Par (ne)darīšanu

first-stepMūsu prāti ir piesārņoti ar neticību pašiem sev, savai valstij un līdzcilvēkiem. Pilnas ziņas ar rakstiem par pazudušiem cilvēkiem, teroristiem un pilnīgi atsaldētiem politiķiem okeāna otrā pusē. Mēs, kā tādi mentālie sadomazohisti, pavelkamies uz mazāko Putina, Trampa vai kāda cita politiķa pirdienu it kā no tā mūsu dzīve mainītos. Nemainīsies. Tavs Share vai Like sociālajā tīklā nemainīs šo politiķu dzīvēs, bet tu piesārņosi tikai savu draugu un tuvinieku prātus ar šo pašu bezcerības un patstāvīgo briesmu sajūtu.

Planēta šobrīd ir vēsturē vismazāk konfliktu taču cilvēki ir nobiedēti, jo katrs šāviens, katrs mirušai tiek pasniegts no pilnīgi visiem rakursiem. Skatoties visu šo negatīvismu mēs absolūti aizmirstam par to, kas mums ir. Mēs, šeit Latvijā, esam kopumā paēduši. Kopumā dzīvojam siltās mājās. Mums ir TV, Internets, Radio un pat 99% arī mobilie sakari. Mums ir veikali uz katra stūra, palīdzības dienesti, sociālie dienesti, policisti, ugunsdzēsēji. Pie katras skolas ir pa policistam ar ieroci pie sāniem. Mēs pieradinām mūsu bērnus baidīties no visa un vienmēr un rādām, ka tikai bruņots vīrs ir vienīgais risinājums. Risinājums kam? Vai mums ir bijuši incidenti skolās?

Mūsu bērniem vērtīgākā lieta vienmēr līdzi ir nevis zināšanas, bet gan mobilais telefons. Simtiem eiro vērtas iekārtas. Ja mēs paskatītos uz vienu Rīgas skolu ar 300 skolniekiem, tad kopējā mobilo telefonu cena būtu kāds miljons eiro… tajā pašā laikā skolās nav pieklājīga projektora, interaktīva materiāla un pietiekami inteliģenti skolotāji, kuru vienīgā motivācija strādāt ir pāris gadi līdz pensijai. Mēs tērējam naudu, sakarus un enerģiju lai sūtītu savu bērnu prestižākā skolā, tā vietā, lai savu vietējo skolu un vispār visas skolas Latvijā padarītu par modernām un prestižām un parūpētos ne tikai par savu atvasi, bet par visiem kopā. Sajūta, ka dzīvojam pēc dabiskās atlases principiem – izdzīvos stiprākais. Nospļaujoties, kas notiks ar “vārguļiem”. Jā, skaidrs, ka mums, vecākiem, ir mazvērtības sindroms, jo lielākoties mēs paši augām ’80 un ’90 kad visi bija salīdzinoši vienlīdz trūcīgi izņemot dažus, kuru vecāki bija augsti ierēdņi vai “spekulanti”, kā toreiz sauca uzņēmējus.

Ieskatīsimies spogulī. Vai pats lepojies ar to ko redzi? Ko tu esi izdarījis, lai cilvēki justos droši, lasītu grāmatas, kļūtu kritiskāk domājoši (nejaukt ar negatīvi domājošiem), bērni komunicētu savā starpā un kaimiņa bērns arī spētu iegūt tik pat labu izglītību kā tavējais? Šī nav dabiskā atlase bet gan kolektīva evolūcija. Kamēr mēs līdīsim priekšā rindā, pastumsim malā nedaudz finansiāli vājākos, tikmēr izaudzēsim tikai dažus līderus, kuri no mums būs iemācījušies tikai līst priekšā citiem un izmantot varu savā labā. Mēs esam atbildīgi ar savu rīcību par to, kādu nākamo paaudzi izaudzināsim un vai tā paaudze būs kolektīvi spējīga attīstīties, sadarboties un radīt. No tā ir atkarīgas arī mūsu pašu vecumdienas, jo viņiem būs jāmaksā par mūsu pārtiku kā arī mūsu mantkārības un varas kāres radītie parādi.

Mēs sapņojam par lielām mašīnām, iespaidīgām algām un siltiem birojiem, kur praktiski nekas nav jādara. Mēs gribam tusiņus, ekstrēmos sporta veidus un vienlaicīgi gribam dzelžainu veselību. Ja paskatāmies no malas, tad ko mēs redzam? Kapitālisms un patērētāju kultūra ir iedzinusi nebeidzamā ritenī, kur mēs spējam atpūsties tikai augstos kalnos vai siltās zemēs. Detalizēti dokumentējot savas “trofejas” sociālajos tīklos, lai radītu veiksmes sajūtu. Jo dārgāk, augstāk, ātrāk, jo labāk.

Apmēram šobrīd tu lasi un domā – “Vigant, kas tu tāds esi lai mācītu kā dzīvot? Pats gan jau ka neesi daudz savādāks!” un droši vien Tev arī ir taisnība. Ja mēs gaidīsim, ka kāds cits celsies un darīs pirmais, tad mēs visi kolektīvi arī nosēdēsim līdz sirmam vecumam.

 Mēs dzīvojam pēc sabiedrības standartiem.  Mēs katrs esam viena divmiljonā daļiņa no sabiedrības. Bet daudzi kopā mēs varam mainīt šo kultūru. Mēs varam mainīt sākot ar mūsu politiķiem balsojot par tiem, kuri patiešām vēlas strādāt un mainīt lietas, nevis piesolīt uz kredīta vēl kādu labumu. Neuzķerieties uz modernajiem “Zīgerista banāniem”, kuri tagad ir bezmaksas autobusu vai vienu pliekanu pusdienu porciju. Atcerieties, ka vilcieni uz Sibīriju arī bija bez maksas par braucienu, bet reāli izmaksāja daudz vairāk pašiem cilvēkiem un valstij kopumā.

Paskaties apkārt! Ko tu vari darīt šodien, šomēnes, šogad, lai sakārtotu savu māju, ciemu, novadu, valsti. Ko tu vari dot valstij?

