Ekonomiskā Krīze 2.0 tuvojas?

Nu jau kopš 1.janvāra Latvija kļuvusi par tādu kā želejkonfekti, kad nevienam nav īsti skaidrs kādus nodokļus no kura sāks prasīt. Līdz šim galvenokārt izmaiņas bija tādas, ka tās ietekmēja uzņēmumus un parastie cilvēki visnotaļ mierīgi ignorēja, taču pēdējā laikā plānotās nodokļu un tarifu izmaiņas sāk tiešā veidā ietekmēt mūsu personīgos maciņus. Kāda tad ir šī ietekme?

Paskatoties savā ģimenes budžetā es ievēroju interesantu sakarību. Paralēli nelielam ienākumu samazinājumam (1,1% apmērā), ko panāca  ar nodokļu izmaiņām attiecībā uz ienākumiem vēl ir būtiska ietekme uz izdevumu pusi. Lai saprastu reālo ietekmi apskatīsim manu privāto izdevumu struktūru. Ģimenes budžeta lielākās pozīcijas ir (TOP 5 izdevumu pozīcijas jauktā secībā) :

  1. Mājas kredīts
  2. Elektrība
  3. Automašīna (degviela, remonts, nodevas)
  4. Pārtikas iegāde
  5. Bērnudārzs meitai

1. Pozīcijā nav ko analizēt – ir uzņemtas vēsturiskas saistības un tās arī tiek pildītas. NĪ nodokļa palielināšana principā nedaudz tikai ietekmē kopējās izmaksas šajā pozīcijā. 6m EURIBO turās visnotaļ stabili ap 1.3…1.4% un kamēr tas nepārsniegs 2% tikmēr īpaši lielas ietekmes uz kredīta izmaksām nebūs.

2. Elektrība gan bija ar ievērojamu kāpumu. No 1. Janvāra paaugstinājās par 12% un no 1. Aprīļa pieaugs vēl par 20%. Es izrēķināju, ka faktiskai piesaugums salīdzinot ar iepriekšējo gadu būs 43,6%, kas ir patiešām ievērojams kāpums.

3. Automašīnas izmaksas (Mums ir mazs auto Hyundai Getz) pašas par sevi daudz nepieaugs, taču degvielas cena pateicoties nodoklim un papildus nodevām, ko valsts uzliek tirgotājiem jau tagad dod indikāciju, ka Latvijā šogad degvielas cena maksās par 15% vairāk salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Degviela sastāda pusi no kopējām automašīnas izmaksām līdz ar to šī pozīcija rupji rēķinot pieaugs par 7,5%.

4. Pārtikas cenas jau tagat strauji sāk pieaugt. lētākā 2% piena cenas (kuras es uzskatu par indikātoru) ir pieagušas no 32 santīmie litrā līdz 42 santīmiem litrā… un tas ir 30%. Tas pats notiek ar gaļas produktiem. Šķiet vienīgi vistu olas ir palikušas būtiski lētākas un nu jau var kastīti dabūt par 50 santīmiem… kas ir ievērojams kritums.

5. Šī pozīcija īstenībā ir šā ieraksta iemesls. Šorīt man paziņoja, ka bērnudārs no 1. aprīļa maksās par ~20% vairāk pamatojoties uz “inflāciju” (elektrības cenu kāpumu). Šī ir pozīcija, kas pieaug pateicoties pirmajām 4 pozīcijām. Ticu, ka arī citi uzņēmēji izmantos šo lielisko iespēju lai koriģētu cenas un pacenstos uzlabot savu finansiālo stāvokli.

Ar šo nelielo analīzi gribēju parādīt, ka Janvāris un Aprīlis abi izcelsies ar visnotaļ lielu cenu kāpumu (t.I inflāciju) kas principā ir tieša nodokļu paaugstināšanas ietekme… bet inflācijai diemžēl seko viena nelāga lieta, ko sauc par maksātspēju – cilvēki par algu var atļauties mazāk, kas būtiski ietekmē cilvēku optimismu, cilvēki mazāk pērk preces un vairāk domā par braukšanu uz ārzemēm, kas savukārt samazina IKP = ekonomiskā krīze.

Vai mēs paaugstinot nodokļus tā vietā lai valstiskā līmenī taupītu naudu nenonākam jaunā spirālē, kad pēc šādas finansiāli emocionālas ķēdītes izveidojam Krīze 2.0?

6 thoughts on “Ekonomiskā Krīze 2.0 tuvojas?

