Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

Vienkārši glīta bilde, ko sameklēju googleTie cilvēki, kuri seko līdzi man sociālajos tīklos, droši vien pamanīja, ka es pirms dažām dienām aizstāvēju savu bakalaura darbu. Darbs par spēļošanas izmantošanu mārketingā, tiks publicēts tepat blogā kaut kad pavisam drīz. Šajā ierakstā es vēlos pastāstīt par savu pieredzi Bakalaura darba aizstāvēšanā.

Tas notika 2013. gada 16. janvāra rītā. Darba aizstāvēšana paredzēta plkst. 10:00 Aspāzijas 5, kas ir arī plašāk pazīstama kā Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības Fakultāte. Šajā dienā un laikā, savas četru ar pus gados iegūtās zināšanas aizstāvēja 12 Starptautiskā biznesa kursa studenti, to starpā arī es – nedaudz iedomīgs, drosmīgs un pilnīgi mierīgs par savu uznācienu. Kā jau tas ir ierasts, ierodoties 9:20 es jau sastapu pie aizslēgtajām kabineta durvīm pāris no kursabiedriem, kas bija tādā kā vieglā stresa noskaņojumā cenšoties vēl iegaumēt savu sakāmo un PowerPointa slaidu secību.

Kad tikām telpā, tad man bija iespēja vēl pirms visa procesa notestēt, vai varu pieslēgt savu portatīvo un vai viss attēlojas korekti uz lielā ekrāna. Te nu man jāatzīmē, ka tam cilvēkam, kurš iegādājas un plāno IT aprīkojumu auditorijā vajadzētu samazināt algu – kā var ar projektoru aprīkotā auditorijā nebūt iespējas pievienot portatīvo datoru? Izmantojot savu saprašanu par vadu mučkuli zem galda, es sapratu, ka varu palīst apakšā un atvienot no stacionārā datora vadu, kas ļaus man pieslēgt projektoru… un ar tādu īsu vadu knapi aizsniedzoties līdz datoram es panācu sev vēlamo efektu.

Jautāsiet, kādēļ gan es neizmantoju to stacionāro datoru, kas jau bija auditorijā? Atbilde vienkārša – dādēļ, ka esmu nedaudz iedomīgs un nepaļaujos uz vecām bremzīgām kastēm, ja runa ir par manis radīto interaktīvo materiālu. Man nav nepieciešams, lai prezentācijas vidū parādītos visādi pārsteigumi un paziņojumi par fontu nesaderību vai nobīdītu tekstu. Vada gals portatīvā pieslēgšanai normāli aprīkotā auditorijā, manuprāt, ir pats par sevi saprotams.

Aizstāvēšana sākās ap 10:00. Komisija sastāv no ietekmīgā SEA katedras „krējuma”. Daudz dzirdēts par katru, pie gandrīz visiem bijušas lekcijas. Uzvedība jau diezgan bravūrīga no paša sākuma. Zināju, ka komisijā ir arī viens pasniedzējs, Fortiņš, kuram noteikti esmu melnajā sarakstā. Bija tāds incidents kādu pusgadu atpakaļ, kad man nācās viņam paskaidrot, ka universitātē studenti ir „klienti” un ka zīmēšanās ar akadēmiskām zināšanām un ļoti veciem piemēriem no PSRS laikiem, kad bija pavisam cita ekonomiskā sistēma, no industrijas nenostāda viņu pārākā pozīcijā par studentiem ar pieredzi nozarē mūsdienās. Toreiz viņš mani nodēvēja publiski par, citēju, „komjaunieti”. Zināju, ka no šī pasniedzēja var sagaidīt visniknākos jautājumus un mēģinājumus mani iedzīt stūrī. Bet man par pārsteigumu, viņš nebija pagodinājis ar savu ierašanos. (Viņš ieradās kādu stundu vēlāk, kad jau kāds 5 no mums prezentēja)

