Audioraidījums: Pārdevēja piezīmes #2

log2Sadarbībā ar vietni 20minutes.lv ir nopublicēts jau otrais podkāsts par pārdošanas lietām. Šoreiz diskutēsim par CRM sistēmas lomu uzņēmumā.

1. Kas ir CRM?
2. Kam vajadzīgs CRM?
3. Dažādi CRM?
4. Kā to pareizi lietot?

Lai Jums veiksmīga klausīšanās. Klikšķini šeit, lai dotos uz 20minutes.lv un noklausītos. Neaizmirsti uzdot arī savu jautājumu nākamajiem raidījumiem!

Audioraidījums: Pārdevēja piezīmes #1

log2

Sadarbībā ar vietni 20minutes.lv uzsāku veidot podkāstu, jeb interneta audioraidījumu par pārdošanas tēmām. Pirmie “podkāsti” ir jau ierakstīti un ja viss ritēs kā iecerēts, kad tas būs iknedēļas par pārdošanas profesiju.

Pirmā ieraksta tēmas:

1. Iepazīsimies
2. Kas ir pārdevējs?
3. Kā domā pārdevējs?
4. “Pārdošanas guru” konkurss
5. Desmit jautājumi no konkursa pirmās kārtas

Lai Jums veiksmīga klausīšanās. Klikšķini šeit, lai dotos uz 20minutes.lv un noklausītos. Neaizmirsti uzdot arī savu jautājumu nākamajiem raidījumiem!

Sociālie tīkli padara cilvēkus nelaimīgākus

Šodien uzdūros ļoti interesantam populārzinātniskam rakstam par to kādēļ sociālie tīkli (piemēram, Draugiem.lv, Facebook, Twitter un citi) īstenībā liek cilvēkiem justies nelaimīgākiem. Atļaušos pārstāstīt nedaudz iekļaujot Latvijas reālos apstākļus.

(visi tēli ir izdomāti un balstīti uz manu personīgo pieņēmumu bez jebkāda zinātniska seguma vai pētījuma. Ja saskatīsies kādas līdzības ar sevi, tad pilnīgi noteikti tas tā nebija domāts… bet varbūt arī bija 🙂 )

Mūsu paaudze (20…40 g.v.) apzinātā un prātīgā vecumā ir dzīvojusi galvenokārt pēc 1990 gada, kad Latvija atguva neatkarību. Notikums liels un ļoti svarīgs, bet līdz ar neatkarību nāca arī cilvēku vērtību un ekonomiskās sistēmas restarts.

Mēs sākām no mazumiņa. Nekaunīgākie grāba visu ko varēja, bet pieklājīgākie tikai skumji noskatījās, jo vēl jau īsti nesaprata lietu ekonomisko/materiālo vērtību. Mēs augām redzot ka nauda nāk smagi, ka tās nav un ka visu jānopelna pašam. Mūsu bērni, protams, tā vairs nedomās. Mūsu bērni jau daudz ko saņems kā pašu par sevi saprotamu un visbiežāk tomēr mēs centīsimies iemācīt modernās pasaules izdzīvošanas likumus – mācies, strādā un tev viss būs!

Tajā pašā laikā daudzi no mūsu paaudzes ir saņēmušies kredītus, nopirkuši dzīvokļus vai mājas, brauc ar jauniem vai ne pārāk veciem auto un kaut kā tomēr nejūtas pilnīgi laimīgi. Kaut kā pietrūkst… vēl vairāk – šķiet, ka tiem citiem ir, bet tikai man kaut kā tā visa nav. Nav piepildījuma, nav lepnas mājas vai vai jauna auto… pie tam ir kredīts par dzīvokli kā nasta kaklā.

Mēs lietojam sociālos tīklus un mums ir lieliska iespēja vērot kā dzīvo mūsu bērnības draugi, klasesbiedri, kursabiedri un bijušie darba kolēģi, kurus vājuma brīdī esam pievienojuši privātajiem sociālajiem tīkliem. Mēs vērojam skaistās klasesbiedrenes braucot lepnā jahtā pa Vidusjūru, nedaudz piemirstus bērnības draugus bezrūpīgi gozējamies Lasvegasas viesnīcas numuriņos ar kaudzi naudas un bijušos kolēģus, kas ierakstījuši amatu, kas mūsuprāt nozīmē lielu algu, skaitu darba auto, divas blondas sekretāres un interesantu darba saturu katru dienu.

Sociālo tīklu problēma šajā visā stāstā ir tā, ka cilvēki vēlas dalīties ar patīkamo un īpašo savās dzīvēs. Sak’ ir takš’ teiciens – dalīts prieks ir dubults prieks. Īsti tā nav. Ieraugot bezrūpīgās bildes cilvēkiem rodas nedaudz skaudības sajūta. Varbūt pat tas arī bija tāds kā neapzināts iekšējs motivātors – likt citiem apskaust, un cilvēks nabags arī uzķērās. Un tagad cilvēks jūtas nožēlojams savā eksistencē.

taunted

Iedomājieties indivīda sajūtu – viņš labāk mācījās, viņš pildīja mājas darbus, pabeidza skolu ar izcilību, pabeidza augstskolu, pabeidza maģistrus un strādā kādā iestādē par vairāk vai mazāk “pusvadītāju” (vidēja līmeņa menedžeri). Saņem savu algu, nomaksā rēķinus un ar savu 8…10 gadus veco mazās klases auto dodas mājās… atver internetu, bet tur klasesbiedrs, kas vispār nemācījās, knapi pabeidza pamatskolu un nekad nav dzirdēts, ka būtu studējis vidusskolā vai augstskolā pozē pie lepna un ļoti dārga auto  stūres ļaujot noprast (jo nav nekādu paskaidrojumu), ka tas ir viņa.

Kā lai cilvēks jūtas? Nedzīvo taču sliktu dzīvi, bet tajā pašā laikā tas cits, šķietami, dzīvo ievērojami labāk, pie tam viņš nemaz nedarīja “pareizās” lietas…

Zinu, ka arī pats esmu grēkojis. Gribas padalīties ar ceļojumu vai kādu iepirktu jaunu mantiņu. Varbūt kaut kur zemapziņā griba likties veiksmīgākam kā patiesībā esmu?

Vienmēr jau gribas parādīt sevi no labās puses, bet laikam arī jāiemācās kritiskāk domāt un uztvert sociālajos tīklos rakstīto. Varbūt tas auto ir nomas auto un šefs iedeva aizdzīt uz mazgātavu? Varbūt tā jahta ir  biznesa partnera jahta un tas cilvēks tur atrodas, jo viņam mēģina kaut ko ietirgot vai vispār iesaistīt kādā bezcerīgā biznesa projektā? Varbūt… bet ja tā ir īstenība?!

