savu bērnību, nav arī diez ko audzinošas.  Papildus mēs vēlamies saviem bērniem iemācīt arī sadarbību savā starpā un savstarpējo atbalstu.

Risinājums

Pastudējot pieejamos materiālus par bērnu motivēšanu, par rotaļu izmantošanu bērnu ikdienas disciplīnas ieaudzināšanā, pakonsultējoties ar bērnu psihologu tika nolemts izveidot pirmo sistēmu bērnu motivācijā – “Smaidīgais cilvēciņš”. Smaidīgais cilvēciņš sastāv no kopīgi izveidota aplikācijas cilvēciņa, kur katram no bērniem ir sava puse. Sistēmas princips ir vienkāršs – katras dienas vakarā katrs no bērniem saņem iespēju izvēlēties kādu no jaukajiem knaģīšiem, ko piestiprināt savā pusē. Tad, kad katrs no viņiem būs aizpildījis visus 7 knaģīšu lauciņus, tad varēs izvēlēties un vecāki nopirks kaut ko gardu vai arī visai ģimenei kopīgu izklaidi (kino, teātri utt). Sistēmas pamatā ir vairāki spēļošanas elementi, kuri padara šo pēc izskata visai vienkāršo kārtību par visai aizraujošu un motivējošu:

  • Dažādi interesanti knaģīši, no kuriem bērns var izvēlēties sev tīkamāko. Veikalā ir pieejamas paciņas, ar visdažādākās formas, krāsu, tēlu knaģīšiem. Vajag daudzveidību, lai būtu izvēles iespējas.
  • Pašu veidots, personīgs tēls – “Smaidīgais cilvēciņš”, Katrs no bērniem pielika savu roku tapšanā vecāku virsvadībā. Kopīgi tiek pielikts mājās goda vietā.
  • Knaģīšu kolekcionēšana – tikai tad, kad ir visi 7 savākti abās pusēs, tad ir balva. Nekādu našķu, un diedelēšanas kamēr nav pienācis laiks “atprečot” labo uzvedību. 7 knaģīši ir izveidoti apzināti, jo tā var katru nedēļas nogali bērnus apbalvot, bet visu nedēļu iegūt motivētus un centīgus mazuļus.
  • Sadarbība – ja esi sakrājis pilnu, tad tev ir jāpalīdz (jāatbalsta) otrs, jo balva pienākas tikai abiem un tikai kad abi ir savākuši pilnu, jeb kad knaģīši ir satikušies. Teorētiski bērniem vajadzētu vienam otru atbalstīt un palīdzēt kopā pārvarēt nesaprašanās. Ja bērni saplēšas, tad abi neiegūst knaģīšus tajā dienā.
  • Apkārtējo iesaiste – ja audzinātāja dārziņā saka, ka esi slikts, tad knaģītis nepienākas (ja iesaista audzinātājas, tad tas ir arī labs veids kā atbrīvoties no kārtējās audzinātājas morāles lasīšanas vecākiem par to, ka Reinis atkal kādu ir iekaustījis, jo audzinātāja nevis audzina vecākus, bet uzņemas līdzatbildību sodīšanā. Vecāki ieguvēji, jo nav jājūtas vainīgiem par to ko nevar īsti ietekmēt. win:win) Šādi var iesaistīt visus – vecmammas, aukli, audzinātāju, mūzikas skolotāju utt.

Ņemot vērā, ka šis ir mūsu pirmais mēģinājums veidot spēļotu motivācijas sistēmu, tad paredzu, ka drīz vien arī mēs atklāsim, kas ir nepieciešams papildināt, lai būtu efektīvāka, taču kamēr vēl atrodam nepilnības, tikmēr es centīšos pierakstīt tādu kā dienasgrāmatu.

1. diena. (Svētdiena) 1:1

Bērni kopā ar mammu izveidoja smaidīgo cilvēciņu. Kad cilvēciņš bija gatavs, tad tētis bērniem apstāstīja kas tas ir un ka tur sānos jāliek tie smukie knaģīši. Bērni tika iepazīstināti ar daudzajiem dažādajiem knaģīšiem kā arī pirmajā dienā saņēma katrs tiesības piespraust pirmo knaģīti vienkārši tāpat. Pēcāk visu pēcpusdienu un līdz pat nākamās dienas pēcpusdienai vīriņš bērniem neizraisīja nekādu nopietno interesi. Ar mammu vienojāmies, ka mēs pieminēsim dažādos nedarbos un sliktas uzvedības laikā, ka par to knaģīti var nedabūt. Bērnus pirmajā dienā tas īpaši neuztrauca. Likās, ka tā knaģīšu padarīšana laikam “neaizgāja”. Bet neko, turpināsim redzēsim.

2. diena. (Pirmdiena) 2:2

Jau no rīta Alisei kārtējais “gliemežātrums” uz ģērbšanos. Mēs pieminam, ka šādi knaģīti nedabūsi. Izskatās, ka uz Alisi nestrādā.

Pēcpusdienā ņemot bērnus no dārziņa apjautājos audzinātājai par uzvedību. Nu šā un tā. Uz jautājumu vai Reinis ir nopelnījis knaģīti, audzinātāja saka, ka laikam jau šodien ir nopelnījis. Tad es pamanu pirmo Reiņa prieku un jautājošu skatienu manā virzienā – “Kādu knaģīti?”. Alise dārziņā joprojām ģērbās gliemežātrumā. Uz tekstu par knaģīti īsti nereaģēja.

Braucām uz veikalu pirkt ēdamo, bērni dīca visādus kārumus, bet uz ko es tikai norādīju uz smaidīgo vīriņu un to, ka kārumi būs tikai tad, kad būs katram 7 knaģīši savākti. Bērni vairs nečīkstēja. Šķiet saprata jauno kārtību, kā tikt pie gardumiemm.

Pārrodoties mājās bērni uzvedās labi, nedaudz pakasījās, bet rezultātā, kad es kārtējo reizi pieminēju knaģīšu pelnīšanu, abi nomierinājās. Vakarā, pirms gulēt iešanas, neskatoties uz atsevišķām nepilnībām uzvedībā, nedaudz paskaidrojot labās un sliktās lietas, katrs saņēma tiesības izvēlēties un piestiprināt knaģīti. Bērnu sejās vērojam prieks un gandarījums. Laikam jau tomēr tas pasākums nedaudz strādā.

3. diena. (Otrdiena) 3:2

No rīta viss notika diezgan raiti. Vērojamas pirmās pozitīvās iezīmes – Alise pat atteicās no brāļa un mammas palīdzības ģērbšanā. Apģērbās visai raiti un bez čīkstēšanas.

Reinis dārziņā bija uzvedies ļoti labi. Ģērbjoties vēl mēģināja paskaidrot vienai no audzinātājām to mūsu “knaģu” lietu. Reinis manāmi pavilcies. Vakarā vairākas sarunas par knaģiem un to, ka pirms gulēt iešanas varēs izvēlēties knaģīti, ja vien uzvedīsies labi arī mājās.

Alise joprojām neizrādīja pārāk lielu interesi par knaģiem. Vakarā mājās uzvedās visai niķīgi, kā rezultātā īsi pirms gulēt iešanas uztaisīja skandālu, par ko, atšķirībā no brāļa, viņai tika liegts piespraust knaģīti. Tad Alise apzinājās, ka joki mazi un ar raudāšanas palīdzību centās iežēlināt mammu mainīt savu viedokli knaģa jautājumā. Pirmo reizi ievēroju, ka Alisei knaģis ir kļuvis nozīmīgs. Pēc lielas skaidrošanas par to kādas darbības noveda pie šāda soda, Alise dodas gulēt tā arī nesaņēmusi knaģi un ļoti domīgu sejas izteiksmi. Vakara knaģu kopējā bilance 3 Reinim, 2 Alisei. Nolēmām, ka būs jāmeklē veidi, kā Alisei iedot bonusa knaģi par kādu īpaši labu darbu nedēļas laikā, lai nedēļas beigās tomēr būtu vienāds skaits. Cerams, ka gūs mācību un izdarīs secinājumus un nopelnīs bonusa knaģi, tam gan vajadzētu būt kā pārsteigumam.

4. diena (Trešdiena) 4:3

No rīta norisinājās viss vairāk vai mazāk normāli. Alise šķiet pat piemirsa, ka vakar palika bez knaģīša. Pēc dārziņa es kopā ar bērniem atbraucu mājās, bet mammai šodien vēlā dežūra un būs vēlāk. Pa ceļam iebraucām veikalā iepirkt pārtikas produktus. Bērni it kā nedaudz iepīkstējās par gardumiem, bet visnotaļ ātri nomierinājās un veikalā uzvedās visai labi. Nebija uzstājīgās prasības pēc kādiem našķiem.

Mājās Alise uzsāka ar mani sarunu, ka gribētu tomēr to vienu knaģīti kaut kā atpelnīt. Vienojāmies, ka Alise uzzīmēs mammai atvainošanos zīmējumu. Sacīts darīt, un ar patiesi lielu rūpību tika izveidots zīmējums “Piedod Mamma!!!”. Tika sameklēts vēlamais knaģītis un pielikts klāt zīmējuma, lai mamma zina par ko ir runa. Bērni saņēmuši par labi pavadītu un paklausīgu dienu katrs pa knaģītim devās gulēt. Šodien šķiet viss bija lieliski. Bērnudārzā bija paklausīgi, mājās arī paklausīgi. Uzvedās labi, ģērbās salīdzinoši ātri.

5. diena (Ceturtdiena) 5:4

No rīta, mamma izlasījusi atvainošanos vēstuli Alisei piešķīra noņemto knaģi. Abiem bērniem nu ir pa 4. Kad jau pēc dažām minūtēm bija jāģērbjas, lai dotos uz dārziņu, tad Alise atkal izpildījās… gliemežātrums un tizlošanās pilnā sparā. Pēc 5 minūšu skubināšanas bija tikusi galā ar biksēm… kā rezultātā mamma sadusmojās un tika pielietots bezprecedenta paņēmiens un Alisei tikai noņemts nost vien knaģītis par sliktu uzvedību un to, ka mammai bija jāapģērbj Alise. Nedaudz asaru, bet pusceļā uz dārziņu bēda bija piemirsusies.

