Dalīšanās ekonomikas tumšā puse

Ir jauns serviss, kur kāds ar savu auto Tevi nogādā no vienas vietas uz citu. Ir lēts serviss, kas tev piegādās sviestmaizi no kafejnīcas turpat aiz stūra. Ir serviss, kas tavu tukšo istabu izīrēs svešiniekam par nelielu naudu.

Jā, visi šie pakalpojumi ir lieliski patērētājam. Vai kādreiz aizdomājies kādēļ par kādiem 4 EUR ar taksometru vari aizbraukt uz pilsētas otru galu? Kur bizness tam, ka vienu sviestmaizi kāds tev atnes uz biroju vai mājām par to paņemot papildus vienu vai 2 eiro?

Realitātē ir tā, ka lielākā daļa šo servisu spēj izdzīvot pateicoties tikai 2 elementiem un, mēs, patērētāji, kuri priecājas par zemo cenu, galīgi negribam redzēt un atzīt patieso maksu, ko samaksājam. Kas ir šie divi neforšie elementi?

Zema samaksa iesaistītajiem darbiniekiem

Var redzēt jaukas reklāmas, kā cilvēki pelna 10 vai pat 20 EUR stundā braucot ar savu auto, bet realitātē tā nemaz nav. Atskaitot nost auto izdevumus, degvielu un apdrošināšanu, vadītājam paliek vien labi ja 5 EUR stundā…

Tajā pašā laikā kliedzam un bļaujam, ka gribam minimālo algu 1000 EUR un vēl nezin kādus labumus. Parēķināsim varbūt cik lieliem ienākumiem jābūt 1 stundā, lai varētu kaut vai pats sev izmaksāt 1000 EUR algu par normālu darba laiku?

  • (12 mēneši – 1 mēnesis atvaļinājums – 0,5 mēnesis slimošana un citi iemesli) = 10.5 x 22= ~230 darba dienas / gadā
  • 1000 EUR alga + 740 EUR nodokļi = 1740 EUR / mēnesī, jeb 12 x 1740 = 20 880 EUR gadā
  • 20 880 / 230 / 8 = 11.34 EUR stundā (bez PVN). Šajā samaksā nav iekļauti papildus izdevumi – piemēram mašīnas ekspluatācija.

Tas ko es ar šo gribēju paradīt, ka pat labākajās situācijās šie servisi nav spējīgi radīt tik daudz lai legāli saņemtu 1000 EUR uz rokas pēc nodokļiem, nomaksāt PVN, un nodrošināt peļņu vēl pašam pakalpojuma sniedzējam. Lai tas būtu ienesīgi, tad pakalpojuma sniedzējam būtu jānopelna apmēram 20…25 EUR stundā… bet tad tava burgera piegāde maksātu jau 5 EUR.

Nodokļu “optimizācija” 

Protams, neviens jau no šīs summas neies maksāt nodokļus. Ja tagad staipi savus pirkstiņus, lai rakstītu dusmīgu komentāru par to, ka nodokļi nav taisnīgi un visu naudu tāpat nozog, tad uzgaidi mirkli. Nodokļu nomaksa un ieņēmumi ir vitāli svarīgi valstij, lai varētu maksāt algas skolotājiem, labot ceļus (pa kuriem tu to klientu vedīsi) un uzturēt muzejus un izklaides vietas (kas, ļoti iespējams arī bija tava pasažiera brauciena mērķis). Kad paliksi vecs un dosies pensijā, tad gribēsi lai arī sabiedrība Tev kaut ko maksā iztikai. Lai vai kā, arī tavam bērnam skolotājai alga ir jāmaksā un klases jāapkurina.

Nodokļi, kuri netiek nomaksāti:

  • Ienākuma nodoklis – cieš pašvaldības budžets t.i. ielas tavā ciemā, gaisma tavā ielā.
  • Sociālais nodoklis – cieš pensijas un sociālais budžets t.i. tava nākotnes un tavas vecmammas šodienas pensija.

Loģiski šajā brīdī uzdosim jautājumu – kā tad tomēr šiem servisiem izdodas izdzīvot un kādēļ vispār viņi darbojas tirgū? Kur fiška?

the_abyss_of_inequality_3075151Paskatamies ko mums mācīja ekonomikas pamators. Te ir daži faktori, kuri spēlē lomu, un kuri normālos ekonomiskos apstākļos nebūtu iespējami (bankrotētu).

