Kipras problēma un interesantais risinājums

Pirms aptuveni pirms diviem ar pusi gadiem man bija iespēja nedēļu paviesoties Kipras salā. Lieliska vieta tūrismam un pilnīgi nežēlīga vieta lauksaimniecībai. Neliela sala, kurai no viena gala līdz otram varēja atbraukt ar taksometru. Iedzīvotāju skaits uz salas līdzīgs kā iedzīvotāju skaits Rīgas pilsētā, kas izvietots kalna pakājē.

Kiprieši, protams, ir lepni par savu valsti un ļoti nemīl turkus, kuri ir okupējuši daļu no Kipras salas. Viesojoties man bija tā iespēja pavērot arī to kā šajā skarbajā klimatā, politiskajā situācijā un ierobežotajā teritorijā, kiprieši pamanās attīstīties, iestāties ES un pat ieviest Eiro.

Pirms aptuveni pusotra gada man bija iespēja universitātē gatavot referātu par kādas valsts ekonomiku un es izvēlējos Kipru. 2011. gada novembrī es gatavojot referātu pie riskiem jau identificēju tos izaicinājumus un riskus Kipras ekonomikai, kuri kā ļaunākajā murgā arī visi piepildījušies pēc pilnas programmas.

Ciešās saiknes ar Grieķiju nozīmē arī kopīgas problēmas

Ja kāds dzīvo nabassaites attiecībās ar kādu citu, tad ekonomikai satricinot vienu valsti pilnīgi noteikta arī partnervalstis cietīs pamatīgi. Ja es būtu cilvēks ar noguldījumiem Kiprā, tad līdz ar Grieķijas problēmām, es būtu bēdzis no Kipras ar visu savu naudu neatskatīdamies. Bija pilnīgi skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Grieķu taupība vai devalvācija (neatkarīgi no izvēles) tiešā veidā ietekmēs Kipras IKP un nodarbinātību. Grieķijas finanšu problēmas arī aizsāka Kipras nedienas.

Būtisks risks, kurš vēl šobrīd nav eskalējies ir saistīts ar “Afrodīti”, jeb milzīgām gāzes atradnēm jūrā… uz kuru apgūšanu pretendē arī pavisam Kiprai nedraudzīgā Turcija. Ja Kipra izdomās savas finanšu problēmas risināt ar pastiprinātu šo resursu apguvi, tad varam sagaidīt nopietnus konfliktus ar šaušanu… jo Kipru neviens neaizstāvēs, kā nekā Turcija ir NATO, bet Kipra līdz ar to nav NATO. Tas viss te var kļūt ļoti ļoti sarežģīti un nesmuki.

Nerezidentu noguldījumi ~600% no IKP (dati pirms vairākiem gadiem)

kipras izaicinājumi

Kipras ekonomikas pamata sastāvdaļa bija finanšu sektors. Galvenokārt pateicoties zemajiem nodokļiem un pievērtām acīm uz pelēkas izcelsmes naudas līdzekļiem. Ja tavu valsti daudzi ārzemju investori un modernie “pirāti” uzskata par bagātību salu, tad jārēķinās, ka kādu dienu šo statusu ātri varētu zaudēt… un tā diena pienāca.

Šodien Vācijas piedāvātais un Kipras valdības apspriestais plāns, kas paredz līdz 10% vienreizēju nodevu no visiem depozītiem, lai palīdzētu segt valsts parādu daudziem investoriem var šķist katastrofa. Bet šajā vietā vajadzētu padomāt arī par alternatīvām. Ja jau reiz Kipras ekonomiku galvenokārt sastāda finanšu sektors un “virtuālie” uzņēmumi (kuģu flotes un aviokompānijas, kuras reāli darbojas citur pasaulē un kurām ir pilnīgi vienalga kur reģistrēties, ka tikai nodokļi zemāki), tad pamata nodokļu paaugstināšana, lai segtu parādu viennozīmīgi atstātu neglābjamu un paliekošu robu ekonomikā. Uzņēmumi masveidā mestos bēgt no Kipras un IKP ciestu katastrofāli un ilgtermiņā… Vācijas piedāvātais risinājums ir bezprecedenta un ģeniāls – paņemt no visiem noguldījumiem kādu nelielu daļu un par to nomaksāt parādu. Tādā veidā Kipras valdības problēmas varētu efektīvi atrisināt uz visu to turīgo rēķina, kuri baudījuši zemo nodokļu politiku… un vāciešiem nebūtu jāsatraucas, ka kārtējo reizi praktiski vienīgie maksā par banketu, kur paši nemaz īsti nepiedalījās.

Līdz šim pasaulē tika piekoptas 2 stratēģijas banku glābšanā:

1. Valsts par nodokļu maksātāju naudu glābj banku, lai turīgie investori nepazaudētu lielus ieguldījumus. Rezultātā sabiedrība apmaksāja turīgo cilvēku investīciju risku, bet turīgie tika pasargāti. Latvijā šādi izrīkojās ar Parex banku – nodokļu maksātāji no savas kabatas piesedza bankas glābšanu, jeb turīgo cilvēku ieguldījumus. Protams bankas īpašnieki bija vienīgie, kuri palika nosacīti bešā.