Mans kārtas numurs bija otrais, tādēļ man bija tā iespēja pirms savas uzstāšanās vēl vērot pirmās kursa biedrenes uzstāšanos un komisijas darbības. Tajā 15 minūtēs, ko dāma pavadīja auditorijas priekšā es vēl nedaudz pārskrēju pāri savam sakāmajam. Tiesa gan es sēdēju tieši blakus komisijas galdam un ievēroju, ka komisija pilnīgi necienīja runātāju, nepievēršot gandrīz nekādu uzmanību stāstītajam, savā starpā sarunājoties un pētot dažādus dokumentus uz galda. Manuprāt, tā nepieklājas! Katrs cilvēks, kas ir izveidojis kaut ko tieši Jums ir pelnījis mazumiņu cieņas, lai viņā ieklausās. Pašiem pasniedzējiem ne pārāk patīk, ja lekcijās viņiem netiek veltīta 100% uzmanība, tad kādēļ paši uzvedas tik pat necienīgi? It kā jau vajadzētu rādīt piemēru?

Un tas mirklis bija klāt. Veicot akrobātisko triku ar mešanos uz ceļiem, vada pārspraušanu no viena datora otrā ļoti ātri dabūju savu lielisko prezentāciju visu apkārtējo uzmanības centrā. Prezentācija noritēja kā iecerēts, ja neskaita vienu no statistikas skaitļiem, kuru komisija tomēr negribēja pieņemt un mēģināja mani iedzīt stūrī. Atzīstu, šaubas bija kaut kādā mērā pamatotas, bet nu nebija īstā vieta un laiks, lai pārāk ilgi ar viņiem strīdētos… lai gan uzdrošinājos arī nedaudz padiskutēt pretī. Pienāca jautājumu laiks un te es sapratu vienu interesantu lietu – pasniedzēju tur sēž, jo tā ir viņu pēdējā iespēja paņirgāties par studentu, pazemot to visiem iespējamiem veidiem vienlaikus demonstrējot savu administratīvo pārākumu – Mēs esam tavs pēdējais šķērslis, lai tiktu pie papīra…. un mēs to izbaudīsim. Esmu bijis daudz un dažādās žūrijās savā mūžā. Ļoti profesionālās, ļoti augstos konkurences apstākļos, bet nu tik iedomīgu komisiju gan negaidīju. Tad vienā brīdī vienam studentam aizrādīja – mēs jūs izsaucām pēc vārda un uzvārda, tādēļ otrreiz stādīties priekšā nevajag un darba tēmu teikt arī nevajag. Kopš kura laika prezentācijas labais stils ir nestādīties priekšā un nenosaukt tēmu? Iedomājos ierodoties konferencē uznāktu priekšā lektors un teiktu – nu jūs jau droši vien programmiņā izlasījāt kas es esmu un ko stāstīšu, tādēļ uz reiz pie lietas. Manuprāt stādīties priekšā un pateikt par ko būs stāsts ir svarīgs paradums!

Ņemot vērā, ka tēma man bija specifiska, jauna un no jomas, kur komisijas locekļi nav diez ko spēcīgi, tad nekas cits neatlika kā jautājumu sadaļā  mēģināt iedzīt mani stūrī ar „formalitātēm”. Šķiet, kas tur tik īpašs. Nu prezentācijā man bija uzrādīti 6 svarīgākie secinājumi darbā. Recenzents bija pie jautājumiem ierakstījis – nosauciet 5 svarīgākos secinājumus… komisija uzdeva man šo jautājumu. Pirmā reakcija – kas Jūs vispār tikko 7 minūtes gulējāt? Es takš tikko parādīju 6 svarīgākos secinājumus. Ņemot vērā, viņu acīmredzamo neuzmanību saturam, es pagāju 2 slaidus atpakaļ un parādīju un paskaidroju ka šiem ir svarīgākie secinājumi… uz ko man mēģināja norādīt – „Es jums prasīju 5 svarīgākos nevis 6!” WTF? Tu gribi svarīgākos secinājumus vai vienkārši atrast, kur piesieties? Kaut kādā mērā līdzīgi bija ar vēl dažiem jautājumiem. Bija arī daži labi jautājumi, konstruktīvi un ar reālu vēlmi dzirdēt atbildi. Nu es savu misiju paveicis nosēdos, lai vērotu tālāk kolēģu prezentācijas.