Pa dienu bērni bija lieliski un uzvedās labi. Ar Reini apmeklējām frizētavu un veikalu. Čīkštēšana nedaudz bija, ka nepieciešama mantiņa, bet ne pārāk uzstājīga, kā rezultātā izgājām no iestādes ar jaunām frizūrām un nenopirkuši mantiņu.

Vakarā par labu uzvedību abi bērni saņēma pa knaģītim, tad arī Alise atcerējās, ka viņai ir viena knaģa deficīts salīdzinot ar brāli. Tā bija iespēja atgādināt par ko tas knaģītis tika noņemts un vienojāmies, ka šo knaģīti varēs nopelnīt ja no rīta viņa pati veikli saģērbsies uz dārziņu un nebūs jāstumda un jālūdzas.

6. diena (Piektdiena) 6:6

No rīta Alise pati visai veikli apģērbās un par to nopelnīja apsolīto knaģīti. Vakarā bērniem bija jāpaliek un jāklausa lielo māsu (mūsu ģimenē dzīvo arī mana māsa, 14 g.) un mēs vecāki bijām plānojuši pārrasties vēlāk, sakarā ar pasākumu pilsētā. Kad pārradāmies, tad diemžēl lielā māsa paziņoja, ka Alise nav klausījusi.

Alise izplūda asarās, jo jau saprata, ka knaģītis viņai nespīd. Pirms gulēt iešanas man ar Alisi bija nopietna saruna par uzvedību. Alise atzina un apzinājās savas pēdējo dienu kļūdas un uzvedības nepilnības.  Vienojāmies par to, ka viņa konkrēti labosies un noteiktas lietas vairs nedarīs. Pēc atvainošanās, Alise saņēma knaģīti pa pusei avansā.

7. diena (Sestdiena) 7:7

Pie mums šodien pēcpusdienā gaidāmi ciemiņi. Visu rītu bērni uzvedās labi, sakārtoja mantas un palīdzēja sakārtot un iztīrīt istabas. Alise pienāca un uzsāka sarunu  par knaģīšiem. Viņa bija atvainojusies lielajai māsai no rīta par iepriekšējās dienas neklausīšanu. Alise pateica, ka knaģīši viņai patīk, prasīja kādēļ tikai vienu var dabūt par visu dienu. Paskaidroju lietas būtību. Alise arī saprot, ka šodien vēl katram no bērniem ir jānopelna pa pēdējam knaģītim un tad varēs izvēlēties labumus, kurus vecāki viņiem arī sagādās.

Viesi paciemojās, un bērni uzvedās pieklājīgi. Vakarā laikus devās gulēt katrs nopelnījis pa knaģītim.

8. diena (Svētdiena) Bonusa saņemšana

Šodien bērni no rīta lepni man rādīja, ka ir sakrājuši nepieciešamos 7 knaģīšus un katrs nosauca ko vēlas. Pa dienu mēs arī apmierinājām bērnu vēlmes. Vienojāmies, ka vakarā visus knaģīšus ņemsim nost un sāksim no sākuma.

Kopējie secinājumi:

1. Sistēma tika veidota galvenokārt lai Reinis uzvestos labāk, nekautos, un būtu pieklājīgs. Sistēma savu mērķi sasniedza, un Reinis šonedēļ bija apbrīnojami labs.

2. diezgan negaidīti, ka Alisei nācās 2 reizes šonedēļ atpelnīt atņemto knaģīti. Nebiju gaidījis, ka Alises uzvedība būs tika slikta. Laikam jau ikdienā mēs tik ļoti nepamanām mazās jaukās meitiņas niķīšus!

3. Sistēma viennozīmīgi pierādīja kā efektīvs līdzeklis. Vairākkārt bērni izrādīja to cik ļoti knaģīši tiem ir svarīgi.

Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

Vienkārši glīta bilde, ko sameklēju googleTie cilvēki, kuri seko līdzi man sociālajos tīklos, droši vien pamanīja, ka es pirms dažām dienām aizstāvēju savu bakalaura darbu. Darbs par spēļošanas izmantošanu mārketingā, tiks publicēts tepat blogā kaut kad pavisam drīz. Šajā ierakstā es vēlos pastāstīt par savu pieredzi Bakalaura darba aizstāvēšanā.

Tas notika 2013. gada 16. janvāra rītā. Darba aizstāvēšana paredzēta plkst. 10:00 Aspāzijas 5, kas ir arī plašāk pazīstama kā Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības Fakultāte. Šajā dienā un laikā, savas četru ar pus gados iegūtās zināšanas aizstāvēja 12 Starptautiskā biznesa kursa studenti, to starpā arī es – nedaudz iedomīgs, drosmīgs un pilnīgi mierīgs par savu uznācienu. Kā jau tas ir ierasts, ierodoties 9:20 es jau sastapu pie aizslēgtajām kabineta durvīm pāris no kursabiedriem, kas bija tādā kā vieglā stresa noskaņojumā cenšoties vēl iegaumēt savu sakāmo un PowerPointa slaidu secību.

Kad tikām telpā, tad man bija iespēja vēl pirms visa procesa notestēt, vai varu pieslēgt savu portatīvo un vai viss attēlojas korekti uz lielā ekrāna. Te nu man jāatzīmē, ka tam cilvēkam, kurš iegādājas un plāno IT aprīkojumu auditorijā vajadzētu samazināt algu – kā var ar projektoru aprīkotā auditorijā nebūt iespējas pievienot portatīvo datoru? Izmantojot savu saprašanu par vadu mučkuli zem galda, es sapratu, ka varu palīst apakšā un atvienot no stacionārā datora vadu, kas ļaus man pieslēgt projektoru… un ar tādu īsu vadu knapi aizsniedzoties līdz datoram es panācu sev vēlamo efektu.

Jautāsiet, kādēļ gan es neizmantoju to stacionāro datoru, kas jau bija auditorijā? Atbilde vienkārša – dādēļ, ka esmu nedaudz iedomīgs un nepaļaujos uz vecām bremzīgām kastēm, ja runa ir par manis radīto interaktīvo materiālu. Man nav nepieciešams, lai prezentācijas vidū parādītos visādi pārsteigumi un paziņojumi par fontu nesaderību vai nobīdītu tekstu. Vada gals portatīvā pieslēgšanai normāli aprīkotā auditorijā, manuprāt, ir pats par sevi saprotams.

Aizstāvēšana sākās ap 10:00. Komisija sastāv no ietekmīgā SEA katedras „krējuma”. Daudz dzirdēts par katru, pie gandrīz visiem bijušas lekcijas. Uzvedība jau diezgan bravūrīga no paša sākuma. Zināju, ka komisijā ir arī viens pasniedzējs, Fortiņš, kuram noteikti esmu melnajā sarakstā. Bija tāds incidents kādu pusgadu atpakaļ, kad man nācās viņam paskaidrot, ka universitātē studenti ir „klienti” un ka zīmēšanās ar akadēmiskām zināšanām un ļoti veciem piemēriem no PSRS laikiem, kad bija pavisam cita ekonomiskā sistēma, no industrijas nenostāda viņu pārākā pozīcijā par studentiem ar pieredzi nozarē mūsdienās. Toreiz viņš mani nodēvēja publiski par, citēju, „komjaunieti”. Zināju, ka no šī pasniedzēja var sagaidīt visniknākos jautājumus un mēģinājumus mani iedzīt stūrī. Bet man par pārsteigumu, viņš nebija pagodinājis ar savu ierašanos. (Viņš ieradās kādu stundu vēlāk, kad jau kāds 5 no mums prezentēja)

Mans kārtas numurs bija otrais, tādēļ man bija tā iespēja pirms savas uzstāšanās vēl vērot pirmās kursa biedrenes uzstāšanos un komisijas darbības. Tajā 15 minūtēs, ko dāma pavadīja auditorijas priekšā es vēl nedaudz pārskrēju pāri savam sakāmajam. Tiesa gan es sēdēju tieši blakus komisijas galdam un ievēroju, ka komisija pilnīgi necienīja runātāju, nepievēršot gandrīz nekādu uzmanību stāstītajam, savā starpā sarunājoties un pētot dažādus dokumentus uz galda. Manuprāt, tā nepieklājas! Katrs cilvēks, kas ir izveidojis kaut ko tieši Jums ir pelnījis mazumiņu cieņas, lai viņā ieklausās. Pašiem pasniedzējiem ne pārāk patīk, ja lekcijās viņiem netiek veltīta 100% uzmanība, tad kādēļ paši uzvedas tik pat necienīgi? It kā jau vajadzētu rādīt piemēru?

Un tas mirklis bija klāt. Veicot akrobātisko triku ar mešanos uz ceļiem, vada pārspraušanu no viena datora otrā ļoti ātri dabūju savu lielisko prezentāciju visu apkārtējo uzmanības centrā. Prezentācija noritēja kā iecerēts, ja neskaita vienu no statistikas skaitļiem, kuru komisija tomēr negribēja pieņemt un mēģināja mani iedzīt stūrī. Atzīstu, šaubas bija kaut kādā mērā pamatotas, bet nu nebija īstā vieta un laiks, lai pārāk ilgi ar viņiem strīdētos… lai gan uzdrošinājos arī nedaudz padiskutēt pretī. Pienāca jautājumu laiks un te es sapratu vienu interesantu lietu – pasniedzēju tur sēž, jo tā ir viņu pēdējā iespēja paņirgāties par studentu, pazemot to visiem iespējamiem veidiem vienlaikus demonstrējot savu administratīvo pārākumu – Mēs esam tavs pēdējais šķērslis, lai tiktu pie papīra…. un mēs to izbaudīsim. Esmu bijis daudz un dažādās žūrijās savā mūžā. Ļoti profesionālās, ļoti augstos konkurences apstākļos, bet nu tik iedomīgu komisiju gan negaidīju. Tad vienā brīdī vienam studentam aizrādīja – mēs jūs izsaucām pēc vārda un uzvārda, tādēļ otrreiz stādīties priekšā nevajag un darba tēmu teikt arī nevajag. Kopš kura laika prezentācijas labais stils ir nestādīties priekšā un nenosaukt tēmu? Iedomājos ierodoties konferencē uznāktu priekšā lektors un teiktu – nu jūs jau droši vien programmiņā izlasījāt kas es esmu un ko stāstīšu, tādēļ uz reiz pie lietas. Manuprāt stādīties priekšā un pateikt par ko būs stāsts ir svarīgs paradums!