Cik es esmu novērojis, tad cilvēki, kuriem pieder jahtas, tās īpaši nefočē un draugos bildes neliek. Arī lepnās savrupmājas veiksmīgie uzņēmēji neizliek publiskai apskatei un kur nu vēl savu ģimeni. Tikai hipotēze – Ja kāds neko personīgu nepublicē sociālajos tīklos, tad iespējams viņam iet visai draņķīgi, bet ļoti iespējams viņam iet ļoti labi un viņš patiešām nevēlas, lai citi viņu apskaustu.

Kipras problēma un interesantais risinājums

Pirms aptuveni pirms diviem ar pusi gadiem man bija iespēja nedēļu paviesoties Kipras salā. Lieliska vieta tūrismam un pilnīgi nežēlīga vieta lauksaimniecībai. Neliela sala, kurai no viena gala līdz otram varēja atbraukt ar taksometru. Iedzīvotāju skaits uz salas līdzīgs kā iedzīvotāju skaits Rīgas pilsētā, kas izvietots kalna pakājē.

Kiprieši, protams, ir lepni par savu valsti un ļoti nemīl turkus, kuri ir okupējuši daļu no Kipras salas. Viesojoties man bija tā iespēja pavērot arī to kā šajā skarbajā klimatā, politiskajā situācijā un ierobežotajā teritorijā, kiprieši pamanās attīstīties, iestāties ES un pat ieviest Eiro.

Pirms aptuveni pusotra gada man bija iespēja universitātē gatavot referātu par kādas valsts ekonomiku un es izvēlējos Kipru. 2011. gada novembrī es gatavojot referātu pie riskiem jau identificēju tos izaicinājumus un riskus Kipras ekonomikai, kuri kā ļaunākajā murgā arī visi piepildījušies pēc pilnas programmas.

Ciešās saiknes ar Grieķiju nozīmē arī kopīgas problēmas

Ja kāds dzīvo nabassaites attiecībās ar kādu citu, tad ekonomikai satricinot vienu valsti pilnīgi noteikta arī partnervalstis cietīs pamatīgi. Ja es būtu cilvēks ar noguldījumiem Kiprā, tad līdz ar Grieķijas problēmām, es būtu bēdzis no Kipras ar visu savu naudu neatskatīdamies. Bija pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Grieķu taupība vai devalvācija (neatkarīgi no izvēles) tiešā veidā ietekmēs Kipras IKP un nodarbinātību. Grieķijas finanšu problēmas arī aizsāka Kipras nedienas.

Būtisks risks, kurš vēl šobrīd nav eskalējies ir saistīts ar “Afrodīti”, jeb milzīgām gāzes atradnēm jūrā… uz kuru apgūšanu pretendē arī pavisam Kiprai nedraudzīgā Turcija. Ja Kipra izdomās savas finanšu problēmas risināt ar pastiprinātu šo resursu apguvi, tad varam sagaidīt nopietnus konfliktus ar šaušanu… jo Kipru neviens neaizstāvēs, kā nekā Turcija ir NATO, bet Kipra līdz ar to nav NATO. Tas viss te var kļūt ļoti ļoti sarežģīti un nesmuki.

Nerezidentu noguldījumi ~600% no IKP (dati pirms vairākiem gadiem)

kipras izaicinājumi

Kipras ekonomikas pamata sastāvdaļa bija finanšu sektors. Galvenokārt pateicoties zemajiem nodokļiem un pievērtām acīm uz pelēkas izcelsmes naudas līdzekļiem. Ja tavu valsti daudzi ārzemju investori un modernie “pirāti” uzskata par bagātību salu, tad jārēķinās, ka kādu dienu šo statusu ātri varētu zaudēt… un tā diena pienāca.

Šodien Vācijas piedāvātais un Kipras valdības apspriestais plāns, kas paredz līdz 10% vienreizēju nodevu no visiem depozītiem, lai palīdzētu segt valsts parādu daudziem investoriem var šķist katastrofa. Bet šajā vietā vajadzētu padomāt arī par alternatīvām. Ja jau reiz Kipras ekonomiku galvenokārt sastāda finanšu sektors un “virtuālie” uzņēmumi (kuģu flotes un aviokompānijas, kuras reāli darbojas citur pasaulē un kurām ir pilnīgi vienalga kur reģistrēties, ka tikai nodokļi zemāki), tad pamata nodokļu paaugstināšana, lai segtu parādu viennozīmīgi atstātu neglābjamu un paliekošu robu ekonomikā. Uzņēmumi masveidā mestos bēgt no Kipras un IKP ciestu katastrofāli un ilgtermiņā… Vācijas piedāvātais risinājums ir bezprecedenta un ģeniāls – paņemt no visiem noguldījumiem kādu nelielu daļu un par to nomaksāt parādu. Tādā veidā Kipras valdības problēmas varētu efektīvi atrisināt uz visu to turīgo rēķina, kuri baudījuši zemo nodokļu politiku… un vāciešiem nebūtu jāsatraucas, ka kārtējo reizi praktiski vienīgie maksā par banketu, kur paši nemaz īsti nepiedalījās.

Līdz šim pasaulē tika piekoptas 2 stratēģijas banku glābšanā:

1. Valsts par nodokļu maksātāju naudu glābj banku, lai turīgie investori nepazaudētu lielus ieguldījumus. Rezultātā sabiedrība apmaksāja turīgo cilvēku investīciju risku, bet turīgie tika pasargāti. Latvijā šādi izrīkojās ar Parex banku – nodokļu maksātāji no savas kabatas piesedza bankas glābšanu, jeb turīgo cilvēku ieguldījumus. Protams bankas īpašnieki bija vienīgie, kuri palika nosacīti bešā.

2. Ļoti reti – ļāva bankrotēt bankai tādā veidā lielajiem noguldītājiem uzņemoties gandrīz pilnu atbildību (izņemot garantēto aizsardzību līdz 100KEUR). Latvijā šādi rīkojās Krājbankas gadījumā, kur valsts principā vienkārši aukstasinīgi noskatījās. Šajā gadījumā noguldītāji virs 100KEUR  samaksāja pilnu rēķinu par savu risku.

