Par (ne)darīšanu

first-stepMūsu prāti ir piesārņoti ar neticību pašiem sev, savai valstij un līdzcilvēkiem. Pilnas ziņas ar rakstiem par pazudušiem cilvēkiem, teroristiem un pilnīgi atsaldētiem politiķiem okeāna otrā pusē. Mēs, kā tādi mentālie sadomazohisti, pavelkamies uz mazāko Putina, Trampa vai kāda cita politiķa pirdienu it kā no tā mūsu dzīve mainītos. Nemainīsies. Tavs Share vai Like sociālajā tīklā nemainīs šo politiķu dzīvēs, bet tu piesārņosi tikai savu draugu un tuvinieku prātus ar šo pašu bezcerības un patstāvīgo briesmu sajūtu.

Planēta šobrīd ir vēsturē vismazāk konfliktu taču cilvēki ir nobiedēti, jo katrs šāviens, katrs mirušai tiek pasniegts no pilnīgi visiem rakursiem. Skatoties visu šo negatīvismu mēs absolūti aizmirstam par to, kas mums ir. Mēs, šeit Latvijā, esam kopumā paēduši. Kopumā dzīvojam siltās mājās. Mums ir TV, Internets, Radio un pat 99% arī mobilie sakari. Mums ir veikali uz katra stūra, palīdzības dienesti, sociālie dienesti, policisti, ugunsdzēsēji. Pie katras skolas ir pa policistam ar ieroci pie sāniem. Mēs pieradinām mūsu bērnus baidīties no visa un vienmēr un rādām, ka tikai bruņots vīrs ir vienīgais risinājums. Risinājums kam? Vai mums ir bijuši incidenti skolās?

Mūsu bērniem vērtīgākā lieta vienmēr līdzi ir nevis zināšanas, bet gan mobilais telefons. Simtiem eiro vērtas iekārtas. Ja mēs paskatītos uz vienu Rīgas skolu ar 300 skolniekiem, tad kopējā mobilo telefonu cena būtu kāds miljons eiro… tajā pašā laikā skolās nav pieklājīga projektora, interaktīva materiāla un pietiekami inteliģenti skolotāji, kuru vienīgā motivācija strādāt ir pāris gadi līdz pensijai. Mēs tērējam naudu, sakarus un enerģiju lai sūtītu savu bērnu prestižākā skolā, tā vietā, lai savu vietējo skolu un vispār visas skolas Latvijā padarītu par modernām un prestižām un parūpētos ne tikai par savu atvasi, bet par visiem kopā. Sajūta, ka dzīvojam pēc dabiskās atlases principiem – izdzīvos stiprākais. Nospļaujoties, kas notiks ar “vārguļiem”. Jā, skaidrs, ka mums, vecākiem, ir mazvērtības sindroms, jo lielākoties mēs paši augām ’80 un ’90 kad visi bija salīdzinoši vienlīdz trūcīgi izņemot dažus, kuru vecāki bija augsti ierēdņi vai “spekulanti”, kā toreiz sauca uzņēmējus.

Ieskatīsimies spogulī. Vai pats lepojies ar to ko redzi? Ko tu esi izdarījis, lai cilvēki justos droši, lasītu grāmatas, kļūtu kritiskāk domājoši (nejaukt ar negatīvi domājošiem), bērni komunicētu savā starpā un kaimiņa bērns arī spētu iegūt tik pat labu izglītību kā tavējais? Šī nav dabiskā atlase bet gan kolektīva evolūcija. Kamēr mēs līdīsim priekšā rindā, pastumsim malā nedaudz finansiāli vājākos, tikmēr izaudzēsim tikai dažus līderus, kuri no mums būs iemācījušies tikai līst priekšā citiem un izmantot varu savā labā. Mēs esam atbildīgi ar savu rīcību par to, kādu nākamo paaudzi izaudzināsim un vai tā paaudze būs kolektīvi spējīga attīstīties, sadarboties un radīt. No tā ir atkarīgas arī mūsu pašu vecumdienas, jo viņiem būs jāmaksā par mūsu pārtiku kā arī mūsu mantkārības un varas kāres radītie parādi.

Mēs sapņojam par lielām mašīnām, iespaidīgām algām un siltiem birojiem, kur praktiski nekas nav jādara. Mēs gribam tusiņus, ekstrēmos sporta veidus un vienlaicīgi gribam dzelžainu veselību. Ja paskatāmies no malas, tad ko mēs redzam? Kapitālisms un patērētāju kultūra ir iedzinusi nebeidzamā ritenī, kur mēs spējam atpūsties tikai augstos kalnos vai siltās zemēs. Detalizēti dokumentējot savas “trofejas” sociālajos tīklos, lai radītu veiksmes sajūtu. Jo dārgāk, augstāk, ātrāk, jo labāk.

Apmēram šobrīd tu lasi un domā – “Vigant, kas tu tāds esi lai mācītu kā dzīvot? Pats gan jau ka neesi daudz savādāks!” un droši vien Tev arī ir taisnība. Ja mēs gaidīsim, ka kāds cits celsies un darīs pirmais, tad mēs visi kolektīvi arī nosēdēsim līdz sirmam vecumam.

 Mēs dzīvojam pēc sabiedrības standartiem.  Mēs katrs esam viena divmiljonā daļiņa no sabiedrības. Bet daudzi kopā mēs varam mainīt šo kultūru. Mēs varam mainīt sākot ar mūsu politiķiem balsojot par tiem, kuri patiešām vēlas strādāt un mainīt lietas, nevis piesolīt uz kredīta vēl kādu labumu. Neuzķerieties uz modernajiem “Zīgerista banāniem”, kuri tagad ir bezmaksas autobusu vai vienu pliekanu pusdienu porciju. Atcerieties, ka vilcieni uz Sibīriju arī bija bez maksas par braucienu, bet reāli izmaksāja daudz vairāk pašiem cilvēkiem un valstij kopumā.

Paskaties apkārt! Ko tu vari darīt šodien, šomēnes, šogad, lai sakārtotu savu māju, ciemu, novadu, valsti. Ko tu vari dot valstij?

Grūtākais darbs uz pasaules ir … piecelties no dīvāna. Celies un ej dari neprasot par to samaksu, jo patiesais ieguvums būs daudz lielāks un neizmērāms naudā – brīvība, pozitīva sabiedrība un inteliģenti bērni, kuri cienīs ikvienu… arī mūs pašus, kad paliksim veci un nevarīgi.

Vigants Lesausks

Nākotnes nodokļu sistēma

Nu jau kādu laiku tiek runāts par to, ka nodokļus daudzi nemaksā, sistēma ir sabojāta un nepārskatāma kā arī lasām rakstus par to, ka daudzi krāpjas ar kases aparātiem kā arī veido PVN “karuseļus”. Principā eksistē sekojošas problēmas:

  1. nodokļu apjomu aprēķina pats uzņēmējs (vai attiecīgi uzņēmuma grāmatvedis), kas ļauj interpretēt dažādus maksājumus un darījumus.
  2. nodokļu nauda “ceļo” no uzņēmuma pie uzņēmuma, līdz tā patiesībā tiek samaksāta. Tas savukārt ir ļoti pateicīgi PVN izkrāpšanas shēmām.
  3. liels apjoms “pelēkās” skaidrās naudas, kas ļauj eksistēt pelēkajai ekonomikai.
  4. daļa nevēlas maksāt, jo otra daļa nemaksā un tādējādi gūst virsroku cenu konkurencē. Ja visi maksātu, tad nebūtu šādas priekšrocības.

Tā nedaudz padomājot par to ko varētu izmainīt man radās doma – pāriet tikai uz bezskaidras naudas norēķiniem iekasējot nodokļus automātiski. Pagaidi, pirms steidzies mani kritizēt. Pacentīšos Tev izstāstīt, ko es ar to domāju un kādēļ, manuprāt, tas ir pavisam labs veids kā iekasēt nodokļus.

img005Ideja sekojoša – kad tiek veidota elektroniska transakcija, tad banka ietur attiecīgos nodokļus un līdz uzņēmējam nonāk tikai tā daļa, kura neapliekas ar nodokli. Piemēram, cilvēks nopērk limonādi, samaksā 1 EUR ar karti un attiecīgi 0,83 EUR nonāk uzņēmēja bankas kontā un 0,17 centi nonāk pa tiešo valsts kasē.

Te, protams, parādās jautājums ar to PVN, kuru samaksāju par izejvielu iegādi? Nu tad lūk, darījumos starp 2 uzņēmējiem, līdzīgi kā tas ir ar elektroniku jau šobrīd, darījumi notiek tikai un vienīgi bez PVN. Tas pats attiecas uz importa un eksporta darījumiem. Tie uzņēmumi, kuri nav PVN maksātāji, tieši tāpat kā privātpersonas, no transakcijas PVN tiek paņemts valstij. Valstij ne pie kādiem apstākļiem nebūtu jāatmaksā pārmaksātais PVN nevienam.

img006-001Šāda sistēma ļautu:

  1. fundamentāli izskaust PVN nemaksāšanu
  2. likvidētu PVN atmaksas un izkrāpšanas shēmas
  3. automatizētu PVN aprēķināšanas un iekasēšanas procesu
  4. atvieglotu un vienkāršotu uzņēmumu grāmatvedību
  5. Ļautu samazināt valstī PVN likmi (jo visi maksā, līdz ar to var būt zemāka likme)
  6. Ļautu automātiski iekasēt akcīzes un dabas resursu nodokļus no realizācijas.
  7. Ļautu reālā laikā redzēt, analizēt un reaģēt uz patēriņa izmaiņām

Ko tad darīt ar darbaspēka nodokļiem?

img006Tur pavisam līdzīgi. Uzņēmums, kas maksā algu darbiniekam pārskaita, piemēram, 1000 EUR, bet darbinieks kontā saņem, piemēram 700 EUR. pārskaitījuma brīdi Valsts ietur fiksētu procentu likmi. Pie tam, formula, kura aprēķina, cik ir jāietur var būt pietiekami sarežģīta un ar dažādiem atvieglojumiem vai papildus maksām atkarībā no tā, kāda ir nodokļu sistēma.

Šāda darbaspēka nodokļu iekasēšanas sistēma palīdzētu:

  1. Izskaustu aplokšņu algas (jo viss ir elektroniski)
  2. Ļautu automatizēt grāmatvedību samazinot administratīvo slogu uzņēmējiem
  3. Samazinātu atskaišu apjomu, jo valstij jau visi dati būtu pieejami gan par nodarbinātību, gan par izmaksātajām summām.
  4. Ļautu izmantot vēl komplicētākas nodokļu aprēķina sistēmas atkarībā no darbinieka un uzņēmuma attiecību firmas (darbinieks, valde, īpašnieks, patent maksājumi utt)
  5. Ļautu samazināt nodokļu apjomu darbaspēkam.

Protams, vēl ir rinda dažādu nodokļu un nodevu, bet arī tos var automatizēt izsniedzot automātiski elektroniskos rēķinus ar tiešo debetu par , piemēram, nekustamā īpašuma nodokli. Ieejot savā interneta bankā tu redzēsi, ka tev jāapmaksā tāds un tāds nodoklis tajā un tajā datumā un ka attiecīgā summa tiks noņemta no tava bankas konta.

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai vienā virzienā, tad arī valstij būtu jākļūst caurspīdīgākai un jāinformē katru iedzīvotāju pat to, kur konkrētais eiro tika izlietots. Vēlams automātiski un pēc iespējas personīgāk, bet nu tā jau ir diskusija nākamajam rakstam. Cilvēkam būtu jāuzticas valstij un valstij jārūpējas lai šī uzticība netiktu ļaunprātīgi izmantota.

Lai Jums superīga un iedvesmojoša nedēļa!

Nākotne. Latvija. Pasaule.

1671_the_brain_cube_inhandViena cilvēces paaudze. Tas ir nieks planētas attīstībā. Tas ir kā smilšu graudiņš pludmalē. Mēs dzīvojam savu ikdienas dzīvi no gada uz gadu, no algas līdz algai, no Ugunsgrēka vienas sērijas līdz nākamajai pat neaizdomājoties cik ātri laiks iet.

