Gliemeža piedzīvojumi

Sveiki!

Mani sauc Bruno. Kopš es sevi atceros es dzīvoju vienā un tajā pašā mājā. Nams nav liels, taču ir ļoti komfortabls un tieši piemērots man. Dzīvoju mājā viens, jo īsti jau citiem vietas nav. Dzīvoju uz kāpostgalvas. Mēs esam 4, kas dzīvo šajā rajonā un mums visiem pilnīgi pietiek. Nezinu kā citiem, bet man ir dīvaina sajūta. Man šķiet, ka pasaule paliek lielāka. Kad biju mazs, tad likās, ka viss ir aizsniedzams un tepat blakus un arī kaimiņu bija vairāk vai vismaz mēs tā ciešāk dzīvojām.

Šorīt, kā katru rītu, devos pastaigāties. Šodienas plāns ir grandiozs, vēlos tikt uz blakus zāles stiebru, jo runā, ka tur ir daudz gardākas lapas un šodien pusdienās gribas kaut ko eksotiskāku. Man pieriebies visu laiku viens un tas pats kāposts katru dienu no rīta līdz vakaram. Runā, ka blakus esot saldie zirņi un tie esot ļoti gardi. Arī esot vairāk citu gliemežu ar ko komunicēt. Vispār daudz lielākas iespējas izpausties. Tāpat runā, ka zirņi esot daudz augstāki, jo vijas gar žogu. Kaimiņi saka, ka esot ļoti ambiciozs un iedomīgs. Es gan nesaprotu, kas ir slikts, ka es vēlos dzīvot augstāk un redzēt plašāk pasauli?

Visā šajā procesā mani biedē tikai viens – lai tiktu uz zirņa stīgas man ir jānokāpj zemē… to nekad neesmu darījis. Kaimiņi stāsta, ka tas ir ļoti briesmīgi un netīri, ka tur ir auksts un tur galīgi nav ko ēst. Mani aprēķini liecina, ka man būs nepieciešama visa priekšpusdiena, līdz tikšu līdz zirnim un tad jau arī varēšu pusdienot. Ja esmu neēdis vairāk kā pusi dienas, tad esmu ļoti sapīcis un tad man labāk netuvoties.

Plāns ir gatavs, iestiprinājos ar kāpostu agrā rītā (pretīgi, ceru, ka tā ir pēdējā reize) un devos ceļā. Pirmā pusstunda gāja pavisam labi. Tiku līdz Kāposta pamatnei, kur jau arī agrāk biju bijis karstās dienās, jo tur ir vēsāk un foršāk, lai gan kāposts šeit ir tāds dzeltenīgāks, cietāks un negaršīgāks, toties te bija vēsāk. Vienreiz pat pabūšana šeit apakšā izglāba man dzīvību.

Tā bija skumja diena. Mēs sākumā uz kāposta bijām 6, bet tajā tumšajā dienā uzradās kaut kāds melns putns un apēda brāļus Karlo un Petro, kuri tajā dienā bija nolēmuši uz sacensībām apskriet apkārt visam kāpostam un tajā brīdī bija tieši kāposta augšā. Kopš tās reizes neviens no mums nelien tur augšā, jo baidās no putniem.

Lienot lejā no kāposta man patiešām uznāca nostaļģija. Ja neskaita patiešām bezgaršīgo un vienveidīgo pārtiku pārējais ir ok. Labi, nav ko skumt par to. Dodamies uz priekšu!

Esmu ticis jau līdz kaut kādai melnai figņai. Tā laikam ir zeme. Jā, tāda irdena un līp pie manas pēdas, Esmu visnotaļ liels gliemezis (neskatoties uz negaršīgumu, kāposts ir visnotaļ barojošs). Pavisam piesardzīgi es pilnībā nostājos uz zemes. Sajutos lepns, jo esmu ticis uz pašu briesmīgāko, kas var notikt. Tagad  ceļš vedīs tikai uz priekšu un uz augšu līdz saules apspīdētajai zirņa stiebra augšai. Tur būs saldas lapas un varbūt pat tikšu pie kādas svaigas zirņu pāksts. Jātiek tur un tad jau redzēs cik daudz varēs dabūt.

Domājot par skaisto nākotni biju jau nogājis lielāko daļu zemes ceļa un biju jau pavisam tuvu zirņa stiebram. Paskatījos augšup – WOW. Šitais ir viens reāli liels augs. Te reāli būs forši, es jau to jūtu. Interesanti, kā tāds liels augs var būt tik tievs pamatnē? Labi, neesmu fiziķis – ja jau stāv, tad jau kaut kā strādā tā lieta.

Nu jau biju pavisam klāt zirnim un bija jāsāk kāpt augšup. Pamanīju, ka aizmugurē notiek kaut kāda kustība. NEvaru griesties riņķī, tad pazaudēšu kādas 10 minūtes un reāli nokavēšu pusdienas laiku. Negribu būt izsalcis un nīgrs. Manas attiecības ar pārtiku ir īpašas – man ļoti patīk ēst un tā ir mīļākā nodarbošanās.

