Bērnu motivēšanas sistēma

P1060378Mūsu ģimenē ir 2 mazi bērni – Alise (4 gadi) un Reinis (6 gadi). Mēs, kā jau mīloši vecāki, centāmies dot visu nepieciešamo, lai bērni būtu laimīgi, taču augot sāka veidoties rakstura iezīmes un uzvedība, kas nav pieņemama. Domāju, ka daudzi vecāki saskatīs no šī visa kaut ko pazīstamu:

1. Gliemežātrums. Katram no bērniem pienāk vecums, kad ir jāsāk darīt kādas lietas patstāvīgi. Alisei tagad ir 4 gadi un ir pienācis vecums, kad pašai patstāvīgi pilnībā jāapģērbjas un jānoģērbjas āra drēbēs. Vasarā un rudenī tas nav tik aktuāli, bet ziemā drēbes ir vairāk, tās ir sarežģītāk uzvilkt, aizpogāt un savilkt. Protams, ka ģērbšanās notiek no rīta, kad jāsteidzas uz darbu un vakarā dārziņā, kad jāsteidz mājās. Tas ko Alise bija atkodusi, ka ļoti lēni kustoties (gliemežātrumā) var panākt, ka vecāki tomēr neiztur un apģērbj/noģērbj.

2. Kauslis. Reinis mums ir savam vecumam netipiski garš augumā un fiziski spēcīgs. Protams, ka šādas fiziskas priekšrocības, ļauj daudzus jautājumus ātrāk un efektīvāk atrisināt “iebakstot” saviem biedriem. Kad tas sāk strādāt, tad amats ir rokā un tā sāk kļūt par normālu praksi ikdienas diskusijā. Kad pieaugušie ir klāt, tad, protams, Reinis pielieto diplomātiju, bet līdz ko pieaugušo acis ir pavērstas citā virzienā, tā atkal ķeras pie pārbaudītām diskusiju risināšanas metodēm.

3. Diedelnieki. Kā jau ikvienā ģimenē, arī mums bieži sanāk ar bērniem doties uz veikalu iepirkt ikdienai nepieciešamās preces. Bērniem tie ir svētki un jau pa ceļam uz bodi notiek vecāku morālā apstrādāšana ar visām pieejamām psiholoģiskās ietekmēšanas metodēm dažādu kārumu un mantiņu iegādei. Nav jau tā, ka būtu žēl, vai nevarētu atļauties, taču pārāk liela vaļība ar laiku pieaug un parādās salīdzinoši dārgākas vēlmes ar salīdzinoši īsāku prieku par iegūto. Bērns izdīc kādu “bumbiņmašīnu” par 10Ls, bet pēc stundas rotaļāšanās viņam tā īsti vairs pat nav vajadzīga. Protams, ka vecāki nevar mūžīgi pirkt aizvien dārgākas, lielākas un labākas mantas… vienā brīdī ir jāsāk iemācīt novērtēt to, kas ir un likt bērniem pacīnīties par sev vēlamo lietu un kārtīgi apdomāt savas vēlmes.

Un, protams, visādas citādas sīkās čīkstēšanas un neklausīšanas. Vienā brīdī secinājām, ka bērni ir pārāk izlaisti un ir nepieciešams kaut kādā veidā sistēmātiski gan mums vecākiem, gan bērniem piestrādāt pie disciplīnas. Ir lietu kārtība, ir pienākumi, ir pieklājības normas, ir savstarpējā cieņa un ir labumi, kuri ir jānopelna. Protams, ka 4 gadus vecai “princesītei” sentēvu metodes izmantojot žagarus vai siksnu nav īsti piemērojamas un, atceroties savu bērnību, nav arī diez ko audzinošas.  Papildus mēs vēlamies saviem bērniem iemācīt arī sadarbību savā starpā un savstarpējo atbalstu.