Viena cilvēces paaudze. Latvija pēdējos 25 gados ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Vai tad, kad mūsu vecāki cīnījās un atguva brīvību, maz nojauta kāda Latvija būs 25 gadus vēlāk? Kāda būs ekonomika, skolas, veselība, izklaides?

Tieši tā, mēs, cilvēki, kas šobrīd vairāk vai mazāk nosaka mūsu bērnu nākotni nemaz nenojaušam par to kāda būs Latvija pēc 25 gadiem. Kādas zināšanas un spējas būs nepieciešamas jauniešiem, kas vadīs Latviju pasaules bangojošā okeānā?

Kas mums ir jāiemāca jaunajai paaudze tāds, lai tie spētu būt konkurētspējīgi vēl nezināmajā ekonomikā? Kā mēs spējam sagatavot speciālistus amatiem, kuriem vēl nav amata apraksta? Amati, kuri vēl pat neeksistē?

Pirms daudziem gadiem tikai izgudrota lodīšu pildspalva (1888.g.). Daudzus gadus vēlāk tā tikai kļuva patiesi populāra. Pasniedzēji, skolas un vecāki uzstāja (1950.g.), ka bērniem jāprot rakstīt ar tintes pildspalvu un ka jaunā lodīšu pildspalva iznīcinās sabiedrību… ka tāda izšķērdība nav pieļaujama, jo pildspalvas izbeidzas un tās jāizmet ārā.

Tagad mēs esam modernajā laikmetā, kur šo pašu tekstu es rakstu ar datoru uz virtuālas baltas lapas. Visi burti ir precīzi, līnijas ir taisnas un papīrs nav nosmērējies. Man pat šķiet, kas šeit man sanāk ātrāk. Savu rokrakstu uz papīra es vairs knapi varu pazīt. Neskatoties uz to, ka vairāk kā desmit gadus bērnībā es ikdienas rakstīju ar pildspalvu uz papīra, es nekad nebiju izcēlies ar glītu rokrakstu… tagad tas ir palicis vēl traģiskāks… tik traģisks, ka es pats knapi varu salasīt to, ko rakstu ar roku.

Mani bērni aug un viņi neprot lietot datora klaviatūru un peli. Viņiem to nevajag. Bērni sevi izpauž caur pieskārieniem planšetdatorā, caur kustībām Kinect (3D telpas skaneris) priekšā un virtuālu pogu nospiešanas, kas ir vien plaukstas izstiepšana ekrāna virzienā. Bērni guaškrāsu vietā Spēlē Minecraft un rada daudzstāvīgas 3D telpas ar visu interjeru.Teiksiet fantastika? Nē. To dara mans dēls, kurš pat līdz nesenam laikam īsti neprata runāt, rakstīt, lasīt…

Vai skola spēs sagatavot jauno paaudzi nākotnes tehnoloģijām? Vai izglītības sistēma spēs iemācīt patstāvīgi mācīties?

Patstāvīgi un nenogurstoši mācīties, uzņemties atbildību un paškritiski domāt

Nākamā paaudzei mums ir jādod universālas spējas, kuras izmantojot, tie patstāvīgi ātri varēs apgūst tam laikam aktuālās zināšanas un prasmes. Jaunajam pilsonim ir jābūt atvērtam domāšanā, ar spēju pašam organizēt sevi, vēlmi mācīties, vēlmi uzņemties iniciatīvu un atbildību kā arī paškritiski domāt izvērtējot jaunos riskus un ieraugot jaunās iespējas.

“We can’t solve problems by using the same kind of thinking we used when we created them.” – Albert Einstein

Nākotnes jauniešiem nav nepieciešams mācīties un koncentrēties uz tehnoloģijām un prasmēm, kuras noveco un izzūd no aprites. Var šķist revolucionāri, bet pēc 25 gadiem mēs, visticamākais, mazāk lasīsim tekstu, gandrīz nemaz nerakstīsim tekstu ar roku un tikai ļoti nedaudz ar datoru… visas galvenās operācijas mēs veiksim ar balsi, pieskārieniem, domām, kustībām… Tehnoloģijas un saskarsme starp cilvēkiem būt dabiska, izmantojot cilvēku dabas dotās maņas – klausīties, runāt, redzēt, sajust, saost… Mums ir jāiemāca jauniešiem izmantot šis jaunās komunikāciju metodes pēc iespējas ātrāk. Mums ir jāiemācās pašiem izmantot jaunākās tehnoloģijas, lai padarītu efektīvāku apmācību un nodrošinātu kvalitatīvāku un plašāku izglītības saturu.

Jau šodien mēs varam izmantot viegli saprotamus materiālus – video, audio, infografikus. Izgatavot šos materiālus centralizēti. Piegādāt ikvienam skolēnam praktiski neierobežoti un bez maksas izmantojot internetu un datorus. Samazināt laiku, kas nepieciešams pamata informācijas apgūšanai atbrīvojot laiku dabas un virtuāliem eksperimentiem un dziļākai izpratnei kā lietas mums apkārt darbojas šobrīd… vienlaicīgi pieļaujot domu un pat veicinot jauniešus apšaubīt jebko, ko tie dzird un redz. Uzdot jautājumus un izaicināt mūsu esošās sabiedrības noteiktos ierobežojumus un uzskatus.

Radīt paaudzi, kas uzdod jautājumus un paši aktīvi meklē atbildes.

Vai delfīni guļ?

Kāds numurs ir prezidenta mašīnai tehniskajā pasē?

Vai demokrātija ir labākā sabiedrības pārvaldes forma?

Kur ir robeža starp cilvēku un mašīnu/robotu?

Pie mūsdienu zinātnes un tehnoloģiskajiem attīstības ātrumiem mēs nespēsim uzminēt pat ne 10% no to problēmu un aktualitāšu klāsta, kas nodarbinās sabiedrības prātus pēc 25 gadiem. Pārtikas krīze pasaulē, gaisa piesārņojums, planētas pārapdzīvotība… un mūsu nākamajām paaudzēm būs jānodarbojas ar tādu problēmu risināšanu, kuras mums šobrīd ētisku apsvērumu dēl pat vispār netiek pieminētas – dzimstības ierobežojumi, mūža garuma kvotas…

Bet varbūt jau tad sabiedrība būs iemācījusies sintezēt neierobežoti daudz pārtikas no plaši un lēti pieejamām neorganiskām izejvielām. Varbūt mums būs milzīgi filtri, kas attīrīs gaisu. Varbūt planēta iegūs 100% ekoloģisku enerģiju no vēja, saules un jūras viļņu svārstībām? Varbūt nākotnes sabiedrībai tāpat kā Senajā Romā būs nepieciešamas izklaides, lai aiz labas dzīves un nekā nedarīšanas nesāktos sadzīviski un muļķīgi konflikti…

Mums ir jāizaudzina paaudze, kas spētu risināt jebkura veida problēmas. Paaudze, kas uzņemsies atbildību uzdot nepopulārus jautājumus un piedāvāt unikālus risinājumus. Paaudze, kas radīs jaunus likumus un jaunas tehnoloģijas. Paaudze, kura spēs rūpēties gan par mums, gan par planētu, gan par nākamajām paaudzēm.

Vai esošā izglītības sistēma to spēj? Vai nebūtu laiks nopietni padomāt par to ko un kā mēs mācām saviem bērniem? Vai nebūtu laiks mainīt diktātus pret domrakstiem un radošiem projektiem? Vai nebūtu laiks iemācīt bērniem, ka laiks ir vienīgā lieta, kuru nevar nopirkt un ka tas ir ļoti jātaupa? Vai nebūtu laiks iemācīt bērnus būt efektīviem, izvēlēties svarīgāko un realizēt to?

Dzīve nākotnē – 3D printeri

Jau kādu laiku pasaulē atsevišķi ražotāji piedāvā 3D printerus, kas pēc savas būtības spēj “izdrukāt” jebkuras sarežģītības, formas un krāsas objektus. Mūsdienās plašāk pieejami 3D printeri, kas pārsvarā veido nelielus objektus (līdz 20 cm x 20 cm x 20cm). Ikdienas lietošanā šāda iekārta vairāk noder dažādu interesantu dizaina priekšmetu izveidē, kā arī neliela izmēra prototipu izgatavošanā. Uzņēmumiem, kas nodarbojas ar industriālu dizainu, protams, 3D printeri jau kādu laiku ievērojami atvieglo un ļoti būtiski paātrina prototipu veidošanu.

Pasapņosim par nākotni

Nākotnē cilvēki sadzīves priekšmetus (piemēram, karotes, šķīvjus, galda lampu vai pat mēbeles) nebrauks iegādāties uz veikalu. Tā vietā cilvēki ieies internetā un iegādāsies priekšmeta “dizainu” un paši varēs šo priekšmetu izdrukāt tuvākajā 3D salonā vai arī paši uz sava mājas 3D printera. Šāda personalizētu objektu izveide un iegāde ļaus katram cilvēkam iekārtot savu dzīves telpu unikāli, personīgi. Katram būs iespēja pašam ietekmēt katras mēbeles, iekārtas un pat apavu dizainu, krāsu, materiālu. Pirms drukāšanas katram būs iespēja modificēt nepieciešamo objektu pievienojot papildus atvilktnes galdam vai mainot krēsla atzveltnes izliekumu balstoties uz sava ķermeņa īpatnībām.

Tieši iespēja personalizēt savu dzīves telpu būs galvenais dzinējspēks pieprasījumam pēc lētiem vidēji lielu objektu 3D printeriem (tādiem, lai var izdrukāt ēdamgaldu). Protams neaizmirsīsim, ka šādu printeru pieejamība un 3D printeru materiālu daudzveidība ļaus personalizēt arī tādas lietas kā automašīnu virsbūves, velosipēdus, mājdzīvnieku namiņus, rotaļlietas, dārza priekšmetus un jebkuras citas lietas, kuras mēs šodien izvēlamies veikalā. 3D printeri ar metāla drukāšanas iespējām ļaus viegli un ātri vietējam autoservisam izdrukāt nepieciešamo detaļu automobilim tur pat servisā pāris minūšu laikā. 

Līdz ar personalizāciju parādīsies daudz lielāks pieprasījums pēc speciālistiem, kuri spēj radīt jaunus 3D objektus, dizainus un pasūtītāja ideju realizācijas datorizētā 3D vidē. Paredzams, ka 3D speciālistu pieprasījums strauji pieaugs tuvākajos 10 gados. Ņemot vērā, ka 3D dizainerus spēcīgi pieprasīs industriālie uzņēmumi un izklaides industrija (lai radītu pilnībā datorā radītas 3D filmas), tad dizaina industrija sākumā saskarsies ar ļoti nelielu objektu izvēli un augstām cenām. Pieņemu, ka esošie lielākie interneta veikali kā Amazon.com un eBay.com  būs galvenie 3D dizainu “tirgotāji”. Protams, šādas jaunas konceptuālas tehnoloģijas ienākšana plaša patēriņa tirgū ļoti būtiski izmainīs daudzas industrijas. Būtiski samazināsies fizisko veikalu skaits, izmainīsies izejmateriālu piegādes struktūra, kur priekšplānā izvirzīsies jauni kompozītmateriāli kā izejvielas populārākajiem 3D printeru standartiem.

Bet neskatoties uz visu augstāk rakstīto Forbes min 7 industrijas, kurām var nākties ievērojami mainīt savus esošos biznesa modeļus.

1. Pārtika.

Pārtikas produkti var jau tagad tikt viegli izdrukāti, jo sastāv no šķidrumiem un pulveriem. Viss kas sastāv no šādām sīkām vienībām ļoti viegli ir sajaucams nepieciešamajā daudzumā un izdrukājams ar pārtikas 3D printeri nepieciešamajā izskatā.

2. Medicīna

Viena no medicīnas industrijas ienesīgākajām daļām ir dažādu cilvēkam pielāgotu implantu un palīgierīču ražošana. Līdz ar 3D printeru parādīšanos jaunu žokļa kaulu vai kājas protēzi varēs viegli izdrukāt tur pat slimnīcā.