Risinājums. Tas ko vācieši piedāvāja Kiprai ir ļoti viltīgs vidusceļš – paņemt no visiem ieguldītājiem kaut kādu daļu naudas, lai nofinansētu banku glābšanu. Ģeniāli! Protams, ka daudziem tas nepatīk, jo teorētiski jau vēl veiklākie varēja paspēt izņemt naudu (kā tas notika Latvijā gan Parex gan Krājbankas gadījumā), bet par visu nāktos maksāt lēnīgākajiem… un tie parasti ir vietējie iedzīvotāji, valsts iestādes kā arī investīciju neprofesionāļi… visi tie, kuriem nav attīstīta oža sajust finanšu sū*** no liela attāluma.

Otrs būtisks ieguvums šādam scenārijam ir tas, ka Kiprai nav ļoti strauji jāpaaugstina nodokļi, kas nozīmē, ka daudzie uzņēmumi, kas ofšoorizējas Kiprā netiks aizbaidīti un trieciens ekonomikai nebūs tik milzīgs un ilgstošs.

Ko mēs Latvijā no tā visa varam mācīties?

1. Liela atkarība no vienas kaimiņvalsts kādā no ekonomikas jomām ir ļoti bīstama. To mēs jau sākām saprast deviņdesmitajos gados, kad bija Krievijas krīze. Manuprāt  mums vajadzētu kritiski novērtēt visas nozares un paskatīties vai neesam vitāli atkarīgi no zviedru bankām, poļu pārtikas, krievu tūristiem un Eiropas subsīdijām lauksaimniecībā. Ja esam, tad iespējams jau laicīgi ir jādara viss iespējamais, lai samazinātu risku un diversificētu dalībniekus katrā no šīm nozarēm piesaistot investorus no ASV, Ķīnas un arābu valstīm. Vai kāds ir aizdomājies – kas notiks ar LV ekonomiku, kad Zviedrijā vai Norvēģijā plīsīs nekustamo īpašumu burbulis? Vai zviedri glābs Baltijā izvietotās zviedru banku meitas? Ja neglābs, tad vai mēs paši maz spēsim to ekonomiski pārdzīvot?

2. Ja pienāk krīze, tad paskatīties uz to nedaudz radošāk un nebaidīties “piestādīt” rēķinu tiem investoriem un uzņēmējiem, kuri baudīja ekonomikas izaugsmes augļus visvairāk. Piemēram, Latvijā sen jau vajadzēja ieviest “noliec atslēgas” principu hipotekārajā kreditēšanā, kā arī super-vienkāršot  privātpersonu bankrota procedūru. Šajos gadījumos atbildību nāktos uzņemties tām finanšu iestādēm, kuras apzināti pieļāva burbuļa uzpūšanos. Tāpat Kipras piemērs ar vienreizēju, aukstasinīgu lēmumu atrisināt lielu daļu no finanšu problēmām vienkārši pievācot proporcionālu daļu no noguldījumiem būtu visai jauks instruments, kuru paturēt prātā.

Varbūt es izklausos pēc traka džeka, kas neko nesaprot no ekonomikas, bet uzdrošinos sacīt – nevajag ticēt visam, ko raksta avīzēs un grāmatās. Izdzīvo tie, kas rīkojas radoši, izlēmīgi un ātri. Kapitālisms savā būtībā ir veidots kā sociālisms bagātajiem un feodālisms nabagajiem… bet šo situāciju valdības var arī mainīt.

Papildināts: Kipras parlaments noraidīja Eiropas  Savienības piedāvāto plānu par procentu ieturējumiem no depozītiem. Manuprāt viena ļoti liela kļūda, kas Kipras valstij maksās pamatīgu krīzi daudzu gadu stagnāciju, jo līdz ko bankas atvērsies, tād visi lielie ārzemju noguldītāji savu naudu aizvāks no šīs valsts projām un par sekām maksās visa tauta.

Visticāmākais Kipra izstāsies no Eirozonas (un varbūt arī Eiropas Savienības), ieviesīs savu valūtu un veiks pamatīgu devalvāciju … un par visām bēdām atkal maksās ierindas cilvēki.

Plāns B – Krievija iedos/aizdos naudu apmaiņā pret “Afrodīti”, kas principā nozīmē tautas lielākā dārguma pārdošanu, lai glābtu Krievijas “pelēko” naudu.

Bērnu motivēšanas sistēma

P1060378Mūsu ģimenē ir 2 mazi bērni – Alise (4 gadi) un Reinis (6 gadi). Mēs, kā jau mīloši vecāki, centāmies dot visu nepieciešamo, lai bērni būtu laimīgi, taču augot sāka veidoties rakstura iezīmes un uzvedība, kas nav pieņemama. Domāju, ka daudzi vecāki saskatīs no šī visa kaut ko pazīstamu:

1. Gliemežātrums. Katram no bērniem pienāk vecums, kad ir jāsāk darīt kādas lietas patstāvīgi. Alisei tagad ir 4 gadi un ir pienācis vecums, kad pašai patstāvīgi pilnībā jāapģērbjas un jānoģērbjas āra drēbēs. Vasarā un rudenī tas nav tik aktuāli, bet ziemā drēbes ir vairāk, tās ir sarežģītāk uzvilkt, aizpogāt un savilkt. Protams, ka ģērbšanās notiek no rīta, kad jāsteidzas uz darbu un vakarā dārziņā, kad jāsteidz mājās. Tas ko Alise bija atkodusi, ka ļoti lēni kustoties (gliemežātrumā) var panākt, ka vecāki tomēr neiztur un apģērbj/noģērbj.

2. Kauslis. Reinis mums ir savam vecumam netipiski garš augumā un fiziski spēcīgs. Protams, ka šādas fiziskas priekšrocības, ļauj daudzus jautājumus ātrāk un efektīvāk atrisināt “iebakstot” saviem biedriem. Kad tas sāk strādāt, tad amats ir rokā un tā sāk kļūt par normālu praksi ikdienas diskusijā. Kad pieaugušie ir klāt, tad, protams, Reinis pielieto diplomātiju, bet līdz ko pieaugušo acis ir pavērstas citā virzienā, tā atkal ķeras pie pārbaudītām diskusiju risināšanas metodēm.

