Par (ne)darīšanu

first-stepMūsu prāti ir piesārņoti ar neticību pašiem sev, savai valstij un līdzcilvēkiem. Pilnas ziņas ar rakstiem par pazudušiem cilvēkiem, teroristiem un pilnīgi atsaldētiem politiķiem okeāna otrā pusē. Mēs, kā tādi mentālie sadomazohisti, pavelkamies uz mazāko Putina, Trampa vai kāda cita politiķa pirdienu it kā no tā mūsu dzīve mainītos. Nemainīsies. Tavs Share vai Like sociālajā tīklā nemainīs šo politiķu dzīvēs, bet tu piesārņosi tikai savu draugu un tuvinieku prātus ar šo pašu bezcerības un patstāvīgo briesmu sajūtu.

Planēta šobrīd ir vēsturē vismazāk konfliktu taču cilvēki ir nobiedēti, jo katrs šāviens, katrs mirušai tiek pasniegts no pilnīgi visiem rakursiem. Skatoties visu šo negatīvismu mēs absolūti aizmirstam par to, kas mums ir. Mēs, šeit Latvijā, esam kopumā paēduši. Kopumā dzīvojam siltās mājās. Mums ir TV, Internets, Radio un pat 99% arī mobilie sakari. Mums ir veikali uz katra stūra, palīdzības dienesti, sociālie dienesti, policisti, ugunsdzēsēji. Pie katras skolas ir pa policistam ar ieroci pie sāniem. Mēs pieradinām mūsu bērnus baidīties no visa un vienmēr un rādām, ka tikai bruņots vīrs ir vienīgais risinājums. Risinājums kam? Vai mums ir bijuši incidenti skolās?

Mūsu bērniem vērtīgākā lieta vienmēr līdzi ir nevis zināšanas, bet gan mobilais telefons. Simtiem eiro vērtas iekārtas. Ja mēs paskatītos uz vienu Rīgas skolu ar 300 skolniekiem, tad kopējā mobilo telefonu cena būtu kāds miljons eiro… tajā pašā laikā skolās nav pieklājīga projektora, interaktīva materiāla un pietiekami inteliģenti skolotāji, kuru vienīgā motivācija strādāt ir pāris gadi līdz pensijai. Mēs tērējam naudu, sakarus un enerģiju lai sūtītu savu bērnu prestižākā skolā, tā vietā, lai savu vietējo skolu un vispār visas skolas Latvijā padarītu par modernām un prestižām un parūpētos ne tikai par savu atvasi, bet par visiem kopā. Sajūta, ka dzīvojam pēc dabiskās atlases principiem – izdzīvos stiprākais. Nospļaujoties, kas notiks ar “vārguļiem”. Jā, skaidrs, ka mums, vecākiem, ir mazvērtības sindroms, jo lielākoties mēs paši augām ’80 un ’90 kad visi bija salīdzinoši vienlīdz trūcīgi izņemot dažus, kuru vecāki bija augsti ierēdņi vai “spekulanti”, kā toreiz sauca uzņēmējus.

Ieskatīsimies spogulī. Vai pats lepojies ar to ko redzi? Ko tu esi izdarījis, lai cilvēki justos droši, lasītu grāmatas, kļūtu kritiskāk domājoši (nejaukt ar negatīvi domājošiem), bērni komunicētu savā starpā un kaimiņa bērns arī spētu iegūt tik pat labu izglītību kā tavējais? Šī nav dabiskā atlase bet gan kolektīva evolūcija. Kamēr mēs līdīsim priekšā rindā, pastumsim malā nedaudz finansiāli vājākos, tikmēr izaudzēsim tikai dažus līderus, kuri no mums būs iemācījušies tikai līst priekšā citiem un izmantot varu savā labā. Mēs esam atbildīgi ar savu rīcību par to, kādu nākamo paaudzi izaudzināsim un vai tā paaudze būs kolektīvi spējīga attīstīties, sadarboties un radīt. No tā ir atkarīgas arī mūsu pašu vecumdienas, jo viņiem būs jāmaksā par mūsu pārtiku kā arī mūsu mantkārības un varas kāres radītie parādi.

Mēs sapņojam par lielām mašīnām, iespaidīgām algām un siltiem birojiem, kur praktiski nekas nav jādara. Mēs gribam tusiņus, ekstrēmos sporta veidus un vienlaicīgi gribam dzelžainu veselību. Ja paskatāmies no malas, tad ko mēs redzam? Kapitālisms un patērētāju kultūra ir iedzinusi nebeidzamā ritenī, kur mēs spējam atpūsties tikai augstos kalnos vai siltās zemēs. Detalizēti dokumentējot savas “trofejas” sociālajos tīklos, lai radītu veiksmes sajūtu. Jo dārgāk, augstāk, ātrāk, jo labāk.

Apmēram šobrīd tu lasi un domā – “Vigant, kas tu tāds esi lai mācītu kā dzīvot? Pats gan jau ka neesi daudz savādāks!” un droši vien Tev arī ir taisnība. Ja mēs gaidīsim, ka kāds cits celsies un darīs pirmais, tad mēs visi kolektīvi arī nosēdēsim līdz sirmam vecumam.