  1. Pakalpojuma sniedzēji šobrīd dempingo tirgu t.i sniedz pakalpojumu zem pašizmaksas. Kādēļ, lai kāds tā darītu? To dara lai iekarotu tirgu, bet īstenībā to dara, lai nomērdētu badā parakstos pakalpojuma sniedzējus un radītu jaunu monopolu vai vismaz dominējošu stāvokli.
  2. To visu apmaksā investori ieguldot vairāk un vairāk naudas kā arī uz nodokļu rēķina kā iepriekš apraktstīts. Kādēļ gan investori tik daudz naudas iegulda, ja matemātika un ekonomikas pamatprincipi ir pretrunīgi? Vienkārši – kādu dienu šie uzņēmumi būs dominējošā situācijā un pelnīs uz tā rēķina, ka būs ierobežota izvēle jo konkurenti (parastās taksometru kompānijas) būs vienkārši bankrotējušas. Piegādes servisi, savukārt sāks diktēt noteikumus kafejnīcām, jo pēkšņi patērētājs piederēs servisa kompānijai, nevis kafejnīcai. Kafejnīcas būs spiestas maksāt lielas komisijas, lai tikai pasūtījumu turpinātu nākt.
  3. Kas notiks, ja investori naudu vairs nedos un būs arī jāmaksā visinodokļi kā pienākas? Daži pakalpojuma sniedzēji vienkārši bankrotēs, bet tie, kuri paspēs izveidot dominējošu stāvokli, vienkārši pacels cenas un pelnīs uz sabiedrības rēķina. Konkurence, jau būs “izbeigusies” un mēs gauži raudāsim, ka neredzējām to, ka savās mājās esam ielaiduši vilku, kas izlikās par labradoru.

Pakalpojumu sniedzēji slēpjas aiz inovāciju lietussarga un piekrītu, ka ir iespējams uzlabot servisa kvalitāti un ieviest jaunus pakalpojumus, pie kuriem mūsu sabiedrība vēl nav pieradusi, bet būsim atbildīgi par to kā tas tiek darīts. Apzināsimies, ka bezatbildīga inovācija, kura ir būvēta uz nodokļu “optimizēšanu” un mikroskopiskām algām nav ilgtspējīga. Jā, nākotnē, kad beidzot būs izgudrotas un atļautas pašbraucošās automašīnas, šoferi vairs nebūs nepieciešami un visu cilvēku “loģistikas” biznesu kontrolēs ārzemnieki.

To visu raksturo viens teiciens, ko kādreiz es dzirdēju: Ja kaut kas ir neticami lēti vai par velti, tad tu pats esi produkts, kuru pārdod.

Vēl, nelielai atkāpei multene kuru iesaku noskatīties līdz galam. Kolhozs arī bija lieliska ideja, kura šādā veidā tika reklamēta un sakidrota sabiedrībai. Izklausījās jau neticami labi.

Izvēles

Šodien gāju pastaigāties pa mežu netālu no mājas. Nonācu krustcelēs. Varēju doties taisni, es zinu, kas tur ir, kas mani sagaida un arī ceļs priekšā ir redzams. Es varēju doties pa labi. Es nojaušu, kas tur ir, bet īsti nezinu vai kaut kas nav mainījies un arī zinu, ka tas ir aplis, kas novedīs mani atkal mājās. Es pirmo reizi šajā krustojumā devos pa nelielu taciņu tieši mežā.

Pēc apmēram 100 metriem es izdzirdēju kādu zāģējam. Jā. Šodien, 2. Janvārī mežā kāds ar rokas zāģi kaut ko intensīvi zāģēja. Es uzmanīgi piegāju tuvāk, bet pietiekami tālu, lai mani nemanītu un vēroju, ka vīrs gados zāģēja nokritušu sausu koku. Blakus bija rati un acīmredzot gādāja sev malku.

Man tas lika aizdomāties par izvēlēm, kuras mēs izdarām savā ikdienā. Mēs varam doties un darīt to ko visi no mums sagaida un arī mēs paši. Mēs varam darīt kaut ko neparastāku un izvēlēties kādu alternatīvu, bet mums reti, kad pietiek drosmes darīt kaut ko pavisam neierastu.

Tieši neierastais ir vispilnākais pārsteigumu, jaunu cilvēku un iespēju. Vienlaicīgi tas ir visgrūtākais, neparedzamākais un varbūt pat bīstamākais.