Ziemīgās pārdomas

Kad biju mazāks, tad man ziema ļoti nepatika… sniegs, auksti, pretīgi… bet tagad man sāk iepatikties. Īpaši pastaigas mežā… ļoti nomierinoši. Tāda sajūta, ka laiks apstājies… sniegs pieklusina arī mežā trokšņus un viss ir tāds tīrs un “nevainīgs”. 🙂 Romantika. LAi kur tu arī ietu, tad tu esi kā pirmatklājējs un aiz tevis ir tikai tavas pēdas… priekšā viss līdzens un neskarts.

Pilšetas burzma ir cits stāsts… automašīnu sastrēgumi, sniega smilšu un sāks maisījums, kas pielīp apaviem, ietvēm, mašīnām un visam pārējam… vēss un mitrs gaiss kas mijas ar automašīnu izplūdes gāzēm un smaržu no blaus esošās kefejnīcas… nav forši… Cilvēki, kas nodūruši galvas, satinušies “dur” taisni, pat neievērojot sarkanās gaismas luksaforos nemaz nerunājot par pretīmnākošajām tik pat vienaldzīgajām sejām… cik bieži mēs tā paejam garām dažu centrimetru attālumā no sen neredzētiem skolas biedriem, radiem un draugiem? Vai nevajadzētu būt nedaudz uzmanīgākiem ejot pa ziemu un atstājot pēdas aiz sevis? Tavas pēdas kādam izbojā prieku, jo viss vairs nav līdzens…

3 thoughts on “Ziemīgās pārdomas

  1. Agrāk varēju ieet mežā un klīst pa to kamēr nosalst kājas. Un ja vēl tajā brīdī snieg!Lēnām tādām lielām pārslām!!!
    Tad pārnāk mājās un ielīst silta vannā ar tēju.
    Bet pašlaik izvēlos klimatu kur -3 jau ir gandrīz dabas katastrofa.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s