Ņemot vērā, ka tēma man bija specifiska, jauna un no jomas, kur komisijas locekļi nav diez ko spēcīgi, tad nekas cits neatlika kā jautājumu sadaļā  mēģināt iedzīt mani stūrī ar „formalitātēm”. Šķiet, kas tur tik īpašs. Nu prezentācijā man bija uzrādīti 6 svarīgākie secinājumi darbā. Recenzents bija pie jautājumiem ierakstījis – nosauciet 5 svarīgākos secinājumus… komisija uzdeva man šo jautājumu. Pirmā reakcija – kas Jūs vispār tikko 7 minūtes gulējāt? Es takš tikko parādīju 6 svarīgākos secinājumus. Ņemot vērā, viņu acīmredzamo neuzmanību saturam, es pagāju 2 slaidus atpakaļ un parādīju un paskaidroju ka šiem ir svarīgākie secinājumi… uz ko man mēģināja norādīt – „Es jums prasīju 5 svarīgākos nevis 6!” WTF? Tu gribi svarīgākos secinājumus vai vienkārši atrast, kur piesieties? Kaut kādā mērā līdzīgi bija ar vēl dažiem jautājumiem. Bija arī daži labi jautājumi, konstruktīvi un ar reālu vēlmi dzirdēt atbildi. Nu es savu misiju paveicis nosēdos, lai vērotu tālāk kolēģu prezentācijas.

Tēmas dažādas – sākot no starptautisko reitingu aģentūras reitingu veidošanas sistēmām līdz pat jauna projektu vadības programmatūras risinājuma izstrādei. Dažam veicās labāk, dažam veicās ne pārāk. Kopumā varu teikt, manuprāt, ne visi bija pelnījuši pozitīvu novērtējumu… bet tomēr saņēma. Man gan netapa skaidrs kādiem kritērijiem jābūt, lai saņemtu ieskaitītu, radās iespaids, ka pietiek ar lorem ipsum tekstu vajadzīgo lapaspušu apjomā, kas precīzi noformatēts pēc noteikumiem.

Secinājumi:

  • Pasniedzēji ir iedomīgi, kas izmanto pēdējo iespēju lai demonstrētu savu administratīvo pārākumu par studentiem. Komisijas pilnīgi neinteresē prezentācijas saturs. Sarunāšanās savā starpā, prezentācijas laikā iziešana no auditorijas un ienākšana atpakaļ ir visai pieņemama rīcība.
  • Pofig kādu darbu tu uzraksti, tik un tā tev ieskaitīs un palaidīs ārā. Nekādas reālas kvalitātes kontroles nav, un kā teica kursa biedrene – uz diploma jau atzīmi virsū nedrukā.
  • Ja kādam tu nepatīc, tad tava atzīme būs ļoti subjektīva. Nav objektīvi skaidri noteikumi, kā veidojas novērtējums. Lai arī saņēmu 8, tomēr iekšā palika neapmierinātība – kādēļ ne 9? Vai būs vērtējuma atšifrējums? Vai atzīmi ietekmēja komisijas loceklis, kurš vispār nebija klāt manā prezentācijā, bet ieradās vēlāk?
  • Būtu zinājis, ka tur ir visai vaļīga atmosfēra, būtu paņēmis līdzi videokameru un visu slepeni nofilmējis. To redzot, pēc tam viss būtu daudz precīzāk redzams.

PS

Tie, kas satraucas, vai kritikas rakstīšana visnotaļ publiskā vietā un atklāti nevarētu kaitēt manai karjerai, izglītības iespējām vai kā citādi, varu pačukstēt, ka mani tas neuztrauc. Ticu, ka dzīvojam brīvā valstī, kur vārda brīvība ir visai brīva, bet ja tomēr kādreiz sajutīšu, ka dēļ šī mani kaut kā citādi uztver, tad nu došu jums ziņu. 🙂

Ko Iekšlietu ministrija var mācīties no McDonalds

Sveiks, dārgais lasītāj! Bija pagājis jau kāds laiks kopš kaut ko jauku uzrakstīju. Iet man labi, dzīvojos. Nesen sanāca piedalīties izstādē Riga Photo Show. Tur man par pārsteigumu bija izvietots arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) stends, kurā varēja noformēt jauno un slaveno eID. Es protams sapriecājos, redz, mūsu PMLP beidzot ir kļuvuši patiešām pretīmnākoši un dodas tur, kur ir “klients”. Man pat ienāca prātā doma, ka šādus nelielus kioskiņus varētu atvērt katrā tirdzniecības centrā… sak, jābūt taču tuvāk klientam.

Es protams noformēju eID arī sev. Meitene laipna, visu noformēja, nofotogrāfēja, aizpildīja un iedeva lapiņu – samaksājiet 10Ls uz šo kontu un noteiktā datumā nāciet pakaļ savam eID. Visu izdarīju un kad pienāca datums, tad tikai iedomājos paskatīties – uz kurieni tad īsti jāiet pakaļ tai kartei. Ahāa. Tā taču ir Čiekurkalna 1. līnija 1, K-3 [fascinē man ielu nosaukumi Rīgā]. Tā taču ir LIELĀ, JAUNĀ, Iekšlietu ministrijas ēka! Forši. Beidzot būs iespēja klātienē izbaudīt – kur tad tā mūsu nodokļu nauda ir saguldīta un cik labi tagad strādāt IeM darbiniekiem un cik lieliski tur viss sataisīts apmeklētājiem un klientiem.

Un tad es atbraucu uz norādīto adresi.

Es biju nedaudz vīlies – sajūta, ka ēka ir būvēta, lai tikai dažiem IeM darbiniekiem beidzot būtu liels birojs ar lielu logu, privāta stāvvieta un 5 zvaigžņu serviss. Klients? Klienti ir tikai traucēklis mūsu ikdienas miermīlīgajā dzīvē.

Ēka atrodas nekurienes vidū. Loģiski, ka liela daļa apmeklētāju dosies tur ar auto. Auto nolikt pie ēkas nav kur. Jā, milzīga ēka, bet klientu auto nav kur nolikt. Ir ēkas tālākajā galā neliela stāvvieta kādām 100 automašīnām, bet tā ir pārbāzta tā, ka cilvēki salikuši arī invalīdu vietās un gar dzeltenajām līnijām. Knapi var izspraukties cauri brīvas vietas meklējumos…. vietu tā arī neatradu… pat vistālākajā stūrī pie miskastēm bija viss aizņemts.

iem

Vīlies savos neveiksmīgajos stāvvietas meklējumos, es sajutos svarīgs. Es taču esmu klients! ja nav kur likt, tas es likšu tur kur ir brīva vieta…. ēkas priekšpusē ir ierīkotas kādas 20 ērtas plašas stāvvietas un skaists zālājs… viss smuki. Nu ko, es savā lietuvieša nekaunībā ar savu limuzīnu [Getz] drosmīgi iebraucu tajās vietās tā teikt – ja jau nevarat par klientu ērtībām parūpēties, tad klients pats parūpēsies. Man jau bija nojausma, ka tas ir tikai BIG BOSIEM paredzēts… bet spriežot pēc tā, ka kādas 17  no 20 vietām bija brīvas, tad man jau likās, ka neviens bigboss neprotestēs, ja es, klientiņš ieskriešu uz pāris minūtēm pakaļ savam eID.

Man jau bija nojausma, ka aizdomīgi tukša tā stāvvieta… gan jau ka es ne vienīgais te tāds klients, kuram nav iespēja tikt pie kārotā pakalpojuma stāvvietu trūkuma dēļ… pēc mirkļa bija klāt jau policists, kas bija patiešām ļoti pārsteigts par manu nekaunību. Izrādās, lai bosiem būtu pavisam ērti, tad šīs stāvvietas sargā ŠTATA policists! Protams, ka es dziļi atvainojos policistam, ka uzdrošinājos apšaubīt viņu augstības IeM vadības tiesības uz rezervētu stāvvietu ēkas priekšā tieši pie klientu centra ieejas… PIEDODIET! Es protams aizlasījos atpakaļ uz piebāzto stāvvietu ēkas tālajā galā, kur pēc pāris riņķiem atradu vienu šauru vietiņu, kur ar savu Getziņu iespraukties.

Tad droši vien ap šo vietu sākāt domāt – a ko tu virsrakstā McDonalds pieminēji? Hā! Tas tādēļ, ka es visā šajā procesā sāku domāt – kas te ir tik nelabi… kādēļ es, izbijis Padomju savienības iedzīvotājs, tomēr tā nesajutos kā mājās šajā jaunajā sistēmā? Tas tādēļ, ka es esmu jau KLIENTS… piemirsusies man tā PSRS kārtība! Dārgie [gan tiešā gan pārnestā nozīmē], IeM vadītāji – lai kā arī Jums pašiem liktos, ka esat visas sistēmas centrs, tomēr nāksies Jūs apbēdināt – mēs, klienti, esam svarīgāki par Jums. Mēs maksājam par to jauno ēku, mēs maksājam Jums algas, mēs apmaksājam to štata policistu, kas sargā Jūsu darba autostāvvietas, mēs apmaksājam Jūsu šoferi, auto un benzīnu. Bet mēs, klienti, saņemam ļoti sliktu attieksmi atpakaļ, kad mums vajag izmantot tos pakalpojumus par kuriem mēs esam samaksājuši. Sistēma nav pati par sevi svarīga, svarīga ir sistēmas funkcija.

