Gliemeža piedzīvojumi

Sveiki!

Mani sauc Bruno. Kopš es sevi atceros es dzīvoju vienā un tajā pašā mājā. Nams nav liels, taču ir ļoti komfortabls un tieši piemērots man. Dzīvoju mājā viens, jo īsti jau citiem vietas nav. Dzīvoju uz kāpostgalvas. Mēs esam 4, kas dzīvo šajā rajonā un mums visiem pilnīgi pietiek. Nezinu kā citiem, bet man ir dīvaina sajūta. Man šķiet, ka pasaule paliek lielāka. Kad biju mazs, tad likās, ka viss ir aizsniedzams un tepat blakus un arī kaimiņu bija vairāk vai vismaz mēs tā ciešāk dzīvojām.

Šorīt, kā katru rītu, devos pastaigāties. Šodienas plāns ir grandiozs, vēlos tikt uz blakus zāles stiebru, jo runā, ka tur ir daudz gardākas lapas un šodien pusdienās gribas kaut ko eksotiskāku. Man pieriebies visu laiku viens un tas pats kāposts katru dienu no rīta līdz vakaram. Runā, ka blakus esot saldie zirņi un tie esot ļoti gardi. Arī esot vairāk citu gliemežu ar ko komunicēt. Vispār daudz lielākas iespējas izpausties. Tāpat runā, ka zirņi esot daudz augstāki, jo vijas gar žogu. Kaimiņi saka, ka esot ļoti ambiciozs un iedomīgs. Es gan nesaprotu, kas ir slikts, ka es vēlos dzīvot augstāk un redzēt plašāk pasauli?

Visā šajā procesā mani biedē tikai viens – lai tiktu uz zirņa stīgas man ir jānokāpj zemē… to nekad neesmu darījis. Kaimiņi stāsta, ka tas ir ļoti briesmīgi un netīri, ka tur ir auksts un tur galīgi nav ko ēst. Mani aprēķini liecina, ka man būs nepieciešama visa priekšpusdiena, līdz tikšu līdz zirnim un tad jau arī varēšu pusdienot. Ja esmu neēdis vairāk kā pusi dienas, tad esmu ļoti sapīcis un tad man labāk netuvoties.

Plāns ir gatavs, iestiprinājos ar kāpostu agrā rītā (pretīgi, ceru, ka tā ir pēdējā reize) un devos ceļā. Pirmā pusstunda gāja pavisam labi. Tiku līdz Kāposta pamatnei, kur jau arī agrāk biju bijis karstās dienās, jo tur ir vēsāk un foršāk, lai gan kāposts šeit ir tāds dzeltenīgāks, cietāks un negaršīgāks, toties te bija vēsāk. Vienreiz pat pabūšana šeit apakšā izglāba man dzīvību.

Tā bija skumja diena. Mēs sākumā uz kāposta bijām 6, bet tajā tumšajā dienā uzradās kaut kāds melns putns un apēda brāļus Karlo un Petro, kuri tajā dienā bija nolēmuši uz sacensībām apskriet apkārt visam kāpostam un tajā brīdī bija tieši kāposta augšā. Kopš tās reizes neviens no mums nelien tur augšā, jo baidās no putniem.

Lienot lejā no kāposta man patiešām uznāca nostaļģija. Ja neskaita patiešām bezgaršīgo un vienveidīgo pārtiku pārējais ir ok. Labi, nav ko skumt par to. Dodamies uz priekšu!

Esmu ticis jau līdz kaut kādai melnai figņai. Tā laikam ir zeme. Jā, tāda irdena un līp pie manas pēdas, Esmu visnotaļ liels gliemezis (neskatoties uz negaršīgumu, kāposts ir visnotaļ barojošs). Pavisam piesardzīgi es pilnībā nostājos uz zemes. Sajutos lepns, jo esmu ticis uz pašu briesmīgāko, kas var notikt. Tagad  ceļš vedīs tikai uz priekšu un uz augšu līdz saules apspīdētajai zirņa stiebra augšai. Tur būs saldas lapas un varbūt pat tikšu pie kādas svaigas zirņu pāksts. Jātiek tur un tad jau redzēs cik daudz varēs dabūt.

Domājot par skaisto nākotni biju jau nogājis lielāko daļu zemes ceļa un biju jau pavisam tuvu zirņa stiebram. Paskatījos augšup – WOW. Šitais ir viens reāli liels augs. Te reāli būs forši, es jau to jūtu. Interesanti, kā tāds liels augs var būt tik tievs pamatnē? Labi, neesmu fiziķis – ja jau stāv, tad jau kaut kā strādā tā lieta.

