No kā sastāv kolektīvās iepirkšanās portālos norādītā “standarta cena”

kopapirkšanas cenaKaismīgas diskusijas uzvirmoja Laacz blogā par “krāpšanu”, ko piekopj tirgotāji norādot cenas kopā pirkšanas portālos. Mums ar kundzi reiz piederēja interneta veikaliņš http://www.sasien.lv. Pirms mēs sākām realizēt ideju, izveidojot nelielu analīzi par esošajiem tirgus piedāvājumiem, nedaudz parēķinot, uztaisot nelielu biznesa plānu, izskatījās, ka varēsim kādu latu nopelnīt. Miljons jau diezin vai sanāks, bet nu kabatas nauda no hobijbiznesa varbūt arī sanāks.  Bet šoreiz stāsts nav par biznesa plānu, bet gan par to, kā vienā brīdī mēs sadarbojāmies ar kopā pirkšanas portālu. Tad arī es uzzināju, kā veidot “standarta cenu”.

Kopā pirkšanas portāliem (ne visiem, bet pārsvarā) ir noteikums, ka akcijas precei vai pakalpojumā standartā ir jāmaksā vismaz 2 reizes dārgāk (jeb jāpiedāvā 50% atlaide). Protams, tas ir saprotams, jo šie portāli savu reputāciju uzbūvējuši uz solījumiem, ka būs milzīgas atlaides. Protams, tirgotājiem ir virtuāls solījums, ka Jums būs daudz klientu un droši vien liela daļa no tiem nāks atkal un atkal un pirks Jūsu pakalpojumu par standarta cenu daudzu gadu garumā. Te nu man jāsaka, ka TEORĒTISKI tā ir taisnība, tikai diemžēl tā tās lietas nenotiek. Latvijā “bargain buyer”, jeb tie, kas pērk tikai preces un pakalpojumus ar superatlaidēm, neatgriežas, lai nopirktu atkal un dārgāk.  Līdz ar to tirgotājiem nav izdevīgi “subsidēt” preci vai pakalpojumu tirgojot zem pašizmaksas, lai tikai dabūtu vienreizēju lielu apjomu ar klientiem. Tas ir ļoti dārgi un tas ir ļoti neefektīvi. Blakus ir bildīte, kur es sarēķināju un parādīju proporcijas, kā veidojas “standarta cena”. Protams, tirgotāja uzcenojums katrā gadījumā ir citāds, bet principā tirgotāji nemaz tik daudz no tās summas nenopelna kā varētu šķist.

Bet tirgotājiem ir jādzīvo, bērni jābaro un jāmaksā apkures rēķini, tādēļ, protams, ka šādu mārketinga kanālu nevar vienkārši tā atstāt novārtā un neizmantot, tādēļ mazāk pazīstami tirgotāji ļoti efektīvi izmanto “standarta cenas” pieeju t.i. sameklē kādu preci, kuru tāpat vien nopirkt veikalos nevar un arī Latvijas interneta veikalos nav, uzliek ļoti augstu standarta cenu un piedāvā to ar lielu atlaidi. Principā tas ir standarta mārketinga paņēmiens un šeit krāpniecība nav. Jāsaprot, ka pircēji nevar uz vienām lietām skatīties izejot no pašizmaksas viedokļa, bet uz citām no lietošanas vērtības viedokļa. Varu derēt, ka gandrīz katram no Jums ir maciņš telefonam par 10 Latiem (kura pašizmaksas ir zem lata) vai iPad vāciņš par 30 Ls, kura pašizmaksa ir labi ja pāris dolāru vai iPad un iPhone , kuru pašizmaksa ir labi ja 1/3 daļa no cenas, kuru samaksājāt… kaut kādā brīdī Jūs pats sev to pamatojāt, ka šāds pirkums Jums ir racionāls, vajadzīgs un izdevīgs. Bet nu skatoties uz citu lietu, kuru Jums nevajag, Jūs nesaskatāt vērtību, tādēļ Jūs redzat “krāpniecību”. Es pats atzīšos, ka ir daudzas preces, kuras reklamē pa TV, kuras man šķiet pārāk dārgas un pārdošanas argumentācija ir “pievilkta aiz ausīm” – Dormeo (parasta švamme, ko tirgo par milzīgu naudu), Dr Levina magnētiskās saites (vispār WTF!!!) u.c. taču ir cilvēki, kas tajā saskata savu vērtību un ir gatavi maksāt lielu naudu. Tā stādā mārketings.