Troksnis aizmugurē kļuva skaļāks un pēkšņi man pāri sāka birt zemes gabali. Paskatījos augšup un pamanīju, ka kāposts ar visiem tā iedzīvotājiem lidoja pa gaisu. Tieši virs manas galvas. Kaut kāds kāds ļoti liels dzīvnieks ar zaļā krāsā bija izrāvis kāpostu un šobrīd purināja. Ārprāts. Ja es tagad būtu tur, tad man būtu reāli gals.

Kopā ar zemēm man pavisam blakus nokrita arī mans bijušais kaimiņš Aldis. Viņš bija galvenais, kurš mani mēģināja atrunāt nepamest kāpostu sakot, ka šeit ir viss nepieciešamais lieliskai dzīvei līdz sirmam vecumam. Ha. Paskaties, dzīve pati viņu izsvieda no mājām.

Pārējos kaimiņus neredzu un šķiet, ka kopā ar kāpostu tie devušies labākos medību laukos. Arī kaimiņš Aldis nekustas. Neiešu klāt, jo pazaudēšu laiku un nokavēšu pusdienas un jau teicu kādas ir manas attiecības ar pusdienām. Tikai uz priekšu! Sāku rāpties augšā zirnī. Sākumā nekā cerīga ēdama nebija tādēļ sāku jau satraukties. Drīz jau pusdienas laiks un nekā ēdama nav. Kur ir sulīgās lapas un zirņu pākstis? Tāds stingrs un brūns stumbrs. Labi – tikai brien uz priekšu.

Pagāja vēl kāds ļoti liels brīdis un no lapām nav ne miņas. Kas dīvaini, ka nemanu arī nevienu citu gliemezi un pat ne mušu. Ja jau zirnis ir tik labs, tad kādēļ te neviena nav? Rāpos tālāk. Jau biju labu gabalu virs zemes un noteikti labu laiku pēc pusdienas laika un noskaņojums bija nekāds.

Turpinājums sekos…

 

Par (ne)darīšanu

first-stepMūsu prāti ir piesārņoti ar neticību pašiem sev, savai valstij un līdzcilvēkiem. Pilnas ziņas ar rakstiem par pazudušiem cilvēkiem, teroristiem un pilnīgi atsaldētiem politiķiem okeāna otrā pusē. Mēs, kā tādi mentālie sadomazohisti, pavelkamies uz mazāko Putina, Trampa vai kāda cita politiķa pirdienu it kā no tā mūsu dzīve mainītos. Nemainīsies. Tavs Share vai Like sociālajā tīklā nemainīs šo politiķu dzīvēs, bet tu piesārņosi tikai savu draugu un tuvinieku prātus ar šo pašu bezcerības un patstāvīgo briesmu sajūtu.

Planēta šobrīd ir vēsturē vismazāk konfliktu taču cilvēki ir nobiedēti, jo katrs šāviens, katrs mirušai tiek pasniegts no pilnīgi visiem rakursiem. Skatoties visu šo negatīvismu mēs absolūti aizmirstam par to, kas mums ir. Mēs, šeit Latvijā, esam kopumā paēduši. Kopumā dzīvojam siltās mājās. Mums ir TV, Internets, Radio un pat 99% arī mobilie sakari. Mums ir veikali uz katra stūra, palīdzības dienesti, sociālie dienesti, policisti, ugunsdzēsēji. Pie katras skolas ir pa policistam ar ieroci pie sāniem. Mēs pieradinām mūsu bērnus baidīties no visa un vienmēr un rādām, ka tikai bruņots vīrs ir vienīgais risinājums. Risinājums kam? Vai mums ir bijuši incidenti skolās?

Mūsu bērniem vērtīgākā lieta vienmēr līdzi ir nevis zināšanas, bet gan mobilais telefons. Simtiem eiro vērtas iekārtas. Ja mēs paskatītos uz vienu Rīgas skolu ar 300 skolniekiem, tad kopējā mobilo telefonu cena būtu kāds miljons eiro… tajā pašā laikā skolās nav pieklājīga projektora, interaktīva materiāla un pietiekami inteliģenti skolotāji, kuru vienīgā motivācija strādāt ir pāris gadi līdz pensijai. Mēs tērējam naudu, sakarus un enerģiju lai sūtītu savu bērnu prestižākā skolā, tā vietā, lai savu vietējo skolu un vispār visas skolas Latvijā padarītu par modernām un prestižām un parūpētos ne tikai par savu atvasi, bet par visiem kopā. Sajūta, ka dzīvojam pēc dabiskās atlases principiem – izdzīvos stiprākais. Nospļaujoties, kas notiks ar “vārguļiem”. Jā, skaidrs, ka mums, vecākiem, ir mazvērtības sindroms, jo lielākoties mēs paši augām ’80 un ’90 kad visi bija salīdzinoši vienlīdz trūcīgi izņemot dažus, kuru vecāki bija augsti ierēdņi vai “spekulanti”, kā toreiz sauca uzņēmējus.