Nu jau biju pavisam klāt zirnim un bija jāsāk kāpt augšup. Pamanīju, ka aizmugurē notiek kaut kāda kustība. NEvaru griesties riņķī, tad pazaudēšu kādas 10 minūtes un reāli nokavēšu pusdienas laiku. Negribu būt izsalcis un nīgrs. Manas attiecības ar pārtiku ir īpašas – man ļoti patīk ēst un tā ir mīļākā nodarbošanās.

Troksnis aizmugurē kļuva skaļāks un pēkšņi man pāri sāka birt zemes gabali. Paskatījos augšup un pamanīju, ka kāposts ar visiem tā iedzīvotājiem lidoja pa gaisu. Tieši virs manas galvas. Kaut kāds kāds ļoti liels dzīvnieks ar zaļā krāsā bija izrāvis kāpostu un šobrīd purināja. Ārprāts. Ja es tagad būtu tur, tad man būtu reāli gals.

Kopā ar zemēm man pavisam blakus nokrita arī mans bijušais kaimiņš Aldis. Viņš bija galvenais, kurš mani mēģināja atrunāt nepamest kāpostu sakot, ka šeit ir viss nepieciešamais lieliskai dzīvei līdz sirmam vecumam. Ha. Paskaties, dzīve pati viņu izsvieda no mājām.

Pārējos kaimiņus neredzu un šķiet, ka kopā ar kāpostu tie devušies labākos medību laukos. Arī kaimiņš Aldis nekustas. Neiešu klāt, jo pazaudēšu laiku un nokavēšu pusdienas un jau teicu kādas ir manas attiecības ar pusdienām. Tikai uz priekšu! Sāku rāpties augšā zirnī. Sākumā nekā cerīga ēdama nebija tādēļ sāku jau satraukties. Drīz jau pusdienas laiks un nekā ēdama nav. Kur ir sulīgās lapas un zirņu pākstis? Tāds stingrs un brūns stumbrs. Labi – tikai brien uz priekšu.

Pagāja vēl kāds ļoti liels brīdis un no lapām nav ne miņas. Kas dīvaini, ka nemanu arī nevienu citu gliemezi un pat ne mušu. Ja jau zirnis ir tik labs, tad kādēļ te neviena nav? Rāpos tālāk. Jau biju labu gabalu virs zemes un noteikti labu laiku pēc pusdienas laika un noskaņojums bija nekāds.

Turpinājums sekos… varbūt

 

Par (ne)darīšanu

first-stepMūsu prāti ir piesārņoti ar neticību pašiem sev, savai valstij un līdzcilvēkiem. Pilnas ziņas ar rakstiem par pazudušiem cilvēkiem, teroristiem un pilnīgi atsaldētiem politiķiem okeāna otrā pusē. Mēs, kā tādi mentālie sadomazohisti, pavelkamies uz mazāko Putina, Trampa vai kāda cita politiķa pirdienu it kā no tā mūsu dzīve mainītos. Nemainīsies. Tavs Share vai Like sociālajā tīklā nemainīs šo politiķu dzīvēs, bet tu piesārņosi tikai savu draugu un tuvinieku prātus ar šo pašu bezcerības un patstāvīgo briesmu sajūtu.

Planēta šobrīd ir vēsturē vismazāk konfliktu taču cilvēki ir nobiedēti, jo katrs šāviens, katrs mirušai tiek pasniegts no pilnīgi visiem rakursiem. Skatoties visu šo negatīvismu mēs absolūti aizmirstam par to, kas mums ir. Mēs, šeit Latvijā, esam kopumā paēduši. Kopumā dzīvojam siltās mājās. Mums ir TV, Internets, Radio un pat 99% arī mobilie sakari. Mums ir veikali uz katra stūra, palīdzības dienesti, sociālie dienesti, policisti, ugunsdzēsēji. Pie katras skolas ir pa policistam ar ieroci pie sāniem. Mēs pieradinām mūsu bērnus baidīties no visa un vienmēr un rādām, ka tikai bruņots vīrs ir vienīgais risinājums. Risinājums kam? Vai mums ir bijuši incidenti skolās?