3. Militārajā jomā

Jau tagad atsevišķas valstis aizliedz savā valstī drukāt uz esošajiem 3D printeriem ieročus. Ir jau praksē pierādījies, ka ar mājas printeri var izdrukāt šaušanai gatavu ieroci. Militāristiem kaujas apstākļos 3D printeri nākotnē palīdzēs izdrukāt apstākļiem atbilstošus ieročus vai ieroču daļas.

4. Elektronika

Protams pirmais, kas nāk galvā, ka cilvēks mājās pats varēs izdrukāt sev nepieciešamās elektroniskās iekārtas, piemēram, jaunāko mobilo telefonu. Pateicoties augsti precīziem 3D printeriem varēs izgatavot ļoti mazus robotus un elektronikas daļas.

5. Rotaslietas

Ja tev ir pietiekami spēcīgs printeris un atbilstošas izejvielas, tad mājas apstākļos varēsi izgatavot sev rotaslietas kādas tikai vēlies.

6. Rotaļlietas

Šķiet visvieglāk saprotamā un visātrāk pieredzēsim šīs nozares maiņu. Nākotnē mēs pirksim rotaļlietu dizainu internet veikalā un spēļmantiņas drukāsim paši pēc nepieciešamības.

7. auto industrija

Par auto detaļām jau runājām, bet šajā nozarē vēl ir daudzas lietas, kuras ļoti iegūs no 3D printeriem. Piemēram, restaurējot vecu un ļoti retu auto mums noderēs iespēja izveidot detaļu “pēc pasūtījuma” un motociklu vadītāji varēs izdrukāt sev ķiveri, kas derēs precīzi katra galvas formai.

Bonuss – Celtniecība

Kas attiecas uz lieliem objektiem, kā piemēram, daudzīvokļu mājas, tad 3D printeri viennozīmīgi radīs revolūciju celtniecībā. Tādas dizaina, arhitektūras un konstrukciju iespējas, kādas ļaus realizēt mega 3D printeri vēl mums pat sapņos nerādās. Iedomājieties, ka katrs varēs izdrukāt sev tādu mājas formu kāda tik ienāk prātā… vai tā būtu pils no Disneja multenēm, Cietoksnis no pasaku grāmatām vai superekonomiska minimāla dizaina ēka no modernās mākslas studenta diplomdarba. Ēku 3D printerim principā nekas nebūs īsti par sarežģītu. Šaurā vieta šajā moderno ēku arhitektūras laikā būs cilvēka iztēle un spēja pārnest šo iztēli digitālos 3D modeļos. Šie printeri ļaus vēsturiskās vietās ļoti ātri un precīzi rekonstruēt senās arhitektūras ēkas paturot pat vissīkākās detaļas. Ēku būvniecība būs vienkāršs un ļoti ātrs process (visu ēku varēs izdrukāt vēlamajā vietā pāris dienās). ēku 3D drukāšana ievērojami samazinās dzīvojamās platības izmaksas un ļaus ātri un lēti nodrošināt ar dzīvojamo platību trūcīgos cilvēkus. Tāpat 3D printeri ļaus ļoti ātri un efektīvi radīt pagaidu mītnes pēc dabas katastrofām un bēgļu nometņu veidošanas gadījumā.

Zemāk video par esošajiem ēku 3D  printeru prototipiem:

Ieteikums skolēniem – studējiet 3D dizainu… noderēs! 🙂

Kā izmainīt augstāko izglītības sistēmu Latvijā?

high-ed-online-educationŠķiet pasaules augstākās izglītības sistēma beidzot sāk piedzīvot ilgi gaidīto revolūciju. Pasaules lielākās un ietekmīgākās universitātes ir sapratušas, ka nākotne pieder internetam. Skaidrs apliecinājums tam ir COURSERA.ORG fantastiskie sasniegumi tikai nedaudz vairāk kā gadu veca, bet jau ir kļuvusi par lielāko universitāti pasaulē ar vairāk kā 4 miljoniem studentu…

Pasaules labākās universitātes kā ziņkārīgi bērni katra piedāvā pa vienam vai dažiem kursiem. Jau tagad ir skaidrs, ka Universitātes cer uz savas popularitātes kāpināšanu un tādā veidā piesaistīt jaunus studentus, taču mēs, latvieši, kas ir tālu no pasaules līmeņa Universitātēm  nemaz nerunājot par satura kvalitāti, pilnīgi bez maksas varam baudīt priekšzīmīgu materiālu daudzās nozarēs un nišās.

Šobrīd esmu pilnībā pabeidzis 4 kursus, bet kādus 5…6 kursus esmu iesācis un pametis, sliktā materiāla vai stāstījuma dēļ. Jā, tas ir tik vienkārši – piesakies kursam, sāc skatīties lekcijas, ja nepatīk, vienkārši atsakies no kursa. Šī nežēlīgā pieeja ļauj ļoti konkrēti nobalsot par to kas ir labi un kas ir slikti… kas ir patīkami un baudāmi, bet kas ir “pilnīgs sviests”. Es par to nebēdāju, jo tas man nav nepieciešams… man neviens nebiedē ar “obligātumu”. Es pats nosaku, kas man ir vajadzīgs un kas man nav vajadzīgs.

Lielisks piemērs patiesi baudāmam kursam šobrīd tiek pasniegts no Dr. Yuval Noah Harari “A Brief History of Humankind” no The Hebrew  University of Jerusalem. Es patiešām nebiju gaidījis tik lieliski izklāstītu materiālu no valsts, kas nav ASV vai UK… Mani aizspriedumi par to, ka īstu izglītību var iegūt tikai simtgadīgās Anglijas pilīs ar dīvaini ģērbtiem un superapmaksātiem profesoriem ir izrādījušies smagi maldīgi… Kurss, ko piedāvā Dr. Harari izceļas ar īpašu videoierakstu kvalitāti (tas ir ierakstīts studijā), kursa ilgumu (17 nedēļas), neticami plašu papildmateriālu sarakstu (tiem, kas vēlas veltīt atlikušo dzīvi šī temata pētīšanai) un objektivitāti. Ir grūti būt no Jeruzalemes un runāt objektīvi par zinātnisko cilvēka izcelšanos neaizvainojot reliģiskās konfesijas, kas tajā reģionā ir īpaši spēcīgi attīstītas. Iesaku ikvienam IZM darbiniekam, Latvijas augstāko izglītības iestāžu vadītājam un administrātoriem, noskatieties uzmanīgi šo kursa ievadu… ne tik daudz zinātniskā satura ziņā, bet gan vairāk pievērsiet uzmanību kā:

  • tiek pasniegts materiāls – viss tiek izstāstīts neiedomīgā, vienkāršā veidā ar ļoti primitīvām multimēdiju ilustrācijām
  • strukturēts materiāls – nodaļās ar savu ļoti konkrētu tēmu, parādot dažādas alternatīvas iespējas, salīdzinot tās
  • tiek digitāli iesaistīti biedri diskusijās, forumos
  • cik plaši ir papildmateriālu saraksti

Protams, ir vēl daži priekšmeti, kurus varu ieteikt noskatīties un piedalīties. Piemēram, Kewin Werbach ar savu kursu Gamification bija vienkārši lielisks ļoti jaunas un šauri specifiskas jomas pasniegšanā, Edward D. Hess ar kursu par biznesa izaugsmi bija ļoti profesionāls savas jomas pārzinātājs ar ļoti spilgtiem piemēriem iz dzīves un uzdevumiem. Neko šādu pat tuvu es nesaņēmu vairākus gadus studējot LU un iegūstot bakalaura grādu.

Pietiek par kritiku. Ja vietējās izglītības iestādes nespēj piedāvāt labu saturu, tad internets mums sniedz patiešām lielisku iespēju piedalīties mācībās praktiski ikvienā pasaules universitātē pie vislabākajiem pasniedzējiem  – ar labākajiem es domāju tādus, kas prot arī izstāstīt parastam klausītājam savu ģeniālo zināšanu bagāžu.

Nākotnes pasniedzēja galvenās īpašības – spēja pieņemt realitāti, ka pasniedzēja vērtība ir pielīdzināma zirnekļa mātītei – tajā brīdī, kad ģeniālās idejas tiek piedzemdētas un tiek nodotas pasaulei, zinātnieks vairs nevienam nebūs vajadzīgs. Neviens nemaksās visu mūžu algu par to, ka katru gadu pasniedzējs lielas auditorijas priekšā atkārtos vienu un to pašu skaidrojumu, kuru studenti tāpat var izlasīt grāmatās. Tikai vienreiz ierakstot video profesors būs brīvs izmantot savu potenciālu daudz lietderīgāk un strādāt pie jaunām idejām, teorijām, testiem. Internets ļaus ļoti būtiski izmainīt Universitātes lomu no fiziskas vietas kur iegūt zināšanas par vietu, kur notiek inovatīvo ideju realizācija un rodas jaunatklājumi.

Pieņemu, ka nākotnē tāda lieta kā lekcijas Universitātes telpās nenotiks – tu varēsi ierasties laboratorijas darbiem, ja vien būsi online noskatījies teorētiskā materiāla videoierakstu un nolicis testu, ka to saproti. Līdzīgi kā bankās mūsdienās – neviens tevi tur negrib redzēt tāpat vien… jo tas ir dārgi, apkalpot klātienē. Klātienē jāveic tikai augstas vērtības un produktivitātes uzdevumi, kurus nav iespējams paveikt savādāk.

Kas būtu jādara?

  1. Latvijas augstākajām iestādēm būtu jāapvieno spēkus, lai izveidotu vienu lielisku studiju, kur profesionāļu uzraudzībā tiktu ierakstīts viss teorētiskais materiāls, kas būtu pieejams bez maksas ikvienam interesentam.
  2. Jāizmaina Studiju vide nodrošinot tikai praktiskās nodarbības un pārbaudes darbus fiziski universitātes telpās, pie tam – profesors nav nepieciešams, lai pieskatītu studentu baru, kas kārto eksāmenu vai kontroldarbu.
  3. Pamata testus, kas nebūtiski ietekmē gala novērtējumu, veikt attālināti.
  4. Nodrošināt visām vieslekcijām un zinātniskajiem pasākumiem tiešraides internetā, kā arī ieraksta pieejamību pēc notikuma.
  5. Aprīkot universitātes telpas atbilstoši jaunajam izglītības formātam (piemēram, brīvpiekļuves telpa studentiem, kur var vērot videolekcijas, ja nav pieejams savs dators un internets), labi aprīkotas laboratorijas un diskusiju telpas (diskusiju telpas atšķirībā no klases atšķiras ar to, ka cilvēki sēž aplī un diskutē, nevis skatās viens otram pakausī) ar apmācītiem moderatoriem.
  6. Izveidot kopējos kursa uzdevumus – piemēram, Ekonomistiem 3 kursā visiem kopīgi ir jāizpēta un jāuzraksta Latvijas NAP nākamajiem 20 gadiem ar pamatojumiem. Tas reāli liktu studentiem veidot vienu lielu kopīgu projektu, sadalīt uzdevumu mazākos uzdevumos un reāli izbaudīt kā tas ir, kad daudzi cilvēki strādā pie viena uzdevuma. reāli kā tas mēdz būt biznesa vidē (ar atskaitēm, laika uzskaiti, termiņiem utt). Rezultātā arī sabiedrība iegūtu kādu zinātnisku materiālu lietošanai.
  7. Pasniedzēju primārais uzdevums – kursa satura uzlabošana ieviešot materiālā katru gadu jaunākos un svaigākos atklājumus un teorijas, papildmateriālu sarakstus un pieejamība.
  8. Universitātes varētu būtiski saīsināt termiņu un  izmaksas, kas nepieciešams augstākās izglītības ieguvei vai arī daudz vairāk iemācīt praktiskas lietas esošajā 4 gadu termiņā.
  9. Nodrošināt “dinamisku” bakalaura grādu, kur studenti no visiem universitātes kursiem savāc noteiktajā termiņā nepieciešamos kredītpunktus, lai iegūtu bakalaura grādu… varbūt vienkārši miksējot dažādus priekšmetus, kas katram indivīdam tieši interesē, padodas vai studiju laikā izrādās kā ļoti perspektīva lieta. Bakalaura diplomu izdot nevis nozarē, kuras īpatsvars ir bijis vislielākais studenta elastīgi izvēlētajos kursos.