Risinājums

Pastudējot pieejamos materiālus par bērnu motivēšanu, par rotaļu izmantošanu bērnu ikdienas disciplīnas ieaudzināšanā, pakonsultējoties ar bērnu psihologu tika nolemts izveidot pirmo sistēmu bērnu motivācijā – “Smaidīgais cilvēciņš”. Smaidīgais cilvēciņš sastāv no kopīgi izveidota aplikācijas cilvēciņa, kur katram no bērniem ir sava puse. Sistēmas princips ir vienkāršs – katras dienas vakarā katrs no bērniem saņem iespēju izvēlēties kādu no jaukajiem knaģīšiem, ko piestiprināt savā pusē. Tad, kad katrs no viņiem būs aizpildījis visus 7 knaģīšu lauciņus, tad varēs izvēlēties un vecāki nopirks kaut ko gardu vai arī visai ģimenei kopīgu izklaidi (kino, teātri utt). Sistēmas pamatā ir vairāki spēļošanas elementi, kuri padara šo pēc izskata visai vienkāršo kārtību par visai aizraujošu un motivējošu:

  • Dažādi interesanti knaģīši, no kuriem bērns var izvēlēties sev tīkamāko. Veikalā ir pieejamas paciņas, ar visdažādākās formas, krāsu, tēlu knaģīšiem. Vajag daudzveidību, lai būtu izvēles iespējas.
  • Pašu veidots, personīgs tēls – “Smaidīgais cilvēciņš”, Katrs no bērniem pielika savu roku tapšanā vecāku virsvadībā. Kopīgi tiek pielikts mājās goda vietā.
  • Knaģīšu kolekcionēšana – tikai tad, kad ir visi 7 savākti abās pusēs, tad ir balva. Nekādu našķu, un diedelēšanas kamēr nav pienācis laiks “atprečot” labo uzvedību. 7 knaģīši ir izveidoti apzināti, jo tā var katru nedēļas nogali bērnus apbalvot, bet visu nedēļu iegūt motivētus un centīgus mazuļus.
  • Sadarbība – ja esi sakrājis pilnu, tad tev ir jāpalīdz (jāatbalsta) otrs, jo balva pienākas tikai abiem un tikai kad abi ir savākuši pilnu, jeb kad knaģīši ir satikušies. Teorētiski bērniem vajadzētu vienam otru atbalstīt un palīdzēt kopā pārvarēt nesaprašanās. Ja bērni saplēšas, tad abi neiegūst knaģīšus tajā dienā.
  • Apkārtējo iesaiste – ja audzinātāja dārziņā saka, ka esi slikts, tad knaģītis nepienākas (ja iesaista audzinātājas, tad tas ir arī labs veids kā atbrīvoties no kārtējās audzinātājas morāles lasīšanas vecākiem par to, ka Reinis atkal kādu ir iekaustījis, jo audzinātāja nevis audzina vecākus, bet uzņemas līdzatbildību sodīšanā. Vecāki ieguvēji, jo nav jājūtas vainīgiem par to ko nevar īsti ietekmēt. win:win) Šādi var iesaistīt visus – vecmammas, aukli, audzinātāju, mūzikas skolotāju utt.

Ņemot vērā, ka šis ir mūsu pirmais mēģinājums veidot spēļotu motivācijas sistēmu, tad paredzu, ka drīz vien arī mēs atklāsim, kas ir nepieciešams papildināt, lai būtu efektīvāka, taču kamēr vēl atrodam nepilnības, tikmēr es centīšos pierakstīt tādu kā dienasgrāmatu.

1. diena. (Svētdiena) 1:1

Bērni kopā ar mammu izveidoja smaidīgo cilvēciņu. Kad cilvēciņš bija gatavs, tad tētis bērniem apstāstīja kas tas ir un ka tur sānos jāliek tie smukie knaģīši. Bērni tika iepazīstināti ar daudzajiem dažādajiem knaģīšiem kā arī pirmajā dienā saņēma katrs tiesības piespraust pirmo knaģīti vienkārši tāpat. Pēcāk visu pēcpusdienu un līdz pat nākamās dienas pēcpusdienai vīriņš bērniem neizraisīja nekādu nopietno interesi. Ar mammu vienojāmies, ka mēs pieminēsim dažādos nedarbos un sliktas uzvedības laikā, ka par to knaģīti var nedabūt. Bērnus pirmajā dienā tas īpaši neuztrauca. Likās, ka tā knaģīšu padarīšana laikam “neaizgāja”. Bet neko, turpināsim redzēsim.