Tēmas dažādas – sākot no starptautisko reitingu aģentūras reitingu veidošanas sistēmām līdz pat jauna projektu vadības programmatūras risinājuma izstrādei. Dažam veicās labāk, dažam veicās ne pārāk. Kopumā varu teikt, manuprāt, ne visi bija pelnījuši pozitīvu novērtējumu… bet tomēr saņēma. Man gan netapa skaidrs kādiem kritērijiem jābūt, lai saņemtu ieskaitītu, radās iespaids, ka pietiek ar lorem ipsum tekstu vajadzīgo lapaspušu apjomā, kas precīzi noformatēts pēc noteikumiem.

Secinājumi:

  • Pasniedzēji ir iedomīgi, kas izmanto pēdējo iespēju lai demonstrētu savu administratīvo pārākumu par studentiem. Komisijas pilnīgi neinteresē prezentācijas saturs. Sarunāšanās savā starpā, prezentācijas laikā iziešana no auditorijas un ienākšana atpakaļ ir visai pieņemama rīcība.
  • Pofig kādu darbu tu uzraksti, tik un tā tev ieskaitīs un palaidīs ārā. Nekādas reālas kvalitātes kontroles nav, un kā teica kursa biedrene – uz diploma jau atzīmi virsū nedrukā.
  • Ja kādam tu nepatīc, tad tava atzīme būs ļoti subjektīva. Nav objektīvi skaidri noteikumi, kā veidojas novērtējums. Lai arī saņēmu 8, tomēr iekšā palika neapmierinātība – kādēļ ne 9? Vai būs vērtējuma atšifrējums? Vai atzīmi ietekmēja komisijas loceklis, kurš vispār nebija klāt manā prezentācijā, bet ieradās vēlāk?
  • Būtu zinājis, ka tur ir visai vaļīga atmosfēra, būtu paņēmis līdzi videokameru un visu slepeni nofilmējis. To redzot, pēc tam viss būtu daudz precīzāk redzams.

PS

Tie, kas satraucas, vai kritikas rakstīšana visnotaļ publiskā vietā un atklāti nevarētu kaitēt manai karjerai, izglītības iespējām vai kā citādi, varu pačukstēt, ka mani tas neuztrauc. Ticu, ka dzīvojam brīvā valstī, kur vārda brīvība ir visai brīva, bet ja tomēr kādreiz sajutīšu, ka dēļ šī mani kaut kā citādi uztver, tad nu došu jums ziņu. 🙂

25 thoughts on “Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

  1. Lasīju un smaidīju, daudz tavu sajūtu pārklājās ar manējām pirms gada,- toreiz objektīvi es nebiju pelnījis labu atzīmi, varbūt pat ne ieskaitītu, jo gāju, degunu gaisā, ar pāris vakaros aprakstītu darba projektu, bet tā atzīme, kuru es galā dabūju man nu nekādi nesasējās kopējā skalā ar citu studentu darbu vērtējumiem. Attieksme, jā, brīžam likās, ka visi mēs atsēžam scenārijā paredzētu laiku, lai par to dabūtu, kurš naudiņas, kurš papīru un, protams, pie tādas attieksmes sāc ļoti kritiski vērtēt pašu komisiju, kuras uzdotajos jautājumos klausoties jau pat bez īgna skatiena varētu sākt rasties šaubas par kompetenci vērtēt netriviālos darbus – palielinoties darba sarežģītībai faktiski neeksistējoši kļūst jautājumi par saturu, notiek vienīgi formas ķidāšana.

  2. Nāk prātā jaunībā dzirdētais – neviens tavu diplomdarbu nelasīs – ne viņiem laika (darbu komisija ierauga tad, kad ierodas uz aizstāvēšanu). Labākajā gadījumā – recenzents. Visu noteiks recenzenta vērtējums, viņa attiecības ar komisijas vadītāju un “aizstāvēšana”. Es pats uz pēdējo punktu pamatīgi izgāzos-nebija ne mazākās nojausmas par procesa norisi, attiecīgi, “runa” tika sacerēta procesa gaitā.