Protams, ka šajā jaunajā izglītības realitātē būs vajadzīgas citas īpašības pasniedzējiem – spēja skaidri runāt, spēja uzstāties video ierakstā, spēja “atdot” zināšanu bāzi publikai. Domāju, ka daudzi profesori vairāk varēs pievērsties zinātniskajai darbībai atstājot video ierakstīšanu citiem kolēģiem vai mācekļiem, kas ļoti labi pārzina tēmu un spēj nodrošināt augstu kvalitāti digitālajam saturam.

Tāpat ļoti būtiska loma būs vizuālā noformējuma kvalitātei (prezentācijām, grafikiem, attēliem), tekstu formulējumiem un satura struktūrai, kas arī viss ir paveicams ar kolēģu palīdzību, kas ir veiklāki katrs savā noformējuma nišā.

Mums ir iespēja izmainīt universitātes tā, lai tās atbilstu visjaunākajam izglītības modelim. Nākotnē darba devēji vērtēs reālās prasmes nevis papīrus un tieši prasmes un pirmo pieredzi šobrīd ir grūti iegūt internetā vai esošajā izglītības sistēmā. Pie tam esošā augstākā izglītības sistēma ir ļoti neelastīga attiecībā uz tādām zinātkārām sociālajām grupām kā strādājoši jaunieši, emigrējušie latvieši, jaunās māmiņas un cilvēki gados, kas vienkārši vēlas atsvaidzināt savas zināšanas kādā jomā (nepretendējot uz diplomiem).

Tā būtu revolūcija augstākās izglītības sistēmā… un pie mums brauktu skatīties kā konservatīvās universitātes ir pielāgojušās mūsdienu mainīgajai biznesa videi un vajadzībām!

Kipras problēma un interesantais risinājums

Pirms aptuveni pirms diviem ar pusi gadiem man bija iespēja nedēļu paviesoties Kipras salā. Lieliska vieta tūrismam un pilnīgi nežēlīga vieta lauksaimniecībai. Neliela sala, kurai no viena gala līdz otram varēja atbraukt ar taksometru. Iedzīvotāju skaits uz salas līdzīgs kā iedzīvotāju skaits Rīgas pilsētā, kas izvietots kalna pakājē.

Kiprieši, protams, ir lepni par savu valsti un ļoti nemīl turkus, kuri ir okupējuši daļu no Kipras salas. Viesojoties man bija tā iespēja pavērot arī to kā šajā skarbajā klimatā, politiskajā situācijā un ierobežotajā teritorijā, kiprieši pamanās attīstīties, iestāties ES un pat ieviest Eiro.

Pirms aptuveni pusotra gada man bija iespēja universitātē gatavot referātu par kādas valsts ekonomiku un es izvēlējos Kipru. 2011. gada novembrī es gatavojot referātu pie riskiem jau identificēju tos izaicinājumus un riskus Kipras ekonomikai, kuri kā ļaunākajā murgā arī visi piepildījušies pēc pilnas programmas.

Ciešās saiknes ar Grieķiju nozīmē arī kopīgas problēmas

Ja kāds dzīvo nabassaites attiecībās ar kādu citu, tad ekonomikai satricinot vienu valsti pilnīgi noteikta arī partnervalstis cietīs pamatīgi. Ja es būtu cilvēks ar noguldījumiem Kiprā, tad līdz ar Grieķijas problēmām, es būtu bēdzis no Kipras ar visu savu naudu neatskatīdamies. Bija pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Grieķu taupība vai devalvācija (neatkarīgi no izvēles) tiešā veidā ietekmēs Kipras IKP un nodarbinātību. Grieķijas finanšu problēmas arī aizsāka Kipras nedienas.

Būtisks risks, kurš vēl šobrīd nav eskalējies ir saistīts ar “Afrodīti”, jeb milzīgām gāzes atradnēm jūrā… uz kuru apgūšanu pretendē arī pavisam Kiprai nedraudzīgā Turcija. Ja Kipra izdomās savas finanšu problēmas risināt ar pastiprinātu šo resursu apguvi, tad varam sagaidīt nopietnus konfliktus ar šaušanu… jo Kipru neviens neaizstāvēs, kā nekā Turcija ir NATO, bet Kipra līdz ar to nav NATO. Tas viss te var kļūt ļoti ļoti sarežģīti un nesmuki.

Nerezidentu noguldījumi ~600% no IKP (dati pirms vairākiem gadiem)

kipras izaicinājumi

Kipras ekonomikas pamata sastāvdaļa bija finanšu sektors. Galvenokārt pateicoties zemajiem nodokļiem un pievērtām acīm uz pelēkas izcelsmes naudas līdzekļiem. Ja tavu valsti daudzi ārzemju investori un modernie “pirāti” uzskata par bagātību salu, tad jārēķinās, ka kādu dienu šo statusu ātri varētu zaudēt… un tā diena pienāca.

Šodien Vācijas piedāvātais un Kipras valdības apspriestais plāns, kas paredz līdz 10% vienreizēju nodevu no visiem depozītiem, lai palīdzētu segt valsts parādu daudziem investoriem var šķist katastrofa. Bet šajā vietā vajadzētu padomāt arī par alternatīvām. Ja jau reiz Kipras ekonomiku galvenokārt sastāda finanšu sektors un “virtuālie” uzņēmumi (kuģu flotes un aviokompānijas, kuras reāli darbojas citur pasaulē un kurām ir pilnīgi vienalga kur reģistrēties, ka tikai nodokļi zemāki), tad pamata nodokļu paaugstināšana, lai segtu parādu viennozīmīgi atstātu neglābjamu un paliekošu robu ekonomikā. Uzņēmumi masveidā mestos bēgt no Kipras un IKP ciestu katastrofāli un ilgtermiņā… Vācijas piedāvātais risinājums ir bezprecedenta un ģeniāls – paņemt no visiem noguldījumiem kādu nelielu daļu un par to nomaksāt parādu. Tādā veidā Kipras valdības problēmas varētu efektīvi atrisināt uz visu to turīgo rēķina, kuri baudījuši zemo nodokļu politiku… un vāciešiem nebūtu jāsatraucas, ka kārtējo reizi praktiski vienīgie maksā par banketu, kur paši nemaz īsti nepiedalījās.

Līdz šim pasaulē tika piekoptas 2 stratēģijas banku glābšanā:

1. Valsts par nodokļu maksātāju naudu glābj banku, lai turīgie investori nepazaudētu lielus ieguldījumus. Rezultātā sabiedrība apmaksāja turīgo cilvēku investīciju risku, bet turīgie tika pasargāti. Latvijā šādi izrīkojās ar Parex banku – nodokļu maksātāji no savas kabatas piesedza bankas glābšanu, jeb turīgo cilvēku ieguldījumus. Protams bankas īpašnieki bija vienīgie, kuri palika nosacīti bešā.

2. Ļoti reti – ļāva bankrotēt bankai tādā veidā lielajiem noguldītājiem uzņemoties gandrīz pilnu atbildību (izņemot garantēto aizsardzību līdz 100KEUR). Latvijā šādi rīkojās Krājbankas gadījumā, kur valsts principā vienkārši aukstasinīgi noskatījās. Šajā gadījumā noguldītāji virs 100KEUR  samaksāja pilnu rēķinu par savu risku.

Risinājums. Tas ko vācieši piedāvāja Kiprai ir ļoti viltīgs vidusceļš – paņemt no visiem ieguldītājiem kaut kādu daļu naudas, lai nofinansētu banku glābšanu. Ģeniāli! Protams, ka daudziem tas nepatīk, jo teorētiski jau vēl veiklākie varēja paspēt izņemt naudu (kā tas notika Latvijā gan Parex gan Krājbankas gadījumā), bet par visu nāktos maksāt lēnīgākajiem… un tie parasti ir vietējie iedzīvotāji, valsts iestādes kā arī investīciju neprofesionāļi… visi tie, kuriem nav attīstīta oža sajust finanšu sū*** no liela attāluma.

Otrs būtisks ieguvums šādam scenārijam ir tas, ka Kiprai nav ļoti strauji jāpaaugstina nodokļi, kas nozīmē, ka daudzie uzņēmumi, kas ofšoorizējas Kiprā netiks aizbaidīti un trieciens ekonomikai nebūs tik milzīgs un ilgstošs.

Ko mēs Latvijā no tā visa varam mācīties?

1. Liela atkarība no vienas kaimiņvalsts kādā no ekonomikas jomām ir ļoti bīstama. To mēs jau sākām saprast deviņdesmitajos gados, kad bija Krievijas krīze. Manuprāt  mums vajadzētu kritiski novērtēt visas nozares un paskatīties vai neesam vitāli atkarīgi no zviedru bankām, poļu pārtikas, krievu tūristiem un Eiropas subsīdijām lauksaimniecībā. Ja esam, tad iespējams jau laicīgi ir jādara viss iespējamais, lai samazinātu risku un diversificētu dalībniekus katrā no šīm nozarēm piesaistot investorus no ASV, Ķīnas un arābu valstīm. Vai kāds ir aizdomājies – kas notiks ar LV ekonomiku, kad Zviedrijā vai Norvēģijā plīsīs nekustamo īpašumu burbulis? Vai zviedri glābs Baltijā izvietotās zviedru banku meitas? Ja neglābs, tad vai mēs paši maz spēsim to ekonomiski pārdzīvot?

2. Ja pienāk krīze, tad paskatīties uz to nedaudz radošāk un nebaidīties “piestādīt” rēķinu tiem investoriem un uzņēmējiem, kuri baudīja ekonomikas izaugsmes augļus visvairāk. Piemēram, Latvijā sen jau vajadzēja ieviest “noliec atslēgas” principu hipotekārajā kreditēšanā, kā arī super-vienkāršot  privātpersonu bankrota procedūru. Šajos gadījumos atbildību nāktos uzņemties tām finanšu iestādēm, kuras apzināti pieļāva burbuļa uzpūšanos. Tāpat Kipras piemērs ar vienreizēju, aukstasinīgu lēmumu atrisināt lielu daļu no finanšu problēmām vienkārši pievācot proporcionālu daļu no noguldījumiem būtu visai jauks instruments, kuru paturēt prātā.

Varbūt es izklausos pēc traka džeka, kas neko nesaprot no ekonomikas, bet uzdrošinos sacīt – nevajag ticēt visam, ko raksta avīzēs un grāmatās. Izdzīvo tie, kas rīkojas radoši, izlēmīgi un ātri. Kapitālisms savā būtībā ir veidots kā sociālisms bagātajiem un feodālisms nabagajiem… bet šo situāciju valdības var arī mainīt.

Papildināts: Kipras parlaments noraidīja Eiropas  Savienības piedāvāto plānu par procentu ieturējumiem no depozītiem. Manuprāt viena ļoti liela kļūda, kas Kipras valstij maksās pamatīgu krīzi daudzu gadu stagnāciju, jo līdz ko bankas atvērsies, tād visi lielie ārzemju noguldītāji savu naudu aizvāks no šīs valsts projām un par sekām maksās visa tauta.

Visticāmākais Kipra izstāsies no Eirozonas (un varbūt arī Eiropas Savienības), ieviesīs savu valūtu un veiks pamatīgu devalvāciju … un par visām bēdām atkal maksās ierindas cilvēki.

Plāns B – Krievija iedos/aizdos naudu apmaiņā pret “Afrodīti”, kas principā nozīmē tautas lielākā dārguma pārdošanu, lai glābtu Krievijas “pelēko” naudu.

Uzruna izlaidumā

Uzruna Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības fakultātes 2013. gada pavasara izlaidumā.

Godātie pasniedzēji,

dārgie kursabiedri,

cienījamie viesi,

Reiz tuksnesī gāja 2 jauni uzņēmēji. Viens, vārdā Jānis, ar augstāko izglītību, bet otrs, Pēteris, bez, kad pēkšņi viņu priekšā uzradās izsalkusi lauva. Jānis nekavējoties no mugursomas izņēma sporta apavus un sāka tos veikli vilkt kājās.   Pēteris, nedaudz izbrīnīts, sacīja: ”Pieredze rāda, ka cilvēks nevar aizmukt no lauvas, pat ja tam kājās ir sporta čības!” uz ko Jānis atbildēja: „Bet man universitātē mācīja, ka nav jācenšas noskriet lauvu, bet gan jābūt tikai nedaudz ātrākiem par konkurentiem!”