2. diena. (Pirmdiena) 2:2

Jau no rīta Alisei kārtējais “gliemežātrums” uz ģērbšanos. Mēs pieminam, ka šādi knaģīti nedabūsi. Izskatās, ka uz Alisi nestrādā.

Pēcpusdienā ņemot bērnus no dārziņa apjautājos audzinātājai par uzvedību. Nu šā un tā. Uz jautājumu vai Reinis ir nopelnījis knaģīti, audzinātāja saka, ka laikam jau šodien ir nopelnījis. Tad es pamanu pirmo Reiņa prieku un jautājošu skatienu manā virzienā – “Kādu knaģīti?”. Alise dārziņā joprojām ģērbās gliemežātrumā. Uz tekstu par knaģīti īsti nereaģēja.

Braucām uz veikalu pirkt ēdamo, bērni dīca visādus kārumus, bet uz ko es tikai norādīju uz smaidīgo vīriņu un to, ka kārumi būs tikai tad, kad būs katram 7 knaģīši savākti. Bērni vairs nečīkstēja. Šķiet saprata jauno kārtību, kā tikt pie gardumiemm.

Pārrodoties mājās bērni uzvedās labi, nedaudz pakasījās, bet rezultātā, kad es kārtējo reizi pieminēju knaģīšu pelnīšanu, abi nomierinājās. Vakarā, pirms gulēt iešanas, neskatoties uz atsevišķām nepilnībām uzvedībā, nedaudz paskaidrojot labās un sliktās lietas, katrs saņēma tiesības izvēlēties un piestiprināt knaģīti. Bērnu sejās vērojam prieks un gandarījums. Laikam jau tomēr tas pasākums nedaudz strādā.

3. diena. (Otrdiena) 3:2

No rīta viss notika diezgan raiti. Vērojamas pirmās pozitīvās iezīmes – Alise pat atteicās no brāļa un mammas palīdzības ģērbšanā. Apģērbās visai raiti un bez čīkstēšanas.

Reinis dārziņā bija uzvedies ļoti labi. Ģērbjoties vēl mēģināja paskaidrot vienai no audzinātājām to mūsu “knaģu” lietu. Reinis manāmi pavilcies. Vakarā vairākas sarunas par knaģiem un to, ka pirms gulēt iešanas varēs izvēlēties knaģīti, ja vien uzvedīsies labi arī mājās.

Alise joprojām neizrādīja pārāk lielu interesi par knaģiem. Vakarā mājās uzvedās visai niķīgi, kā rezultātā īsi pirms gulēt iešanas uztaisīja skandālu, par ko, atšķirībā no brāļa, viņai tika liegts piespraust knaģīti. Tad Alise apzinājās, ka joki mazi un ar raudāšanas palīdzību centās iežēlināt mammu mainīt savu viedokli knaģa jautājumā. Pirmo reizi ievēroju, ka Alisei knaģis ir kļuvis nozīmīgs. Pēc lielas skaidrošanas par to kādas darbības noveda pie šāda soda, Alise dodas gulēt tā arī nesaņēmusi knaģi un ļoti domīgu sejas izteiksmi. Vakara knaģu kopējā bilance 3 Reinim, 2 Alisei. Nolēmām, ka būs jāmeklē veidi, kā Alisei iedot bonusa knaģi par kādu īpaši labu darbu nedēļas laikā, lai nedēļas beigās tomēr būtu vienāds skaits. Cerams, ka gūs mācību un izdarīs secinājumus un nopelnīs bonusa knaģi, tam gan vajadzētu būt kā pārsteigumam.

