(ne)vērtība?

Šķiet, kopš pirms pusgada izlasīju nelielu daļu grāmatai “Kapitāls” (Markss) mani nepamet pārdomas… lipīgas kā dadži… kas ir vērtība moderanajā pasaulē. Kas nosaka lietas vērtību… un kas vispār ir “lieta” virtuālajā pasaulē. Pēc Marksa teiktā lietas vērtība parasti izsakās ieguldītā darba apjomā (fiziskais darbs, uzņēmējspēja, kapitāls). Es to varētu pārfrāzēt – Racionālā pasaules uztverē “lietu” vērtībai būtu jābūt proporcionāli ieguldītajiem darbiem un materiāliem. Tas viss it kā būtu skaidrs ekonomiski… bet kas notiek ar cilvēki izdomātajām lietām un to, ka sabiedrība maksā reālu naudu par iedomātām vērtībām?

Iedomātās vērtības

Cilvēks, šķiet, ir instinktīvs un katrā savā lēmumā pilnīgi neapzināti rīkojas instinktīvi. Viena vai otra lēmuma pieņemšana ietekmē iespejas satikt kādu skaistu dāmu – pārošanās instinkts. (manuprāt šis instinkts īpaši spilgti izpaužas, kad vīrieši iegādājas automašīnu, izvēlas klubu uz kuru iet izklaidēties vai izvēli kā ģērbties.) Tāpat pašsaglabāšanās instinkts – līst kautiņā, vai tomēr izvairīties, bailes riskēt biznesā ar visu kas tev pieder utt. Izejot no šādas domāšanas ir diezgan neskaidrs kā cilvēku uzvedība modernajā pasaulē un it īpaši informācijas laimetā izmantojot sociālos tīklus tiek kropļota spēlējoties ar mūsu uzvedību izdomātā pasaulē.

Sociālie tīkli ir daļa no cilvēku pirmatnējās tieksme dzīvot baros, justies piederīgiem. Tādas sociālās sistēmas kā draugiem.lv un Facebook.com rada ilūziju, ka tu esi piederīgs virtuālam baram draugu… Šaušanas spēles īstenībā tik ļoti aizrauj, ka liek patiesi sajust savas vēles rīkoties tā, lai aizstāvētu savu virtuāljo tēlu no citiem virtuālajiem tēliem uztverto tos kā ienaidniekus.

Biznesmeņoi ir iemācījušies virtuālajā pasualē radīt pilnīgi izdomātu vidi, kurā mēs aizvien vairāk un vairāk tiekam ierauti. Uztverto tur radītās “lietas” kā noderīgas un pat “vērtīgas”, jo mēs takš par to maksājam naudu – par tava profila apskatīšanas statistiku, par supertraktora iegādi “Fermā” vai par VIP statusu kādā iepazīšanās portālā. Kurā brīdī mēs iemainījām reālās lietas pret virtuālajām? Kurā brīdī mēs sāksim maksāt reālu naudu par sava virtuālā ES apģērbiem, frizūru, izskatu?

Te gan vietā arī būtu apskatīt nosacīti reālās lietas, kas īstenībā tāpat ir cilvēku radītas virtuālas lietas: Ziemassvētki, Lieldienas, Dievs, dzimšanas dienas, olimpiskās medaļas, apģērbu mode, TV un mūzikas zvaigznes, dažādi zīmoli, autortiesības, patenti, apdrošināšana, horoskopi, draugiem.lv statistika, uzvara pār kompi datorspēlē… mēs dzīvojam pasaulē, kur ir radītas lietas kurām nav īsti vērtības skatoties no Marksa viedokļa, bet tomēr iekšienē tās mums ir svarīgas… katram pa savam svarīgas un vērtīgas… lai tas būtu finansiāli, emocionāli vai dvēseliski… katra no tām spēj kaut kādā veidā “piemānīt” mūsu pirmatnējo vērtību sistēmu rīkoties vienā vai otrā veidā un ieraut mūs naudas penīšanas un tērēšanas karuselī un veiklākajiem no mūsu cilts arī kontrolēt atsevišķus šā karuseļa slēdžus. 

Bet kas ir cilvēces pamatvērtība? Kas ir “root couse” tam, ka mēs vispār kaut ko daram?

2 thoughts on “(ne)vērtība?

  1. Interesants viedoklis..
    Virtuālajām lietām vēl varētu pievienot ņemšanos ar viedtelefoniem blogos, twitter-ī utt. Lai tos nopirktu, tiek izdots daudz naudas, tiem tiek pirktas aplikācijas, diendienā tiem tiek veltīts nenormāli daudz laika! Ja padomā, ko ar šo naudu/laiku varētu nopirkt/izdarīt reālu!

  2. Viena pamatvērtība varētu būt iemācīties rakstīt ar nedaudz mazāk kļūdām gan latviski, gan angliski. 😉

    Bet visā visumā uz šo jautājumu filozofi ir mēģinājuši atbildēt jau ilgu laiku.

    Manā uztverē kopsummā sanāk tā:

    Cilvēka dzīves jēga ir personiska un paša izvēlēta. Proti, nav ārējas, ārpus tevis pastāvošas tavas dzīves jēgas.

    Tavai dzīvei pastāv noteikta _nozīme_ citu cilvēku dzīvē, bet jēga no tavas dzīves ir tikai tev un tikai tu vari izlemt, kas tavai dzīvei piešķir jēgu jeb — kas ir tas galvenais uz ko orientēt savu dzīvi, ņemot vērā, ka visi esam mirstīgi un laika ir diezgan maz.

    Man personiskās pieredzes rezultātā radies secinājums, ka manas dzīves jēga ir gūt gandarījumu par paveikto — Maslova piramīdas būtībā augšējā sadaļa, kur tu izmanto savu radošo potenciālu un (cerams) redzi, ka tevis darītais ir nesis kādu pozitīvu rezultātu.

    Protams, izvēle var būt racionāla tikai tad, ja es apzinos alternatīvas.

    Proti, ja es vispār _principiāli_ neredzu, kādu gandarījumu var cilvēks gūt no tā, ka, teiksim, atsakās no labi apmaksāta un perspektīva darba bankā un nolemj kļūt par klarnetisti (reāls gadījums Latvijā pirms pāris gadiem, domāju, ne viens vien), loģiski, mans redzeslauks ir ierobežots un arī manas iespējas izvēlēties dzīves jēgu.

    No šī viedokļa visādi gadžeti, zīmoli un tehnoloģijas ir aptuveni tik interesanti kā pavāram panna un plīts — nepieciešami, ja tu gatavo ēdienu, kas jācep, bet ne jau pannā un plītī ir sāls, savukārt Ziemassvētki un dzimšanas dienas — vērtība tiktāl, cik tās palīdz cilvēkam justies labi un laimīgi.

    Marksa teorija pieņem ultra racionālu situāciju, kura nerēķinās ar cilvēku sociālajām pamatvajadzībām — saiknēm un kontaktiem ar citiem cilvēkiem*, bet visu mēra naudā un varā. Līdz ar to tā gluži vienkārši neiztur kritiku no jelkādiem mūsdienu psiholoģijas novērojumiem attiecībā uz laimi un vērtībām, un ir tā pa īstam piemērojama tikai šaura redzesloka psihopātiem.

    * – skat. piem. New Yorker rakstu “Social Animal”:
    http://www.newyorker.com/reporting/2011/01/17/110117fa_fact_brooks

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s