2. Ļoti reti – ļāva bankrotēt bankai tādā veidā lielajiem noguldītājiem uzņemoties gandrīz pilnu atbildību (izņemot garantēto aizsardzību līdz 100KEUR). Latvijā šādi rīkojās Krājbankas gadījumā, kur valsts principā vienkārši aukstasinīgi noskatījās. Šajā gadījumā noguldītāji virs 100KEUR  samaksāja pilnu rēķinu par savu risku.

Risinājums. Tas ko vācieši piedāvāja Kiprai ir ļoti viltīgs vidusceļš – paņemt no visiem ieguldītājiem kaut kādu daļu naudas, lai nofinansētu banku glābšanu. Ģeniāli! Protams, ka daudziem tas nepatīk, jo teorētiski jau vēl veiklākie varēja paspēt izņemt naudu (kā tas notika Latvijā gan Parex gan Krājbankas gadījumā), bet par visu nāktos maksāt lēnīgākajiem… un tie parasti ir vietējie iedzīvotāji, valsts iestādes kā arī investīciju neprofesionāļi… visi tie, kuriem nav attīstīta oža sajust finanšu sū*** no liela attāluma.

Otrs būtisks ieguvums šādam scenārijam ir tas, ka Kiprai nav ļoti strauji jāpaaugstina nodokļi, kas nozīmē, ka daudzie uzņēmumi, kas ofšoorizējas Kiprā netiks aizbaidīti un trieciens ekonomikai nebūs tik milzīgs un ilgstošs.

Ko mēs Latvijā no tā visa varam mācīties?

1. Liela atkarība no vienas kaimiņvalsts kādā no ekonomikas jomām ir ļoti bīstama. To mēs jau sākām saprast deviņdesmitajos gados, kad bija Krievijas krīze. Manuprāt  mums vajadzētu kritiski novērtēt visas nozares un paskatīties vai neesam vitāli atkarīgi no zviedru bankām, poļu pārtikas, krievu tūristiem un Eiropas subsīdijām lauksaimniecībā. Ja esam, tad iespējams jau laicīgi ir jādara viss iespējamais, lai samazinātu risku un diversificētu dalībniekus katrā no šīm nozarēm piesaistot investorus no ASV, Ķīnas un arābu valstīm. Vai kāds ir aizdomājies – kas notiks ar LV ekonomiku, kad Zviedrijā vai Norvēģijā plīsīs nekustamo īpašumu burbulis? Vai zviedri glābs Baltijā izvietotās zviedru banku meitas? Ja neglābs, tad vai mēs paši maz spēsim to ekonomiski pārdzīvot?

2. Ja pienāk krīze, tad paskatīties uz to nedaudz radošāk un nebaidīties “piestādīt” rēķinu tiem investoriem un uzņēmējiem, kuri baudīja ekonomikas izaugsmes augļus visvairāk. Piemēram, Latvijā sen jau vajadzēja ieviest “noliec atslēgas” principu hipotekārajā kreditēšanā, kā arī super-vienkāršot  privātpersonu bankrota procedūru. Šajos gadījumos atbildību nāktos uzņemties tām finanšu iestādēm, kuras apzināti pieļāva burbuļa uzpūšanos. Tāpat Kipras piemērs ar vienreizēju, aukstasinīgu lēmumu atrisināt lielu daļu no finanšu problēmām vienkārši pievācot proporcionālu daļu no noguldījumiem būtu visai jauks instruments, kuru paturēt prātā.

Varbūt es izklausos pēc traka džeka, kas neko nesaprot no ekonomikas, bet uzdrošinos sacīt – nevajag ticēt visam, ko raksta avīzēs un grāmatās. Izdzīvo tie, kas rīkojas radoši, izlēmīgi un ātri. Kapitālisms savā būtībā ir veidots kā sociālisms bagātajiem un feodālisms nabagajiem… bet šo situāciju valdības var arī mainīt.

Papildināts: Kipras parlaments noraidīja Eiropas  Savienības piedāvāto plānu par procentu ieturējumiem no depozītiem. Manuprāt viena ļoti liela kļūda, kas Kipras valstij maksās pamatīgu krīzi daudzu gadu stagnāciju, jo līdz ko bankas atvērsies, tād visi lielie ārzemju noguldītāji savu naudu aizvāks no šīs valsts projām un par sekām maksās visa tauta.

Visticāmākais Kipra izstāsies no Eirozonas (un varbūt arī Eiropas Savienības), ieviesīs savu valūtu un veiks pamatīgu devalvāciju … un par visām bēdām atkal maksās ierindas cilvēki.

Plāns B – Krievija iedos/aizdos naudu apmaiņā pret “Afrodīti”, kas principā nozīmē tautas lielākā dārguma pārdošanu, lai glābtu Krievijas “pelēko” naudu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s