Tā nav krāpšanas, tas ir mārketings. Dažiem tas nostrādā, bet dažiem nē… un vēl dažus tas ļoti kaitina. 🙂 Vienmēr jau pastāv iespēja nepirkt, ignorēt un vispār neiet tajās lapās iekšā. Pamēģiniet paši nopirkt iekārtu no Ķīnas un pusi dienas pavadīt DHL noliktavās atmuitojot. 🙂

Spēļošana (bakalaura darbs)

izklaidesAnotācija

Bakalaura darba mērķis ir izpētīt spēļošanas (jeb angliski Gamification) elementu pielietojumu un ietekmi mārketinga komunikācijā Baltijas valstīs.

Darba saturs izklāstīts 3 nodaļās:

  • Pirmajā nodaļā aprakstīta informācijas apmaiņas process un mārketinga komunikācijas loma produkta virzīšanā.
  • Otrajā nodaļā ir aprakstīti spēļošanas elementi un to ietekme uz patērētāju kā arī praktiski piemēri pielietošanā praksē. Otrā nodaļa varētu būt visinteresantākā parastam ziņkārīgam lasītājam, kas vēlas uzzināt vairāk par spēļošanu.
  • Trešajā nodaļā ir analizēti Rimi un Maxima Baltijā realizēto mārketinga komunikāciju aspekti, aptaujāto patērētāju un intervēto ekspertu viedokļi no spēļošanas pielietošanas. Noslēgumā izdarīti secinājumi un izvirzīti priekšlikumi spēļošanas pieejas efektīvākai un plašākai izmantošanai mārketinga komunikācijā.

Darba konteksts

  • Darbs tapis Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības fakultātes Starptautisko Ekonomisko Attiecību katedras Starptautiskais bizness programmā. Ņemot vērā, ka darbs faktiski ir par mārketingu, tad tā sadaļa, kas ir par Baltijas tirgu ir nedaudz aiz ausīm pievilkta darba tematam, lai būtu nepieciešamais starptautiskais pētījuma elements. Sākotnē bija vēlme aprakstīt situāciju tikai Latvijā, bet katedrā to īsti neļāva… vajagot starptautiski.
  • Kas attiecas uz avotiem, tad es centos salikt cik jau nu biju izmantojis. Daudzi interesanti avoti netika izmantoti darbā tiešā veidā līdz ar to atsauces uz tiem nav ievietotas.
  • Darbs aizstāvēts LU EVF SEA 2013. gada janvārī ar novērtējumu 8 balles (spiežot uz linku atradīsiet detalizētāku informāciju par aizstāvēšanas procesu).

Vislielākais iespaids uz darba saturu bija no Pensilvānijas universitātes profesora Kevin Werbach, kas pasniedza online lekciju Coursera vietnē par “Gamification”.

Paldies visiem, kas atbalstīja, palīdzēja ar avotiem, lasāmiem materiāliem, anketas pildīšanu un morālo atbalstu. Man bija patiesa bauda veidot šo darbu un ceru, ka Jums būs patiesa bauda šo darbu lasīt.

Kā jau biju solījis, tad publicēju publiskai pieejai savu bakalaura darbu. Darbs pieejams gan PDF versijā ērtākai lasīšanai gan Word formātā, tiem, kas vēlas kādus elementus pārizmantot. Tāpat publiski izvietoju arī aizstāvēšanas prezentāciju. Prezentācija oriģināli satur arī visai elegantu animāciju, bet to Jums nāksies piedomāt klāt, jo nevēlos publicēt PPT templeitu. 🙂 Protams, ka prezentācijas būtiskākais saturs bija mans sakāmais, bet slaidos ir tikai virsraksti.

Publiskā licence darba izmantošanai:

Creative Commons License

This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-ShareAlike 3.0 Unported License. Jums ir tiesības darbu izmantot, taču jaunradītais darbs arī ir jāpadara publiski pieejams. Pārizmantošanas gadījumā norāde uz avotu obligāta. Aizliegts izmantot komerciāliem nolūkiem.

Aptuveni šādi izskatījās prezentācija:

Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

Vienkārši glīta bilde, ko sameklēju googleTie cilvēki, kuri seko līdzi man sociālajos tīklos, droši vien pamanīja, ka es pirms dažām dienām aizstāvēju savu bakalaura darbu. Darbs par spēļošanas izmantošanu mārketingā, tiks publicēts tepat blogā kaut kad pavisam drīz. Šajā ierakstā es vēlos pastāstīt par savu pieredzi Bakalaura darba aizstāvēšanā.

Tas notika 2013. gada 16. janvāra rītā. Darba aizstāvēšana paredzēta plkst. 10:00 Aspāzijas 5, kas ir arī plašāk pazīstama kā Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības Fakultāte. Šajā dienā un laikā, savas četru ar pus gados iegūtās zināšanas aizstāvēja 12 Starptautiskā biznesa kursa studenti, to starpā arī es – nedaudz iedomīgs, drosmīgs un pilnīgi mierīgs par savu uznācienu. Kā jau tas ir ierasts, ierodoties 9:20 es jau sastapu pie aizslēgtajām kabineta durvīm pāris no kursabiedriem, kas bija tādā kā vieglā stresa noskaņojumā cenšoties vēl iegaumēt savu sakāmo un PowerPointa slaidu secību.