Grūtākais darbs uz pasaules ir … piecelties no dīvāna. Celies un ej dari neprasot par to samaksu, jo patiesais ieguvums būs daudz lielāks un neizmērāms naudā – brīvība, pozitīva sabiedrība un inteliģenti bērni, kuri cienīs ikvienu… arī mūs pašus, kad paliksim veci un nevarīgi.

Vigants Lesausks

Nākotnes nodokļu sistēma

Nu jau kādu laiku tiek runāts par to, ka nodokļus daudzi nemaksā, sistēma ir sabojāta un nepārskatāma kā arī lasām rakstus par to, ka daudzi krāpjas ar kases aparātiem kā arī veido PVN “karuseļus”. Principā eksistē sekojošas problēmas:

  1. nodokļu apjomu aprēķina pats uzņēmējs (vai attiecīgi uzņēmuma grāmatvedis), kas ļauj interpretēt dažādus maksājumus un darījumus.
  2. nodokļu nauda “ceļo” no uzņēmuma pie uzņēmuma, līdz tā patiesībā tiek samaksāta. Tas savukārt ir ļoti pateicīgi PVN izkrāpšanas shēmām.
  3. liels apjoms “pelēkās” skaidrās naudas, kas ļauj eksistēt pelēkajai ekonomikai.
  4. daļa nevēlas maksāt, jo otra daļa nemaksā un tādējādi gūst virsroku cenu konkurencē. Ja visi maksātu, tad nebūtu šādas priekšrocības.

Tā nedaudz padomājot par to ko varētu izmainīt man radās doma – pāriet tikai uz bezskaidras naudas norēķiniem iekasējot nodokļus automātiski. Pagaidi, pirms steidzies mani kritizēt. Pacentīšos Tev izstāstīt, ko es ar to domāju un kādēļ, manuprāt, tas ir pavisam labs veids kā iekasēt nodokļus.

img005Ideja sekojoša – kad tiek veidota elektroniska transakcija, tad banka ietur attiecīgos nodokļus un līdz uzņēmējam nonāk tikai tā daļa, kura neapliekas ar nodokli. Piemēram, cilvēks nopērk limonādi, samaksā 1 EUR ar karti un attiecīgi 0,83 EUR nonāk uzņēmēja bankas kontā un 0,17 centi nonāk pa tiešo valsts kasē.

Te, protams, parādās jautājums ar to PVN, kuru samaksāju par izejvielu iegādi? Nu tad lūk, darījumos starp 2 uzņēmējiem, līdzīgi kā tas ir ar elektroniku jau šobrīd, darījumi notiek tikai un vienīgi bez PVN. Tas pats attiecas uz importa un eksporta darījumiem. Tie uzņēmumi, kuri nav PVN maksātāji, tieši tāpat kā privātpersonas, no transakcijas PVN tiek paņemts valstij. Valstij ne pie kādiem apstākļiem nebūtu jāatmaksā pārmaksātais PVN nevienam.

img006-001Šāda sistēma ļautu:

  1. fundamentāli izskaust PVN nemaksāšanu
  2. likvidētu PVN atmaksas un izkrāpšanas shēmas
  3. automatizētu PVN aprēķināšanas un iekasēšanas procesu
  4. atvieglotu un vienkāršotu uzņēmumu grāmatvedību
  5. Ļautu samazināt valstī PVN likmi (jo visi maksā, līdz ar to var būt zemāka likme)
  6. Ļautu automātiski iekasēt akcīzes un dabas resursu nodokļus no realizācijas.
  7. Ļautu reālā laikā redzēt, analizēt un reaģēt uz patēriņa izmaiņām

Ko tad darīt ar darbaspēka nodokļiem?

img006Tur pavisam līdzīgi. Uzņēmums, kas maksā algu darbiniekam pārskaita, piemēram, 1000 EUR, bet darbinieks kontā saņem, piemēram 700 EUR. pārskaitījuma brīdi Valsts ietur fiksētu procentu likmi. Pie tam, formula, kura aprēķina, cik ir jāietur var būt pietiekami sarežģīta un ar dažādiem atvieglojumiem vai papildus maksām atkarībā no tā, kāda ir nodokļu sistēma.

Šāda darbaspēka nodokļu iekasēšanas sistēma palīdzētu:

  1. Izskaustu aplokšņu algas (jo viss ir elektroniski)
  2. Ļautu automatizēt grāmatvedību samazinot administratīvo slogu uzņēmējiem
  3. Samazinātu atskaišu apjomu, jo valstij jau visi dati būtu pieejami gan par nodarbinātību, gan par izmaksātajām summām.
  4. Ļautu izmantot vēl komplicētākas nodokļu aprēķina sistēmas atkarībā no darbinieka un uzņēmuma attiecību firmas (darbinieks, valde, īpašnieks, patent maksājumi utt)
  5. Ļautu samazināt nodokļu apjomu darbaspēkam.

Protams, vēl ir rinda dažādu nodokļu un nodevu, bet arī tos var automatizēt izsniedzot automātiski elektroniskos rēķinus ar tiešo debetu par , piemēram, nekustamā īpašuma nodokli. Ieejot savā interneta bankā tu redzēsi, ka tev jāapmaksā tāds un tāds nodoklis tajā un tajā datumā un ka attiecīgā summa tiks noņemta no tava bankas konta.

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai vienā virzienā, tad arī valstij būtu jākļūst caurspīdīgākai un jāinformē katru iedzīvotāju pat to, kur konkrētais eiro tika izlietots. Vēlams automātiski un pēc iespējas personīgāk, bet nu tā jau ir diskusija nākamajam rakstam. Cilvēkam būtu jāuzticas valstij un valstij jārūpējas lai šī uzticība netiktu ļaunprātīgi izmantota.

Lai Jums superīga un iedvesmojoša nedēļa!

Nākotne. Latvija. Pasaule.

1671_the_brain_cube_inhandViena cilvēces paaudze. Tas ir nieks planētas attīstībā. Tas ir kā smilšu graudiņš pludmalē. Mēs dzīvojam savu ikdienas dzīvi no gada uz gadu, no algas līdz algai, no Ugunsgrēka vienas sērijas līdz nākamajai pat neaizdomājoties cik ātri laiks iet.