Paldies Latvijas Universitātei par ieguldījumu mūsu konkurētspējas celšanā. Pateicoties pasniedzēju plašajai zināšanu bāzei un nenogurstošajam mācīšanas sparam, mēs esam ieguvuši savu priekšrocību pār konkurentiem uzņēmējdarbībā un darba tirgū. Latvijas Universitātes prestižs un mūsu pašu neatlaidība nodrošinās mums, absolventiem, lieliskas karjeras iespējas un panākumus biznesā.

Mēs novēlam Latvijas Universitātei arī turpmāk neapstāties savā attīstībā un vienmēr būt par paraugu citām izglītības iestādēm inovatīvu mācību procesu izmantošanā un tirgū pieprasītu zināšanu piedāvājumā. Pārmaiņu laikā novēlam saglabāt tradīcijas un vienlaicīgi mainīties līdzi laikam, kļūstot par vēl cienījamāku un pieprasītāku iestādi ne tikai Latvijas studentu aprindās.

Ceru sevi un kursabiedrus redzēt universitātes gaiteņos jau rudenī kā maģistra programmas studentus ar vēlmi apgūt jaunas zināšanas, iepazīt jaunus kolēģus un attīstīt idejas, kuras kļūs par Latvijas ekonomikas izaugsmes stūrakmeņiem… Latvijai ir jābūt tikai nedaudz veiklākai par pārējām Eiropas valstīm.

Godātie pasniedzēji, vēlreiz liels paldies par ieguldīto darbu!

Dārgie kursabiedri – MĒS TO IZDARĪJĀM!

Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

Vienkārši glīta bilde, ko sameklēju googleTie cilvēki, kuri seko līdzi man sociālajos tīklos, droši vien pamanīja, ka es pirms dažām dienām aizstāvēju savu bakalaura darbu. Darbs par spēļošanas izmantošanu mārketingā, tiks publicēts tepat blogā kaut kad pavisam drīz. Šajā ierakstā es vēlos pastāstīt par savu pieredzi Bakalaura darba aizstāvēšanā.

Tas notika 2013. gada 16. janvāra rītā. Darba aizstāvēšana paredzēta plkst. 10:00 Aspāzijas 5, kas ir arī plašāk pazīstama kā Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības Fakultāte. Šajā dienā un laikā, savas četru ar pus gados iegūtās zināšanas aizstāvēja 12 Starptautiskā biznesa kursa studenti, to starpā arī es – nedaudz iedomīgs, drosmīgs un pilnīgi mierīgs par savu uznācienu. Kā jau tas ir ierasts, ierodoties 9:20 es jau sastapu pie aizslēgtajām kabineta durvīm pāris no kursabiedriem, kas bija tādā kā vieglā stresa noskaņojumā cenšoties vēl iegaumēt savu sakāmo un PowerPointa slaidu secību.

Kad tikām telpā, tad man bija iespēja vēl pirms visa procesa notestēt, vai varu pieslēgt savu portatīvo un vai viss attēlojas korekti uz lielā ekrāna. Te nu man jāatzīmē, ka tam cilvēkam, kurš iegādājas un plāno IT aprīkojumu auditorijā vajadzētu samazināt algu – kā var ar projektoru aprīkotā auditorijā nebūt iespējas pievienot portatīvo datoru? Izmantojot savu saprašanu par vadu mučkuli zem galda, es sapratu, ka varu palīst apakšā un atvienot no stacionārā datora vadu, kas ļaus man pieslēgt projektoru… un ar tādu īsu vadu knapi aizsniedzoties līdz datoram es panācu sev vēlamo efektu.

Jautāsiet, kādēļ gan es neizmantoju to stacionāro datoru, kas jau bija auditorijā? Atbilde vienkārša – dādēļ, ka esmu nedaudz iedomīgs un nepaļaujos uz vecām bremzīgām kastēm, ja runa ir par manis radīto interaktīvo materiālu. Man nav nepieciešams, lai prezentācijas vidū parādītos visādi pārsteigumi un paziņojumi par fontu nesaderību vai nobīdītu tekstu. Vada gals portatīvā pieslēgšanai normāli aprīkotā auditorijā, manuprāt, ir pats par sevi saprotams.

Aizstāvēšana sākās ap 10:00. Komisija sastāv no ietekmīgā SEA katedras „krējuma”. Daudz dzirdēts par katru, pie gandrīz visiem bijušas lekcijas. Uzvedība jau diezgan bravūrīga no paša sākuma. Zināju, ka komisijā ir arī viens pasniedzējs, Fortiņš, kuram noteikti esmu melnajā sarakstā. Bija tāds incidents kādu pusgadu atpakaļ, kad man nācās viņam paskaidrot, ka universitātē studenti ir „klienti” un ka zīmēšanās ar akadēmiskām zināšanām un ļoti veciem piemēriem no PSRS laikiem, kad bija pavisam cita ekonomiskā sistēma, no industrijas nenostāda viņu pārākā pozīcijā par studentiem ar pieredzi nozarē mūsdienās. Toreiz viņš mani nodēvēja publiski par, citēju, „komjaunieti”. Zināju, ka no šī pasniedzēja var sagaidīt visniknākos jautājumus un mēģinājumus mani iedzīt stūrī. Bet man par pārsteigumu, viņš nebija pagodinājis ar savu ierašanos. (Viņš ieradās kādu stundu vēlāk, kad jau kāds 5 no mums prezentēja)

Mans kārtas numurs bija otrais, tādēļ man bija tā iespēja pirms savas uzstāšanās vēl vērot pirmās kursa biedrenes uzstāšanos un komisijas darbības. Tajā 15 minūtēs, ko dāma pavadīja auditorijas priekšā es vēl nedaudz pārskrēju pāri savam sakāmajam. Tiesa gan es sēdēju tieši blakus komisijas galdam un ievēroju, ka komisija pilnīgi necienīja runātāju, nepievēršot gandrīz nekādu uzmanību stāstītajam, savā starpā sarunājoties un pētot dažādus dokumentus uz galda. Manuprāt, tā nepieklājas! Katrs cilvēks, kas ir izveidojis kaut ko tieši Jums ir pelnījis mazumiņu cieņas, lai viņā ieklausās. Pašiem pasniedzējiem ne pārāk patīk, ja lekcijās viņiem netiek veltīta 100% uzmanība, tad kādēļ paši uzvedas tik pat necienīgi? It kā jau vajadzētu rādīt piemēru?

Un tas mirklis bija klāt. Veicot akrobātisko triku ar mešanos uz ceļiem, vada pārspraušanu no viena datora otrā ļoti ātri dabūju savu lielisko prezentāciju visu apkārtējo uzmanības centrā. Prezentācija noritēja kā iecerēts, ja neskaita vienu no statistikas skaitļiem, kuru komisija tomēr negribēja pieņemt un mēģināja mani iedzīt stūrī. Atzīstu, šaubas bija kaut kādā mērā pamatotas, bet nu nebija īstā vieta un laiks, lai pārāk ilgi ar viņiem strīdētos… lai gan uzdrošinājos arī nedaudz padiskutēt pretī. Pienāca jautājumu laiks un te es sapratu vienu interesantu lietu – pasniedzēju tur sēž, jo tā ir viņu pēdējā iespēja paņirgāties par studentu, pazemot to visiem iespējamiem veidiem vienlaikus demonstrējot savu administratīvo pārākumu – Mēs esam tavs pēdējais šķērslis, lai tiktu pie papīra…. un mēs to izbaudīsim. Esmu bijis daudz un dažādās žūrijās savā mūžā. Ļoti profesionālās, ļoti augstos konkurences apstākļos, bet nu tik iedomīgu komisiju gan negaidīju. Tad vienā brīdī vienam studentam aizrādīja – mēs jūs izsaucām pēc vārda un uzvārda, tādēļ otrreiz stādīties priekšā nevajag un darba tēmu teikt arī nevajag. Kopš kura laika prezentācijas labais stils ir nestādīties priekšā un nenosaukt tēmu? Iedomājos ierodoties konferencē uznāktu priekšā lektors un teiktu – nu jūs jau droši vien programmiņā izlasījāt kas es esmu un ko stāstīšu, tādēļ uz reiz pie lietas. Manuprāt stādīties priekšā un pateikt par ko būs stāsts ir svarīgs paradums!

Ņemot vērā, ka tēma man bija specifiska, jauna un no jomas, kur komisijas locekļi nav diez ko spēcīgi, tad nekas cits neatlika kā jautājumu sadaļā  mēģināt iedzīt mani stūrī ar „formalitātēm”. Šķiet, kas tur tik īpašs. Nu prezentācijā man bija uzrādīti 6 svarīgākie secinājumi darbā. Recenzents bija pie jautājumiem ierakstījis – nosauciet 5 svarīgākos secinājumus… komisija uzdeva man šo jautājumu. Pirmā reakcija – kas Jūs vispār tikko 7 minūtes gulējāt? Es takš tikko parādīju 6 svarīgākos secinājumus. Ņemot vērā, viņu acīmredzamo neuzmanību saturam, es pagāju 2 slaidus atpakaļ un parādīju un paskaidroju ka šiem ir svarīgākie secinājumi… uz ko man mēģināja norādīt – „Es jums prasīju 5 svarīgākos nevis 6!” WTF? Tu gribi svarīgākos secinājumus vai vienkārši atrast, kur piesieties? Kaut kādā mērā līdzīgi bija ar vēl dažiem jautājumiem. Bija arī daži labi jautājumi, konstruktīvi un ar reālu vēlmi dzirdēt atbildi. Nu es savu misiju paveicis nosēdos, lai vērotu tālāk kolēģu prezentācijas.

Tēmas dažādas – sākot no starptautisko reitingu aģentūras reitingu veidošanas sistēmām līdz pat jauna projektu vadības programmatūras risinājuma izstrādei. Dažam veicās labāk, dažam veicās ne pārāk. Kopumā varu teikt, manuprāt, ne visi bija pelnījuši pozitīvu novērtējumu… bet tomēr saņēma. Man gan netapa skaidrs kādiem kritērijiem jābūt, lai saņemtu ieskaitītu, radās iespaids, ka pietiek ar lorem ipsum tekstu vajadzīgo lapaspušu apjomā, kas precīzi noformatēts pēc noteikumiem.

Secinājumi:

  • Pasniedzēji ir iedomīgi, kas izmanto pēdējo iespēju lai demonstrētu savu administratīvo pārākumu par studentiem. Komisijas pilnīgi neinteresē prezentācijas saturs. Sarunāšanās savā starpā, prezentācijas laikā iziešana no auditorijas un ienākšana atpakaļ ir visai pieņemama rīcība.
  • Pofig kādu darbu tu uzraksti, tik un tā tev ieskaitīs un palaidīs ārā. Nekādas reālas kvalitātes kontroles nav, un kā teica kursa biedrene – uz diploma jau atzīmi virsū nedrukā.
  • Ja kādam tu nepatīc, tad tava atzīme būs ļoti subjektīva. Nav objektīvi skaidri noteikumi, kā veidojas novērtējums. Lai arī saņēmu 8, tomēr iekšā palika neapmierinātība – kādēļ ne 9? Vai būs vērtējuma atšifrējums? Vai atzīmi ietekmēja komisijas loceklis, kurš vispār nebija klāt manā prezentācijā, bet ieradās vēlāk?
  • Būtu zinājis, ka tur ir visai vaļīga atmosfēra, būtu paņēmis līdzi videokameru un visu slepeni nofilmējis. To redzot, pēc tam viss būtu daudz precīzāk redzams.