Ieskatīsimies spogulī. Vai pats lepojies ar to ko redzi? Ko tu esi izdarījis, lai cilvēki justos droši, lasītu grāmatas, kļūtu kritiskāk domājoši (nejaukt ar negatīvi domājošiem), bērni komunicētu savā starpā un kaimiņa bērns arī spētu iegūt tik pat labu izglītību kā tavējais? Šī nav dabiskā atlase bet gan kolektīva evolūcija. Kamēr mēs līdīsim priekšā rindā, pastumsim malā nedaudz finansiāli vājākos, tikmēr izaudzēsim tikai dažus līderus, kuri no mums būs iemācījušies tikai līst priekšā citiem un izmantot varu savā labā. Mēs esam atbildīgi ar savu rīcību par to, kādu nākamo paaudzi izaudzināsim un vai tā paaudze būs kolektīvi spējīga attīstīties, sadarboties un radīt. No tā ir atkarīgas arī mūsu pašu vecumdienas, jo viņiem būs jāmaksā par mūsu pārtiku kā arī mūsu mantkārības un varas kāres radītie parādi.

Mēs sapņojam par lielām mašīnām, iespaidīgām algām un siltiem birojiem, kur praktiski nekas nav jādara. Mēs gribam tusiņus, ekstrēmos sporta veidus un vienlaicīgi gribam dzelžainu veselību. Ja paskatāmies no malas, tad ko mēs redzam? Kapitālisms un patērētāju kultūra ir iedzinusi nebeidzamā ritenī, kur mēs spējam atpūsties tikai augstos kalnos vai siltās zemēs. Detalizēti dokumentējot savas “trofejas” sociālajos tīklos, lai radītu veiksmes sajūtu. Jo dārgāk, augstāk, ātrāk, jo labāk.

Apmēram šobrīd tu lasi un domā – “Vigant, kas tu tāds esi lai mācītu kā dzīvot? Pats gan jau ka neesi daudz savādāks!” un droši vien Tev arī ir taisnība. Ja mēs gaidīsim, ka kāds cits celsies un darīs pirmais, tad mēs visi kolektīvi arī nosēdēsim līdz sirmam vecumam.

 Mēs dzīvojam pēc sabiedrības standartiem.  Mēs katrs esam viena divmiljonā daļiņa no sabiedrības. Bet daudzi kopā mēs varam mainīt šo kultūru. Mēs varam mainīt sākot ar mūsu politiķiem balsojot par tiem, kuri patiešām vēlas strādāt un mainīt lietas, nevis piesolīt uz kredīta vēl kādu labumu. Neuzķerieties uz modernajiem “Zīgerista banāniem”, kuri tagad ir bezmaksas autobusu vai vienu pliekanu pusdienu porciju. Atcerieties, ka vilcieni uz Sibīriju arī bija bez maksas par braucienu, bet reāli izmaksāja daudz vairāk pašiem cilvēkiem un valstij kopumā.

Paskaties apkārt! Ko tu vari darīt šodien, šomēnes, šogad, lai sakārtotu savu māju, ciemu, novadu, valsti. Ko tu vari dot valstij?

Grūtākais darbs uz pasaules ir … piecelties no dīvāna. Celies un ej dari neprasot par to samaksu, jo patiesais ieguvums būs daudz lielāks un neizmērāms naudā – brīvība, pozitīva sabiedrība un inteliģenti bērni, kuri cienīs ikvienu… arī mūs pašus, kad paliksim veci un nevarīgi.

Vigants Lesausks

Atsauksmes par grāmatu “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”

Pagājis nu jau nedaudz vairāk kā viens mēnesis, kopš veikalos nopērkama grāmata “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Šajā ierakstā vēlējos padalīties ar tām daudzajām atsauksmēm, kuras esmu saņēmis no visdažādākajiem cilvēkiem. Liels Jums visiem paldies par iedvesmojošiem vārdiem! Jūsu atsauksmes ir kā veldzējošs ūdens mūsu kopīgajam priekam un spēks radot nu jau nākamo grāmatu, kas pagaidām vēl lai paliek noslēpumā tīta.

Ja vēl neesi lasījis grāmatu, tad droši dodies uz tuvāko grāmatnīcu un iegādāties jau tūlīt.

Grāmata uzrunāja, jo ļāva sajust Magdalēnas emocijas, sāpes un pārdzīvojumus katrā no situācijām, kas tika izspēlēta grāmatā. Interesanti, ka grāmatas aprakstā minētais par balstīšanos uz patiesiem notikumiem ir sajūtams arī lasot grāmatu – tās struktūra ir izveidota tā, ka tev netiek laupīts ticamības moments par notikumu attīstības scenāriju, tajā pašā laikā katrā mirklī sagādājot pārsteigumu par to, kas vēl varētu aiziet šķērsām, lai Magdalēnai dzīve neliktos garlaicīga. Gluži kā dzīvē.