Viena cilvēces paaudze. Latvija pēdējos 25 gados ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Vai tad, kad mūsu vecāki cīnījās un atguva brīvību, maz nojauta kāda Latvija būs 25 gadus vēlāk? Kāda būs ekonomika, skolas, veselība, izklaides?

Tieši tā, mēs, cilvēki, kas šobrīd vairāk vai mazāk nosaka mūsu bērnu nākotni nemaz nenojaušam par to kāda būs Latvija pēc 25 gadiem. Kādas zināšanas un spējas būs nepieciešamas jauniešiem, kas vadīs Latviju pasaules bangojošā okeānā?

Kas mums ir jāiemāca jaunajai paaudze tāds, lai tie spētu būt konkurētspējīgi vēl nezināmajā ekonomikā? Kā mēs spējam sagatavot speciālistus amatiem, kuriem vēl nav amata apraksta? Amati, kuri vēl pat neeksistē?

Pirms daudziem gadiem tikai izgudrota lodīšu pildspalva (1888.g.). Daudzus gadus vēlāk tā tikai kļuva patiesi populāra. Pasniedzēji, skolas un vecāki uzstāja (1950.g.), ka bērniem jāprot rakstīt ar tintes pildspalvu un ka jaunā lodīšu pildspalva iznīcinās sabiedrību… ka tāda izšķērdība nav pieļaujama, jo pildspalvas izbeidzas un tās jāizmet ārā.

Tagad mēs esam modernajā laikmetā, kur šo pašu tekstu es rakstu ar datoru uz virtuālas baltas lapas. Visi burti ir precīzi, līnijas ir taisnas un papīrs nav nosmērējies. Man pat šķiet, kas šeit man sanāk ātrāk. Savu rokrakstu uz papīra es vairs knapi varu pazīt. Neskatoties uz to, ka vairāk kā desmit gadus bērnībā es ikdienas rakstīju ar pildspalvu uz papīra, es nekad nebiju izcēlies ar glītu rokrakstu… tagad tas ir palicis vēl traģiskāks… tik traģisks, ka es pats knapi varu salasīt to, ko rakstu ar roku.

Mani bērni aug un viņi neprot lietot datora klaviatūru un peli. Viņiem to nevajag. Bērni sevi izpauž caur pieskārieniem planšetdatorā, caur kustībām Kinect (3D telpas skaneris) priekšā un virtuālu pogu nospiešanas, kas ir vien plaukstas izstiepšana ekrāna virzienā. Bērni guaškrāsu vietā Spēlē Minecraft un rada daudzstāvīgas 3D telpas ar visu interjeru.Teiksiet fantastika? Nē. To dara mans dēls, kurš pat līdz nesenam laikam īsti neprata runāt, rakstīt, lasīt…

Vai skola spēs sagatavot jauno paaudzi nākotnes tehnoloģijām? Vai izglītības sistēma spēs iemācīt patstāvīgi mācīties?

Patstāvīgi un nenogurstoši mācīties, uzņemties atbildību un paškritiski domāt

Nākamā paaudzei mums ir jādod universālas spējas, kuras izmantojot, tie patstāvīgi ātri varēs apgūst tam laikam aktuālās zināšanas un prasmes. Jaunajam pilsonim ir jābūt atvērtam domāšanā, ar spēju pašam organizēt sevi, vēlmi mācīties, vēlmi uzņemties iniciatīvu un atbildību kā arī paškritiski domāt izvērtējot jaunos riskus un ieraugot jaunās iespējas.

“We can’t solve problems by using the same kind of thinking we used when we created them.” – Albert Einstein

Nākotnes jauniešiem nav nepieciešams mācīties un koncentrēties uz tehnoloģijām un prasmēm, kuras noveco un izzūd no aprites. Var šķist revolucionāri, bet pēc 25 gadiem mēs, visticamākais, mazāk lasīsim tekstu, gandrīz nemaz nerakstīsim tekstu ar roku un tikai ļoti nedaudz ar datoru… visas galvenās operācijas mēs veiksim ar balsi, pieskārieniem, domām, kustībām… Tehnoloģijas un saskarsme starp cilvēkiem būt dabiska, izmantojot cilvēku dabas dotās maņas – klausīties, runāt, redzēt, sajust, saost… Mums ir jāiemāca jauniešiem izmantot šis jaunās komunikāciju metodes pēc iespējas ātrāk. Mums ir jāiemācās pašiem izmantot jaunākās tehnoloģijas, lai padarītu efektīvāku apmācību un nodrošinātu kvalitatīvāku un plašāku izglītības saturu.

Jau šodien mēs varam izmantot viegli saprotamus materiālus – video, audio, infografikus. Izgatavot šos materiālus centralizēti. Piegādāt ikvienam skolēnam praktiski neierobežoti un bez maksas izmantojot internetu un datorus. Samazināt laiku, kas nepieciešams pamata informācijas apgūšanai atbrīvojot laiku dabas un virtuāliem eksperimentiem un dziļākai izpratnei kā lietas mums apkārt darbojas šobrīd… vienlaicīgi pieļaujot domu un pat veicinot jauniešus apšaubīt jebko, ko tie dzird un redz. Uzdot jautājumus un izaicināt mūsu esošās sabiedrības noteiktos ierobežojumus un uzskatus.

Radīt paaudzi, kas uzdod jautājumus un paši aktīvi meklē atbildes.

Vai delfīni guļ?

Kāds numurs ir prezidenta mašīnai tehniskajā pasē?

Vai demokrātija ir labākā sabiedrības pārvaldes forma?

Kur ir robeža starp cilvēku un mašīnu/robotu?