PS

Tie, kas satraucas, vai kritikas rakstīšana visnotaļ publiskā vietā un atklāti nevarētu kaitēt manai karjerai, izglītības iespējām vai kā citādi, varu pačukstēt, ka mani tas neuztrauc. Ticu, ka dzīvojam brīvā valstī, kur vārda brīvība ir visai brīva, bet ja tomēr kādreiz sajutīšu, ka dēļ šī mani kaut kā citādi uztver, tad nu došu jums ziņu. 🙂

Ko Iekšlietu ministrija var mācīties no McDonalds

Sveiks, dārgais lasītāj! Bija pagājis jau kāds laiks kopš kaut ko jauku uzrakstīju. Iet man labi, dzīvojos. Nesen sanāca piedalīties izstādē Riga Photo Show. Tur man par pārsteigumu bija izvietots arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) stends, kurā varēja noformēt jauno un slaveno eID. Es protams sapriecājos, redz, mūsu PMLP beidzot ir kļuvuši patiešām pretīmnākoši un dodas tur, kur ir “klients”. Man pat ienāca prātā doma, ka šādus nelielus kioskiņus varētu atvērt katrā tirdzniecības centrā… sak, jābūt taču tuvāk klientam.

Es protams noformēju eID arī sev. Meitene laipna, visu noformēja, nofotogrāfēja, aizpildīja un iedeva lapiņu – samaksājiet 10Ls uz šo kontu un noteiktā datumā nāciet pakaļ savam eID. Visu izdarīju un kad pienāca datums, tad tikai iedomājos paskatīties – uz kurieni tad īsti jāiet pakaļ tai kartei. Ahāa. Tā taču ir Čiekurkalna 1. līnija 1, K-3 [fascinē man ielu nosaukumi Rīgā]. Tā taču ir LIELĀ, JAUNĀ, Iekšlietu ministrijas ēka! Forši. Beidzot būs iespēja klātienē izbaudīt – kur tad tā mūsu nodokļu nauda ir saguldīta un cik labi tagad strādāt IeM darbiniekiem un cik lieliski tur viss sataisīts apmeklētājiem un klientiem.

Un tad es atbraucu uz norādīto adresi.

Es biju nedaudz vīlies – sajūta, ka ēka ir būvēta, lai tikai dažiem IeM darbiniekiem beidzot būtu liels birojs ar lielu logu, privāta stāvvieta un 5 zvaigžņu serviss. Klients? Klienti ir tikai traucēklis mūsu ikdienas miermīlīgajā dzīvē.

Ēka atrodas nekurienes vidū. Loģiski, ka liela daļa apmeklētāju dosies tur ar auto. Auto nolikt pie ēkas nav kur. Jā, milzīga ēka, bet klientu auto nav kur nolikt. Ir ēkas tālākajā galā neliela stāvvieta kādām 100 automašīnām, bet tā ir pārbāzta tā, ka cilvēki salikuši arī invalīdu vietās un gar dzeltenajām līnijām. Knapi var izspraukties cauri brīvas vietas meklējumos…. vietu tā arī neatradu… pat vistālākajā stūrī pie miskastēm bija viss aizņemts.

iem

Vīlies savos neveiksmīgajos stāvvietas meklējumos, es sajutos svarīgs. Es taču esmu klients! ja nav kur likt, tas es likšu tur kur ir brīva vieta…. ēkas priekšpusē ir ierīkotas kādas 20 ērtas plašas stāvvietas un skaists zālājs… viss smuki. Nu ko, es savā lietuvieša nekaunībā ar savu limuzīnu [Getz] drosmīgi iebraucu tajās vietās tā teikt – ja jau nevarat par klientu ērtībām parūpēties, tad klients pats parūpēsies. Man jau bija nojausma, ka tas ir tikai BIG BOSIEM paredzēts… bet spriežot pēc tā, ka kādas 17  no 20 vietām bija brīvas, tad man jau likās, ka neviens bigboss neprotestēs, ja es, klientiņš ieskriešu uz pāris minūtēm pakaļ savam eID.

Man jau bija nojausma, ka aizdomīgi tukša tā stāvvieta… gan jau ka es ne vienīgais te tāds klients, kuram nav iespēja tikt pie kārotā pakalpojuma stāvvietu trūkuma dēļ… pēc mirkļa bija klāt jau policists, kas bija patiešām ļoti pārsteigts par manu nekaunību. Izrādās, lai bosiem būtu pavisam ērti, tad šīs stāvvietas sargā ŠTATA policists! Protams, ka es dziļi atvainojos policistam, ka uzdrošinājos apšaubīt viņu augstības IeM vadības tiesības uz rezervētu stāvvietu ēkas priekšā tieši pie klientu centra ieejas… PIEDODIET! Es protams aizlasījos atpakaļ uz piebāzto stāvvietu ēkas tālajā galā, kur pēc pāris riņķiem atradu vienu šauru vietiņu, kur ar savu Getziņu iespraukties.

Tad droši vien ap šo vietu sākāt domāt – a ko tu virsrakstā McDonalds pieminēji? Hā! Tas tādēļ, ka es visā šajā procesā sāku domāt – kas te ir tik nelabi… kādēļ es, izbijis Padomju savienības iedzīvotājs, tomēr tā nesajutos kā mājās šajā jaunajā sistēmā? Tas tādēļ, ka es esmu jau KLIENTS… piemirsusies man tā PSRS kārtība! Dārgie [gan tiešā gan pārnestā nozīmē], IeM vadītāji – lai kā arī Jums pašiem liktos, ka esat visas sistēmas centrs, tomēr nāksies Jūs apbēdināt – mēs, klienti, esam svarīgāki par Jums. Mēs maksājam par to jauno ēku, mēs maksājam Jums algas, mēs apmaksājam to štata policistu, kas sargā Jūsu darba autostāvvietas, mēs apmaksājam Jūsu šoferi, auto un benzīnu. Bet mēs, klienti, saņemam ļoti sliktu attieksmi atpakaļ, kad mums vajag izmantot tos pakalpojumus par kuriem mēs esam samaksājuši. Sistēma nav pati par sevi svarīga, svarīga ir sistēmas funkcija.

Iesaku aiziet uz McDonalds [pieņemu, ka Jūsu augstības parasti tikai Berga un Vincenta restorānos pusdieno] un paskatīties kā tur tiek organizēta klientu apkalpošana. Jums daudz ko būs mācīties. Klientam ir jābūt pirmajā vietā, ir jāparūpējas, lai klients ierodoties ātri varētu tikt pie pakalpojuma vai produkta nestāvot garā rindā. Ierīkojiet tur to 20 stāvvietu un milzīga zāliena vietā, kādas vēl 100 stāvvietas “Tikai klientiem!”, iebraucot stāvvietā nolieciet to pašu policistu, kas sargā Jūsu stāvvietas, lai viņš uzreiz izdala kārtas numuriņu pakalpojuma saņemšanai un laipni paskaidro ko un kur meklēt lielajā ēkā. Bet pašiem Jums, IeM priekšnieki, vajadzētu izmantot dienesta ieeju ēkas aizmugurē. Manis pēc varat tur sev izritināt kaut sarkanu paklāju!

Demogrāfija

Kad politiķi ķeras pie demogrāfijas risināšanas, tad kaislības sit augstu vilni. Vieni bļauj dodiet vairāk naudas un bērni ātri vien saradīsies, otri savukārt domā aizliegt abortus un piespiest sievietes dzemdēt… nu vēl gan nav manīti pavisam ekstrēmie trešie, kas ar likumu noteiks, ka visas sievietes 25 gadu un pēc tam 30 gadu vecumā piespiedu kārtā ir jāpadara grūtas, jo redz mums ir ļoti sarežģīta demogrāfiskā problēma.

Līdz tai ekstrēmākai galējībai, gan jau ka mēs nenonāksim… jo tomēr esam visai civilizēta valsts, lai gan šad un tad mums parādās arī attīstītai sabiedrībai ne pārāk piemēroti izgājieni.

Gribu visupirms sākt ar kritiku. Abortu aizliegums tīri matemātiski ļaus palielināt dzimstību par kādiem 10 000 bērniem gadā. Jā, apjoms ir visai liels… bet vai valsts ir gatava uzņemties audzināt un lolot bērnu namos tos nevēlamos 10 000 bērnus gadā? Labi, ne visi nonāks bērnu namos… bet glābēj-silītes noteikti būs daudz pieprasītākas visās pilsētās. Domājat, ka piespiedīsiet ar varu māmiņas dzemdēt tādēļ viņas visu atlikušo mūžu būs pateicīgas? Dažas būs, bet pārējās ne pārāk… un padomājiet par bērniem, kuriem būs jāaug bez tēviem, vai ar “nepareizajiem” tēviem vai ļoti trūcīgos apstākļos! Esmu piedzīvojis savā bērnībā visas 3 šīs lietas un nezinu vai gribētu tam iet otrreiz cauri… bet valsts grib nolemt kādus vismaz 5000 bērnus šādai “skaistai” bērnībai.

Nauda – nauda bērnu pabalstu formā ir svarīga, bet es esmu redzējis (un mana sieva redz gandrīz katru dienu), kā nauda nostrādā tieši pretēji iecerētajam mērķim. Ir ģimenes, kur tiek masveidā lietots alkohols, šādās ģimenēs bērni dzimst ar dažādām attīstības problēmām, tiek kvalificēti kā invalīdi, tiek aizsūtīti uz dārziņu pāri ielai (uz nedēļu!), bet pabalstus turpat 200Ls par katru bērnu ģimene vienkārši “patērē” citām interesantākām lietām. Domāju, ka šādu stāstu netrūkst visā Latvijā, kur bērnu naudas izmaksas diena pārvēršas par pieaugušo svētkiem (un pēc deviņiem mēnešiem ir arī ģimenes pieaugums), taču paši bērni joprojām skraida netīrām mutēm un neēduši. Pabalstu pielikumu visvairāk gaida tieši šīs nelabvēlīgās ģimenes, kur bērns ir tikai iemesls naudas saņemšanai. Tiesa gan šeit jāpiebilst, ka ne visas trūcīgās  ģimenes ir  alkoholiķi vai agresori. Ir ģimenes kurām patiešām nākas visai ģimenei cītīgi strādāt dārzā audzējot sev pārtiku un par bērnu naudu pirkt sāli, cukuru un nomaksāt elektrības rēķinu.

Mēs savā ģimenē bērnus gan audzinām izejot no tā, ka mums pašiem viņi ir jāizaudzina, mēs paši esam atbildīgi par to, lai bērniem būtu silti, viņi būtu paēduši un sabiedrībā uzvestos pieklājīgi. Bet tas, manuprāt ir tādēļ, ka mēs strādājam, mēs esam vairāk vai mazāk izglītoti ar visnotaļ konstruktīvi pozitīvu skatu uz nākotni.

Valstij izdevīgāk būtu, ka Latvijas mērogos pārtikušās ģimenes labprāt ieplānotu un audzinātu 3…4 bērnus savās ģimenēs. Tieši šie vecāki būtu tie, kuri spētu samaksāt skolas maksas, dod izglītību un iemācīt sabiedrības normas bez būtiskas valsts līdzdalības… bet šīs ģimenes šobrīd ne pārāk to var izdarīt. Ja veiksmīgai sievietei, kas pelna pietiekami un ir paraugs citām sievietēm spējot pilnībā parūpēties par savu un ģimenes labklājību, šodien jāieplāno bērniņš, tad tas nozīmē būtiskus riskus:

1. Būtisks ienākumu samazinājums esot bērna kopšanas atvaļinājumā. Ja iepriekš saņēma normālu algu 1000…1500 Ls pēc nodokļiem, tad esot bērna kopšanas atvaļinājumā šie ienākumi būtiski samazinās… bet izdevumi gan tikai pieaug. Šāda situācija ir būtisks risks ģimenes labklājībai. Vajag nodrošināt ienākumu līmeni līdz pat brīdim, kad ir iespēja pilnvērtīgi atgriezties darbā.

2. Būtiski izdevumi laika posmā no bērna 1 līdz 2 gadu vecumam, jo nepieciešama auklīte [kosmiski izdevumi, ja visi visu maksātu legāli] vai privātais bērnu dārzs  par vismaz 200Ls mēnesī. Valsts varētu investēt līdzekļus un nodrošināt bērnudārzu no 18 mēnešu vecuma, bet līdz tam laikam apmaksāt auklīšu pakalpojumus pilnā apmērā.

