Šorīt pēc ļoti ilgiem laikiem uzpildījos citā benzīntankā nekā ierastajā Nestē. Lukoilā Ielēju tos padsmit litrus beznīna un devos uz kasi norēkināties. Pārdevējais bija īss jautājums – “Klienta karte ir?” uz ko atbildēju noliedzoši, jau nākamajā mirklī viņa izvilka kaut kādu jaunu un iepakotu kartiņu novilka kases aparātā (tādā veidā pieškirot 16 sant atlaidi), un atdeva to man kopā ar manu maksājumu karti.
Tie, kas mani tuvāk pazīsts, zina, ka es nekad neņemu klienta kartes veikalos (jo tā jau nav kur tos plastikāta gabaliņus likt) bet nu man neprasot piešķirt atlaidi ir jau kaut kas interesants. Lai nu kā, bet es šodien to kartiņu paņēmu. Interesanti cik daudz naudas viņi šādi zaudē – klients gatavs maksāt pilnu cenu par preci, bet viņi tik un tā piešķir atlaidi! Esmu apjucis… un vēl nevaru saprast – man tas patika vai nē…
Viņi cer, ka ar to atlaides karti tu nākamreiz atnaksi pie viņiem. Un IMHO ilgtermiņā es domaju tas viņiem nes labumu peļnas ziņā
peec tam kad autinjam pirms gadiem 3 sachakareeju vairaakkaartiigi sveces ar lukoil benziinu, vairs tur neesmu lejis.
Piekritu olegam par sito.
Kautgan no marketinga viedokla uzbasties cilvekam ar atlaidi ja vins ir gatavs maksat pilnu cenu nav pareizi.
Bet vot zini kas ar mani notika? Mēs pildijāmies statoilā vakar, uz ulmaņa gatves – un bija TIEŠI TAS PATS. Prasa – statoil karte ir? Sieva – nē. Viņs, uztaisam! Iedod, un uztreiz atlaide. Nekas par to karti protams nebija jāmaksā. Mēs arī šokā, bet nu atlaide tomēr.