Pie mūsdienu zinātnes un tehnoloģiskajiem attīstības ātrumiem mēs nespēsim uzminēt pat ne 10% no to problēmu un aktualitāšu klāsta, kas nodarbinās sabiedrības prātus pēc 25 gadiem. Pārtikas krīze pasaulē, gaisa piesārņojums, planētas pārapdzīvotība… un mūsu nākamajām paaudzēm būs jānodarbojas ar tādu problēmu risināšanu, kuras mums šobrīd ētisku apsvērumu dēl pat vispār netiek pieminētas – dzimstības ierobežojumi, mūža garuma kvotas…

Bet varbūt jau tad sabiedrība būs iemācījusies sintezēt neierobežoti daudz pārtikas no plaši un lēti pieejamām neorganiskām izejvielām. Varbūt mums būs milzīgi filtri, kas attīrīs gaisu. Varbūt planēta iegūs 100% ekoloģisku enerģiju no vēja, saules un jūras viļņu svārstībām? Varbūt nākotnes sabiedrībai tāpat kā Senajā Romā būs nepieciešamas izklaides, lai aiz labas dzīves un nekā nedarīšanas nesāktos sadzīviski un muļķīgi konflikti…

Mums ir jāizaudzina paaudze, kas spētu risināt jebkura veida problēmas. Paaudze, kas uzņemsies atbildību uzdot nepopulārus jautājumus un piedāvāt unikālus risinājumus. Paaudze, kas radīs jaunus likumus un jaunas tehnoloģijas. Paaudze, kura spēs rūpēties gan par mums, gan par planētu, gan par nākamajām paaudzēm.

Vai esošā izglītības sistēma to spēj? Vai nebūtu laiks nopietni padomāt par to ko un kā mēs mācām saviem bērniem? Vai nebūtu laiks mainīt diktātus pret domrakstiem un radošiem projektiem? Vai nebūtu laiks iemācīt bērniem, ka laiks ir vienīgā lieta, kuru nevar nopirkt un ka tas ir ļoti jātaupa? Vai nebūtu laiks iemācīt bērnus būt efektīviem, izvēlēties svarīgāko un realizēt to?

Dzīve nākotnē – 3D printeri

Jau kādu laiku pasaulē atsevišķi ražotāji piedāvā 3D printerus, kas pēc savas būtības spēj “izdrukāt” jebkuras sarežģītības, formas un krāsas objektus. Mūsdienās plašāk pieejami 3D printeri, kas pārsvarā veido nelielus objektus (līdz 20 cm x 20 cm x 20cm). Ikdienas lietošanā šāda iekārta vairāk noder dažādu interesantu dizaina priekšmetu izveidē, kā arī neliela izmēra prototipu izgatavošanā. Uzņēmumiem, kas nodarbojas ar industriālu dizainu, protams, 3D printeri jau kādu laiku ievērojami atvieglo un ļoti būtiski paātrina prototipu veidošanu.

Pasapņosim par nākotni

Nākotnē cilvēki sadzīves priekšmetus (piemēram, karotes, šķīvjus, galda lampu vai pat mēbeles) nebrauks iegādāties uz veikalu. Tā vietā cilvēki ieies internetā un iegādāsies priekšmeta “dizainu” un paši varēs šo priekšmetu izdrukāt tuvākajā 3D salonā vai arī paši uz sava mājas 3D printera. Šāda personalizētu objektu izveide un iegāde ļaus katram cilvēkam iekārtot savu dzīves telpu unikāli, personīgi. Katram būs iespēja pašam ietekmēt katras mēbeles, iekārtas un pat apavu dizainu, krāsu, materiālu. Pirms drukāšanas katram būs iespēja modificēt nepieciešamo objektu pievienojot papildus atvilktnes galdam vai mainot krēsla atzveltnes izliekumu balstoties uz sava ķermeņa īpatnībām.

Tieši iespēja personalizēt savu dzīves telpu būs galvenais dzinējspēks pieprasījumam pēc lētiem vidēji lielu objektu 3D printeriem (tādiem, lai var izdrukāt ēdamgaldu). Protams neaizmirsīsim, ka šādu printeru pieejamība un 3D printeru materiālu daudzveidība ļaus personalizēt arī tādas lietas kā automašīnu virsbūves, velosipēdus, mājdzīvnieku namiņus, rotaļlietas, dārza priekšmetus un jebkuras citas lietas, kuras mēs šodien izvēlamies veikalā. 3D printeri ar metāla drukāšanas iespējām ļaus viegli un ātri vietējam autoservisam izdrukāt nepieciešamo detaļu automobilim tur pat servisā pāris minūšu laikā. 

Līdz ar personalizāciju parādīsies daudz lielāks pieprasījums pēc speciālistiem, kuri spēj radīt jaunus 3D objektus, dizainus un pasūtītāja ideju realizācijas datorizētā 3D vidē. Paredzams, ka 3D speciālistu pieprasījums strauji pieaugs tuvākajos 10 gados. Ņemot vērā, ka 3D dizainerus spēcīgi pieprasīs industriālie uzņēmumi un izklaides industrija (lai radītu pilnībā datorā radītas 3D filmas), tad dizaina industrija sākumā saskarsies ar ļoti nelielu objektu izvēli un augstām cenām. Pieņemu, ka esošie lielākie interneta veikali kā Amazon.com un eBay.com  būs galvenie 3D dizainu “tirgotāji”. Protams, šādas jaunas konceptuālas tehnoloģijas ienākšana plaša patēriņa tirgū ļoti būtiski izmainīs daudzas industrijas. Būtiski samazināsies fizisko veikalu skaits, izmainīsies izejmateriālu piegādes struktūra, kur priekšplānā izvirzīsies jauni kompozītmateriāli kā izejvielas populārākajiem 3D printeru standartiem.

Bet neskatoties uz visu augstāk rakstīto Forbes min 7 industrijas, kurām var nākties ievērojami mainīt savus esošos biznesa modeļus.

1. Pārtika.

Pārtikas produkti var jau tagad tikt viegli izdrukāti, jo sastāv no šķidrumiem un pulveriem. Viss kas sastāv no šādām sīkām vienībām ļoti viegli ir sajaucams nepieciešamajā daudzumā un izdrukājams ar pārtikas 3D printeri nepieciešamajā izskatā.