  1. Uzņēmumiem, kas ātri nereaģēja uz jaunajiem nodokļiem gada sākumā krietns cirtiens pa kabatu. No jaunā auto nodokļa vien valsts kasē par gada pirmajiem mēnešiem ieripos krietna summiņa naudas.
    Galvenais, ka valsts paliek bagātāka. Varēs maksāt lielas pensijas vecumdienās 🙂

  2. Patiešām ceru, ka līdz tam nedavilks, bet vai nav tā drusku ironiski, ka nodokļiem piemet tieši pirms pavasara, vasaras, lai cilvēki to “it kā” nemanītu, jo, atnākot vasarai, tā kā tā sekos tāda kā eiforija par silto laiku. Patiesībā, sāksies tieši tas pats, kas pagājušajā gadā un, ja Tavas prognozes ir pareizas, tad kārtējais depresijas vilnis būs rudenī.

    Citādi, lai vismaz kaut kādā veidā mazinātu savus izdevumus kaut vai par pārtiku, reizi nedēļā dodos uz tirgu un iepērku “bāzi” nedēļai, ja tā var izteikties. Kredīta, auto un bērnu man nav, tāpēc šajā ziņā ir vieglāk. Tad, kad blakus tāda maza dvēselīte, tad laika tik viegli vairs neizlavierēsi.

  3. Ja vel pirms gada skaidri zināju ka atgriezīšos tuvākajos 5 gados, tad tagad skaidri zinu ka neatgriezīšos gan.
    Ja pirms gada ija vēlme sastrādātos līdzekļus ielikt uzņēmumā, tad sobrīd būt uzņēmējam pielīdzinās depresīvam, nodokļu un produkcijas apkrautam cilvēkam
    Bet pasaki, lūdu – kas varētu mainīt situaciju? Kādēļ politologi vel nav šo vienkāršo lietu aprēķinājuši?
    Un kādu vispār Tu redzi tagad nākotni Latvijai un aibraukušajiem latviešiem, kas nu jau pielīdzinās pusei no visiem visiem latviešiem.

    PS eidzot raksts, sen gaidīju, tvīterī Tev nesekoju, tad nu “aplaimo” mūs biežāk ar saviem gara darbiem…

    • Inese, tev laikam bij tik lielas emocijas iekšā, ka ļoti daudzi burti iztrūkst! 🙂 Vai arī jauna klaviatūra.

      Situāciju var mainīt fundamentāls lēmums – budžeta konsolidāciju vajag veikt nevis uz ienākumu palielināšanas rēķina no iedzīvotājiem, kā tas notiek tagad, bet gan uz izdevumu mazināšanas un ienākumu palielināšanas no eksporta. Bet abi šie punkti ir ļoti smagi īstenojami: Lai samaiznātu izdevumus ir vajadzīga griba to darīt un arī čaklāki ierēdņi, kas spēs par to pašu naudu darīt 2 cilvēku darbu. Tas protams ir nežēlīgi, bet liela daļa valsts sektorā nodarbināto strādā mazāk kā 50% produktivitātes. 😦
      Ienākumu palielināšana no eksporta ir automātiski līdz ko valsts izveido pietiekami labu vidi, lai uzņēmumi izvēlētos Latviju kā bāzes valsti saviem uzņēmumiem…. un tas var notikt tad, ja LV būs veselīga vide, kas ļaus šiem pašiem uzņēmumiem ietaupīt naudu. LV esošā politika (ļoti dārgi izmaksā darbinieki, lieli nodokļi resursiem, milzīga birokrātija etc) galīgi neveicina šo procesu. Tādēļ esam tur kur esam un Latvijā nav neviena kārtīgi eksportējoša uzņēmuma bāzes mītne.

  4. Par krīzi var teikt, apmēram, sekojošo, ka tā ir kā ping-pong spēle. Ja apmēram divus gadus atpakaļ krīze skāra tikai mūsu valdību, tad tagad tā ir attapusies un nogrūž to, nezkāpēc, uz maznodrošināto iedzīvotāju pleciem. Sāpīgi, bet fakts. Dīvaini tomēr, ka pensionāram jāmirst badā, taču tie visi, kas braukāja ar savām dārgajām bembkām, braukās joprojām. Varēja jau par to viņu dārgo prieku (jeb rotaļlietu uz četriem riteņiem, sauc ka gribi) arī attiecīgu nodokli uzlikt, nevis ņemt nost mazajiem, kuriem tā jau pilnīgi nekā nav. Stulbi. Banānu republikā joprojām dzīvojam, ne Eiropā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s