Iesaku aiziet uz McDonalds [pieņemu, ka Jūsu augstības parasti tikai Berga un Vincenta restorānos pusdieno] un paskatīties kā tur tiek organizēta klientu apkalpošana. Jums daudz ko būs mācīties. Klientam ir jābūt pirmajā vietā, ir jāparūpējas, lai klients ierodoties ātri varētu tikt pie pakalpojuma vai produkta nestāvot garā rindā. Ierīkojiet tur to 20 stāvvietu un milzīga zāliena vietā, kādas vēl 100 stāvvietas “Tikai klientiem!”, iebraucot stāvvietā nolieciet to pašu policistu, kas sargā Jūsu stāvvietas, lai viņš uzreiz izdala kārtas numuriņu pakalpojuma saņemšanai un laipni paskaidro ko un kur meklēt lielajā ēkā. Bet pašiem Jums, IeM priekšnieki, vajadzētu izmantot dienesta ieeju ēkas aizmugurē. Manis pēc varat tur sev izritināt kaut sarkanu paklāju!

Demogrāfija

Kad politiķi ķeras pie demogrāfijas risināšanas, tad kaislības sit augstu vilni. Vieni bļauj dodiet vairāk naudas un bērni ātri vien saradīsies, otri savukārt domā aizliegt abortus un piespiest sievietes dzemdēt… nu vēl gan nav manīti pavisam ekstrēmie trešie, kas ar likumu noteiks, ka visas sievietes 25 gadu un pēc tam 30 gadu vecumā piespiedu kārtā ir jāpadara grūtas, jo redz mums ir ļoti sarežģīta demogrāfiskā problēma.

Līdz tai ekstrēmākai galējībai, gan jau ka mēs nenonāksim… jo tomēr esam visai civilizēta valsts, lai gan šad un tad mums parādās arī attīstītai sabiedrībai ne pārāk piemēroti izgājieni.

Gribu visupirms sākt ar kritiku. Abortu aizliegums tīri matemātiski ļaus palielināt dzimstību par kādiem 10 000 bērniem gadā. Jā, apjoms ir visai liels… bet vai valsts ir gatava uzņemties audzināt un lolot bērnu namos tos nevēlamos 10 000 bērnus gadā? Labi, ne visi nonāks bērnu namos… bet glābēj-silītes noteikti būs daudz pieprasītākas visās pilsētās. Domājat, ka piespiedīsiet ar varu māmiņas dzemdēt tādēļ viņas visu atlikušo mūžu būs pateicīgas? Dažas būs, bet pārējās ne pārāk… un padomājiet par bērniem, kuriem būs jāaug bez tēviem, vai ar “nepareizajiem” tēviem vai ļoti trūcīgos apstākļos! Esmu piedzīvojis savā bērnībā visas 3 šīs lietas un nezinu vai gribētu tam iet otrreiz cauri… bet valsts grib nolemt kādus vismaz 5000 bērnus šādai “skaistai” bērnībai.

Nauda – nauda bērnu pabalstu formā ir svarīga, bet es esmu redzējis (un mana sieva redz gandrīz katru dienu), kā nauda nostrādā tieši pretēji iecerētajam mērķim. Ir ģimenes, kur tiek masveidā lietots alkohols, šādās ģimenēs bērni dzimst ar dažādām attīstības problēmām, tiek kvalificēti kā invalīdi, tiek aizsūtīti uz dārziņu pāri ielai (uz nedēļu!), bet pabalstus turpat 200Ls par katru bērnu ģimene vienkārši “patērē” citām interesantākām lietām. Domāju, ka šādu stāstu netrūkst visā Latvijā, kur bērnu naudas izmaksas diena pārvēršas par pieaugušo svētkiem (un pēc deviņiem mēnešiem ir arī ģimenes pieaugums), taču paši bērni joprojām skraida netīrām mutēm un neēduši. Pabalstu pielikumu visvairāk gaida tieši šīs nelabvēlīgās ģimenes, kur bērns ir tikai iemesls naudas saņemšanai. Tiesa gan šeit jāpiebilst, ka ne visas trūcīgās  ģimenes ir  alkoholiķi vai agresori. Ir ģimenes kurām patiešām nākas visai ģimenei cītīgi strādāt dārzā audzējot sev pārtiku un par bērnu naudu pirkt sāli, cukuru un nomaksāt elektrības rēķinu.

Mēs savā ģimenē bērnus gan audzinām izejot no tā, ka mums pašiem viņi ir jāizaudzina, mēs paši esam atbildīgi par to, lai bērniem būtu silti, viņi būtu paēduši un sabiedrībā uzvestos pieklājīgi. Bet tas, manuprāt ir tādēļ, ka mēs strādājam, mēs esam vairāk vai mazāk izglītoti ar visnotaļ konstruktīvi pozitīvu skatu uz nākotni.

Valstij izdevīgāk būtu, ka Latvijas mērogos pārtikušās ģimenes labprāt ieplānotu un audzinātu 3…4 bērnus savās ģimenēs. Tieši šie vecāki būtu tie, kuri spētu samaksāt skolas maksas, dod izglītību un iemācīt sabiedrības normas bez būtiskas valsts līdzdalības… bet šīs ģimenes šobrīd ne pārāk to var izdarīt. Ja veiksmīgai sievietei, kas pelna pietiekami un ir paraugs citām sievietēm spējot pilnībā parūpēties par savu un ģimenes labklājību, šodien jāieplāno bērniņš, tad tas nozīmē būtiskus riskus:

1. Būtisks ienākumu samazinājums esot bērna kopšanas atvaļinājumā. Ja iepriekš saņēma normālu algu 1000…1500 Ls pēc nodokļiem, tad esot bērna kopšanas atvaļinājumā šie ienākumi būtiski samazinās… bet izdevumi gan tikai pieaug. Šāda situācija ir būtisks risks ģimenes labklājībai. Vajag nodrošināt ienākumu līmeni līdz pat brīdim, kad ir iespēja pilnvērtīgi atgriezties darbā.

2. Būtiski izdevumi laika posmā no bērna 1 līdz 2 gadu vecumam, jo nepieciešama auklīte [kosmiski izdevumi, ja visi visu maksātu legāli] vai privātais bērnu dārzs  par vismaz 200Ls mēnesī. Valsts varētu investēt līdzekļus un nodrošināt bērnudārzu no 18 mēnešu vecuma, bet līdz tam laikam apmaksāt auklīšu pakalpojumus pilnā apmērā.

3. Bezmaksas laba medicīna bērniem ir mīts. Tas pats attiecas uz labu izglītību un ārpusstundu nodarbībām. Vienkārši beidzot ir jāsāk sniegt pakalpojumi, par kuriem ar nodokļiem ir samaksāts.

4. Adoptēt mazu (daži mēneši vecu) bērnu Latvijā ir vispār mission imposible, nemaz nerunājot par visiem augstāk minētajiem riskiem, kas vēl pastiprinās adopcijas gadījumā. Tā vien šķiet, ka valsts labāk grib, lai bērni dzīvo bērnu namos sliktos apstākļos uz valsts rēķina, nekā veiksmīgās ģimenēs, kur tiem tiktu sniegta pilnvērtīga bērnība. Es zinu vairākas ģimenes, kas šim procesam ir izgājušas cauri… nu tas ir kaut kas neticams. Turpretī ārzemniekiem mūsu bērni tiek “sviesti” pakaļ kā kaut kāda stratēģiskā eksportprece.

Atrisiniet augstāk minētās problēmas un bērni drīz vien saradīsies veselīgās, izglītotās un pārtikušās ģimenēs. Bērns nedrīkst būt ienākumu avots, taču valsts var parūpēties, lai bērna ienākšana ģimenē nebūtu esošās labklājības apdraudējums. Nodrošinot normālu infrastruktūru, kas atbalsta vecākus šajā procesā būtu patiešām motivējoši ļauties sievietēm saviem mātes instinktiem un laist pasaulē vairāk un vairāk gaidītus mazuļus.

Apple neizmantotās iespējas

Man šķiet, ka Apple izlaižot ne-tik-foršu-kā-gaidīts iPhone5 palaida garām fantastisku iespēju – mobilie maksājumi. Padomājiet paši – viņiem ir 450 m konti ar kredītkartēm. Ieliekot NFC čipu telefonā viņi vienā mirklī kļūtu par lielāko izdevējiestādi pasaulē. Visas naudas transakcijas nu jau reālajā pasaulē  ne tikai virtuālajam saturam) ietu caur Apple… un, protams, savs procentiņš no tā nobirtu arī Applem pašam. Atliktu vienīgi vienoties ar, piemēram, Walmart, ka tur tiek uzstādīti NFC maksājumu termināļi un bezkontaktu norēķini aizietu svilpodami!

Otrs ieguvums būtu – esošie telefoni mirklī šķistu novecojuši un visi panestos pirkt jaunos iPhone, jo ar tiem var norēķināties. Apple tādā veidā panāktu 2. milzīgo finansiālo labumu.

Bet ko nu vairs… šo nišu atstās Google Androidam un Microsoft Windows Phone 8… lai iekārtojas!

Būšu gaišreģis – 2013. gada septembrī Apple paziņo iPhone 6 ar stikla vai plastmasas aizmugurējo vāciņu un NFC atbalstu (jo metāla korpusā NFC neieliksi). Kurš gatavs saderēt uz šampi?