Kad tikām telpā, tad man bija iespēja vēl pirms visa procesa notestēt, vai varu pieslēgt savu portatīvo un vai viss attēlojas korekti uz lielā ekrāna. Te nu man jāatzīmē, ka tam cilvēkam, kurš iegādājas un plāno IT aprīkojumu auditorijā vajadzētu samazināt algu – kā var ar projektoru aprīkotā auditorijā nebūt iespējas pievienot portatīvo datoru? Izmantojot savu saprašanu par vadu mučkuli zem galda, es sapratu, ka varu palīst apakšā un atvienot no stacionārā datora vadu, kas ļaus man pieslēgt projektoru… un ar tādu īsu vadu knapi aizsniedzoties līdz datoram es panācu sev vēlamo efektu.

Jautāsiet, kādēļ gan es neizmantoju to stacionāro datoru, kas jau bija auditorijā? Atbilde vienkārša – dādēļ, ka esmu nedaudz iedomīgs un nepaļaujos uz vecām bremzīgām kastēm, ja runa ir par manis radīto interaktīvo materiālu. Man nav nepieciešams, lai prezentācijas vidū parādītos visādi pārsteigumi un paziņojumi par fontu nesaderību vai nobīdītu tekstu. Vada gals portatīvā pieslēgšanai normāli aprīkotā auditorijā, manuprāt, ir pats par sevi saprotams.

Aizstāvēšana sākās ap 10:00. Komisija sastāv no ietekmīgā SEA katedras „krējuma”. Daudz dzirdēts par katru, pie gandrīz visiem bijušas lekcijas. Uzvedība jau diezgan bravūrīga no paša sākuma. Zināju, ka komisijā ir arī viens pasniedzējs, Fortiņš, kuram noteikti esmu melnajā sarakstā. Bija tāds incidents kādu pusgadu atpakaļ, kad man nācās viņam paskaidrot, ka universitātē studenti ir „klienti” un ka zīmēšanās ar akadēmiskām zināšanām un ļoti veciem piemēriem no PSRS laikiem, kad bija pavisam cita ekonomiskā sistēma, no industrijas nenostāda viņu pārākā pozīcijā par studentiem ar pieredzi nozarē mūsdienās. Toreiz viņš mani nodēvēja publiski par, citēju, „komjaunieti”. Zināju, ka no šī pasniedzēja var sagaidīt visniknākos jautājumus un mēģinājumus mani iedzīt stūrī. Bet man par pārsteigumu, viņš nebija pagodinājis ar savu ierašanos. (Viņš ieradās kādu stundu vēlāk, kad jau kāds 5 no mums prezentēja)

Mans kārtas numurs bija otrais, tādēļ man bija tā iespēja pirms savas uzstāšanās vēl vērot pirmās kursa biedrenes uzstāšanos un komisijas darbības. Tajā 15 minūtēs, ko dāma pavadīja auditorijas priekšā es vēl nedaudz pārskrēju pāri savam sakāmajam. Tiesa gan es sēdēju tieši blakus komisijas galdam un ievēroju, ka komisija pilnīgi necienīja runātāju, nepievēršot gandrīz nekādu uzmanību stāstītajam, savā starpā sarunājoties un pētot dažādus dokumentus uz galda. Manuprāt, tā nepieklājas! Katrs cilvēks, kas ir izveidojis kaut ko tieši Jums ir pelnījis mazumiņu cieņas, lai viņā ieklausās. Pašiem pasniedzējiem ne pārāk patīk, ja lekcijās viņiem netiek veltīta 100% uzmanība, tad kādēļ paši uzvedas tik pat necienīgi? It kā jau vajadzētu rādīt piemēru?

Un tas mirklis bija klāt. Veicot akrobātisko triku ar mešanos uz ceļiem, vada pārspraušanu no viena datora otrā ļoti ātri dabūju savu lielisko prezentāciju visu apkārtējo uzmanības centrā. Prezentācija noritēja kā iecerēts, ja neskaita vienu no statistikas skaitļiem, kuru komisija tomēr negribēja pieņemt un mēģināja mani iedzīt stūrī. Atzīstu, šaubas bija kaut kādā mērā pamatotas, bet nu nebija īstā vieta un laiks, lai pārāk ilgi ar viņiem strīdētos… lai gan uzdrošinājos arī nedaudz padiskutēt pretī. Pienāca jautājumu laiks un te es sapratu vienu interesantu lietu – pasniedzēju tur sēž, jo tā ir viņu pēdējā iespēja paņirgāties par studentu, pazemot to visiem iespējamiem veidiem vienlaikus demonstrējot savu administratīvo pārākumu – Mēs esam tavs pēdējais šķērslis, lai tiktu pie papīra…. un mēs to izbaudīsim. Esmu bijis daudz un dažādās žūrijās savā mūžā. Ļoti profesionālās, ļoti augstos konkurences apstākļos, bet nu tik iedomīgu komisiju gan negaidīju. Tad vienā brīdī vienam studentam aizrādīja – mēs jūs izsaucām pēc vārda un uzvārda, tādēļ otrreiz stādīties priekšā nevajag un darba tēmu teikt arī nevajag. Kopš kura laika prezentācijas labais stils ir nestādīties priekšā un nenosaukt tēmu? Iedomājos ierodoties konferencē uznāktu priekšā lektors un teiktu – nu jūs jau droši vien programmiņā izlasījāt kas es esmu un ko stāstīšu, tādēļ uz reiz pie lietas. Manuprāt stādīties priekšā un pateikt par ko būs stāsts ir svarīgs paradums!