3. Diedelnieki. Kā jau ikvienā ģimenē, arī mums bieži sanāk ar bērniem doties uz veikalu iepirkt ikdienai nepieciešamās preces. Bērniem tie ir svētki un jau pa ceļam uz bodi notiek vecāku morālā apstrādāšana ar visām pieejamām psiholoģiskās ietekmēšanas metodēm dažādu kārumu un mantiņu iegādei. Nav jau tā, ka būtu žēl, vai nevarētu atļauties, taču pārāk liela vaļība ar laiku pieaug un parādās salīdzinoši dārgākas vēlmes ar salīdzinoši īsāku prieku par iegūto. Bērns izdīc kādu “bumbiņmašīnu” par 10Ls, bet pēc stundas rotaļāšanās viņam tā īsti vairs pat nav vajadzīga. Protams, ka vecāki nevar mūžīgi pirkt aizvien dārgākas, lielākas un labākas mantas… vienā brīdī ir jāsāk iemācīt novērtēt to, kas ir un likt bērniem pacīnīties par sev vēlamo lietu un kārtīgi apdomāt savas vēlmes.

Un, protams, visādas citādas sīkās čīkstēšanas un neklausīšanas. Vienā brīdī secinājām, ka bērni ir pārāk izlaisti un ir nepieciešams kaut kādā veidā sistēmātiski gan mums vecākiem, gan bērniem piestrādāt pie disciplīnas. Ir lietu kārtība, ir pienākumi, ir pieklājības normas, ir savstarpējā cieņa un ir labumi, kuri ir jānopelna. Protams, ka 4 gadus vecai “princesītei” sentēvu metodes izmantojot žagarus vai siksnu nav īsti piemērojamas un, atceroties savu bērnību, nav arī diez ko audzinošas.  Papildus mēs vēlamies saviem bērniem iemācīt arī sadarbību savā starpā un savstarpējo atbalstu.

Risinājums

Pastudējot pieejamos materiālus par bērnu motivēšanu, par rotaļu izmantošanu bērnu ikdienas disciplīnas ieaudzināšanā, pakonsultējoties ar bērnu psihologu tika nolemts izveidot pirmo sistēmu bērnu motivācijā – “Smaidīgais cilvēciņš”. Smaidīgais cilvēciņš sastāv no kopīgi izveidota aplikācijas cilvēciņa, kur katram no bērniem ir sava puse. Sistēmas princips ir vienkāršs – katras dienas vakarā katrs no bērniem saņem iespēju izvēlēties kādu no jaukajiem knaģīšiem, ko piestiprināt savā pusē. Tad, kad katrs no viņiem būs aizpildījis visus 7 knaģīšu lauciņus, tad varēs izvēlēties un vecāki nopirks kaut ko gardu vai arī visai ģimenei kopīgu izklaidi (kino, teātri utt). Sistēmas pamatā ir vairāki spēļošanas elementi, kuri padara šo pēc izskata visai vienkāršo kārtību par visai aizraujošu un motivējošu:

  • Dažādi interesanti knaģīši, no kuriem bērns var izvēlēties sev tīkamāko. Veikalā ir pieejamas paciņas, ar visdažādākās formas, krāsu, tēlu knaģīšiem. Vajag daudzveidību, lai būtu izvēles iespējas.
  • Pašu veidots, personīgs tēls – “Smaidīgais cilvēciņš”, Katrs no bērniem pielika savu roku tapšanā vecāku virsvadībā. Kopīgi tiek pielikts mājās goda vietā.
  • Knaģīšu kolekcionēšana – tikai tad, kad ir visi 7 savākti abās pusēs, tad ir balva. Nekādu našķu, un diedelēšanas kamēr nav pienācis laiks “atprečot” labo uzvedību. 7 knaģīši ir izveidoti apzināti, jo tā var katru nedēļas nogali bērnus apbalvot, bet visu nedēļu iegūt motivētus un centīgus mazuļus.
  • Sadarbība – ja esi sakrājis pilnu, tad tev ir jāpalīdz (jāatbalsta) otrs, jo balva pienākas tikai abiem un tikai kad abi ir savākuši pilnu, jeb kad knaģīši ir satikušies. Teorētiski bērniem vajadzētu vienam otru atbalstīt un palīdzēt kopā pārvarēt nesaprašanās. Ja bērni saplēšas, tad abi neiegūst knaģīšus tajā dienā.
  • Apkārtējo iesaiste – ja audzinātāja dārziņā saka, ka esi slikts, tad knaģītis nepienākas (ja iesaista audzinātājas, tad tas ir arī labs veids kā atbrīvoties no kārtējās audzinātājas morāles lasīšanas vecākiem par to, ka Reinis atkal kādu ir iekaustījis, jo audzinātāja nevis audzina vecākus, bet uzņemas līdzatbildību sodīšanā. Vecāki ieguvēji, jo nav jājūtas vainīgiem par to ko nevar īsti ietekmēt. win:win) Šādi var iesaistīt visus – vecmammas, aukli, audzinātāju, mūzikas skolotāju utt.

Ņemot vērā, ka šis ir mūsu pirmais mēģinājums veidot spēļotu motivācijas sistēmu, tad paredzu, ka drīz vien arī mēs atklāsim, kas ir nepieciešams papildināt, lai būtu efektīvāka, taču kamēr vēl atrodam nepilnības, tikmēr es centīšos pierakstīt tādu kā dienasgrāmatu.

1. diena. (Svētdiena) 1:1

Bērni kopā ar mammu izveidoja smaidīgo cilvēciņu. Kad cilvēciņš bija gatavs, tad tētis bērniem apstāstīja kas tas ir un ka tur sānos jāliek tie smukie knaģīši. Bērni tika iepazīstināti ar daudzajiem dažādajiem knaģīšiem kā arī pirmajā dienā saņēma katrs tiesības piespraust pirmo knaģīti vienkārši tāpat. Pēcāk visu pēcpusdienu un līdz pat nākamās dienas pēcpusdienai vīriņš bērniem neizraisīja nekādu nopietno interesi. Ar mammu vienojāmies, ka mēs pieminēsim dažādos nedarbos un sliktas uzvedības laikā, ka par to knaģīti var nedabūt. Bērnus pirmajā dienā tas īpaši neuztrauca. Likās, ka tā knaģīšu padarīšana laikam “neaizgāja”. Bet neko, turpināsim redzēsim.

2. diena. (Pirmdiena) 2:2

Jau no rīta Alisei kārtējais “gliemežātrums” uz ģērbšanos. Mēs pieminam, ka šādi knaģīti nedabūsi. Izskatās, ka uz Alisi nestrādā.

Pēcpusdienā ņemot bērnus no dārziņa apjautājos audzinātājai par uzvedību. Nu šā un tā. Uz jautājumu vai Reinis ir nopelnījis knaģīti, audzinātāja saka, ka laikam jau šodien ir nopelnījis. Tad es pamanu pirmo Reiņa prieku un jautājošu skatienu manā virzienā – “Kādu knaģīti?”. Alise dārziņā joprojām ģērbās gliemežātrumā. Uz tekstu par knaģīti īsti nereaģēja.