Otra milzīgā iespēja – bezvadu uzlāde. Kā jau paši Apple prezentēja, tad visi servisi tiek nodrošināti izmantojot internetu un serverus. Vads reāli ir vajadzīgs tikai telefona uzlādēšanai. Ieliekot bezvadu uzlādēšanas tehnoloģiju, Apple varētu iztikt vispār bez cauruma vadiem! Tas būtu ļoti drosmīgs un inovatīvs piegājiens! Bet, cik man zināms, tad bezvadu uzlāde nav iespējama telefoniem metāla korpusā…

Samsung Galaxy Note 10.1 (GT-N8000) planšetdatora apskats

Manās ķepās pirms pāris dienām nonāca pilna laika lietošanā Samsung Galaxy Note 10.1, jeb produktu kodu valodā sauktais Samsung GS-N8000. Kā paši Samsung nosaukuši – Dziļi pelēkā krāsā (Deep Grey). Iekārta ir aprīkota ar ARM cortex A9 1.4 Ghz četrkodolu procesoru (šķiet jaudīgākais, kas mobilajām iekārtām šobrīd vispār ir pieejams), 2 kamerām (priekšā 1,9 Mpix bet aizmugurē 5 Mpix ar zibspuldzīti), un , protams, labu 3G interneta modemu.

Viedoklis

Iekārta ir ļoti plāna, parocīga un neticami funkcionāla. Lai arī Apple mūs ir izlutinājis ar metāliskajiem alumīnija korpusiem, tomēr arī šī planšete, kaut arī ģērbta pieticīgā plastikāta uzvalciņā, spēj nodemonstrēt neticami funkcionālas lietas. Samsung ir nopietni pastrādāji pie tā, lai ar šo iekārtu būtu ne tikai ērti patērēt saturu, bet arī veidot jaunu saturu. Līdz produktivitātei, ko sniedz portatīvais dators ar peli un klaviatūru, gan vēl ir jāaug, bet tomēr pirmie būtiskie soļi šajā virzienā ir veikti.

Noteikti vēlos izcelt šī iekārtas unikālās īpašības: SPen – digitālā pildspalva, kura ļauj daudz vairāk pasākt ar planšetdatoru tieši satura radīšanas jomā. Ar digitālo pildspalvu paspēlējoties visai ātri pieradu un man jau sāk šķist, ka tā ir bezmaz vai neatņemama planšetdatora sastāvdaļa. Izdevās pat uzzīmēt pāris jaukus zīmējumus bērniem un tiekoties ar klientu varēja ērti un ātri veikt piezīmes īpaši “nezīmējoties” un nebakstot ekrānā ar pirktiem.

Tāpat Samsung ir labi pastrādājis ar papildus bonusiem, kuri nāk komplektā ar iekārtu – 48Gb diska vieta mākonī no DropBox un vesela kaudze maksas aplikāciju, jau tiek uzsauktas. Kā vērtīgāko no maksas aplikācijām jāatzīmē Photoshop Touch. Tā rupji piemetot Samsung ir izkārtojis dažādas aplikācijas un servisus kādu 100 Ls vērtībā katram pircējam.

Pozitīvās lietas:

  • Dizains un izmērs – iekārta ir patiešām plāna un viegla. Gaumīgi veidotā spīdīgā maliņa piedot tādu lietišķumu iekārtai. Ņemot vērā, ka iekārta man paredzēta prezentāciju rādīšanai klientiem un aplikāciju demonstrēšanai, tad vizuālā izskata lietišķums ir patiešām vietā.
  • S Pen un S Note – Lai arī kā konkurenti censtos apsmiet digitālās pildspalvas, tomēr man šķiet ļoti ērta iespēja darbībām ar saturu. Īpaši ja nepieciešams kaut ko radīt – zīmēt, iezīmēt, izgriezt, pārvilkt utt.
  • Android 4.0.4 (Ice Cream Sandwich) – Ir manāms būtisks progress operētājsistēmas funkcionalitātē. Android ir kļuvis daudz intuitīvāks un noslīpēts.
  • 48 Gb DropBox  vietas – tas man bija neliels pārsteigums, bet izrādās reģistrējot iekārtu lietotājam uz 2 gadiem tiek izdalīti 48Gb vietas DropBox mākoņservisā. Līdz šim es varēju lepoties ar “vairāk kā nepieciešams” 25 Gb vietas SkyDrive, tad DropBox pamanījās trīskāršot man pieejamo mākoņu noliktavu. Vēl tikai vajadzētu iemācīties efektīvi izmantot tos gigabaitus… ņemot vērā, ka lietoju tikai mobilo internetu un mākoņdisks ir visai ēdelīgs pret pārraides datu apjomu.
  • PhotoShop Touch – Samsung ir malači, ka “uzsauc” šo aplikāciju. Ņemot vērā digitālās pildspalvas pieejamību, PS Touch ir ļoti izmantojams un ērts rīks. Domāju, ka Adobei ir izdevies atrast metodi kā galda aplikācijas pārvērst skārienjutīgajās tieši no lietotāja saskarnes viedokļa.
  • Iebūvētie skaļruņi – ne vienmēr pie rokas ir austiņas… un ne vienmēr tev gribas meklēt austiņas, ja viss ko gribi ir tikai nedaudz dzirdēt skaņu kādam īsam video. Iebūvētie skaļruņi nav tik jaudīgi, lai visu dienu kvalitatīvi klausītos mūziku, taču ļoti noder, ja nepieciešams īsi un ātri kaut ko dzirdēt.
  • Procesora jauda un baterija – Lai arī kādas aplikācijas es darbinātu, man ne reizi nekas nekur neraustījās un neķērās. Pie tam visu vakaru spēlējoties biju savēris vaļā ļoti daudz aplikāciju un neskatoties uz to baterija izvilka kādas 6 stundas pirms sāka brīdināt, ka nepieciešams uzlādēt (pie 30% baterijas). Manuprāt Samsung ir vai nu ielicis ļoti jaudīgu bateriju (7000 mAh, vai arī Android ir iemācījies būt taupīgāks šajā ziņā.
  • MicroSD karšu slots – ļaus Jums pievienot papildus atmiņu, ja būs nepieciešams mūzikai vai video. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mūsdienās karšu slots mobilajām ierīcēm nav pats par sevi saprotama lieta.

Negatīvās lietas:

  • Samsung nestandarta vada savienojums – man mājās visas iekārtas ir MicroUSB un līdz ar to ļoti ērti varu izmantot jebkuru lādētāju, lai uzlādētu jebkuru iekārtu. Samsung Galaxy Note šajā ziņā neiederas klubiņā.
  • In-Ear Austiņas. Gaumes lieta, bet man nepatīt in-ear autiņa. Man viņas neturas, bet ja iebāž tā dziļāk un stingrāk, tad sajūta, ka tamponi ausīs iebāzti un kutina smadzenes.
  • Korpusa materiāls – plastikāta korpuss noteikti ievērojami samazina iekārtas svaru, taču plastikātam ir arī problēmas pret skrāpējumu noturību. Jau pēc 3 dienām ievēroju, ka iekārtas aizmugurē ir nelieli skrāpējumi. PAPILDINĀTS – pēc nu jau 1.5 mēneša intensīvas lietošanas (bērni katru vakaru darbojas) korpuss ir ievērojami noskrāpēts.
  • Ekrāna tīrīšanas lupatiņas trūkums – kā jau visām skārienjutīgajām iekārtām, arī šai ekrāns noķēpājas.  Man liekas, ka nelielas lupatiņas iekļaušana aprīkojumā būtu vienkārši, nedārgi un pietiekami efektīvi.
  • HDMI trūkums – ļoti prasītos HDMI ports savienojumiem ar Projektoru vai TV. Specenē raksta, ka ir, bet īstenībā ir nepieciešams iegādāties papildus HDMI adapteri, par visai sālītu summu.
  • Pārlūkprogramma neatbalsta Flash un Java. Kā rezultātā nevaru spēlēt savu mīļāko online spēli.
  • PAPILDINĀTS – Nav Gorilla ekrāns. Nepieciešama ekrāna aizsargplēve, jo diezgan viegli skrāpējas.

Ja vēlaties iegūt normālu funkcionāli planšetdatoru par normālu cenu, tad šī iekārta ir patiešām laba izvēle. Nopirkt to var sākot ar 345 Ls, ja uzreiz visu naudiņu, vai arī 1Ls un 2 gadus Tele2 maksāt pa aptuveni 15Ls/mēn + internets. Šis tablets ir ļoti racionāla izvēle tiem, kas nav ieciklējušies uz iPad. “Veco iPad”  var dabūt par līdzīgu cenu, bet noteikti tehniski iPad būs būtiski atpalikušāks praktiski visās pozīcijās (Ekrāna izmērts, svars, procesors, aplikācijas, digitālā pildspalva, multiekrānu režīms utt). Bet kā jau minēju, gaumes lieta!

Iekārtas bildes:

Video apskats no Engadget ļauj ieskatīties kā konkrēti darbojas iekļautās touch aplikācijas un S Pen. (angliski)

Papildus apskati:

Engadget, CNET, AndroidPolice, The Verge. Lai arī daudzi apskatnieki diezgan kritsiki ir attiecībā uz šo iekārtu, es domāju, ka iekārta ir visnotaļ savai cenai atbilstoša un Samsung ir radījis diezgan atšķirīgu Android ierīci… kas mūsdienās nemaz nav tik viegli.

Tele2 SMTP servera problēma un risinājums

Man mājās ir Tele2 pieslēgums. Mainot saziņas kanālus, bija nepieciešams savā mājas datorā Microsoft Outlook programmā uzstādīt arī e-pastu saņemšanu un nosūtīšanu no Latvijā izvietota nepopulāra e-pasta servera (pieņemsim, ka to sauc mansdomeins.lv). Saskāros ar interesantu niansi – ievadot visus nepieciešamos parametrus, Outlook spēj saņemt ienākušās vēstules no servera, bet nespēj nosūtīt. Pie tam atklāju, ka esot pilsētā WiFi zonā e-pasti nosūtās normāli, bet mājās izmantojot Tele2 internetu e-pasti nesūtās. Man kā salīdzinoši netehniskam cilvēkam tā bija baigā mistika – kā var vienā internetā iet, bet citā internetā neiet?