2. Medicīna

Viena no medicīnas industrijas ienesīgākajām daļām ir dažādu cilvēkam pielāgotu implantu un palīgierīču ražošana. Līdz ar 3D printeru parādīšanos jaunu žokļa kaulu vai kājas protēzi varēs viegli izdrukāt tur pat slimnīcā.

3. Militārajā jomā

Jau tagad atsevišķas valstis aizliedz savā valstī drukāt uz esošajiem 3D printeriem ieročus. Ir jau praksē pierādījies, ka ar mājas printeri var izdrukāt šaušanai gatavu ieroci. Militāristiem kaujas apstākļos 3D printeri nākotnē palīdzēs izdrukāt apstākļiem atbilstošus ieročus vai ieroču daļas.

4. Elektronika

Protams pirmais, kas nāk galvā, ka cilvēks mājās pats varēs izdrukāt sev nepieciešamās elektroniskās iekārtas, piemēram, jaunāko mobilo telefonu. Pateicoties augsti precīziem 3D printeriem varēs izgatavot ļoti mazus robotus un elektronikas daļas.

5. Rotaslietas

Ja tev ir pietiekami spēcīgs printeris un atbilstošas izejvielas, tad mājas apstākļos varēsi izgatavot sev rotaslietas kādas tikai vēlies.

6. Rotaļlietas

Šķiet visvieglāk saprotamā un visātrāk pieredzēsim šīs nozares maiņu. Nākotnē mēs pirksim rotaļlietu dizainu internet veikalā un spēļmantiņas drukāsim paši pēc nepieciešamības.

7. auto industrija

Par auto detaļām jau runājām, bet šajā nozarē vēl ir daudzas lietas, kuras ļoti iegūs no 3D printeriem. Piemēram, restaurējot vecu un ļoti retu auto mums noderēs iespēja izveidot detaļu “pēc pasūtījuma” un motociklu vadītāji varēs izdrukāt sev ķiveri, kas derēs precīzi katra galvas formai.

Bonuss – Celtniecība

Kas attiecas uz lieliem objektiem, kā piemēram, daudzīvokļu mājas, tad 3D printeri viennozīmīgi radīs revolūciju celtniecībā. Tādas dizaina, arhitektūras un konstrukciju iespējas, kādas ļaus realizēt mega 3D printeri vēl mums pat sapņos nerādās. Iedomājieties, ka katrs varēs izdrukāt sev tādu mājas formu kāda tik ienāk prātā… vai tā būtu pils no Disneja multenēm, Cietoksnis no pasaku grāmatām vai superekonomiska minimāla dizaina ēka no modernās mākslas studenta diplomdarba. Ēku 3D printerim principā nekas nebūs īsti par sarežģītu. Šaurā vieta šajā moderno ēku arhitektūras laikā būs cilvēka iztēle un spēja pārnest šo iztēli digitālos 3D modeļos. Šie printeri ļaus vēsturiskās vietās ļoti ātri un precīzi rekonstruēt senās arhitektūras ēkas paturot pat vissīkākās detaļas. Ēku būvniecība būs vienkāršs un ļoti ātrs process (visu ēku varēs izdrukāt vēlamajā vietā pāris dienās). ēku 3D drukāšana ievērojami samazinās dzīvojamās platības izmaksas un ļaus ātri un lēti nodrošināt ar dzīvojamo platību trūcīgos cilvēkus. Tāpat 3D printeri ļaus ļoti ātri un efektīvi radīt pagaidu mītnes pēc dabas katastrofām un bēgļu nometņu veidošanas gadījumā.

Zemāk video par esošajiem ēku 3D  printeru prototipiem:

Ieteikums skolēniem – studējiet 3D dizainu… noderēs! 🙂

Kā izmainīt augstāko izglītības sistēmu Latvijā?

high-ed-online-educationŠķiet pasaules augstākās izglītības sistēma beidzot sāk piedzīvot ilgi gaidīto revolūciju. Pasaules lielākās un ietekmīgākās universitātes ir sapratušas, ka nākotne pieder internetam. Skaidrs apliecinājums tam ir COURSERA.ORG fantastiskie sasniegumi tikai nedaudz vairāk kā gadu veca, bet jau ir kļuvusi par lielāko universitāti pasaulē ar vairāk kā 4 miljoniem studentu…

Pasaules labākās universitātes kā ziņkārīgi bērni katra piedāvā pa vienam vai dažiem kursiem. Jau tagad ir skaidrs, ka Universitātes cer uz savas popularitātes kāpināšanu un tādā veidā piesaistīt jaunus studentus, taču mēs, latvieši, kas ir tālu no pasaules līmeņa Universitātēm  nemaz nerunājot par satura kvalitāti, pilnīgi bez maksas varam baudīt priekšzīmīgu materiālu daudzās nozarēs un nišās.

Šobrīd esmu pilnībā pabeidzis 4 kursus, bet kādus 5…6 kursus esmu iesācis un pametis, sliktā materiāla vai stāstījuma dēļ. Jā, tas ir tik vienkārši – piesakies kursam, sāc skatīties lekcijas, ja nepatīk, vienkārši atsakies no kursa. Šī nežēlīgā pieeja ļauj ļoti konkrēti nobalsot par to kas ir labi un kas ir slikti… kas ir patīkami un baudāmi, bet kas ir “pilnīgs sviests”. Es par to nebēdāju, jo tas man nav nepieciešams… man neviens nebiedē ar “obligātumu”. Es pats nosaku, kas man ir vajadzīgs un kas man nav vajadzīgs.