Braucām uz veikalu pirkt ēdamo, bērni dīca visādus kārumus, bet uz ko es tikai norādīju uz smaidīgo vīriņu un to, ka kārumi būs tikai tad, kad būs katram 7 knaģīši savākti. Bērni vairs nečīkstēja. Šķiet saprata jauno kārtību, kā tikt pie gardumiemm.

Pārrodoties mājās bērni uzvedās labi, nedaudz pakasījās, bet rezultātā, kad es kārtējo reizi pieminēju knaģīšu pelnīšanu, abi nomierinājās. Vakarā, pirms gulēt iešanas, neskatoties uz atsevišķām nepilnībām uzvedībā, nedaudz paskaidrojot labās un sliktās lietas, katrs saņēma tiesības izvēlēties un piestiprināt knaģīti. Bērnu sejās vērojam prieks un gandarījums. Laikam jau tomēr tas pasākums nedaudz strādā.

3. diena. (Otrdiena) 3:2

No rīta viss notika diezgan raiti. Vērojamas pirmās pozitīvās iezīmes – Alise pat atteicās no brāļa un mammas palīdzības ģērbšanā. Apģērbās visai raiti un bez čīkstēšanas.

Reinis dārziņā bija uzvedies ļoti labi. Ģērbjoties vēl mēģināja paskaidrot vienai no audzinātājām to mūsu “knaģu” lietu. Reinis manāmi pavilcies. Vakarā vairākas sarunas par knaģiem un to, ka pirms gulēt iešanas varēs izvēlēties knaģīti, ja vien uzvedīsies labi arī mājās.

Alise joprojām neizrādīja pārāk lielu interesi par knaģiem. Vakarā mājās uzvedās visai niķīgi, kā rezultātā īsi pirms gulēt iešanas uztaisīja skandālu, par ko, atšķirībā no brāļa, viņai tika liegts piespraust knaģīti. Tad Alise apzinājās, ka joki mazi un ar raudāšanas palīdzību centās iežēlināt mammu mainīt savu viedokli knaģa jautājumā. Pirmo reizi ievēroju, ka Alisei knaģis ir kļuvis nozīmīgs. Pēc lielas skaidrošanas par to kādas darbības noveda pie šāda soda, Alise dodas gulēt tā arī nesaņēmusi knaģi un ļoti domīgu sejas izteiksmi. Vakara knaģu kopējā bilance 3 Reinim, 2 Alisei. Nolēmām, ka būs jāmeklē veidi, kā Alisei iedot bonusa knaģi par kādu īpaši labu darbu nedēļas laikā, lai nedēļas beigās tomēr būtu vienāds skaits. Cerams, ka gūs mācību un izdarīs secinājumus un nopelnīs bonusa knaģi, tam gan vajadzētu būt kā pārsteigumam.

4. diena (Trešdiena) 4:3

No rīta norisinājās viss vairāk vai mazāk normāli. Alise šķiet pat piemirsa, ka vakar palika bez knaģīša. Pēc dārziņa es kopā ar bērniem atbraucu mājās, bet mammai šodien vēlā dežūra un būs vēlāk. Pa ceļam iebraucām veikalā iepirkt pārtikas produktus. Bērni it kā nedaudz iepīkstējās par gardumiem, bet visnotaļ ātri nomierinājās un veikalā uzvedās visai labi. Nebija uzstājīgās prasības pēc kādiem našķiem.

Mājās Alise uzsāka ar mani sarunu, ka gribētu tomēr to vienu knaģīti kaut kā atpelnīt. Vienojāmies, ka Alise uzzīmēs mammai atvainošanos zīmējumu. Sacīts darīt, un ar patiesi lielu rūpību tika izveidots zīmējums “Piedod Mamma!!!”. Tika sameklēts vēlamais knaģītis un pielikts klāt zīmējuma, lai mamma zina par ko ir runa. Bērni saņēmuši par labi pavadītu un paklausīgu dienu katrs pa knaģītim devās gulēt. Šodien šķiet viss bija lieliski. Bērnudārzā bija paklausīgi, mājās arī paklausīgi. Uzvedās labi, ģērbās salīdzinoši ātri.

5. diena (Ceturtdiena) 5:4

No rīta, mamma izlasījusi atvainošanos vēstuli Alisei piešķīra noņemto knaģi. Abiem bērniem nu ir pa 4. Kad jau pēc dažām minūtēm bija jāģērbjas, lai dotos uz dārziņu, tad Alise atkal izpildījās… gliemežātrums un tizlošanās pilnā sparā. Pēc 5 minūšu skubināšanas bija tikusi galā ar biksēm… kā rezultātā mamma sadusmojās un tika pielietots bezprecedenta paņēmiens un Alisei tikai noņemts nost vien knaģītis par sliktu uzvedību un to, ka mammai bija jāapģērbj Alise. Nedaudz asaru, bet pusceļā uz dārziņu bēda bija piemirsusies.

Pa dienu bērni bija lieliski un uzvedās labi. Ar Reini apmeklējām frizētavu un veikalu. Čīkštēšana nedaudz bija, ka nepieciešama mantiņa, bet ne pārāk uzstājīga, kā rezultātā izgājām no iestādes ar jaunām frizūrām un nenopirkuši mantiņu.

Vakarā par labu uzvedību abi bērni saņēma pa knaģītim, tad arī Alise atcerējās, ka viņai ir viena knaģa deficīts salīdzinot ar brāli. Tā bija iespēja atgādināt par ko tas knaģītis tika noņemts un vienojāmies, ka šo knaģīti varēs nopelnīt ja no rīta viņa pati veikli saģērbsies uz dārziņu un nebūs jāstumda un jālūdzas.

6. diena (Piektdiena) 6:6

No rīta Alise pati visai veikli apģērbās un par to nopelnīja apsolīto knaģīti. Vakarā bērniem bija jāpaliek un jāklausa lielo māsu (mūsu ģimenē dzīvo arī mana māsa, 14 g.) un mēs vecāki bijām plānojuši pārrasties vēlāk, sakarā ar pasākumu pilsētā. Kad pārradāmies, tad diemžēl lielā māsa paziņoja, ka Alise nav klausījusi.