Izrādās Tele2 ir bloķējusi visus izņemot dažus pasaulē populārus SMTP serverus un caur Tele2 tīklu normāli nosūtīt e-pastu nemaz nevar. Tā nu es visādi izmēģinājos līdz nolēmu piezvanīt uz Tele2 palīdzības dienestu. Tur man skaidri pastāstīja, ka jāizmanto Tele2 SMTP serveris smtpserver.swip.net un, protams, standarta ports 25.

Viss jau būtu skaidri un labi, bet diemžēl ieteiktais risinājums nestrādāja. Zvanīju atkal, jo internetā biju izlasījis baumas, ka minētais serveris ir pieļaujams tikai mobilajiem telefoniem. Es pie interneta esmu pieslēdzies no portatīvā datora (caur Mikrotik rūteri, kurā iesprausts Huawei USB 3G puļķis)…. droši vien mana situācijā tas nav īsti mobilais telefons. 🙂 Tele 2 atbalsts tā arī apstiprināja – nebūs man lietot SMTP serveri un Outlook izmantojot Tele2 internetu.

Es ļoti saskumu.

Bet tad es ļoti nejauši atklāju, ka man vēlamie SMTP serveri strādā… ja norāda nevis 25 portu, bet gan 587 portu un TLS šifrēto savienojumu. Nejaušība slēpjas tajā, ka es šo portu biju nejauši aizmirsis izdzēst, kad biju uz laiku ielicis smtp.gmail.com (Pēc viņu instrukcijas). Gmail SMTP servera izmantošana šoreiz man nederēja, jo man nepieciešams, lai saņēmēji redz nevis manu gmail adresi kā nosūtītāja adresi, bet gan īsto mansdomeins.lv

Tātad, ja jums ir Tele2 internets un gribat izmantot SMTP serveri, tad pamēģiniet norādīt 587 portu un TLS šifrēšanu. Man aizgāja! 🙂 Nu vismaz ar Outlook 2013.

Smadzeņu darbības īpatnības

Zemāk rakstītais nav pamatots ne ar kādiem zinātniskiem pierādījumiem vai pētījumiem… vienkārši mani paša novērojumi, minējumi un pārdomas.

Šodien stāvot sastrēgumā man domas aizlidoja par to, kā tad cilvēka smadzenes strādā? Es vienmēr esmu centies pats izpētīt kā smadzenes izmantojot attēlu no 2 acīm nosaka attālumu līdz objektam, objekta ātrumu, izmēru un citas fiziskās īpašības. Par attālumu visai skaidrs – prāts izmanto acu stāvokli lai pēc triangulācijas visai precīzi noteiktu attālumu. Pat visjaudīgākie datori nespēj tik ātri uztvert un apstrādāt apkārtējo vidi kā cilvēka prāts. Kaut kas tajā visā nav kārtībā… kādēļ cilvēka prāts būdams tāds neliels miesas gabals spēj apstrādāt tik daudz informācijas, iemācīties klāt dažādus apstrādes algoritmus un tajā pašā laikā palikt tik vienkāršs šūnu un nervu veidojums?

Te man ienāca prātā doma – cilvēka prāts rēķina aptuvenas vērtības. Tieši tas ir tas, ko datori neprot! Datori vienmēr izrēķina precīzi, pat atbildes pareizības varbūtība tiek izrēķināta precīzi. Pat ja datoram ir jādod nejaušs skaitlis, tas ir spiests to izrēķināt pēc visai sarežģītas formulas. Bet cilvēks ļoti daudz ko rēķina aptuveni, tādēļ spēj apstrādāt daudz zibenīgāk un daudz vairāk informācijas. Mums nav jāzina cik ātri brauc pretī nākošā mašīna, bet gan, vai tā brauc ātri, vidēji, lēni vai stāv uz vietas. Mēs prātā vienkārši ar nelielu laika intervālu izmēram tās attālumu līdz mums un automātiski secinām, ka pretī braucošais auto tuvojas ar visai nelielu ātrumu… pat nav svarīgi cik lielu, bet laika sprīdis pa vidu būs pietiekams, lai mēs izdarītu apdzīšanas manevru. Prāts nepiesārņo sevi ar nevajadzīgām detaļām un mainīgajiem. Pie tam pēc lēmuma pieņemšanas lielākā daļa informācijas tiek vienkārši aizmirsta.

Kā prāts atceras tika daudz lietu? Ja vien datora cietais disks spētu pierakstīt tik daudz redzētā, sajustā un pieredzētā, cik spēj atcerēties un sevī saglabāt cilvēka prāts! Bet man šķiet, ka cilvēka prātam piemīt viens ļoti interesants informācijas saglabāšanas algoritms, kuru datori īsti nav spējīgi atkārtot. Prāts saglabā aptuvenu sajūtu un pie tam dažādas līdzīgas situācijas saglabā kā asociācijas. t.i. prāts jebkuru lietu atceras tikai vienreiz, bet pārējās reizes tikai tik daudz, ka tā cita reizi ir līdzīga tai vienai. Piemēram cilvēka vārdi. Kad tu satiec kādu un iepazīsties, tad ļoti iespējams tā cilvēka vārds ir vai nu tāds pats kā kādam tev jau zināmam cilvēkam vai arī ar ļoti nelielām atšķirībām. Man dēls ir Reinis, un katru reizi, kad iepazīstos ar kādu Reini, tad man nesagādā problēmas atcerēties šī cilvēka vārdu. Laikam tādēļ daudziem cilvēkiem ir visai lielas grūtības atcerēties manējo vārdu… jo nav pārāk līdzīgs citiem. 🙂

Esmu sevi pieķēris arī pie izmaiņu saglabāšanas algoritma. Iepazinos nesen ar kolēģi Sindiju. Un man prāts automātiski asociēja viņas vārdu ar Sintiju tikai pieliekot mazu karodziņu/piezīmīti – ar “d”. Tā es vienmēr atceros Sindijas vārdu. Ar laiku, ikdienā regulāri komunicējot, protams šis vārds automātiski iegūst savu patstāvīgo vietu atmiņā, bet, ja nākas lietot reti, tad glabājas vien asociācija.

Kā ir tev? Kā tu atceries lietas? Kā tu novēro objektus?

Universitātes kvalitāte

Iespējams šad un tad privātās sarunās ar mani vai manā twitter kontā esat manījuši manu visnotaļ skaidro attiesksmi pret izglītības kvalitāti LU. Es studēju Ekonomikas un Vadības fakultātē, Starptautiskais Bizness. Es to daru jau labu laiku… ar pārtraukumiem, bet atgriežos, lai vēl par kādu sezonu pietuvotos mistiskajam virtuālajam labumam, kuru dēvē par bakalaura grādu.  Nu jau šķiet esmu patiešām tuvu – rokas stiepiena attālumā. Palikuši vien pāris eksāmeni un paša bakalaura darba uzrakstīšana. Riskējot izsaukt uz sevi pasniedzēju dusmas, es tomēr uzdrošināšos pastāstīt, kas tieši man nepatīk LU.

Pasniedzēju izpratne par to, kas ir zināšanas

Es ilgi nevarēju saprast – kādēļ ir priekšmeti, kuros es jūtos lieliski. Es ceļos sestdienās agri no rīta, lai jau 8:30 sēdētu skolas solā un ar bērnišķīgi ziņkārīgām acīm lūkotos, ko šodien interesantu pastāstīs pasniedzēja Māra Grīnfelde Filozofijas lekcijā un kāda interesanta diskusiju tēma būs šī paša priekšmeta seminārā. Jaunieši (nu daži nemaz nav vairs tik jauni bet nu pietiekami zinātkāri) aktīvi diskutē, piedalās, raksta darbus un var novērot patiesu ieinteresētību saturā un tēmā. Lai arī eksāmens ir vairāk vai mazāk ap terminiem un to izpratni un ne visi to līdz galam ir sapratuši, tomēr ir šī sajūta, ka laiks ir iztērēts investēts lietderīgi. Lai gan vēlāk ir cits priekšmets (kuru gan nesaukšu vārdā, lai neapvainotu), kur ļoti pieredzējis pasniedzējs ar patiešām apbrīnojamām teorētiskām zināšanām stāsta par uzņēmējdarbībai svarīgām lietām… no teorijas viedokļa. Ir grafiki, tabulas, termini un visādas šķietami līdzīgas lietas. Esmu strādājis starptautiskā vidē un lielāko daļu no tur stāstītā esmu redzējis darbojamies dzīvē, bet tas kā tas tiek pasniegts ir tas pats kā 2+2=4, bet tikai ķīniešu valodā ar kirilicas burtiem.

Vienā lekcijā es nevarēju izturēt visai manāmo pasniedzēja iedomību par savām perfektajām teorētiskajām zināšanām, ka pēc uzaicinājuma devos priekšā pie tāfeles, lai praktiski izskaidrotu savu skatījumu par to, kā Latvija varētu piesaistīt sev lielus auto ražotājus un kāda motivācija būtu vajadzīga un kādi saistītie ieguvumi būs mūsu ekonomikai. Nepretendēju uz perfektu risinājumu, bet vismaz kaut kas praktisks, kas lika visiem aizdomāties kāda ir saistību ķēdīte starp nodokļu atlaidēm ražotājam un ienākumiem valsts budžetā. Pasniedzējs runāja 3 stundas, bet es 10 minūtēs izstāstīju tā, ka lielai daļai studentu auditorijā patiešām aizgāja, ko te pāris stundas pasniedzējs centās pateikt. Es nekādā ziņā negribu teikt, ka pasniedzējs ir nekopetents – tieši otrādi, pasniedzējs ir patiešām ļoti kompetents, tikai, manuprāt, nespēj savas zināšanas un pieredzi iepakot jauniešiem saprotamās paciņās un devās pievienojot saprotamus piemērus iz dzīves. Lieki piebilst, ka pasniedzējam mana iniciatīva ļoti nepatika. Priecājos, ka ar viņa labvēlību un augstsirdību ieguvu sekmīgu gala vērtējumu… bet šķiet zemāko no visas grupas.