4. diena (Trešdiena) 4:3

No rīta norisinājās viss vairāk vai mazāk normāli. Alise šķiet pat piemirsa, ka vakar palika bez knaģīša. Pēc dārziņa es kopā ar bērniem atbraucu mājās, bet mammai šodien vēlā dežūra un būs vēlāk. Pa ceļam iebraucām veikalā iepirkt pārtikas produktus. Bērni it kā nedaudz iepīkstējās par gardumiem, bet visnotaļ ātri nomierinājās un veikalā uzvedās visai labi. Nebija uzstājīgās prasības pēc kādiem našķiem.

Mājās Alise uzsāka ar mani sarunu, ka gribētu tomēr to vienu knaģīti kaut kā atpelnīt. Vienojāmies, ka Alise uzzīmēs mammai atvainošanos zīmējumu. Sacīts darīt, un ar patiesi lielu rūpību tika izveidots zīmējums “Piedod Mamma!!!”. Tika sameklēts vēlamais knaģītis un pielikts klāt zīmējuma, lai mamma zina par ko ir runa. Bērni saņēmuši par labi pavadītu un paklausīgu dienu katrs pa knaģītim devās gulēt. Šodien šķiet viss bija lieliski. Bērnudārzā bija paklausīgi, mājās arī paklausīgi. Uzvedās labi, ģērbās salīdzinoši ātri.

5. diena (Ceturtdiena) 5:4

No rīta, mamma izlasījusi atvainošanos vēstuli Alisei piešķīra noņemto knaģi. Abiem bērniem nu ir pa 4. Kad jau pēc dažām minūtēm bija jāģērbjas, lai dotos uz dārziņu, tad Alise atkal izpildījās… gliemežātrums un tizlošanās pilnā sparā. Pēc 5 minūšu skubināšanas bija tikusi galā ar biksēm… kā rezultātā mamma sadusmojās un tika pielietots bezprecedenta paņēmiens un Alisei tikai noņemts nost vien knaģītis par sliktu uzvedību un to, ka mammai bija jāapģērbj Alise. Nedaudz asaru, bet pusceļā uz dārziņu bēda bija piemirsusies.

Pa dienu bērni bija lieliski un uzvedās labi. Ar Reini apmeklējām frizētavu un veikalu. Čīkštēšana nedaudz bija, ka nepieciešama mantiņa, bet ne pārāk uzstājīga, kā rezultātā izgājām no iestādes ar jaunām frizūrām un nenopirkuši mantiņu.

Vakarā par labu uzvedību abi bērni saņēma pa knaģītim, tad arī Alise atcerējās, ka viņai ir viena knaģa deficīts salīdzinot ar brāli. Tā bija iespēja atgādināt par ko tas knaģītis tika noņemts un vienojāmies, ka šo knaģīti varēs nopelnīt ja no rīta viņa pati veikli saģērbsies uz dārziņu un nebūs jāstumda un jālūdzas.

6. diena (Piektdiena) 6:6

No rīta Alise pati visai veikli apģērbās un par to nopelnīja apsolīto knaģīti. Vakarā bērniem bija jāpaliek un jāklausa lielo māsu (mūsu ģimenē dzīvo arī mana māsa, 14 g.) un mēs vecāki bijām plānojuši pārrasties vēlāk, sakarā ar pasākumu pilsētā. Kad pārradāmies, tad diemžēl lielā māsa paziņoja, ka Alise nav klausījusi.

Alise izplūda asarās, jo jau saprata, ka knaģītis viņai nespīd. Pirms gulēt iešanas man ar Alisi bija nopietna saruna par uzvedību. Alise atzina un apzinājās savas pēdējo dienu kļūdas un uzvedības nepilnības.  Vienojāmies par to, ka viņa konkrēti labosies un noteiktas lietas vairs nedarīs. Pēc atvainošanās, Alise saņēma knaģīti pa pusei avansā.