Alise izplūda asarās, jo jau saprata, ka knaģītis viņai nespīd. Pirms gulēt iešanas man ar Alisi bija nopietna saruna par uzvedību. Alise atzina un apzinājās savas pēdējo dienu kļūdas un uzvedības nepilnības.  Vienojāmies par to, ka viņa konkrēti labosies un noteiktas lietas vairs nedarīs. Pēc atvainošanās, Alise saņēma knaģīti pa pusei avansā.

7. diena (Sestdiena) 7:7

Pie mums šodien pēcpusdienā gaidāmi ciemiņi. Visu rītu bērni uzvedās labi, sakārtoja mantas un palīdzēja sakārtot un iztīrīt istabas. Alise pienāca un uzsāka sarunu  par knaģīšiem. Viņa bija atvainojusies lielajai māsai no rīta par iepriekšējās dienas neklausīšanu. Alise pateica, ka knaģīši viņai patīk, prasīja kādēļ tikai vienu var dabūt par visu dienu. Paskaidroju lietas būtību. Alise arī saprot, ka šodien vēl katram no bērniem ir jānopelna pa pēdējam knaģītim un tad varēs izvēlēties labumus, kurus vecāki viņiem arī sagādās.

Viesi paciemojās, un bērni uzvedās pieklājīgi. Vakarā laikus devās gulēt katrs nopelnījis pa knaģītim.

8. diena (Svētdiena) Bonusa saņemšana

Šodien bērni no rīta lepni man rādīja, ka ir sakrājuši nepieciešamos 7 knaģīšus un katrs nosauca ko vēlas. Pa dienu mēs arī apmierinājām bērnu vēlmes. Vienojāmies, ka vakarā visus knaģīšus ņemsim nost un sāksim no sākuma.

Kopējie secinājumi:

1. Sistēma tika veidota galvenokārt lai Reinis uzvestos labāk, nekautos, un būtu pieklājīgs. Sistēma savu mērķi sasniedza, un Reinis šonedēļ bija apbrīnojami labs.

2. diezgan negaidīti, ka Alisei nācās 2 reizes šonedēļ atpelnīt atņemto knaģīti. Nebiju gaidījis, ka Alises uzvedība būs tika slikta. Laikam jau ikdienā mēs tik ļoti nepamanām mazās jaukās meitiņas niķīšus!

3. Sistēma viennozīmīgi pierādīja kā efektīvs līdzeklis. Vairākkārt bērni izrādīja to cik ļoti knaģīši tiem ir svarīgi.

Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

Vienkārši glīta bilde, ko sameklēju googleTie cilvēki, kuri seko līdzi man sociālajos tīklos, droši vien pamanīja, ka es pirms dažām dienām aizstāvēju savu bakalaura darbu. Darbs par spēļošanas izmantošanu mārketingā, tiks publicēts tepat blogā kaut kad pavisam drīz. Šajā ierakstā es vēlos pastāstīt par savu pieredzi Bakalaura darba aizstāvēšanā.

Tas notika 2013. gada 16. janvāra rītā. Darba aizstāvēšana paredzēta plkst. 10:00 Aspāzijas 5, kas ir arī plašāk pazīstama kā Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības Fakultāte. Šajā dienā un laikā, savas četru ar pus gados iegūtās zināšanas aizstāvēja 12 Starptautiskā biznesa kursa studenti, to starpā arī es – nedaudz iedomīgs, drosmīgs un pilnīgi mierīgs par savu uznācienu. Kā jau tas ir ierasts, ierodoties 9:20 es jau sastapu pie aizslēgtajām kabineta durvīm pāris no kursabiedriem, kas bija tādā kā vieglā stresa noskaņojumā cenšoties vēl iegaumēt savu sakāmo un PowerPointa slaidu secību.

Kad tikām telpā, tad man bija iespēja vēl pirms visa procesa notestēt, vai varu pieslēgt savu portatīvo un vai viss attēlojas korekti uz lielā ekrāna. Te nu man jāatzīmē, ka tam cilvēkam, kurš iegādājas un plāno IT aprīkojumu auditorijā vajadzētu samazināt algu – kā var ar projektoru aprīkotā auditorijā nebūt iespējas pievienot portatīvo datoru? Izmantojot savu saprašanu par vadu mučkuli zem galda, es sapratu, ka varu palīst apakšā un atvienot no stacionārā datora vadu, kas ļaus man pieslēgt projektoru… un ar tādu īsu vadu knapi aizsniedzoties līdz datoram es panācu sev vēlamo efektu.

Jautāsiet, kādēļ gan es neizmantoju to stacionāro datoru, kas jau bija auditorijā? Atbilde vienkārša – dādēļ, ka esmu nedaudz iedomīgs un nepaļaujos uz vecām bremzīgām kastēm, ja runa ir par manis radīto interaktīvo materiālu. Man nav nepieciešams, lai prezentācijas vidū parādītos visādi pārsteigumi un paziņojumi par fontu nesaderību vai nobīdītu tekstu. Vada gals portatīvā pieslēgšanai normāli aprīkotā auditorijā, manuprāt, ir pats par sevi saprotams.

Aizstāvēšana sākās ap 10:00. Komisija sastāv no ietekmīgā SEA katedras „krējuma”. Daudz dzirdēts par katru, pie gandrīz visiem bijušas lekcijas. Uzvedība jau diezgan bravūrīga no paša sākuma. Zināju, ka komisijā ir arī viens pasniedzējs, Fortiņš, kuram noteikti esmu melnajā sarakstā. Bija tāds incidents kādu pusgadu atpakaļ, kad man nācās viņam paskaidrot, ka universitātē studenti ir „klienti” un ka zīmēšanās ar akadēmiskām zināšanām un ļoti veciem piemēriem no PSRS laikiem, kad bija pavisam cita ekonomiskā sistēma, no industrijas nenostāda viņu pārākā pozīcijā par studentiem ar pieredzi nozarē mūsdienās. Toreiz viņš mani nodēvēja publiski par, citēju, „komjaunieti”. Zināju, ka no šī pasniedzēja var sagaidīt visniknākos jautājumus un mēģinājumus mani iedzīt stūrī. Bet man par pārsteigumu, viņš nebija pagodinājis ar savu ierašanos. (Viņš ieradās kādu stundu vēlāk, kad jau kāds 5 no mums prezentēja)

Mans kārtas numurs bija otrais, tādēļ man bija tā iespēja pirms savas uzstāšanās vēl vērot pirmās kursa biedrenes uzstāšanos un komisijas darbības. Tajā 15 minūtēs, ko dāma pavadīja auditorijas priekšā es vēl nedaudz pārskrēju pāri savam sakāmajam. Tiesa gan es sēdēju tieši blakus komisijas galdam un ievēroju, ka komisija pilnīgi necienīja runātāju, nepievēršot gandrīz nekādu uzmanību stāstītajam, savā starpā sarunājoties un pētot dažādus dokumentus uz galda. Manuprāt, tā nepieklājas! Katrs cilvēks, kas ir izveidojis kaut ko tieši Jums ir pelnījis mazumiņu cieņas, lai viņā ieklausās. Pašiem pasniedzējiem ne pārāk patīk, ja lekcijās viņiem netiek veltīta 100% uzmanība, tad kādēļ paši uzvedas tik pat necienīgi? It kā jau vajadzētu rādīt piemēru?