Lielisks piemērs patiesi baudāmam kursam šobrīd tiek pasniegts no Dr. Yuval Noah Harari “A Brief History of Humankind” no The Hebrew  University of Jerusalem. Es patiešām nebiju gaidījis tik lieliski izklāstītu materiālu no valsts, kas nav ASV vai UK… Mani aizspriedumi par to, ka īstu izglītību var iegūt tikai simtgadīgās Anglijas pilīs ar dīvaini ģērbtiem un superapmaksātiem profesoriem ir izrādījušies smagi maldīgi… Kurss, ko piedāvā Dr. Harari izceļas ar īpašu videoierakstu kvalitāti (tas ir ierakstīts studijā), kursa ilgumu (17 nedēļas), neticami plašu papildmateriālu sarakstu (tiem, kas vēlas veltīt atlikušo dzīvi šī temata pētīšanai) un objektivitāti. Ir grūti būt no Jeruzalemes un runāt objektīvi par zinātnisko cilvēka izcelšanos neaizvainojot reliģiskās konfesijas, kas tajā reģionā ir īpaši spēcīgi attīstītas. Iesaku ikvienam IZM darbiniekam, Latvijas augstāko izglītības iestāžu vadītājam un administrātoriem, noskatieties uzmanīgi šo kursa ievadu… ne tik daudz zinātniskā satura ziņā, bet gan vairāk pievērsiet uzmanību kā:

  • tiek pasniegts materiāls – viss tiek izstāstīts neiedomīgā, vienkāršā veidā ar ļoti primitīvām multimēdiju ilustrācijām
  • strukturēts materiāls – nodaļās ar savu ļoti konkrētu tēmu, parādot dažādas alternatīvas iespējas, salīdzinot tās
  • tiek digitāli iesaistīti biedri diskusijās, forumos
  • cik plaši ir papildmateriālu saraksti

Protams, ir vēl daži priekšmeti, kurus varu ieteikt noskatīties un piedalīties. Piemēram, Kewin Werbach ar savu kursu Gamification bija vienkārši lielisks ļoti jaunas un šauri specifiskas jomas pasniegšanā, Edward D. Hess ar kursu par biznesa izaugsmi bija ļoti profesionāls savas jomas pārzinātājs ar ļoti spilgtiem piemēriem iz dzīves un uzdevumiem. Neko šādu pat tuvu es nesaņēmu vairākus gadus studējot LU un iegūstot bakalaura grādu.

Pietiek par kritiku. Ja vietējās izglītības iestādes nespēj piedāvāt labu saturu, tad internets mums sniedz patiešām lielisku iespēju piedalīties mācībās praktiski ikvienā pasaules universitātē pie vislabākajiem pasniedzējiem  – ar labākajiem es domāju tādus, kas prot arī izstāstīt parastam klausītājam savu ģeniālo zināšanu bagāžu.

Nākotnes pasniedzēja galvenās īpašības – spēja pieņemt realitāti, ka pasniedzēja vērtība ir pielīdzināma zirnekļa mātītei – tajā brīdī, kad ģeniālās idejas tiek piedzemdētas un tiek nodotas pasaulei, zinātnieks vairs nevienam nebūs vajadzīgs. Neviens nemaksās visu mūžu algu par to, ka katru gadu pasniedzējs lielas auditorijas priekšā atkārtos vienu un to pašu skaidrojumu, kuru studenti tāpat var izlasīt grāmatās. Tikai vienreiz ierakstot video profesors būs brīvs izmantot savu potenciālu daudz lietderīgāk un strādāt pie jaunām idejām, teorijām, testiem. Internets ļaus ļoti būtiski izmainīt Universitātes lomu no fiziskas vietas kur iegūt zināšanas par vietu, kur notiek inovatīvo ideju realizācija un rodas jaunatklājumi.

Pieņemu, ka nākotnē tāda lieta kā lekcijas Universitātes telpās nenotiks – tu varēsi ierasties laboratorijas darbiem, ja vien būsi online noskatījies teorētiskā materiāla videoierakstu un nolicis testu, ka to saproti. Līdzīgi kā bankās mūsdienās – neviens tevi tur negrib redzēt tāpat vien… jo tas ir dārgi, apkalpot klātienē. Klātienē jāveic tikai augstas vērtības un produktivitātes uzdevumi, kurus nav iespējams paveikt savādāk.

Kas būtu jādara?

  1. Latvijas augstākajām iestādēm būtu jāapvieno spēkus, lai izveidotu vienu lielisku studiju, kur profesionāļu uzraudzībā tiktu ierakstīts viss teorētiskais materiāls, kas būtu pieejams bez maksas ikvienam interesentam.
  2. Jāizmaina Studiju vide nodrošinot tikai praktiskās nodarbības un pārbaudes darbus fiziski universitātes telpās, pie tam – profesors nav nepieciešams, lai pieskatītu studentu baru, kas kārto eksāmenu vai kontroldarbu.
  3. Pamata testus, kas nebūtiski ietekmē gala novērtējumu, veikt attālināti.
  4. Nodrošināt visām vieslekcijām un zinātniskajiem pasākumiem tiešraides internetā, kā arī ieraksta pieejamību pēc notikuma.
  5. Aprīkot universitātes telpas atbilstoši jaunajam izglītības formātam (piemēram, brīvpiekļuves telpa studentiem, kur var vērot videolekcijas, ja nav pieejams savs dators un internets), labi aprīkotas laboratorijas un diskusiju telpas (diskusiju telpas atšķirībā no klases atšķiras ar to, ka cilvēki sēž aplī un diskutē, nevis skatās viens otram pakausī) ar apmācītiem moderatoriem.
  6. Izveidot kopējos kursa uzdevumus – piemēram, Ekonomistiem 3 kursā visiem kopīgi ir jāizpēta un jāuzraksta Latvijas NAP nākamajiem 20 gadiem ar pamatojumiem. Tas reāli liktu studentiem veidot vienu lielu kopīgu projektu, sadalīt uzdevumu mazākos uzdevumos un reāli izbaudīt kā tas ir, kad daudzi cilvēki strādā pie viena uzdevuma. reāli kā tas mēdz būt biznesa vidē (ar atskaitēm, laika uzskaiti, termiņiem utt). Rezultātā arī sabiedrība iegūtu kādu zinātnisku materiālu lietošanai.
  7. Pasniedzēju primārais uzdevums – kursa satura uzlabošana ieviešot materiālā katru gadu jaunākos un svaigākos atklājumus un teorijas, papildmateriālu sarakstus un pieejamība.
  8. Universitātes varētu būtiski saīsināt termiņu un  izmaksas, kas nepieciešams augstākās izglītības ieguvei vai arī daudz vairāk iemācīt praktiskas lietas esošajā 4 gadu termiņā.
  9. Nodrošināt “dinamisku” bakalaura grādu, kur studenti no visiem universitātes kursiem savāc noteiktajā termiņā nepieciešamos kredītpunktus, lai iegūtu bakalaura grādu… varbūt vienkārši miksējot dažādus priekšmetus, kas katram indivīdam tieši interesē, padodas vai studiju laikā izrādās kā ļoti perspektīva lieta. Bakalaura diplomu izdot nevis nozarē, kuras īpatsvars ir bijis vislielākais studenta elastīgi izvēlētajos kursos.