Mūsu bērniem vērtīgākā lieta vienmēr līdzi ir nevis zināšanas, bet gan mobilais telefons. Simtiem eiro vērtas iekārtas. Ja mēs paskatītos uz vienu Rīgas skolu ar 300 skolniekiem, tad kopējā mobilo telefonu cena būtu kāds miljons eiro… tajā pašā laikā skolās nav pieklājīga projektora, interaktīva materiāla un pietiekami inteliģenti skolotāji, kuru vienīgā motivācija strādāt ir pāris gadi līdz pensijai. Mēs tērējam naudu, sakarus un enerģiju lai sūtītu savu bērnu prestižākā skolā, tā vietā, lai savu vietējo skolu un vispār visas skolas Latvijā padarītu par modernām un prestižām un parūpētos ne tikai par savu atvasi, bet par visiem kopā. Sajūta, ka dzīvojam pēc dabiskās atlases principiem – izdzīvos stiprākais. Nospļaujoties, kas notiks ar “vārguļiem”. Jā, skaidrs, ka mums, vecākiem, ir mazvērtības sindroms, jo lielākoties mēs paši augām ’80 un ’90 kad visi bija salīdzinoši vienlīdz trūcīgi izņemot dažus, kuru vecāki bija augsti ierēdņi vai “spekulanti”, kā toreiz sauca uzņēmējus.

Ieskatīsimies spogulī. Vai pats lepojies ar to ko redzi? Ko tu esi izdarījis, lai cilvēki justos droši, lasītu grāmatas, kļūtu kritiskāk domājoši (nejaukt ar negatīvi domājošiem), bērni komunicētu savā starpā un kaimiņa bērns arī spētu iegūt tik pat labu izglītību kā tavējais? Šī nav dabiskā atlase bet gan kolektīva evolūcija. Kamēr mēs līdīsim priekšā rindā, pastumsim malā nedaudz finansiāli vājākos, tikmēr izaudzēsim tikai dažus līderus, kuri no mums būs iemācījušies tikai līst priekšā citiem un izmantot varu savā labā. Mēs esam atbildīgi ar savu rīcību par to, kādu nākamo paaudzi izaudzināsim un vai tā paaudze būs kolektīvi spējīga attīstīties, sadarboties un radīt. No tā ir atkarīgas arī mūsu pašu vecumdienas, jo viņiem būs jāmaksā par mūsu pārtiku kā arī mūsu mantkārības un varas kāres radītie parādi.

Mēs sapņojam par lielām mašīnām, iespaidīgām algām un siltiem birojiem, kur praktiski nekas nav jādara. Mēs gribam tusiņus, ekstrēmos sporta veidus un vienlaicīgi gribam dzelžainu veselību. Ja paskatāmies no malas, tad ko mēs redzam? Kapitālisms un patērētāju kultūra ir iedzinusi nebeidzamā ritenī, kur mēs spējam atpūsties tikai augstos kalnos vai siltās zemēs. Detalizēti dokumentējot savas “trofejas” sociālajos tīklos, lai radītu veiksmes sajūtu. Jo dārgāk, augstāk, ātrāk, jo labāk.

Apmēram šobrīd tu lasi un domā – “Vigant, kas tu tāds esi lai mācītu kā dzīvot? Pats gan jau ka neesi daudz savādāks!” un droši vien Tev arī ir taisnība. Ja mēs gaidīsim, ka kāds cits celsies un darīs pirmais, tad mēs visi kolektīvi arī nosēdēsim līdz sirmam vecumam.

 Mēs dzīvojam pēc sabiedrības standartiem.  Mēs katrs esam viena divmiljonā daļiņa no sabiedrības. Bet daudzi kopā mēs varam mainīt šo kultūru. Mēs varam mainīt sākot ar mūsu politiķiem balsojot par tiem, kuri patiešām vēlas strādāt un mainīt lietas, nevis piesolīt uz kredīta vēl kādu labumu. Neuzķerieties uz modernajiem “Zīgerista banāniem”, kuri tagad ir bezmaksas autobusu vai vienu pliekanu pusdienu porciju. Atcerieties, ka vilcieni uz Sibīriju arī bija bez maksas par braucienu, bet reāli izmaksāja daudz vairāk pašiem cilvēkiem un valstij kopumā.

Paskaties apkārt! Ko tu vari darīt šodien, šomēnes, šogad, lai sakārtotu savu māju, ciemu, novadu, valsti. Ko tu vari dot valstij?

Grūtākais darbs uz pasaules ir … piecelties no dīvāna. Celies un ej dari neprasot par to samaksu, jo patiesais ieguvums būs daudz lielāks un neizmērāms naudā – brīvība, pozitīva sabiedrība un inteliģenti bērni, kuri cienīs ikvienu… arī mūs pašus, kad paliksim veci un nevarīgi.

Vigants Lesausks