Un tas mirklis bija klāt. Veicot akrobātisko triku ar mešanos uz ceļiem, vada pārspraušanu no viena datora otrā ļoti ātri dabūju savu lielisko prezentāciju visu apkārtējo uzmanības centrā. Prezentācija noritēja kā iecerēts, ja neskaita vienu no statistikas skaitļiem, kuru komisija tomēr negribēja pieņemt un mēģināja mani iedzīt stūrī. Atzīstu, šaubas bija kaut kādā mērā pamatotas, bet nu nebija īstā vieta un laiks, lai pārāk ilgi ar viņiem strīdētos… lai gan uzdrošinājos arī nedaudz padiskutēt pretī. Pienāca jautājumu laiks un te es sapratu vienu interesantu lietu – pasniedzēju tur sēž, jo tā ir viņu pēdējā iespēja paņirgāties par studentu, pazemot to visiem iespējamiem veidiem vienlaikus demonstrējot savu administratīvo pārākumu – Mēs esam tavs pēdējais šķērslis, lai tiktu pie papīra…. un mēs to izbaudīsim. Esmu bijis daudz un dažādās žūrijās savā mūžā. Ļoti profesionālās, ļoti augstos konkurences apstākļos, bet nu tik iedomīgu komisiju gan negaidīju. Tad vienā brīdī vienam studentam aizrādīja – mēs jūs izsaucām pēc vārda un uzvārda, tādēļ otrreiz stādīties priekšā nevajag un darba tēmu teikt arī nevajag. Kopš kura laika prezentācijas labais stils ir nestādīties priekšā un nenosaukt tēmu? Iedomājos ierodoties konferencē uznāktu priekšā lektors un teiktu – nu jūs jau droši vien programmiņā izlasījāt kas es esmu un ko stāstīšu, tādēļ uz reiz pie lietas. Manuprāt stādīties priekšā un pateikt par ko būs stāsts ir svarīgs paradums!

Ņemot vērā, ka tēma man bija specifiska, jauna un no jomas, kur komisijas locekļi nav diez ko spēcīgi, tad nekas cits neatlika kā jautājumu sadaļā  mēģināt iedzīt mani stūrī ar „formalitātēm”. Šķiet, kas tur tik īpašs. Nu prezentācijā man bija uzrādīti 6 svarīgākie secinājumi darbā. Recenzents bija pie jautājumiem ierakstījis – nosauciet 5 svarīgākos secinājumus… komisija uzdeva man šo jautājumu. Pirmā reakcija – kas Jūs vispār tikko 7 minūtes gulējāt? Es takš tikko parādīju 6 svarīgākos secinājumus. Ņemot vērā, viņu acīmredzamo neuzmanību saturam, es pagāju 2 slaidus atpakaļ un parādīju un paskaidroju ka šiem ir svarīgākie secinājumi… uz ko man mēģināja norādīt – „Es jums prasīju 5 svarīgākos nevis 6!” WTF? Tu gribi svarīgākos secinājumus vai vienkārši atrast, kur piesieties? Kaut kādā mērā līdzīgi bija ar vēl dažiem jautājumiem. Bija arī daži labi jautājumi, konstruktīvi un ar reālu vēlmi dzirdēt atbildi. Nu es savu misiju paveicis nosēdos, lai vērotu tālāk kolēģu prezentācijas.

Tēmas dažādas – sākot no starptautisko reitingu aģentūras reitingu veidošanas sistēmām līdz pat jauna projektu vadības programmatūras risinājuma izstrādei. Dažam veicās labāk, dažam veicās ne pārāk. Kopumā varu teikt, manuprāt, ne visi bija pelnījuši pozitīvu novērtējumu… bet tomēr saņēma. Man gan netapa skaidrs kādiem kritērijiem jābūt, lai saņemtu ieskaitītu, radās iespaids, ka pietiek ar lorem ipsum tekstu vajadzīgo lapaspušu apjomā, kas precīzi noformatēts pēc noteikumiem.

Secinājumi:

  • Pasniedzēji ir iedomīgi, kas izmanto pēdējo iespēju lai demonstrētu savu administratīvo pārākumu par studentiem. Komisijas pilnīgi neinteresē prezentācijas saturs. Sarunāšanās savā starpā, prezentācijas laikā iziešana no auditorijas un ienākšana atpakaļ ir visai pieņemama rīcība.
  • Pofig kādu darbu tu uzraksti, tik un tā tev ieskaitīs un palaidīs ārā. Nekādas reālas kvalitātes kontroles nav, un kā teica kursa biedrene – uz diploma jau atzīmi virsū nedrukā.
  • Ja kādam tu nepatīc, tad tava atzīme būs ļoti subjektīva. Nav objektīvi skaidri noteikumi, kā veidojas novērtējums. Lai arī saņēmu 8, tomēr iekšā palika neapmierinātība – kādēļ ne 9? Vai būs vērtējuma atšifrējums? Vai atzīmi ietekmēja komisijas loceklis, kurš vispār nebija klāt manā prezentācijā, bet ieradās vēlāk?
  • Būtu zinājis, ka tur ir visai vaļīga atmosfēra, būtu paņēmis līdzi videokameru un visu slepeni nofilmējis. To redzot, pēc tam viss būtu daudz precīzāk redzams.

PS

Tie, kas satraucas, vai kritikas rakstīšana visnotaļ publiskā vietā un atklāti nevarētu kaitēt manai karjerai, izglītības iespējām vai kā citādi, varu pačukstēt, ka mani tas neuztrauc. Ticu, ka dzīvojam brīvā valstī, kur vārda brīvība ir visai brīva, bet ja tomēr kādreiz sajutīšu, ka dēļ šī mani kaut kā citādi uztver, tad nu došu jums ziņu. 🙂

Ko Iekšlietu ministrija var mācīties no McDonalds

Sveiks, dārgais lasītāj! Bija pagājis jau kāds laiks kopš kaut ko jauku uzrakstīju. Iet man labi, dzīvojos. Nesen sanāca piedalīties izstādē Riga Photo Show. Tur man par pārsteigumu bija izvietots arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) stends, kurā varēja noformēt jauno un slaveno eID. Es protams sapriecājos, redz, mūsu PMLP beidzot ir kļuvuši patiešām pretīmnākoši un dodas tur, kur ir “klients”. Man pat ienāca prātā doma, ka šādus nelielus kioskiņus varētu atvērt katrā tirdzniecības centrā… sak, jābūt taču tuvāk klientam.