Ingus Rūķis, Grāmatu cienītājs


Nezinu cik daudz šajā grāmatā ir palicis no ”uz patiesiem notikumiem balstīts”, bet to ļoti labi var lasīt kā izdomātu stāstu. Varbūt pat varētu teikt, ka tas ir stāsts. Ne sagatavotu recepšu grāmata, kā būt labam pārdevējam (lai arī tur netrūkst atziņu šādām īpašībām), bet tieši stāsts, kurā saistošā valodā pasniegts notikums ar kādu saskaras vairums no cilvēkiem- jauns darbs, jauns priekšnieks, jauni kolēģi, jauni pienākumi, jauni izaicinājumi. Kā uz to visu paskatīties no malas? Kā tam tikt pāri, nezaudējot ne sevi ne cieņu kolēģu acīs?
Grāmatas stāsts un Magdalēna tam iet cauri. Lēni, it kā ieelpojot un skaitot līdz desmit. Un, ja arī lasītājam kas no Magdalēnai skaidrotā un mācītā jau būs zināms, atgādinājums par skādi nenāks.

Uldis Rozenfelds, Blogeris


Brīvdienās izlasīju Grāmata – “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” un biju šokā, ka Vigants atklāja visus Scoro pārdošanas noslēpumus, kas likās tik unikāli un vērtīgi, ka nododami tālāk tikai darbiniekiem vai pārdošanas apmācībās, kas maksā n-tos simtus.

Taču, ja klientu liekam pirmajā vietā, tad dalīšanās ar zināšanām (arī ar konkurentiem) ir tikai apsveicama. Grāmatā vieglā formā un saprotami ir aprakstīti izaicinājumi ar kuriem saskaras ne tikai pārdevēji, bet arī citi profesionāļi un vadītāji.

Andris Miglāns, Uzņēmējs un pieredzējis pārdošanas speciālists


Šī nav daiļliteratūra un šis nav arī norādījumu un piemēru krājums, tāpēc, es teiktu, ka panākts zelta vidusceļš, kā cilvēkam interesanti iemācīties ko jaunu un attīstīt savas prasmes līdz ar Magdalēnu, kas sāk no nulles. Šis pilnīgi noteikti ir must-read visiem, kas nodarbojas ar jebkāda veida pārdošanu, kam ir savs produkts vai piedāvājums. Soli pa solim ejam cauri pārdošanas taktikai, sākot ar to, kā pareizi uzrunāt sekretāres, kurām nekad neko nevajag, kā uzvesties tikšanās reizēs ar super-aizņemtiem biznesmeņiem un prezentēt produktu, līdz pat labai klienta apkalpošanai projekta izpildē. Un nebūt nav garlaicīgi, izlasīju divās dienās, kas man bija tiešām sen neredzēts temps. Tā vien gribas grāmatu kādam nodot tālāk, iesaku!

Aiga Grosa, Blogere


Grāmatu “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” lasīt bija gluži kā baudīt gardu maltīti labā restorānā. It kā zināmi, vienkārši produkti, taču kvalitatīvi un veselīgi, kas pasniegti neikdienišķi un ļoti gardi pagatavoti, perfektā salikumā un kombinācijās.

Solita Āboliņa, Grāmatu cienītāja


Ja šī grāmata būtu tapusi kā sausa mācību teorija, tā viennozīmīgi nebūtu izdevusies tik aizraujoša. Noteikti paši esam ikdienā nonākuši situācijās, kad zvana telefons un kaut ko mums sarunas laikā cenšas pārdot, vai piedāvā veikalos degustēt un izmēģināt uz vietas. Lai arī mums pirmā reakcija ir noraidoša, tad, izlasot šo grāmatu, varam ielūkoties tā saucamajās aizkulisēs, kas pircēja acīm ir apslēpts. Tas noteikti mainīs domas par šiem cilvēkiem un mūsu, kā pircēja, ierasto attieksmi. Pārdevējs var izpausties dažādos apstākļos un veidos. Tradicionāli pirmais, kas nāk prātā, pieminot pārdevēju, ir cilvēks aiz letes. Taču tas pavisam noteikti tā vairs nav.