Protams, ka šajā jaunajā izglītības realitātē būs vajadzīgas citas īpašības pasniedzējiem – spēja skaidri runāt, spēja uzstāties video ierakstā, spēja “atdot” zināšanu bāzi publikai. Domāju, ka daudzi profesori vairāk varēs pievērsties zinātniskajai darbībai atstājot video ierakstīšanu citiem kolēģiem vai mācekļiem, kas ļoti labi pārzina tēmu un spēj nodrošināt augstu kvalitāti digitālajam saturam.

Tāpat ļoti būtiska loma būs vizuālā noformējuma kvalitātei (prezentācijām, grafikiem, attēliem), tekstu formulējumiem un satura struktūrai, kas arī viss ir paveicams ar kolēģu palīdzību, kas ir veiklāki katrs savā noformējuma nišā.

Mums ir iespēja izmainīt universitātes tā, lai tās atbilstu visjaunākajam izglītības modelim. Nākotnē darba devēji vērtēs reālās prasmes nevis papīrus un tieši prasmes un pirmo pieredzi šobrīd ir grūti iegūt internetā vai esošajā izglītības sistēmā. Pie tam esošā augstākā izglītības sistēma ir ļoti neelastīga attiecībā uz tādām zinātkārām sociālajām grupām kā strādājoši jaunieši, emigrējušie latvieši, jaunās māmiņas un cilvēki gados, kas vienkārši vēlas atsvaidzināt savas zināšanas kādā jomā (nepretendējot uz diplomiem).

Tā būtu revolūcija augstākās izglītības sistēmā… un pie mums brauktu skatīties kā konservatīvās universitātes ir pielāgojušās mūsdienu mainīgajai biznesa videi un vajadzībām!

Kipras problēma un interesantais risinājums

Pirms aptuveni pirms diviem ar pusi gadiem man bija iespēja nedēļu paviesoties Kipras salā. Lieliska vieta tūrismam un pilnīgi nežēlīga vieta lauksaimniecībai. Neliela sala, kurai no viena gala līdz otram varēja atbraukt ar taksometru. Iedzīvotāju skaits uz salas līdzīgs kā iedzīvotāju skaits Rīgas pilsētā, kas izvietots kalna pakājē.

Kiprieši, protams, ir lepni par savu valsti un ļoti nemīl turkus, kuri ir okupējuši daļu no Kipras salas. Viesojoties man bija tā iespēja pavērot arī to kā šajā skarbajā klimatā, politiskajā situācijā un ierobežotajā teritorijā, kiprieši pamanās attīstīties, iestāties ES un pat ieviest Eiro.

Pirms aptuveni pusotra gada man bija iespēja universitātē gatavot referātu par kādas valsts ekonomiku un es izvēlējos Kipru. 2011. gada novembrī es gatavojot referātu pie riskiem jau identificēju tos izaicinājumus un riskus Kipras ekonomikai, kuri kā ļaunākajā murgā arī visi piepildījušies pēc pilnas programmas.

Ciešās saiknes ar Grieķiju nozīmē arī kopīgas problēmas

Ja kāds dzīvo nabassaites attiecībās ar kādu citu, tad ekonomikai satricinot vienu valsti pilnīgi noteikta arī partnervalstis cietīs pamatīgi. Ja es būtu cilvēks ar noguldījumiem Kiprā, tad līdz ar Grieķijas problēmām, es būtu bēdzis no Kipras ar visu savu naudu neatskatīdamies. Bija pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Grieķu taupība vai devalvācija (neatkarīgi no izvēles) tiešā veidā ietekmēs Kipras IKP un nodarbinātību. Grieķijas finanšu problēmas arī aizsāka Kipras nedienas.

Būtisks risks, kurš vēl šobrīd nav eskalējies ir saistīts ar “Afrodīti”, jeb milzīgām gāzes atradnēm jūrā… uz kuru apgūšanu pretendē arī pavisam Kiprai nedraudzīgā Turcija. Ja Kipra izdomās savas finanšu problēmas risināt ar pastiprinātu šo resursu apguvi, tad varam sagaidīt nopietnus konfliktus ar šaušanu… jo Kipru neviens neaizstāvēs, kā nekā Turcija ir NATO, bet Kipra līdz ar to nav NATO. Tas viss te var kļūt ļoti ļoti sarežģīti un nesmuki.

Nerezidentu noguldījumi ~600% no IKP (dati pirms vairākiem gadiem)

kipras izaicinājumi

Kipras ekonomikas pamata sastāvdaļa bija finanšu sektors. Galvenokārt pateicoties zemajiem nodokļiem un pievērtām acīm uz pelēkas izcelsmes naudas līdzekļiem. Ja tavu valsti daudzi ārzemju investori un modernie “pirāti” uzskata par bagātību salu, tad jārēķinās, ka kādu dienu šo statusu ātri varētu zaudēt… un tā diena pienāca.