3. Bezmaksas laba medicīna bērniem ir mīts. Tas pats attiecas uz labu izglītību un ārpusstundu nodarbībām. Vienkārši beidzot ir jāsāk sniegt pakalpojumi, par kuriem ar nodokļiem ir samaksāts.

4. Adoptēt mazu (daži mēneši vecu) bērnu Latvijā ir vispār mission imposible, nemaz nerunājot par visiem augstāk minētajiem riskiem, kas vēl pastiprinās adopcijas gadījumā. Tā vien šķiet, ka valsts labāk grib, lai bērni dzīvo bērnu namos sliktos apstākļos uz valsts rēķina, nekā veiksmīgās ģimenēs, kur tiem tiktu sniegta pilnvērtīga bērnība. Es zinu vairākas ģimenes, kas šim procesam ir izgājušas cauri… nu tas ir kaut kas neticams. Turpretī ārzemniekiem mūsu bērni tiek “sviesti” pakaļ kā kaut kāda stratēģiskā eksportprece.

Atrisiniet augstāk minētās problēmas un bērni drīz vien saradīsies veselīgās, izglītotās un pārtikušās ģimenēs. Bērns nedrīkst būt ienākumu avots, taču valsts var parūpēties, lai bērna ienākšana ģimenē nebūtu esošās labklājības apdraudējums. Nodrošinot normālu infrastruktūru, kas atbalsta vecākus šajā procesā būtu patiešām motivējoši ļauties sievietēm saviem mātes instinktiem un laist pasaulē vairāk un vairāk gaidītus mazuļus.

Gudrais un komunikablais luksofors

Man šorīt stāvot sastrēgumā ienāca prātā ideja, ka Luksoforus vajadzētu saslēgt ar automašīnu. Ir taču automātiskās bremzēšanas sistēmas. Nepieciešams uzstādīt gudros luksoforus, kuri komunicē ar tuvojošos auto. Ja auto ātrums ir tāds, ka šoferis plāno braukt pie sarkanā, tad luksofors izraisa bremzēšanu un tādā veidā aptur automašīnu no pārbraukšanas pie sarkanās gaismas. Automašīnā panelī arī būtu informācija par to, ka nedrīkst braukt. Šāda bremzēšanas sistēma nodrošinātu, ka neviens nebrauc krustojumā pie sarkanās gaismas tai skaitā dzelzceļa krustojumos. Tāpat šāda sistēma samazinātu “dzelteno” laiku starp dažāda virziena plūsmām.

Tieši tāpat varētu strādāt arī zaļā gaisma – kaut kur panelī parādās zaļē gaisma, un ja pat tu stāvi aiz fūres un neredzi luksoforu, tu zini, ka ir iededzies zaļai un tūlīt sāksies kustība. Tāpat panelī varētu būt informācija par to cik ilgi vēl sarkanā gaisma degs, tādējādi dododt papildus informāciju vadītājam un samazinot stresu. Šāda papildus informācija mašīnā nodrošinātu daudz optimālāku “startu”, kad iedegas zaļā gaisma.

Protams operatīvajam transportam šāda ierobežojuma nebūtu vai būtu iespējams izslēgt gadījumos, ja nepieciešams braukt pie sarkanā… bet šķiet operatīvajam transportam ideālā gadījumā būtu iespēja kontrolēt luksoforus sev priekšā nodrošinot visu laiku zaļo plūsmu. Zaļās plūsmas nodrošināšana operatīvajam transporta līdzeklim pa priekšu ļaus arī vadītājiem vieglāk un ātrāk aizvākties no operatīvā transporta ceļa. Piemēram, šobrīd, ja brauc ātrie, un ir sastrēgums, tad vadītājiem bieži vien īsti nav kur izvietoties, lai palaistu operatīvo transporta līdzekli.

Vēl šāda mašīnas un luksoforu komunikācijas sistēma ļautu ieviest netraucējošas regulējošās gaismas arī tādās vietās, kur ir tikai neregulāra satiksme no sānu ielas (pie skolām, piemēram, satiksme ir tikai no rīta un vakarā, bet pa dienu tur luksofors īsti nav vajadzīgs). Luksofors varētu “saskaitīt” cik mašīnas no kura virziena gaida izbraukšanu, cik ilgi gaida un optimizētā veidā pārslēgt gaismas tā, lai plūsma būtu visoptimālākā visiem vadītājiem.

 

Einstein: His Life and Universe (Walter Isaacson)

Grāmata, kura bija nedaudz ar izaicinājumu. Grāmata ir bieza (>700 lpp), tā ir angliski un tur ir visai daudz fizikas skaidrojumu. Formulu nav daudz, bet nu saprast pamatterminus vajag, citādi visai grūti izlauzties cauri prātam neaptveramai idejai, ka laiks īstenībā ir ellastīgs un ka jebkurš ķermenis ir īstenībā kārtīgi “sakompresēta” enerģija.

Var jau strīdēties vai viņa teorijas ir pareizas vai nepareizas, taču grāmata ļoti daudz apraksta ne tikai viņa zinātnisko darbību, bet arī personīgo dzīvi. Veiksmes un neveiksmes mīlas frontē, politiskos viedokļus, karjeras līkločus un sadzīvošanu ar savu ebreja izcelsmi, kas tajos laikos dzīvojot un strādājot Vācijā, bija pat bīstama dzīvībai.

Viņa, šķiet lielākais ieguldījums ir atomenerģijas pamatu atklāšanā un šīs informācijas publiskošanā. Tiesa gan baudot lēto atomenerģiju, lai darbinātu savus mūžam izsalkušās iekārtas, mēs neaizdomājamies, ka tieši šis pats spēks ir atombumbas pamata konstrukcijā.  Jā, Einšteins bija spiests noskatīties kā viņa darba augļi tiek visnotaļ efektīvi izmantoti Hirosimā un Nagasaki, kur ASV nometa 2 atombumbas. Neskatoties uz to, ka Einsteins bija pacifists (pārliecināts, ka jebkāda karadarbība uz pasaules būtu jāizskauž), tomēr likteņa ironija ar viņu izspēlēja ļaunu joku.

Grāmata ir ļoti interesants lasāmgabals par patiesu ģēniju, kurš spēja apstrīdēt autoritātes, kura dzīves aicinājums pāri visam pārējam bija fizika, formulas un teorijas. Kaislīgs cīnītājs par taisnību, donžuans attiecībās ar sievietēm un nevīžīgs pret savu izskatu.. tāds bija ģēnijs, kas radīja teorijas, kuras vēl 100 gadus vēlāk neviens īsti nespēj apgāzt.

“I am enough of an artist to draw freely upon my imagination. Imagination is more important than knowledge. Knowledge is limited. Imagination encircles the world.”

Albert Einstein.

“The significant problems we face cannot be solved by the same level of thinking that created them.”

Albert Einstein.

Izvēlies savu nodokļa samazinājumu

Visi diskutē par nodokļiem – kurus vajadzētu mazināt, kurus nevajadzētu mazināt… bet vai mums vispār kāds ir prasījis? Zemāk Tev ir iespēja izteikt savu viedokli – kādus nodokļus tavuprāt vajadzētu mazināt?

Moderna valsts naudas sadales sistēma

Aptuveni idejiski kādu informāciju varētu redzēt lietotājs atskaitē.

Ir ideja, kas jau vairākus gadus nepamet manu prātu. Kā lai padara nodokļu maksātājus laimīgākus? Cilvēki sūkstās par to, ka nodokļos samaksātā nauda nonāk dažu politisko darboņu kabatās vai vispār netiek novirzīta kur pienākas. Ir ideja, par absolūti caurspīdīgas nodokļu sadales sistēmas izveidi. Pati koncepcija ir sekojoša: katrs samaksātais lats ir precīzi atsekojams līdz tas tiek “izdots” no valsts budžeta. Mēs katrs tiešā un netiešā veidā samaksājam kaut kādu naudas apjomu nodokļos. Tiešais ir tas, kur valsts zina, ka nauda nākusi tieši no mums – ienākumu nodoklis, sociālais nodoklis, Nekustamā īpašuma nodoklis, policijas soda kvītis un citi nodokļi, kuri reģistrējas ar mūsu personas kodu. Netiešie ir nodokļi, kurus dēļ mūsu darbībām maksā citi (PVN, Akcīzi, nodevas, valsts komisijas). Protams tie ir tiešie nodokļi tiem uzņēmumiem, kas tos reāli pārskaita uz valsts budžetu.

Kā panākt, lai cilvēks (privātpersona) varētu tiešā veidā iesaistīties tieši nomaksāto nodokļu pārdalē?

Vienkārši – izveidojam interneta portālu, kur katrs precīzi redz katru mēnesi cik un kādus nodokļus viņš ir samaksājis. Tāpat cilvēks redz, kur tieši viņa samaksātie nodokļi ir nonākuši – 120 Ls ir izmaksāti pensija kundzei Krāslavā, 200 Ls kā atalgojums medmāsai “Stradiņos”. Tad katrs cilvēks konkrēti redzētu kur tieši konkrēti tā nauda ir nonākusi.

Tāpat ļoti labi būtu iespēja cilvēkam pašam noteikt, kurās jomās viņš vēlas, lai viņa nauda tiktu novirzīta. Kā mēs zinām, tad katrā budžeta pozīcijā ir kāda summa, kas paredzēta konkrētajā gadā. Kādēļ lai nedotu cilvēkiem iespēju kļūt par kādas jomas “sponsoru”. Piemēram, man ir aktuāli izglītība, jaunās māmiņas, veselības aprūpe. Un Es pasaku, ka vēlos, lai mani nodokļi primāri tiktu novirzīti šīm nozarēm. Tad es zināšu un redzēšu, ak katru mēnesi es samaksāju algu kādai Medmāsai, kādam pasniedzējam universitātē vai kā bērnu pabalsts vairākām māmiņām.

Tas šķiet utopiski, bet rezultātā cilvēkiem radīsies pārliecība, ka viņu samaksātā nauda nonāk lietderīgās vietās, cilvēkam svarīgās jomās. Manuprāt, šāda sistēma ļautu cilvēkiem iegūt lielāku atbildības sajūtu par nomaksātajiem nodokļiem un sajust to konkrēto  labumu, ko nomaksātais lats paveic sabiedrības labā.

No tehniskā viedokļa tas ir visai viegli īstenojams. Pieņemam, ka katrs samaksātais lats ir atsevišķs objekts, kuram mēs piešķiram unikālu identifikācijas numuru. Šie numuri tiek atsekot viscaur valsts naudas aprites sistēmai līdz pat nonākšanai pie izmaksas. Tādā veidā ir iespējams atsekot un atskaitīties man kā nodokļu maksātājam, ka mans konkrētais lats ir aizgājis tur un tur.

Nezinu kā citiem, bet sajūta, ka es zinu kur tiek tērēta mana nauda un iespēja noteikt industriju kur tieši tiek novirzīti mani konkrētie latiņi, palielinātu manu uzticību milzīgajai naudas pārdales mašīnai, ko sauc par Valsts budžetu un morāli liktu man sajusties vajadzīgākam šai sabiedrībai. Es precīzāk redzētu ko tieši es daru šīs sabiedrības labā …

Laimīgā zeme

Pēdējā pusgada laikā mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir tā fantastiskā iespēja izdzīvot pilnu spektru ar neredzamo spēku – sabiedriskā doma. Atcerieties 28. maija vakaru. Zatlers rezervē dažas minūtes tiešraides laiku TV. Līdz pat raidījumam nevienam nav ne jausmas par ko būs runa. Pati uzruna līdz pat gandrīz noslēgumam īsti nav skaidra – tad griezīs dakteris, vai nē. Un viņš nogrieza! Zatlers ierosināja atlaist Saeimu. Tajā dienā visa tauta bija pacilāta, gāja uz Prezidenta pili un sagaidīja viņu ar ovācijām, dāvināja ziedus. Visiem atgriezās cerība, cerība uz citādu, skaistāku, demokrātiskāku nākotni. Šodien tas posms beidzot ir noslēdzies un jaunā Saeima ir devusi zvērestu. Tas prasīja gandrīz 5 mēnešus, lai reāli stātos spēkā Zatlera iecere, kas bija pausta rīkojumā.