7. diena (Sestdiena) 7:7

Pie mums šodien pēcpusdienā gaidāmi ciemiņi. Visu rītu bērni uzvedās labi, sakārtoja mantas un palīdzēja sakārtot un iztīrīt istabas. Alise pienāca un uzsāka sarunu  par knaģīšiem. Viņa bija atvainojusies lielajai māsai no rīta par iepriekšējās dienas neklausīšanu. Alise pateica, ka knaģīši viņai patīk, prasīja kādēļ tikai vienu var dabūt par visu dienu. Paskaidroju lietas būtību. Alise arī saprot, ka šodien vēl katram no bērniem ir jānopelna pa pēdējam knaģītim un tad varēs izvēlēties labumus, kurus vecāki viņiem arī sagādās.

Viesi paciemojās, un bērni uzvedās pieklājīgi. Vakarā laikus devās gulēt katrs nopelnījis pa knaģītim.

8. diena (Svētdiena) Bonusa saņemšana

Šodien bērni no rīta lepni man rādīja, ka ir sakrājuši nepieciešamos 7 knaģīšus un katrs nosauca ko vēlas. Pa dienu mēs arī apmierinājām bērnu vēlmes. Vienojāmies, ka vakarā visus knaģīšus ņemsim nost un sāksim no sākuma.

Kopējie secinājumi:

1. Sistēma tika veidota galvenokārt lai Reinis uzvestos labāk, nekautos, un būtu pieklājīgs. Sistēma savu mērķi sasniedza, un Reinis šonedēļ bija apbrīnojami labs.

2. diezgan negaidīti, ka Alisei nācās 2 reizes šonedēļ atpelnīt atņemto knaģīti. Nebiju gaidījis, ka Alises uzvedība būs tika slikta. Laikam jau ikdienā mēs tik ļoti nepamanām mazās jaukās meitiņas niķīšus!

3. Sistēma viennozīmīgi pierādīja kā efektīvs līdzeklis. Vairākkārt bērni izrādīja to cik ļoti knaģīši tiem ir svarīgi.

12 thoughts on “Bērnu motivēšanas sistēma

  1. Interesanta pieeja. Pastāstīju savam 4gadniekam… viņš teica, ka negrib tādu 😀 Laikam saprot, ka būtu grūti tikt pie knaģīšiem. Es pieļauju, ka šis īstermiņā labi strādā, bet kā pēc 3-4 nedēļām… domāju ka tad vajadzēs atkal kaut ko jaunu. Padod ziņu vēlāk par to kā process iet un ja neiet vairs – ko citu esi izdomājis.

    • Noteikti padalīšos ar savu pieredzi pēc ilgāka laika. Bet tiem, kas plānos sākt – ar bērniem īsti nevajag konsultēties… pirmās dienas viņi arī nedaudz pretosies kārtībai. … bet tā jau cilvēkiem ir ar tām pārmaiņām. Es redzu, ka šāda sistēma liek arī vecākiem vakarā izvērtēt bērnu uzvedību un padomāt par to, ko vajadzētu mainīt. Mēs jau savus mazuļus mīlam un esam gatavi dot visu, bet dažreiz arī mums, vecākiem, vajag nedaudz piebremzēt, lai bērniem iemācītu lietas, attieksmi, uzvedību.

      Es sagaidu, ka pēc 2..3 nedēļām, būs jāpapildina ar kaut ko citu vai arī jāveido cits zīmējums. Pieņemu, ka tīri vizuāla izmaiņa – smaidiņa vietā čūska, vai automašīna varētu lieliski derēt. Manuprāt var nopirkt arī vienkāršu 5 x 5 puzli un katru dienu izdalīt pa gabaliņam, tādā veidā bērniem gribēsies ātrāk ieraudzīt kopējo bildi.

      Bet nu viss ir jāmēģina… un jāsāk viss ar vēlamo uzvedības izmaiņu t.i. vecākiem skaidri jāsaprot, ko tieši vēlas mainīt bērnu uzvedībā.