Tā es pie sevis padomāju par pēdējiem 10 priekšmetiem, kuros esmu bijis LU šajā akadēmiskajā gadā un es saskatu vienu sakarību: apmēram puse priekšmetu pasniedz jauni pasniedzēji, doktorantūras studenti vai parasti studenti/maģistri. Bet otru pusi pasniedz profesori ar 30 un vairāk gadu akadēmisko pieredzi. Un tie priekšmeti, kur studenti diskutē, iesaistās, raksta darbus, un vispār kaut ko saprot no materiāla ir tieši tie, kur pasniedz gados jaunie un nepieredzējušie pasniedzēji. Šie pasniedzēji distancējas nosarežģītiem terminiem un milzīgām tabulām un kategorizācijām un teorētiķu viedokļiem, tā vietā piedāvājot viegli saprotamu vielu, daudz vizuāla materiāla (video, fotogrāfijas, piemērus no dzīves, situāciju uzdevumus utt) un arī daudz saturīgāku un interesantāku pasniegšanas veidu.

Samaksa un kvalitāte

Ja mēs atgriežamies pie pašiem pamatiem, kādēļ mēs, studenti, maksājam 1300Ls/gadā, sestdienas rītā ceļamies agri, lai jau 8:30 būtu lekcijās un sēdētu tur 10 stundas līdz pat 18:00 vakarā ir 2 vēlmes: 1. Iegūt papīrīti ar nosaukumu “Bakalaurs” un šīs lekcijas un pasniedzēji ir tikai šķērslis mūsu ceļā uz papīrīti, ko ierāmēt pie sienas un iezīmēt savā CV. 2. Iemācīties kā dibināt savu uzņēmumu un veiksmīgi konkurēt starptautiskā vidē.

Neticēsiet, bet lielākā daļa LU sēž dēļ tā 1. iemesla. Šķiet akadēmiskais personāls to zina un izbauda procesu, ka bez viņu labvēlības jums līdz papīrītīm netikt. Viņi izbauda šo nosacīto pārākumu pār studentiem, jo zina, ka tev nav citas izejas. Ziniet ko LU – varbūt lētāk būtu tiem 1. iemesla studentiem vienkārši atvērt kioskiņu pie LU ieejas, kur samaksājot tos pašus 4 x 1300 Ls to papīru jūs uzreiz nodrukājat un izdodat? 5 minūtes un tu esi bakalaurs. Ietaupīsies laiks abām pusēm. Uzdrošinos apgalvot, ka liela daļa no studentiem neko sakarīgu tajos 4 gados tāpat neiemācās.

Kas atiecas uz tiem 2. tipa studentiem, tad ziniet – viņi tomēr skatās par ko maksā naudu un šajā situācijā darbojas piedāvājuma un pieprasījuma princips. Iespējams LU vadībai vajadzētu pašiem nedaudz pārlasīt makroekonomikas grāmatas. Ja man šodien pienāks krustdēls un prasīs – kur lai iet studēt tā, lai ne tikai papīru iegūtu, bet arī zināšanas? Es neieteiktu izniekot savu laiku un naudu šajā vietā. Padomājiet kārtīgi – vai patiešām atvērtas konkurences apstākļos LU piedāvātais saturs un izglītības forma būtu konkurētspējīga salīdzinot ar citiem mūsdienās pieejamiem investīciju veidiem?

Varbūt patiešām gudrajiem profesoriem vajadzētu nodarboties ar pētniecību, doktorantiem un konsultēšanu lielajiem komersantiem vai pat valsts valdībai, bet studentu izglītošanu atstāt enerģiskākiem, uz praktiskām lietām orientētiem maģistratūras un doktorantūras studentiem, kas prot lietot projektoru, prot izveidot interaktīvu materiāla pasniegšanas prezentāciju un ir ar auditoriju uz vienas frekvences? Manuprāt, spējai uzstāties, atrast kontaktu ar auditoriju, prast izskaidrot saturu ir jābūt primārajām īpašībām ņemot darbā pasniedzēju.

Un vēl – ja kāda lekcija nenotiek, tad tā nav “atlaide” studentiem, kuri var ātrāk skriet mājās lai sestdienas vakarā iedzertu alu… bet gan nesniegts serviss, par kuru ir samaksāta barga nauda. Es te parēķināju un man sanāca, ka visi studenti par vienu lekciju (70 min) samaksā aptuveni 160 Ls. Uzņēmējdarbībā šādu cenu var prasīt tikai par patiešām izciliem speciālistiem un tikai tad, ja pakalpojuma vērtība ir sniegta visaugstākajā kvalitātē. Līdz šim neesmu redzējis, ka valde būtu priecīga ātrāk tikt vaļā no konsultantiem, apmaksāt rēķinu par… ekhm… savu pašu laiku.

Darba vietas, kuras neeksistēja pirms 10 gadiem

Šis ieraksts ir tapis kā atstāstījums no Forbes raksta.

Tehnoloģijas attīstās un šīs attīstības rezultātā arī attīstās cilvēku nodarbošanās veidi, jeb amati. Forbes ir apkopojis 10 dažādus amatus, kuri neeksistēja vēl pirms 10 gadiem. Visus 10 es neuzskaitīšu, bet labprāt pieminēšu, manuprāt, interesantākos.

Lietotāja Pieredzes Izstrādātājs (User Experience Design)

Tas ir amats, kur cilvēks nodarbojas ar produkta lietojamības izstrādi. Tā ir kombinācija starp vizuālo dizainu, tehnoloģiskajām funkcijām un cilvēka ieradumu sapratnes. Šajā amatā jāpārzina dizaina programmas (Photoshop) un arī programmatūras izstrādes tehnoloģijas. Šāds cilvēks ir nepieciešams kā vidutājs starp programmētājiem un vizuālajiem dizaineriem, aizstāvot gala patērētāja intereses produkta lietošanas vienkāršībā un funkciju loģiskā izkārtojumā. Man personīgi liekas, ka Lietotāja pieredzes izstrādātājs ir dizaineru evolūcijas nākamais posms, kas pāriet no produkta vizuālās izstrādes uz jau lietojamības izstrādi. Līdzīgi kā uzņēmumos ir biznesa procesu dizaineri, kas palīdz definēt biznesa procesus un tad optimizē tos padarot pašus uzņēmumus efektīvākus.

Galvenais Klausīšanās Vadītājs (Chief Listening Officer, CLO)

Lai arī daudzi uzņēmumi reklāmās stāsta, ka klientu viedoklis ir ļoti svarīgs, tomēr klientu viedokļa klausīšanās aprobežojas ar aptaujas anketu izsūtīšanu klientiem reizi vai divas gada laika un statistiski analizējot rezultātus. Galvenais Klausīšanās Vadītājs ir cilvēks, kura uzdevums ir būt visur kur lietotāji nepiespiesti apspriež uzņēmuma produktus – kvalitāti, lietojamību, cenu, relatīvo salīdzinājumu ar konkurentu produktiem, vēlamajām funkcijām utt. Šis cilvēks aktīvi lasa dažādus produkta forumus, seko līdz diskusijām publiskajos sociālajos tīklos, lasa produktu atsauksmes interneta veikalos un dažādu apskatu lapās. Šī cilvēka galvenā īpašība ir spēja klusēt un uzmanīgi klausīties ko runā klienti… nekritizējot, neietekmējo un nekomentējot.

Sociālo Mēdiju Menedžeris

Šis cilvēks ir uzņēmuma kontaktpersona sociālajos tīklos. Šis cilvēks aktīvi atbild uz klientu uzdotajiem jautājumiem sociālajos tīklos, personīgā formā informē par uzņēmuma jaunumiem. Šis cilvēks aktīvi komunicē ar klientiem izmantojot sociālos tīklus. Parasti šis cilvēks ir daļa no mārketinga komandas un pilda sociālo mēdiju komunicēšanas funkciju kā daļu no lielāka produktu virzīšanas plāna (piem. tv reklāma, loterijas, produktu testēšanas un citi)

Nokia Lumia 800 apskats

Lai arī Nokia Lumia 800 oficiāli Latvijā būs pārdošanā no nākamās nedēļas, man ir tas prieks jau mēnesi ikdienā lietot šo ierīci. Nokia Lumia 800 melnā krāsā nopirku nepiesaistītu no Xnet.lv. Lumia 800 ir pirmais daudz maz nopietnais Windows Phone 7 bāzētais telefons no Nokia. Telefons ir visai ilgi gaidīts gan tā mātei (Nokia) gan tēvam (Microsoft)… tieši šis Nokia telefons ir tas, kurš izrullēs sarkano paklājiņu lielajam brālim, kurš nāks pēc kāda laika Nokia Lumia 900. Bet par to citreiz, kad vēji atpūtīs to arī līdz mūsu krastiem. Šodien pastāstīšu par savu pieredzi ar Lumia 800.

Pirmie iespaidi

Telefonam ir neierasti interesanta ekrāna stikla  forma – ar noapaļotām malām, kas rada sajūtu, ka stikls ir nedaudz izliekts. Korpuss uz tausti ir ļoti patīkami kvalitatīvs un ir tāda premium telefona sajūta. Ieslēdzot ekrāns uzreiz pārsteidz ar fantastiskām krāsām. Ņemot vērā, ka mans iepriekšējais telefons ir HTC HD7, tad noliekot blakus uzreiz var pamanīt ekrāna kvalitātes atšķirību. Telefona vadības pogas ir “hromēti” spīdīgas un tas piešķir dizainam tādu rozīnīti. Viennozīmīgi rokās iegulst telefons ar patiesi modernu dizainu un kvalitatīvas iekārtas sajūtu.Read More »

Dzīve Mākotnē V3.0

Mākotne = Nākotne + Mākonis

Lasiet arī manus iepriekšējos rakstus par dzīvi mākotnē V1.0 (2008.g.) un V2.0 (2010.g.)

Mākonis = serveri un cita centrāla skaitļošanas jauda, kas piedāvā centralizētus pakalpojumus izmantojot internetu.