  3. Latvijā diplomdarbos sekmīgu atzīmi nedabū tikai tie, kuri tiek pieķerti plaģiātismā (varbūt pat daži tik un tā tiek cauri kaut kādās mazākās augstskolās), pārējie sekmīgu dabūs. Te neviens nevar atļauties, ja tā var teikt, neiedot dokumentu. Augstskolai ir vajadzīga stabila studentu plūsma, kas var būt droša, ka diplomu varēs dabūt viegli, studentiem vajadzīgs kaut kāds papīrs, ko parādīt darba devējiem.

    Beigās visa augstākā izglītība ir tāda, ka studenti izliekas, ka studē, pasniedzēji, ka pasniedz. Vienīgi gadās daži studenti, kas studē priekš sevis, tad tie arī sūdzas par sistēmu ..

  4. “No one can make you feel inferior without your consent.”
    ― Eleanor Roosevelt

    Ja Tu būtu aizrāvis savus pasniedzējus ar savu prezentāciju vai šāds bloga ieraksts vispār būtu tapis? Vieglāk visā ir vainot citus 🙂

  5. Njā, netīkama pieredze. Īpaši tas, ka komisija nespēj izrādīt cieņu pret studentiem. Man manā fakultātē (SZF) gan ir labāk gājis, bet arī visādi pārsteigumi bijuši. Tie paši jautājumi, uz kuriem prezentācijā jau ir atbildēts… MD aizstāvēšanā es īpaši biju sagatavojusi pēdējā slaidā atbildes uz recenzentu jautājumiem (jo mums tie bija pieejami in advance un tā skaitījās labā prakse un atviegloja visu aizstāvēšanās procedūru), bet, lai tik varētu ko pajautāt, tie tika atkārtoti.

    Bakalaura darba aizstāvēšanā vispār bija joki ar to, ka viena komisijas locekle bija sajaukusi “etnometodoloģiju” ar “etnogrāfiju”, kas, jā – ir pavisam kas cits. Nezinātājiem paskaidrošu – pirmo izmanto kā pētniecības metodi sociālo zinātņu, arī komunikācijas zinātnes, pētījumos. Saprotams, ka viņai, domājot par etnogrāfiju, likās, ka es kaut ko esmu smagi sajaukusi. Tā nu iemantoju ienaidnieci uz atlikušajiem diviem maģistrantūras gadiem, lai arī man bija taisnība un tiku pat skarbi aizstāvēta no citu profesoru puses.

  6. Sociāli atbildīgam cilvēkam tagad pienāktos rakstīt petīciju un vākt parakstus Ķīļa atbalstam 😉
    Kaut kā nepareizi tas viss – skaidri taču zinām, cik vērtas šādas augstskolas, bet nu vienalga stājamies un naudu maksājam, un diplomus iegūstam, un savos CV atzīmējam.

  7. Tas laikam ir tipiskais latvietis, kam viss ir slikti un var vainot pārējos. Par konveijera režīmu Latvijas augstskolās un universitātēs vairs neviens nebrīnās. Bet tu, autor, liecies par daudz iedomīgs. Pašpārliecinātība ir laba lieta, ar to var daudz panākt, bet tie, kas tur sēž, arī ir cilvēki. Cik labs vērtētājs tu būtu, ja tev gadiem būtu jācīnās ar stulbu studentu murgiem? Ar laiku arī viņiem izstrādājas imunitāte. Un tas, ka darbu izlasīs (labākajā gadījumā) tikai recenzents, nav nekas jauns. Mums to pateica jau septembrī. Un pats muļķīgākais – zini, no kā pasniedzēji prasa? No tiem, kas var!
    Un, ja esi dabūjis 8, ne 9, tad vai nu tāpēc, ka esi tik labs, ka tavs darbs tavām spējām neatbilst, vai arī – esi sliktāks, nekā pats domā!
    Un, nē. Es neesmu tava emuāra lasītāja un diez vai būšu. Šis viens ieraksts man radījis pietiekamu iespaidu. Tas, ko es gribu pateikt – taisnība nav tikai viena, bet katram sava.
    Lai veicas arī turpmāk!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s