Šodien Vācijas piedāvātais un Kipras valdības apspriestais plāns, kas paredz līdz 10% vienreizēju nodevu no visiem depozītiem, lai palīdzētu segt valsts parādu daudziem investoriem var šķist katastrofa. Bet šajā vietā vajadzētu padomāt arī par alternatīvām. Ja jau reiz Kipras ekonomiku galvenokārt sastāda finanšu sektors un “virtuālie” uzņēmumi (kuģu flotes un aviokompānijas, kuras reāli darbojas citur pasaulē un kurām ir pilnīgi vienalga kur reģistrēties, ka tikai nodokļi zemāki), tad pamata nodokļu paaugstināšana, lai segtu parādu viennozīmīgi atstātu neglābjamu un paliekošu robu ekonomikā. Uzņēmumi masveidā mestos bēgt no Kipras un IKP ciestu katastrofāli un ilgtermiņā… Vācijas piedāvātais risinājums ir bezprecedenta un ģeniāls – paņemt no visiem noguldījumiem kādu nelielu daļu un par to nomaksāt parādu. Tādā veidā Kipras valdības problēmas varētu efektīvi atrisināt uz visu to turīgo rēķina, kuri baudījuši zemo nodokļu politiku… un vāciešiem nebūtu jāsatraucas, ka kārtējo reizi praktiski vienīgie maksā par banketu, kur paši nemaz īsti nepiedalījās.

Līdz šim pasaulē tika piekoptas 2 stratēģijas banku glābšanā:

1. Valsts par nodokļu maksātāju naudu glābj banku, lai turīgie investori nepazaudētu lielus ieguldījumus. Rezultātā sabiedrība apmaksāja turīgo cilvēku investīciju risku, bet turīgie tika pasargāti. Latvijā šādi izrīkojās ar Parex banku – nodokļu maksātāji no savas kabatas piesedza bankas glābšanu, jeb turīgo cilvēku ieguldījumus. Protams bankas īpašnieki bija vienīgie, kuri palika nosacīti bešā.

2. Ļoti reti – ļāva bankrotēt bankai tādā veidā lielajiem noguldītājiem uzņemoties gandrīz pilnu atbildību (izņemot garantēto aizsardzību līdz 100KEUR). Latvijā šādi rīkojās Krājbankas gadījumā, kur valsts principā vienkārši aukstasinīgi noskatījās. Šajā gadījumā noguldītāji virs 100KEUR  samaksāja pilnu rēķinu par savu risku.

Risinājums. Tas ko vācieši piedāvāja Kiprai ir ļoti viltīgs vidusceļš – paņemt no visiem ieguldītājiem kaut kādu daļu naudas, lai nofinansētu banku glābšanu. Ģeniāli! Protams, ka daudziem tas nepatīk, jo teorētiski jau vēl veiklākie varēja paspēt izņemt naudu (kā tas notika Latvijā gan Parex gan Krājbankas gadījumā), bet par visu nāktos maksāt lēnīgākajiem… un tie parasti ir vietējie iedzīvotāji, valsts iestādes kā arī investīciju neprofesionāļi… visi tie, kuriem nav attīstīta oža sajust finanšu sū*** no liela attāluma.

Otrs būtisks ieguvums šādam scenārijam ir tas, ka Kiprai nav ļoti strauji jāpaaugstina nodokļi, kas nozīmē, ka daudzie uzņēmumi, kas ofšoorizējas Kiprā netiks aizbaidīti un trieciens ekonomikai nebūs tik milzīgs un ilgstošs.

Ko mēs Latvijā no tā visa varam mācīties?

1. Liela atkarība no vienas kaimiņvalsts kādā no ekonomikas jomām ir ļoti bīstama. To mēs jau sākām saprast deviņdesmitajos gados, kad bija Krievijas krīze. Manuprāt  mums vajadzētu kritiski novērtēt visas nozares un paskatīties vai neesam vitāli atkarīgi no zviedru bankām, poļu pārtikas, krievu tūristiem un Eiropas subsīdijām lauksaimniecībā. Ja esam, tad iespējams jau laicīgi ir jādara viss iespējamais, lai samazinātu risku un diversificētu dalībniekus katrā no šīm nozarēm piesaistot investorus no ASV, Ķīnas un arābu valstīm. Vai kāds ir aizdomājies – kas notiks ar LV ekonomiku, kad Zviedrijā vai Norvēģijā plīsīs nekustamo īpašumu burbulis? Vai zviedri glābs Baltijā izvietotās zviedru banku meitas? Ja neglābs, tad vai mēs paši maz spēsim to ekonomiski pārdzīvot?

2. Ja pienāk krīze, tad paskatīties uz to nedaudz radošāk un nebaidīties “piestādīt” rēķinu tiem investoriem un uzņēmējiem, kuri baudīja ekonomikas izaugsmes augļus visvairāk. Piemēram, Latvijā sen jau vajadzēja ieviest “noliec atslēgas” principu hipotekārajā kreditēšanā, kā arī super-vienkāršot  privātpersonu bankrota procedūru. Šajos gadījumos atbildību nāktos uzņemties tām finanšu iestādēm, kuras apzināti pieļāva burbuļa uzpūšanos. Tāpat Kipras piemērs ar vienreizēju, aukstasinīgu lēmumu atrisināt lielu daļu no finanšu problēmām vienkārši pievācot proporcionālu daļu no noguldījumiem būtu visai jauks instruments, kuru paturēt prātā.

Varbūt es izklausos pēc traka džeka, kas neko nesaprot no ekonomikas, bet uzdrošinos sacīt – nevajag ticēt visam, ko raksta avīzēs un grāmatās. Izdzīvo tie, kas rīkojas radoši, izlēmīgi un ātri. Kapitālisms savā būtībā ir veidots kā sociālisms bagātajiem un feodālisms nabagajiem… bet šo situāciju valdības var arī mainīt.

Papildināts: Kipras parlaments noraidīja Eiropas  Savienības piedāvāto plānu par procentu ieturējumiem no depozītiem. Manuprāt viena ļoti liela kļūda, kas Kipras valstij maksās pamatīgu krīzi daudzu gadu stagnāciju, jo līdz ko bankas atvērsies, tād visi lielie ārzemju noguldītāji savu naudu aizvāks no šīs valsts projām un par sekām maksās visa tauta.

Visticāmākais Kipra izstāsies no Eirozonas (un varbūt arī Eiropas Savienības), ieviesīs savu valūtu un veiks pamatīgu devalvāciju … un par visām bēdām atkal maksās ierindas cilvēki.

Plāns B – Krievija iedos/aizdos naudu apmaiņā pret “Afrodīti”, kas principā nozīmē tautas lielākā dārguma pārdošanu, lai glābtu Krievijas “pelēko” naudu.