Jā, šodien ir tā diena, kad vajadzēja iestāties pirmajai dienai no jaunās ēras politikā – godīgākai, skaistākai, optimistiskākai. BET šodiena tāda nav. Šodien Zatlers pie Saeimas durvīm tika izsvilpts… Cilvēks, kas riskēja ar savu politisko un visticamākais arī profesionālo (nu vismaz Latvijas teritorijā) karjeru, lai dotu Latvijas tautai otru iespēju, šodien tika izsvilpts. Kā mēs tik tālu nonācām? Kas notika?

Cilvēki tic medijiem. Tāda sajūta, ka katrs medijs strādā kaut kādā savā interesē. NRA, Diena, pietiek.com, puaro.lv, LNT un pat LTV neizskatās pārāk objektīvs… nemaz nerunāsim par atsevišķu kategoriju krieviski rakstošo mediju… lasot tos šķiet, ka tā ir pavisam cita paralēlā pasaule… tāda kā Aizspogulija. Bet cilvēki turpina lasīt/skatīties/klausīties savu mīļāko mediju un ļaujās negatīvismam pārņemt savus prātus un ikdienu.

Cilvēki tic solījumiem, pat tādiem, kas nav realizējami. Šobrīd atskatoties uz politisko reklāmu plakātiem, skaļajiem solījumiem publiskajās debatēs, “stingrajām nostājām” un dažiem censoņiem no ostas pilsētas, šķiet, čiks vien pāri palicis. Ir saskaitītas MŪSU balsis, ir izdalīti MŪSU apmaksātie 100 saeimas krēsli… Bet kaut kā šodien neviens publsiki nerunā par to, vai kaut ko konsolidēs, kā nodrošinās reformas izglītības, veselības un citās jomās… dažās laivās airus vissmagāk cilāja vien daži centīgākie (V.Zatlers un E. Sprūdžs)… bet tagad, kad nu ir piestāts Laimīgajā zemē, tad 6 visnotaļ klusi pasažieri pirmie izlec krastā un pieprasa savu daļu no karaļvalsts. Vai šiem 6 cilvēkiem vēl kaut reizi uzticēsies vēlētāji? Iespējams, ja nākamreiz viņi piesolīs aizbraukt uz SuperLaimīgāku Zemi. Arī SC asā rektorika par to cik ļauni ir Vienotība un Co pēc vēlēšanām pabalēja un pat bija gatavi mesties strādāt kopā.

Prese vienmēr kritizēs, tā ir ļoti izdevīga pozīcija nelaimīgā sabiedrībā. Prese raksta to, ko cilvēkiem patīk lasīt. Ķengas ir tas, kas palīdz presei nostāties “cilvēku pusē”, nedomājot par šī paša cilvēka dzīvi rīt vai parīt… bet presei vajag raktīt to ko cilvēki GRIB lasīt, jo tas ir preses pamatbizness. Tā ir mantkārīga un apzināta pielīšana lasītājiem nesakot patiesību, nerēķinoties ar nākotnes perspektīvām un to, kas ir labi pašam cilvēkam.

Cilvēki ir nozombēti. Tie tic visam, ko viņiem stāsta pa spilgto TV kasti, tie tic visam, kas rakstīts melns uz balta un visam, ko raksta dažādos nezināmas izcelmses un finansējuma portālos. Daļa ziņu ir patiesa, daļa – nē. Milzīgajā informācijas plūsmā un sacencībā par sensāciju mēdiju starpā, neviens neaizdomājas, ka īstenībā nodara ļaunu pašai sabiedrībai, kurā arī paši žurnālisti ir dalībnieki. Arī žurnālistiem būs jādzīvo šajā jaunajā politikā, iekārtā un biznesa vidē. Kādēļ viņi īslaicīga labuma dēļ gatavi ziedot arī savu personīgo nākotni?

Šodien man gribas izslēgt TVun Radio, aizvērt portālus un izmest visas avīzes miskastē…. paslēpties klusā vietā un lasīt kādu romānu ar jau zināmām laimīgām beigām, bet tas būtu bezatbildīgi no manis kā no šīs valsts pilsoņa.

… bet kaut kas tomēr ir mainījies. Es tomēr tajā visā saskatu arī nedaudz pozitīvā. Šodien bija neticami redzēt SC deputātus staigājam ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm… kas to būtu domājis? Vēl pirms pāris mēnešiem, es būtu gatavs derēt, ka tas nekad nenotiks. Šlesers, Šķēle un Lembergs ir nozuduši no TV ekrāniem. Nacionālā apvienība parakstījās zem “okupantu Latvijā nav” frāzes… bet vai tad tam visam nebija jābūt pašam par sevi saprotami? Vai bija vajadzīga “mini revolūcija”, lai SC saprastu, ka ir Latvijas pilsoņi, Oligarhi zaudētu savu oligarhu statusu (jā jā, oligarhs skaitās tas kam ir nauda, mēdīju un politiskā ietekme. Zaudējot politisko ietekmi, vīri zaudē arī savu oligarha statusu… teorētiski) un Nacionālā apvienība saprastu, ka ne tikai Latvieši ir šīs valsts pilntiesīgi iedzīvotāji.

Iniciatīva: vēlēšanu tiesības bērniem

Šobrīd vēlēšanu tiesības ir visiem pieaugušiem cilvēkiem, taču faktiskais iedzīvotāju sastāvs atšķiras. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju Latvijā vislielākais īpatsvars ir pensijas vecuma cilvēki. Ņemot vērā šo īpatsvaru daudzas politiskās iniciatīvas ir vērstas uz pensiju palielināšanu (nu vismaz solīšanu). Tajā pašā laikā līdz 18 gadiem Latvijā ir tur pat 20% iedzīvotāju, kuriem nav tiesības nolemt un ietekmēt politiku… 20% Latvijas iedzīvotāju nav tiesības lempt par savu nākotni!

Piešķirot balstiesības bērniem, kuras tiek uz laiku līdz 18 gadiem deleģētas vecākiem vai aizbildņiem, ļaus vecākiem ar lielāku svaru ietekmēt politiskās iniciatīvas, kas svarīgas ģimenēm ar bērniem – vai tas būtu bērniem draudzīgas politiskās programmas pašvaldību vēlēšanās, izglītības kvalitātes jautājumi vai ģimenes atbalsts. Šādas tiesības arī izlīdzinātu demogrāfisko īpastsvaru un politiskajām partijām vairāk būs jāpievēršas Latvijas nākotnei – mūsu bērniem.

Arī bērni ir pilsoņi un arī viņiem jābūt tiesībām proporcionāli ietekmēt politiskos procesus valstī. Vecāki var izmantot bērna balsi lai atbalstītu tādus politiskos procesus, kas nodrošinās bērnam labāku izglītību, drošāku vidi un lielākas iespējas nākotnē veidot karjeru šeit pat Latvijā. Tāpat ģimenēm ar bērniem būs lielākas iespējas ietekmēt dzimstību veicinošos pasākumus.

Protams šāda ideja izvirza arī dažus sarežģījumus, ar kuriem likumdevējiem nāksies saskarties un novērst.  Tehniski tas varētu izskatīties tā, ka katram vecākam tiek piešķirta 0,5 papildus balss par katru nepilngadīgo bērnu. Tādā veidā vienādi deleģējot bērna lemšanas tiesību starp abiem vecākiem. Vientuļajiem vecākiem pieškirtos 1 balss par katru bērnu.

Viena no problēmām varētu būt vecāki, kuri ir paši nepilsoņi, bet kuru bērniem ir pilsonība. Teorētiski vēlēšanās varētu piedalīties arī nepilsoņi realizējot savu bērnu balsi. Šobrīd nepilsoņiem nav atļauts balsot, līdz ar to tas prasītu kaut kā precizēt likumdošanu.

Vēl protams ir jautājums par tiem bērniem, kas ir bāreņi un dzīvo bērnu namā. Nebūtu īsti pareizi, ja bērnu nama vadītāja varētu nobalsot ar 100 balsīm par visiem bērniem. Taču atī to jautājumu iespejams kaut kā noregulēt…. tikai juristiem nedaudz jāpasmadzeņo kā tieši.

Jebkurā gadījumā – lai šī ideja virzītos tālāk un tiktu piesaistīti Juristi, kas iedziļinātos tēmā un izstrādātu detalizētāku likumprojektu, ir nepieciešams savākt 100 atbalstītāju balsis. Tādēļ aicinu jūs doties uz manabalss.lv un atbalstīt šo iniciatīvu.

Meitene uzspļāva, bet vai sirmgalve nebija pelnījusi?

Dzīvojot Latvijā starp latviešiem un patriotiem jebkurš incidents, kas notiek publiskā telpā, vienmēr tiek plaši un pamatīgi apspriests… un parasti vainīgai automātiski ir tas nelatvietis, kas kaut ko ir izdarījis. Šoreiz es gribētu vērst uzmanību uz to, ka apspļaudītā sirgalve arī īsti nebija bez vainas. Noskatieties video pašu sākumu pavisam uzmanīgi – kas lika krieviski unājošanai sievietei tik ļoti satrakoties?

Es saklausīju sekojošus vārdus no tantiņas mutes:”… brauc uz Krieviju! Maita krievu! Miskaste (?)!….”

Ja man jebkura strīda laikā pateiktu kaut ko tādu, tad es noteikti nevarētu noturēties neiešaujot pa muti. Es personīgi domāju, ka jaunās sievietes reakcija bija saasināta un neadekvāta, taču arī padzīvojušo kundzīti vajadzētu saukt pie atbildības par tiešiem naidu kurinošiem izteicieniem. Diemžēl latviešu prese ļoti aizrāvusies ar “vainīgās” krievu sievietes medībām, ka nemaz neskatās vienu soli pirms tam – kapēc tas notika un kura no abām patiesībā ir vainīga. Manuprāt šī konflikta vaininiece pa lielam bija vecā latviski runājošā sieviete. Tas, ka tantuks ir gados vecāks, vēl nedod viņai tiesības apvainot citus cilvēkus.

Protams, ka vēl labāk būtu, ja kaut kur būtu pieejams video ieraksts vēl pāris minūtes pirms tam, kur varētu redzēt pilnu vārdu apmaiņu.

Uz viesībām ar savu krēslu, jeb VID nejēdzība

VID (Valsts Ieņēmumu Dienests) laika gaitā ir patiešām uzlabojis attieksmi pret cilvēkiem, bet viena lieta gan mani šodien pārsteidza – VIDā nav pieejamas veidlapas deklarācijas iesniegšanai. Nedz par brīvu nedz par naudu… un vēl interesantāk – nav iespējams nokopēt veidlapas no citiem cilvēkiem, jo kopētājam NAV PAPĪRA. Es saprotu, ka valstij ie grūti, bet nu ka tik grūti…

Drošvien sāksiet argumentēt, ka katrs pats var mājās aiziet uz to VID mājaslapu un izdrukāt to formu… jā, to var… ja vien tu zini, ka tev to veidlapu jāsagādā pašam… un šāda apskaidrība cilvēkam, kas jau fiziski tur ir ieraides, diez ko daudz labuma nedod. Lai arī mums Latvijā ir daudz birokrātisku iestādījumu, kas liek pildīt dažādas veidlapas, tad nu vismas to mazumiņu kā pašas veidlapas parasti šīs iestādes sagādā klēpjiem, jo no tā takš ir atkarīga šīs iestādes noslodze = darbavietas. Cienījamais Finanšu Ministr – varbūt tomēr atliciniet kādus pāris stimtus latu un nodrukājiet tās veidlapas un izsniedziet VID nodokļu konsultantiem… sīkums, bet noteikti uzlabos katra trešā deklarēties gribošā nodokļu maksātāja garstāvokli.

Un vēl – EDS privātpersonu deklarēšanās reģistrācija kaut kā neņem pretī ar parasto LVRTC  e-parakstu… kaut ko jūs tur šķībi esat saprogrammējuši.

PS

Paldies laipnajam kungam, kas raugoties manās dusmīgi izmisušajās acīs uzdāvināja vienu veidlapu komplektu no saviem privātajiem krājumiem.