Es protams noformēju eID arī sev. Meitene laipna, visu noformēja, nofotogrāfēja, aizpildīja un iedeva lapiņu – samaksājiet 10Ls uz šo kontu un noteiktā datumā nāciet pakaļ savam eID. Visu izdarīju un kad pienāca datums, tad tikai iedomājos paskatīties – uz kurieni tad īsti jāiet pakaļ tai kartei. Ahāa. Tā taču ir Čiekurkalna 1. līnija 1, K-3 [fascinē man ielu nosaukumi Rīgā]. Tā taču ir LIELĀ, JAUNĀ, Iekšlietu ministrijas ēka! Forši. Beidzot būs iespēja klātienē izbaudīt – kur tad tā mūsu nodokļu nauda ir saguldīta un cik labi tagad strādāt IeM darbiniekiem un cik lieliski tur viss sataisīts apmeklētājiem un klientiem.

Un tad es atbraucu uz norādīto adresi.

Es biju nedaudz vīlies – sajūta, ka ēka ir būvēta, lai tikai dažiem IeM darbiniekiem beidzot būtu liels birojs ar lielu logu, privāta stāvvieta un 5 zvaigžņu serviss. Klients? Klienti ir tikai traucēklis mūsu ikdienas miermīlīgajā dzīvē.

Ēka atrodas nekurienes vidū. Loģiski, ka liela daļa apmeklētāju dosies tur ar auto. Auto nolikt pie ēkas nav kur. Jā, milzīga ēka, bet klientu auto nav kur nolikt. Ir ēkas tālākajā galā neliela stāvvieta kādām 100 automašīnām, bet tā ir pārbāzta tā, ka cilvēki salikuši arī invalīdu vietās un gar dzeltenajām līnijām. Knapi var izspraukties cauri brīvas vietas meklējumos…. vietu tā arī neatradu… pat vistālākajā stūrī pie miskastēm bija viss aizņemts.

iem

Vīlies savos neveiksmīgajos stāvvietas meklējumos, es sajutos svarīgs. Es taču esmu klients! ja nav kur likt, tas es likšu tur kur ir brīva vieta…. ēkas priekšpusē ir ierīkotas kādas 20 ērtas plašas stāvvietas un skaists zālājs… viss smuki. Nu ko, es savā lietuvieša nekaunībā ar savu limuzīnu [Getz] drosmīgi iebraucu tajās vietās tā teikt – ja jau nevarat par klientu ērtībām parūpēties, tad klients pats parūpēsies. Man jau bija nojausma, ka tas ir tikai BIG BOSIEM paredzēts… bet spriežot pēc tā, ka kādas 17  no 20 vietām bija brīvas, tad man jau likās, ka neviens bigboss neprotestēs, ja es, klientiņš ieskriešu uz pāris minūtēm pakaļ savam eID.

Man jau bija nojausma, ka aizdomīgi tukša tā stāvvieta… gan jau ka es ne vienīgais te tāds klients, kuram nav iespēja tikt pie kārotā pakalpojuma stāvvietu trūkuma dēļ… pēc mirkļa bija klāt jau policists, kas bija patiešām ļoti pārsteigts par manu nekaunību. Izrādās, lai bosiem būtu pavisam ērti, tad šīs stāvvietas sargā ŠTATA policists! Protams, ka es dziļi atvainojos policistam, ka uzdrošinājos apšaubīt viņu augstības IeM vadības tiesības uz rezervētu stāvvietu ēkas priekšā tieši pie klientu centra ieejas… PIEDODIET! Es protams aizlasījos atpakaļ uz piebāzto stāvvietu ēkas tālajā galā, kur pēc pāris riņķiem atradu vienu šauru vietiņu, kur ar savu Getziņu iespraukties.

Tad droši vien ap šo vietu sākāt domāt – a ko tu virsrakstā McDonalds pieminēji? Hā! Tas tādēļ, ka es visā šajā procesā sāku domāt – kas te ir tik nelabi… kādēļ es, izbijis Padomju savienības iedzīvotājs, tomēr tā nesajutos kā mājās šajā jaunajā sistēmā? Tas tādēļ, ka es esmu jau KLIENTS… piemirsusies man tā PSRS kārtība! Dārgie [gan tiešā gan pārnestā nozīmē], IeM vadītāji – lai kā arī Jums pašiem liktos, ka esat visas sistēmas centrs, tomēr nāksies Jūs apbēdināt – mēs, klienti, esam svarīgāki par Jums. Mēs maksājam par to jauno ēku, mēs maksājam Jums algas, mēs apmaksājam to štata policistu, kas sargā Jūsu darba autostāvvietas, mēs apmaksājam Jūsu šoferi, auto un benzīnu. Bet mēs, klienti, saņemam ļoti sliktu attieksmi atpakaļ, kad mums vajag izmantot tos pakalpojumus par kuriem mēs esam samaksājuši. Sistēma nav pati par sevi svarīga, svarīga ir sistēmas funkcija.

Iesaku aiziet uz McDonalds [pieņemu, ka Jūsu augstības parasti tikai Berga un Vincenta restorānos pusdieno] un paskatīties kā tur tiek organizēta klientu apkalpošana. Jums daudz ko būs mācīties. Klientam ir jābūt pirmajā vietā, ir jāparūpējas, lai klients ierodoties ātri varētu tikt pie pakalpojuma vai produkta nestāvot garā rindā. Ierīkojiet tur to 20 stāvvietu un milzīga zāliena vietā, kādas vēl 100 stāvvietas “Tikai klientiem!”, iebraucot stāvvietā nolieciet to pašu policistu, kas sargā Jūsu stāvvietas, lai viņš uzreiz izdala kārtas numuriņu pakalpojuma saņemšanai un laipni paskaidro ko un kur meklēt lielajā ēkā. Bet pašiem Jums, IeM priekšnieki, vajadzētu izmantot dienesta ieeju ēkas aizmugurē. Manis pēc varat tur sev izritināt kaut sarkanu paklāju!