Kristīne Saukuma, blogere


Grāmata ļāva domās atgriezties un apcerēt laiku, kad pats sāku darbu pārdošanā. Biju diezgan līdzīgā situācijā kā Magdalēna, ar vienīgo atšķirību, ka mans vadītājs nebija tik viegli pieejams un apkārt nebija kolēģi ar pieredzi pārdošanā, kuriem pavaicāt padomu. Skarba, bet efektīva skola – ja izdzīvo šādu posmu un pats saproti, kā gūt panākumus, tad pārdošanā (un dzīvē) nepazudīsi. Vai atceries tos pirmos aukstos zvanus, ko veici, cerot, ka neviens nepacels un pēc trešā pīkstiena varēsi nolikt klausuli? Vai atceries satraukumu, kas pavadīja pirmās pārdošanas vizītes? Šī grāmata to atgādinās un liks pasmaidīt 🙂

Kārlis Ozols, grāmatu izdošanas noslēpumu pazinējs, vairāku grāmatu autors, lielisks pārdevējs, blogeris


Lasot grāmatu saprotu, ka te ir tik daudz foršu lietu! Es noteikti ieteiktu šo grāmatu izlasīt ne tikai tiem, kas pārdod, arī tiem, kas domā “…es neko nepārdodu..”, jo stāsts jau ir par klausīšanos un vajadzību izprašanu. Grāmatas sadaļās bieži pieķēru sevi pie domas “….eu, a šis ir bijis… Hmm, šeit izrādās var tā, es darīju savādāk…”, bija arī momenti – kur es sapratu, ka es daru un darīšu savādāk. 

No pārdošanas procesiem es ļoti apsveicu Vigantu, kas ir atļāvies grāmata parādīt daudzas ” smagas” situācijas, kad nepieciešams no darījuma “atteikties” , kad ir ” smagie pasažieri”… Daudzās pārdošanas grāmatās un kursos tiek kultivēts viedoklis, ka klientam noteikt jāpārrulē pāri, lai tikai tiktu pie darījuma. Man ļoti patīk tā doma, kas caurvija šo stāstu, ka darījuma beigās laimīgiem jābūt visiem.

Lai veicas!

 

Nākotnes automašīnas

autonomous-cars-1240Daudziem no mums neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir automašīna. Daudziem tas ir tikai pārvietošanās līdzeklis, daudziem tā ir kaisle un vēl daudziem tās ir nebeidzamas raizes par remontiem un izdevumiem. Ļoti daudzi vispār izmanto sabiedrisko transportu un tādā veidā piedalās auto industrijā kā patērētāji uz laiku.

Lai arī kādas ir mūsu attiecības ar auto, mums visiem ir nepieciešams pārvietoties no viena punkta uz citu. Var jau minēt, ka digitālās tehnoloģijas attīstīsies tik tālu, ka pavisam nebūs vajadzības nekur braukt, taču, domāju, ka vienalga brauksim lai satiktu savus mīļos, piegādātu preces vai apmeklētus lieliskas vietas visā pasaulē.

Ja ielūkojamies tālākā nākotnē, tad tā vien šķiet, ka lidojošs transporta līdzeklis, kas vienmēr tiek piegādāts pie durvīm mirklī, kad vēlies doties kaut kur ir ideālais scenārijs. Protams teleportācija vai cilvēka paša digitalizācija un pārraide kā informācija ir pavisam tāla zinātne, lai arī šobrīd visnotaļ ticama.

Teleportācija man pašam šķiet visnotaļ neiespējama no fizikas viedokļa, un iespējams vēl vienkārši neesam atkoduši vajadzīgos fizikas pamatlikumus, kuri teleportāciju padara iespējamu. Kas attiecas uz cilvēka absolūtu digitalizāciju un pārraidīšanu kā informāciju, tad te nu gan es domāju, ka tas ir visnotaļ iespējams.

Cilvēka digitalizācija ir tāds kā process, kur mūsu apziņu atdala no mūsu ķermeņa, jeb vienkāršāk sakot ieskenē datorā pašu cilvēku un tad cilvēks tupina dzīvot, domāt un just jau kā virtuāla datorprogramma lielā datortīklā. Pēc nepieciešamības šī digitālā apziņa var tik pārraidīta gaismas ātrumā uz citu planētu, kur, savukārt, ievietota konkrētās planētas apstākļiem piemērotā ķermenī, jeb robotā. Līdz ar to cilvēks teorētiski var pārvietoties gaismas ātrumā, jo faktiski tā ir informācijas pārraide, kas jau šodien notiek ar optisko internetu un gaismas signāliem.

Principā tas nozīmētu arī cilvēku nemirstību. Šobrīd mēs esam mirstīgi, jo mūsu ķermenis nolietojas, noveco un vairs nespēj nodrošināt smadzenēm un apziņai nepieciešamās funkcijas. Nākotnē, kad mums būs digitālā apziņa, mēs varēsim mainīt ķermeņus pēc sirds patikas, līdzīgi kā Matrix filmā aģenti spēja iemiesoties ikvienā tēlā un tas nodrošinās to, ka būsim “nemirstīgi”. Tagad paskatīsimies tuvākā nākotnē