  2. Viss ir labi izņemot to, ka pastāv tādi “bonusa” vai “avansa” knaģi. Tas mazajam iemāca, ka ar manipulācijas “mazliet labas uzvedības demonstrējums + pačīkstēšana” var kompensēt iepriekš radīto problēmu. Tātad – par saviem darbiem tomēr nav jāatbild, bet pastāv kaut kāda neizprotama sistēma kā rezultātu (knaģu skaitu) novest līdz vēlamajam. Un bērni mācās nevis atbildību, bet gan vecāku, radu un audzinātāju “hakošanu”, ar piedošanām, solījumiem, lēmumu apstrīdēšanām utt.

    Otrs sistēmas vājais punkts ir tas, ka vērtējums ir subjektīvs. Tas ir būtiski nepareizi – līdzīgi, kā mārketingā, kur vērtējumam vienmēr jābūt objektīvam. Lai tiku pie objektīva vērtējuma ir jānosprauž konkrēti, izmērāmi mērķi. Piemēram, saģērbšanās no rīta 5 min laikā. Vienkārši skatamies pulkstenī un ir knaģis vai nav. Kaušanās – iesita kādam dārziņā vai nē. Čīkstēšana – prasīja kaut ko veikalā nopirkt, vai nē. Manuprāt, vajag sastādīt konkrētu mērķu/pārkāpumu sarakstu, un rīkoties, piešķirot knaģus, tikai atbilstoši šim sarakstam. Citādi sanāk tā – māsai labs garīgais, bērns knaģi saņem, slikts – aha, bērns vainīgs, knaģi nesaņem, bet ja mammai palūdzas, tad tomēr saņem.

    Labprāt uzzināšu kā gāja pēc nedēļas.

    P.S. Man ir 3 bērni, vecākajam 11.

    • Paldies par konstruktīviem komentāriem. Jā, knaģu iedalīšana ir subjektīva… un bonusu izdalīšana ir subjektīva. Tas, ko es nevēlējos pirmajā nedēļā panākt ir bērnu negatīvā attieksme pret knaģiem. Pirmā nedēļa ir “onboardings”, jeb tāda kā pieradināšana pie sistēmas.
      Ar katru nākamo dienu, nedēļu prasības bērniem paliek ciešākas. Svarīgākais, lai visu laiku vecāki paaugstina latiņu. Ja uzreiz prasīs visu, tad pirmajā nedēļā nedabūs nevienu knaģi un bērnam būs tikai nevajadzīgi liels stress un var iedzīvoties mazvērtības kompleksos. Es nolēmu, ka nepieciešams panākt ka pirmās nedēļas beigās ir 7 knaģi abiem, bet ja kāds atpaliek, tad nepieciešams piedāvāt darījumu kā var knaģi atpelnīt. Alisei prasīja ļoti lielu saņemšanos un psiholoģisko neērtību, lai man (esmu autoritāte) atzītu, ka nav pildījusi norādījumus un neklausīja lielo māsu. Šis ir psiholoģisks gājiens, kuru es izmantoju, lai attīstītu Alisē vēlmi atzīties, apzināties savas sliktās darbības un meklēt risinājumu. Tas ir labāk, kā censties noliegt vai slēpt nedarbu pēdas.
      1. Pārāk liels sods motivē slēpt nedarbus. 2. ar šo “pa pusei avansā” es centos celt lielās māsas autoritāti mazo acīs… citādi jau galīgi neciena un nav valdāmi.

      • Iespējams, būtu bijis OK sākumam drusku samazināt latiņu, piemēram “nedēļas beigās katram jābūt vismaz 6 knaģiem”, tad nebūtu jums ar sievu bijis jālemj, kādā veidā atjaunot zudušo. Tas nav nekas vairāk kā legalizēt “otro iespēju; vienu reizi” – jo, cik saprotu, mērķis ir, ka rezultātus vienmēr apkopo nedēļas nogalē. Tātad, ja prasi 7/7, tad faktiski tā ir dzīvošana “uz izcilību”. Tāpat kā skolā ne katru nedēļu būs teicamnieki, tā arī mājās nevar to prasīt.