Ņemot vērā, ka tēma man bija specifiska, jauna un no jomas, kur komisijas locekļi nav diez ko spēcīgi, tad nekas cits neatlika kā jautājumu sadaļā  mēģināt iedzīt mani stūrī ar „formalitātēm”. Šķiet, kas tur tik īpašs. Nu prezentācijā man bija uzrādīti 6 svarīgākie secinājumi darbā. Recenzents bija pie jautājumiem ierakstījis – nosauciet 5 svarīgākos secinājumus… komisija uzdeva man šo jautājumu. Pirmā reakcija – kas Jūs vispār tikko 7 minūtes gulējāt? Es takš tikko parādīju 6 svarīgākos secinājumus. Ņemot vērā, viņu acīmredzamo neuzmanību saturam, es pagāju 2 slaidus atpakaļ un parādīju un paskaidroju ka šiem ir svarīgākie secinājumi… uz ko man mēģināja norādīt – „Es jums prasīju 5 svarīgākos nevis 6!” WTF? Tu gribi svarīgākos secinājumus vai vienkārši atrast, kur piesieties? Kaut kādā mērā līdzīgi bija ar vēl dažiem jautājumiem. Bija arī daži labi jautājumi, konstruktīvi un ar reālu vēlmi dzirdēt atbildi. Nu es savu misiju paveicis nosēdos, lai vērotu tālāk kolēģu prezentācijas.

Tēmas dažādas – sākot no starptautisko reitingu aģentūras reitingu veidošanas sistēmām līdz pat jauna projektu vadības programmatūras risinājuma izstrādei. Dažam veicās labāk, dažam veicās ne pārāk. Kopumā varu teikt, manuprāt, ne visi bija pelnījuši pozitīvu novērtējumu… bet tomēr saņēma. Man gan netapa skaidrs kādiem kritērijiem jābūt, lai saņemtu ieskaitītu, radās iespaids, ka pietiek ar lorem ipsum tekstu vajadzīgo lapaspušu apjomā, kas precīzi noformatēts pēc noteikumiem.

Secinājumi:

  • Pasniedzēji ir iedomīgi, kas izmanto pēdējo iespēju lai demonstrētu savu administratīvo pārākumu par studentiem. Komisijas pilnīgi neinteresē prezentācijas saturs. Sarunāšanās savā starpā, prezentācijas laikā iziešana no auditorijas un ienākšana atpakaļ ir visai pieņemama rīcība.
  • Pofig kādu darbu tu uzraksti, tik un tā tev ieskaitīs un palaidīs ārā. Nekādas reālas kvalitātes kontroles nav, un kā teica kursa biedrene – uz diploma jau atzīmi virsū nedrukā.
  • Ja kādam tu nepatīc, tad tava atzīme būs ļoti subjektīva. Nav objektīvi skaidri noteikumi, kā veidojas novērtējums. Lai arī saņēmu 8, tomēr iekšā palika neapmierinātība – kādēļ ne 9? Vai būs vērtējuma atšifrējums? Vai atzīmi ietekmēja komisijas loceklis, kurš vispār nebija klāt manā prezentācijā, bet ieradās vēlāk?
  • Būtu zinājis, ka tur ir visai vaļīga atmosfēra, būtu paņēmis līdzi videokameru un visu slepeni nofilmējis. To redzot, pēc tam viss būtu daudz precīzāk redzams.

PS

Tie, kas satraucas, vai kritikas rakstīšana visnotaļ publiskā vietā un atklāti nevarētu kaitēt manai karjerai, izglītības iespējām vai kā citādi, varu pačukstēt, ka mani tas neuztrauc. Ticu, ka dzīvojam brīvā valstī, kur vārda brīvība ir visai brīva, bet ja tomēr kādreiz sajutīšu, ka dēļ šī mani kaut kā citādi uztver, tad nu došu jums ziņu. 🙂