1. Elektrodzinēji

Ja skatāmies daudz tuvākā nākotnē – pēc 20 gadiem. Droši vien vēl nespēsim atdalīt apziņu no ķermeņa, līdz ar to nāksies vien pārvietot savas miesas ar transportu. Viena no tehnoloģijām, kura jau šobrīd ir pieteikusi sevi un strauji kļūst populāra ir elektriskie dzinēji automašīnās. Tehnoloģija nav jauna, to pielietoja jau 130 gadus atpakaļ, taču patiesu renesansi šī tehnoloģija iegūst tikai šobrīd, jo attīstījās kritiskā komponente – baterijas. Bateriju svars un enerģijas ietilpība ir sasniegusi tādu līmeni, ka transporta līdzeklis pats var racionāli vest līdzi sev nepieciešamās baterijas. Agrāk, svars bija pārāk liels, kas rezultējās ļoti īsos pārbraucienos un nepieciešamībā bieži lēdēt akumulatorus. Bateriju tehnoloģijām attīstoties tālāk mēs redzēsim vēl iespaidīgākus attālumus ar vienu uzlādi. Šobrīd sērijveida auto var nobraukt līdz pat 728 kilometriem. Protams rekords tika uzstādīts piesardzīgi braucot un ikdienā šādu attālumu ar to pašu auto diez vai redzēsim, taču tas ir daudzsološi un pie tehnoloģiju attīstības 1000 kilometri ar vienu uzlādi nav nemaz tik neaizsniedzams sapnis.

Uzlāde nākotnes transportam būs no vairākiem avotiem būs bezvadu un pārvietošanās laikā. Bezvadu uzlāde uz ceļa iebūvētos lādētājos, kuri paši paņem enerģiju no saules brīdī, kad pa ceļu nepārvietojas automašīnas.

2. Pilnībā automātiska pārvietošanās

2015-03-21-1426951231-7929190-introducingmercedesweirdlybeautifulautonomouscarNeatņemama nākotnes transporta līdzekļu daļa būs smadzenes, jeb dators, kas visu redzēs un dzirdēs un vadīs automašīnu. Daudzas no autonomās transporta līdzekļu vadīšanas nepieciešamajām komponentēm jau eksistē (sensori) un daudzas ļoti strauji attīstās (programmatūra). Šobrīd reāli jau eksistē autopilots, kas spēj braukt pa dāžādām tipiskām vidēm, piemēram, šoseju, pilsētu Amerikā vai lielceļiem. Man pašam automašīnā ir automātiskās bremzēšanas sistēma, kura balstīta uz vizuālajiem sensoriem (nevis distances sensoriem kā parkošanās sistēmas). Atliek vien uzlabot programmatūru un šie paši sensori var kļūt par autopilota “acīm” un apvienojumā ar citām kamerām, radariem un sensoriem. Katrā ziņā, mani pašu vismaz vienu reizi šī sistēma ir pasargājusi no nepatīkamas sadursmes, no kuras pats nebūtu spējis izvairīties.

Vēl ir daudz uzdevumi inženieriem lai radītu sistēmu, kurai uzticēsies cilvēki. Daudz testu un neizbēgami arī kļūdu, kuras noteikti tiks apskatītas presē un nobiedēs daudzus jo daudzus. Šķiet lielākais šķērsis autopilotu izmantošanā būs cilvēku pašu psiholoģiskā barjera, jo sēžot pie stūres ir sajūta, ka tu kontrolē situāciju, bet sēžot automašīnā, kuru vada dators ir šī bezspēcības sajūta, ka tu neko nekontrolē. Lai arī automātiskā vadība būs daudz drošāka par cilvēku pie stūres, domāju, ka prasīs daudzus gadus līdz valdības ar likumu aizliegs cilvēkiem vadīta automašīnas tādā veidā uzlabojot drošību uz ceļa. Dažas valdības (piemēram Dubaija), jau ir nospraudušas sev mērķi sasniegt ļoti būtisku datoru pilotēto automašīnu īpatsvaru jau pēc desmit gadiem.

3. Pūļa transporta sistēma

Ņemot vērā, ka transporta līdzekļu paliek aizvien vairāk kā arī parādās aizvien asākas problēmas ar parkošanos pilsētās, jeb vietu, kas nepieciešama transporta dīkstāves gadījumos, nākotnē transports teorētiski nekad nebūs noparkots un dīkstāvē. Iespējams, ka transports pat nebūs tavā īpašumā. Kamēr esi darbā tas pats auto, kas atgādāja tevi uz darbu nodarbosies ar citu cilvēku pārvadāšanu pa pilsētu vai ārpus tās. Ja nebūs tik daudz cilvēku ko pārvietot, tad noteikti tiks izmantots preču piegādei. Nekas traks jau pasažieru transportam nenotiks, ja pa dienu aizvedīs uz biroju kādus piederumus, aizbrauks pakaļ pārtikas pasūtījumam ko visu kopā ar tevi vakarā piegādās uz mājām. Lai gan – pārtika iespējams jau Tev būs piegādāta uz mājām pa dienu ar dronu.