Mūsdienās ikviens datoru lietotājs agrāk vai vēlāk saskaras ar internetu un tā piedāvātajām iespējām. Mēs varam pasūtīt aviobiļeti internetā, mēs varam aplūkot draugu ceļojumu fotogrāfijas draugos, mēs varam pat pārdot savu veco automobili un iegādāties jaunākās grāmatas digitālā formā. Šķiet tik daudz iespēju, ka sekot visam līdzi pat nav iespējams laika trūkuma dēļ. Katras jaunas vietnes atklāšana prasa zināmu laiku, lai tajā reģistrētos, izpētītu kā tā darbojas un kāds labums no tās ir tev – lietotājam?

Lai ieskatītos 10 gadus tālā nākotnē mums vajadzētu saprast ātrumu ar kādu attīstās tehnoloģijas, internets un to sniegtās iespējas. Paskatīsimies atpakaļ pirms 10 gadiem. Pirms 10 gadiem neeksistēja neviena no šīm populārajām interneta vietnēm – Facebook (2004), Twitter (2006), YouTube (2005). Taču šodien tās ir izveidojušas veselas pakalpojumu nišas, kurās arī pašas nosaka toni. Pirms 10 gadiem mēs gājām uz izstādi, lai paskatītos kādi izskatās portatīvie datori… pirms 10 gadiem Latvijā tika uzstādīti pirmie pāris interneta kioski ar skārienjūtīgo ekrānu.

Pirms 10 gadiem nebija arī tādu populāru tehnoloģisku lietu kā iPad, iPhone, Android. Mobilais internets pats pa sevi bija ļoti ekskluzīva lieta. Pirms 10 gadiem elektroniskie grāmatu lasītāji bija kaut kas tikai prototipiem līdzīgs. Šodien katram daudz maz situētam profesionālis ir pa gudrajam telefonam, kas visu laiku ir tiešsaistē izmantojot mobilo internetu saņem jaunāko un aktuālāko informāciju, ziņo par atrašanās vietu draugiem un paralēli ļauj noskatīties notiekošo hokeja maču.

Kas mūs sagaida pēc 10 gadiem?

Laikam jau jāsāk ar iekārtām. Manuprāt pēc 10 gadiem mūsu rīcībā vairs nebūs tik ļoti pierasto lietu kā datorpele un klaviatūra. Gluži loģiski, rodas jautājums – Kā tad lietotājs sazināsies ar datoru vai kādu citu ierīci, kas nu būs tad tā galvenā? Pavisam vienkārši – datori un iekārtas iemācīsies saprast cilvēka dabiskos komunikāciju veidus.

Nākotnes iekārta spēs redzēt un saprast ko tieši tā redz. Nākotnes iekārta spēs atšķirt, kad lietotājs ir priecīgs, kad noskumis, kad dusmīgs. Iekārta spēs līdzīgi kā cilvēks šobrīd – pēc skata pateikt lietotāja nodomus un noskaņojumu, ķermeņa valodu, žestus, mājienus… Tā spēs saprast kustības telpā, analizēt kustību ātrumu kombinējot ar pavadošo sejas izteiksmi. Padomā pats – vienkārša paklanīšanās otra cilvēka priekšā var būt dziļas cieņas pilna, agresīva, nicinoša, formāla, pilna pateicības utt.

Nākotnes iekārta spēs dzirdēt un saklausīt savu lietotāju. Tu vienkārši sarunāsies ar savu datoru. Nebūs speciālu komandu vai vārdu secības. Līdzīgi, ka mēs šodien viens otram stāstām savas idejas un uzdodam uzdevumus, tā arī nākotnē tu varēsi brīvā formā stāstīt inteliģentajai iekārtai savas ieceres un tā spēs saprast kontekstu, toni un citas sīkas lietiņas. Padomā pats cik dažādās nozīmēs šodien vari pateikt vārdu „Jā”. Pārliecinošais „Jā!”, jautājošais „Jā?”, skeptiskais „Jā…”. Cilvēki tev līdzās spēj to visu sadzirdēt un noprast tavu patieso atbildi.

Nākotnes iekārta spēs sadarboties ar visām pārējām tev apkārt esošajām iekārtām. Ejot pa ielu, Tavs telefons zinās, ka tuvumā ir sen neredzēts draugs, kuru noteikti vēlies satikt. Telefons atgādinās Tev, ka pa ceļam uz sporta zāli ir rotaļlietu veikals, kur noteikti atradīsi kaut ko jauku sava dēla dzimšanas dienai. Tavs dators būs informēts par tavu atrašanos, plāniem un spēs kontrolēt pārējās tehniskās lietas tavā dzīvē – istabas temperatūru mājās, nepieciešamo laiku braukšanai ar auto, ņemot vērā ārā esošo svaigi uzsnigušo sniegu un sastrēgumus iebraucot pilsētā, tavu finansiālo situāciju un to, ka nedrīksti atļauties tos jaunos zābakus.

Lai tas viss darbotos tādā vienā saskanīgā idillē ļoti svarīga loma būs mākoņservisiem. Tas būs centrālais intelekts, kas attālināti diriģēs visas iekārtas balstoties uz visu pieejamo informāciju. Mākoņserviss būs tavas dzīves inteliģentais asistents. Droši vien pastāvēs vairāki centrālie mākoņservisi, līdzīgi kā mobilie operatori šodien cīnīsies par katru jaunu klientu. Konkurence nodrošinās šo servisu strauju intelektuālo attīstību un spēju daudz precīzāk un intuitīvāk saprast savu lietotāju, mirkļa ātrumā analizēt informāciju un dot pareizās norādes un ieteikumus.  Lietotājam būs jāizvēlas tikai servisa sniedzējs, kas nodrošinās visu nepieciešamo – elektroniskās vēstules, izklaidi, iepirkšanos, spēles, grāmatas, mūziku, video, izglītību un visu pārējo iespējamo par kaut kādu nelielu fiksētu mēneša maksu. Visi tavi „virtuālā satura” patēriņa ieradumi tiks analizēti un tu saņemsi tikai tev interesējošo, svaigāko saturu. Ja esi komēdiju seriālu cienītājs kas vakaros mīl lasīt fantāzijas romānus, bet no rītiem automašīnā klausīties šlāgera mūziku, tad serviss to visu zinās un jau proaktīvie piedāvās sagatavotus ieteikumus ar visjaunāko saturu. Tas atsekos tavu veselības stāvokli un laikus ieteiks pievērst uzmanību vienai vai otrai niansei jūsu organismā laikus novēršot nopietnas saslimšanas.

Serviss darbosies ar visām tavā dzīvē esošajām iekārtām: automašīnu, televizoru, datoru, telefonu, ledusskapi, veļas mašīnu, fotoaparātu, darbagaldu un pat sunim implantēto čipu. Tas atsekos un atjaunos automašīnas apdrošināšanu, tas pats pieteiks atlīdzību, ja būs radusies skramba automobilim vienlaikus ieplānojot laiku, kad salabot.

Mākotnē būs inteliģents serviss, kas parūpēsies par visiem tiem apnicīgajiem dzīves sīkumiem, kuri paņem tik daudz laika atbrīvojot laiku citām lietām… pabūt kopā ar ģimeni, ceļot un redzēt tālas zemes, mācīties jaunas valodas, iepazīties ar jauniem cilvēkiem.

Šis serviss būs maksimāli „humāns”. Ļoti ticams, ka šiem servisiem tiks dots kāds cilvēcīgs vārds un visās iekārtās Tevi uzrunās cilvēkvēkveidīga digitālā būtne. Tas tādēļ, lai šis serviss būtu tava uzticības persona un tu uztvertu to drīzāk kā cilvēku, nevis kā kaut kādu mākslīgo intelektu.

PS

Raksts tika uzrakstīts pirms vairākiem mēnešiem (2011. gada decembrī), bet nopublicēts tikai tagad.

Ģēniju iezīmes

Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar dažādu slavenu cilvēku biogrāfiju lasīšanu vai dokumentālo filmu skatīšanos. Man par pārsteigumu ļoti daudzu ģeniālu cilvēku dzīvesstāsti satur dažas līdzīgas iezīmes:

1. Parasti topošais ģēnijs bija mazizglītots vai neizglītots, tādēļ ļoti daudz vēroja apkārtni, procesus un pats nonāca līdz secinājumiem nevis ļāvās esošajiem uzskatiem sevi izglītot un ievirzīt. Radīt alternatīvu skatu uz lietām var cilvēks kura radošums un prāta atvērtība nav ierobežota ar esošajiem aizspriedumiem. (Mikelandželo, Leonardo Da Vinči, Stīvs Džobs)

2. Šķiet visi ģēniji jau jaunībā apšaubīja sabiedrības autoritātes un to darbus. Cilvēki, kas dziļi ciena pastāvošās kārtības, automātiski notic esošās situācijas pareizumam… tikai tādi cilvēki, kas uzdrošinās apšaubīt, ka zeme ir plakana spēj aizdomāties un noticēt tam, ka zeme ir apaļa. Šiem cilvēkiem gandrīz nekas no esošās cilvēces zināšanām nav pats par saprotams pirms paši to dabā nav novērojuši. (Stīvs Džobs, Einšteins)

3. Visiem viņiem bija problemātiskas ģimenes dzīves. Šķiršanās, ārlaulības bērni vai vispār nekad nav apprecējušies. Tāda sajūta, ka ģēnijiem vispār ir problēmas ar komunikāciju ar apkārtējiem cilvēkiem…

4. Ģēnijiem bērnībā vai jaunībā ir kāds būtisks mazvērtības komplekss – parasti par izcelsmi (Einšteins bija ebrejs, Stīvs Džobs bija adoptēts) vai izskatu (Mikelandželo bija lauzis degunu).

5. Ģēniji jaunības un radošā plaukuma laikā neprot uzklausīt kritiku par savu darbu. Ir tikai viņu viedoklis un nepareizais viedoklis.

Vai tevī ir kaut kas no šī? Varbūt arī tu esi ģēnijs?