  3. Vēl līdz galam neizlasīju, taču vienu lietu īsti nesaprotu… Jūs braucat uz veikalu katru dienu? 🙂 Es tā arī darīju kādu laiku atpakaļ, tas pat savā ziņā bija tāds dienas rituāls pēc darba pirms braukšanas mājās vēl ieskriet veikalā. Taču, līdz ar ģimenes pieaugumu, šis tas ir mainījies. Protams, ne vienmēr var saplānot ēdienkarti nedēļu uz priekšu, taču tādas pamatlietas, kas var kādu laiciņu stāvēt, var pirkt ar rezervi un retāk. Atliek tikai ieviest sistēmu, nevis katru dienu iet veikalā ar domu “ko mēs šodien nez varētu ēst, mmm?”. Tāpat uz veikalu pēc iespējas biežāk var doties viens no vecākiem – tas, kurš dotajā brīdī ir ar brīvām rokām. Savukārt, tādām ejošajām pārtikas lietām var izmantot mazāka izmēra veikalus, kur piebrauc, atstāj sīčus mašīnā, ātri ieskrien, paķer tās pāris piena pakas, un aidā prom. Jo lielveikali pamatīgi norij laiku.

  4. Specnazs* atnāca pakomentēt, pēc grimšanas pārdomās apaļu nedēļu 🙂 Mani mulsināja mazās meitenes nevēlēšanās sadarboties, precīzāk – vecāku vēlme viņu tā uz rāviena iedabūt jaunā rāmī. Nesaku, ka tas labi, slikti, dajebkā, vien to, ka nācās padomāt.
    Man ir četri bērni – 20, 19, 3 un 1/2 – un, jāsaka, audzināšana šur tur identiska, šur tur krasi citāda. Tas, kas vienāds abiem “metieniem” – sarunāšana. Jebko var sarunāt, atkarīgs vien no pacietības un laika daudzuma, kā arī spējas runāt “klienta” valodā. Tas, kas atšķirīgs – pirmajiem viesu “knaģīšu sistēmas”, otrajiem – pie sienas ir tabelīte ar to, ko MĒS, vecāki, esam (vai neesam) izdarījuši šodien sava bērna labā. Tajā ir piecas ļoti vienkāršas lietas – vai es šodien ar savu bērnu aprunājos (zem četrām acīm, nedalīta uzmanība), vai es šodien ar savu bērnu paspēlējos (datorspēles neskaitās, grāmatu lasīšana skaitās, bet atkal – nedalīta uzmanība), vai šodien bijām ārā (vairāk vai mazāk aktīvi kustoties), vai šodien bērns dabūja kārtīgu ēdienu (putras, dārzeņi, bla, bla), vai šodien bija kāds pasākums (te ir dajebkas, bez b/d – kino, viesības, teātris, bla, bla, kur mazais cilvēks sastop citus cilvēkus). Interesanti, ka dienās, kad esam vismaz sekmīgi (5 ballu sistēmā, tātad 3), iepriekš pieminētā sarunāšana strādā uz urrā. Jo nesekmīgāki mēs esam, jo draņķīgāk un te es jautāju – vai tamdēļ, ka bērns slikts (kašķējas), jeb tomēr tamdēļ, ka man nav bijis laika, gribēšanas, varēšanas, sazin kā vēl, lai dotu bērnam to, kas viņam, neapstrīdēsiet tak, ir nepieciešams.
    Centos īsi, bet ja gari – ticiet, man ir daudz kas par šo tēmu sakāms 🙂 😀

    * viena bērna mammas esot jauniesaucamie, divu – dembeļi, trīs – specnazi. Vīrs saka, ka es esot Bonds. Džeims Bonds 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s