Jebkurā gadījumā – automašīna bū daļa no lielākas loģistikas sistēmas, kur cilvēks ir tikai viena veida sūtījums ar īpašām prasībām (komforts, precīzs laiks un pārvietošanās ātrums), bet pārējie sūtījumi būs mazāk prasīgi.  Līdz ar to visa pilsēta kļūst par tādu milzīgu robotizētu transporta līdzekļu tīklu, kas nekad neapklust un vienmēr optimāli pārvietojas steidzoties kādu piegādāt mājās, kādam piegādāt dāvanu bet kādam citam piegādāt pusdienas. Interesanti, ka Amerikā jau ir patentēts transports, kas cep picas piegādes laikā. Tas ir specializēts auto, kas brauc pie klienta jau brīdī, kad tiek pasūtīta pica un pašu picu sagatavo un izcep braucot. Tādā veidā samazinot piegādes laiku un arī to, ka produkts patiešām ir tiko no krāsns brīdī, kad klients to saņem.

4. Inteliģenta transporta vadības infrastruktūra

intelligent_infrastructure_videoLielākais izaicinājums patiesā visas loģistikas sistēmas optimālā izmantošanā būs “smadzenes”, jeb vadības sistēma, kas vienlaicīgi spēs kontrolēt transporta plūsmu, pieprasījumu un infrastruktūras objektus. Iedomājies par milzīgu datorspēli, kur visas automašīnas un citi transporta līdzekļi strādā vienlaikus un nekad nesaskrienas. Jau šobrīd eksistē kaut kas šim līdzīgs, tikai mazākos izmēros un slēgtā angārā – Amazon loģistikas centros.

Kad visi transporta līdzekļi būs pilnībā automatizēti, tad problēma kļūs nedaudz vieglāka, jo vadības sistēma kontrolēs pilnībā visas iesaistītās puses – transportu, ceļus, uzlādi, pasūtījumus, ceļazīmes, ātrumu un tamlīdzīgi. Problēma būs pārejas periodā, kad tehnoloģiski vadītam transportam būs uz ielas jāsadzīvo ar cilvēku vadītām mašīnām. Kā lai neizvairās no konflikta? Pilnībā robotizētā transporta sistēmā nebūs nepieciešami luksofori un ātruma ierobežojošās zīmes vai vispār ceļa zīmes, jo viss notiks tik ātri cik tas ir iespējams, taču, ja parādās cilvēki ar savu reakcijas laiku, neparedzamo uzvedību, tad viss kļūst daudz sarežģītāk.

Vadības sistēmai būs jāspēj redzēt, paredzēt un domāt kā cilvēkam, lai cilvēkam nenodarītu pāri, pat ja cilvēks pats neievēro noteikumus. Jau tagad autopiloti automašīnās ir daudz drošāki par pašiem autovadītājiem cilvēkiem. Nākotnē šādas sistēmas sasniegs punktu, kur nenotiks vispār neviena autoavārija, kur cietīs cilvēki. Jau šobrīd ir izveidota 6 līmeņu automātiskās vadības sistēmu inteliģences gradācijas skala pēc kuras varēs mērīt cik ļloti inteliģenta ir sistēma konkrētā automašīnā.

Mēs dzīvojam ļoti straujā tehnoloģiju attīstības laikmetā un piedzīvosim modernos brīnumus, par kuriem nespējām pat iedomāties vēl pirms 100 gadiem. Vai mēs spēsim paši pieņemt un piedalīties šajā procesā? Vai mēs nebūsim pārāk konservatīvi un iesīkstējuši vecos uzskatos, lai bremzētu šo tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvēs?

Rakstā izmantoti materiāli un iedvesma no dažādiem avotiem, tajā skaitā no grāmatas Michio Kaku, “Future of The Mind”, fantastikas dižgara Isaac Asimov 15 grāmatu sērijas “Foundation” kā arī citi materiāli, kuri atrasti internetā.

Diena, kad es sāku teikt “nē”

Hand with thumb downPienāk brīdis, kad visa ir par daudz. Ko darīt, ja visa ir par daudz un viss ir labs? Ko darīt, ja viss ir interesants un viss ir vajadzīgs? Man šāds brīdis pienāca vakar un es nolēmu sākt teikt “nē”. Ir dažādi interesanti projekti un iniciatīvas, kur mana dalība nepieciešama pavisam nedaudz, bet nepieciešama. Tā ir uzmanības sadalīšana no lietām, kuras ir svarīgas.

Gada sākumā es nolēmu ieviest 4 izmaiņas savā dzīvē – Pavadīt vairāk laika ar ģimeni, Ēst veselīgi, Mācīties un Atteikties no alkohola. Izdodas. Neesmu slikts šajās jomās jau tagad, bet zinu, ka varu būt labāks. Fokuss uz to, ko darīt un kā pats vēlos dzīvot ir galvenais. Un vakar sajutu, ka nevaru darīt lietas, kuras uzskatu par svarīgām, jo ir jābūt citur, jāpievēršas skaistajām idejām, kuras pēkšņi kļuvušas par nastu.