 Mēs dzīvojam pēc sabiedrības standartiem.  Mēs katrs esam viena divmiljonā daļiņa no sabiedrības. Bet daudzi kopā mēs varam mainīt šo kultūru. Mēs varam mainīt sākot ar mūsu politiķiem balsojot par tiem, kuri patiešām vēlas strādāt un mainīt lietas, nevis piesolīt uz kredīta vēl kādu labumu. Neuzķerieties uz modernajiem “Zīgerista banāniem”, kuri tagad ir bezmaksas autobusu vai vienu pliekanu pusdienu porciju. Atcerieties, ka vilcieni uz Sibīriju arī bija bez maksas par braucienu, bet reāli izmaksāja daudz vairāk pašiem cilvēkiem un valstij kopumā.

Paskaties apkārt! Ko tu vari darīt šodien, šomēnes, šogad, lai sakārtotu savu māju, ciemu, novadu, valsti. Ko tu vari dot valstij?

Grūtākais darbs uz pasaules ir … piecelties no dīvāna. Celies un ej dari neprasot par to samaksu, jo patiesais ieguvums būs daudz lielāks un neizmērāms naudā – brīvība, pozitīva sabiedrība un inteliģenti bērni, kuri cienīs ikvienu… arī mūs pašus, kad paliksim veci un nevarīgi.

Vigants Lesausks

Advertisements

11 thoughts on “Par (ne)darīšanu

  1. Labs raksts. Piekrītu visam autora teiktajam. Latvijas sabiedrība ir pilnīgi garām. Es pat nezinu, ko dara mans kaimiņš blakus mājā. Apgaismojums logos mājā nav redzēts jau ilgu laiku. Un mani tas nesatrauc. It nemaz. Nezinu, kas ir pie vainas ar mums visiem, ka esam kļuvuši tādi, kādi esam. Kaut kas ir nogājis greizi. Tiešām tie 50 okupācijas gadi tā būtuspējuši mūs sabojāt vai arī no laika gala tādi esam. Nezinu 😦

    • bija 50 okupācijas gadi, pēc kā nu jau ir 26 neatkarības gadi. Vairums ekonomiski aktīvo cilvēku ir vairāk dzīvojuši brīvā valstī nevis “okupācijā”, tāpēc būtu pēdējais laiks pārtraukt atsaukties uz 50 okupācijas gadiem.

  2. Neviens nav atcēlis Maslova piramīdu un to kā tā korelē ar sabiedrības labklājību. Cilvēks sākumā rūpēsies par sevi un tikai pēc tam kad būs sasniedzis noteiktu drošības, labklājības līmeni sev un ģimenei, tad var vispār runāt par domām un vēlmi dot kaut ko sabiedrībai. Attīstītās valstīs tā ir viduššķira, kas virza sabiedrību uz priekšu, bet ja lielai daļai svarīgākais ir pabarot ģimeni un aizsūtīt bērnus uz skolu, kāda tur vēl vēlme veikt darbu bez atlīdzības.
    Diemžēl šobrīd ja kāds dara kautko ‘tāpat” tad piekarinās birku “dullais dauka” vai arī “laikam izdomājis kā var uzvārīties”, nemaz nerunāsim, ka šobrīd darītāju ir labi ja katrs 100ais.

    • Vakar kā reizi pabeidzu lasīt Orvela 1984, tur bija skaisti pateikts, ka vidušķira vēlas būt par eliti, lai rūpētos par zemāko šķiru…. bet šajā procesā kļūst par eliti un izmanto zemāko šķiru tikai kā pakāpšanās izejmateriālu. Negribu būt izejmateriāls ko paliek zem kājām lai Elite var stāvēt augstāk un redzēt tālāk…

      Zemākā šķira vienmēr būs mazāk izglītota un trūcīgāka, lai neceltu traci un nesāktu apšaubīt Elites statusu. Dilemma. Reāli iesaku izlasīt. 🙂

    • Esmu sakārtojis savu ciemu pēdējo 3 gadu laikā. 170 mājas. Alga 37 EUR mēnesī. (Jā trīsdesmit septiņi) un nežēlojos, jo pats pirmais lēmums stājoties amatā bija samazināt algu līdz minimālajam iespējamam.

      • Tāds vēriens prasās pēc atsevišķa ieraksta.
        Tikai, lūdzu, nevajag mani pārprast. Es neesmu nekāda piekasīgā “tautas sirdsapziņa” un es neuzskatu, ka man ir morālas tiesības pārmest, ko citi cilvēki dara vai nedara, ja vien tas ir likuma ietvaros. Vienkārši neticu negatīvisma stimulējošam spēkam.

      • Šajā gadījumā neredzu nepieciešamību atsevišķi rakstīt, jo ir pirmsvēlēšanu laiks un tā jau visi grib, lai eju politikā… pirms vēlēšanām šādas ieraksts gan izklausīsies neīsts gan radīs iespaidu, ka vēlos iet politikā.
        Lieta ir īsta, reāla un es nevēlos iet politikā, jo ir daudzas citas lietas jādara, lai attīstītu uzņēmumus un izglītotu sabiedrību tiešā veidā.
        Nekā personīga. Vienkārši negribu būt politiķis. Šobrīd ir sajūta, ka neesmu tam radīts.

  3. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #59 (30.01.-05.02.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s