Mums ir tik daudz laika dienā cik visiem pārējiem. Mēs varam izspiest kādu lieku minūti darot kaut ko efektīvāk, ceļoties agrāk, atsakoties no kādām nelietderīgām nodarbēm, bet beigās paliek mazāk un mazāk vietas, kur paņemt nākamo minūti laika. Katra nākamā minūte ir dārgāka un dārgāka. Dabīgi, ka nākamais avots minūtēm ir laiks, kas tiek veltīts pašam, ģimenei un izglītībai. Tieši tas ir laiks, ko es vēlos aizsargāt.

Uztaisīju laika inventarizāciju. Rezultāti mani noveda pie secinājuma, ka viss mans laiks tiek izlietots lietderīgi taču ne viss tiek izlietots pietiekami efektīvi. Ir lietas, kur es neesmu labākais cilvēks uzdevumam, lai gan apkārtējie sagaida, ka es to darīšu. Ir lieliski cilvēki apkārt, kas reiz man ir palīdzējuši vai arī vienkārši ir labi un ir vēlme atbildēt ar palīdzību. Ir sabiedriski nozīmīgi darbi, kurus kādam ir jādara. Ir iespējas, kuras skan aizraujošas un bailēs no iespējas pazaudēšanas piedalos.

Tātad vakar nolēmu sākt teikt “nē”. Atteikt. Izstāties. Personīgi. Ar cieņas un sapratnes pilnu vēstuli atteicos no 3 projektiem, kuros biju iesaistījies. Pieklājīgi atteikt ir grūti. Ir vēlme to izdarīt tā, lai cilvēks neapvainojas un patiešām saprot kādēļ nevaru būt iesaistīts un ka tas pilnīgi noteikti nav saistīts ar ideju, projektu vai cilvēkiem tajā, bet gan ar mani un man svarīgām lietām. Atteikšana ir saistīta ar to kam es pasaku “jā”. Lietas, kuras es uzskatu par svarīgām sev un lai tām es varētu pievērsties pilnvērtīgi ir no citām jāatsakās.

Atteikšanās ir vienmēr saistīta ar kādu personīgu solījumu, piekrišanu un vispār attiecībām. Tas nav dabiski pārdevējam, kurš visu mūžu ir dzīvojis ar vēlmi palīdzēt. Tā ir mana izkāpšana no komforta zonas un kļūšana nedaudz savtīgākam, mērķtiecīgākam un fokusētam uz to, kas ir svarīgs. Vienlaicīgi es sāku vairāk cienīt citu cilvēku atteikumus. Nedusmoties, bet cienīt viņus par drosmi atteikt.

Neticēsi, ir vairāk kā 100 vietas, kur var nopirkt grāmatu

Hei, hei, hei!

oskars

Pavisam trakais kolēģis lasa grāmatu!

Pagājušas jau 2 nedēļas kopš grāmata ir pieejama pārdošanā un es tā paskaitīju un sanāk, ka to var nopirkt jau vairāk kā 100 vietās visā Latvijā. Paldies visiem sadarbības partneriem un atbalstītājiem par lielisko atbalstu! Arī neliela daļa kritikas tiek uzņemta veselīgi.

Pēc pirmās nedēļas grāmatnīcās “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” nokļuva starp TOP 10 grāmatām “Latvijas grāmatā”! Ceru drīz redzēt arī pārējos Latvijas grāmatu topos!

Tiem, kuri vēl nav paspējuši iegādāties vai neatrada zem eglītes ziņoju – Grāmatu var iegādāties grāmatnīcās: Jānis RozeZvaigzne ABCGlobussValters un Rapa kā arī arī “Birojnīcā” Berga Bazārā! Ja kādā no veikaliem nav, tad droši jautā pārdevējai, jo to pavisam viegli var sagādāt no populārākajām grāmatu vairumtirdzniecības bāzēm. Ir arī pieejami pāris eksemplāri Nacionālajā bibliotēkā un LU BEVK Aspazijas bulvārī, ja nu ir vēlme “aizņemties” uz izlasīšanu. Ja vēlies lasīt grāmatu “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” elektroniski jau šodienPieejamas tev ērtos formātos – PDF, epub un mobi.

Ja Tev jau ir mūsu grāmata “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”, tad atsūti man, lūdzu, bildi ar to kā tu lasi kā arī savu recenziju. Man ir ļoti svarīgi zināt kas labs, kas izcils un ko prasītos uzlabot nākotnē, piemēram, ja izdosim atkārtotu izdevumu vai citā valodā.

Lai Jums superīga gada nogale un izcils 2017. gads!

Grāmatas prezentācija 13. decembrī

imag0298Tas emocijām pilnais mirklis, kad rokās paņem paša veidotu grāmatu. Tā pabeigtības sajūta un gandarījums. Šonedēļ to visu man izdevās jau nedaudz izbaudīt. Ļoti vēlamies padalīties ar šīm emocijām arī ar Jums. Kā tas ir pieņemts, ieplānota grāmatas oficiālā prezentācija. Tā notiks otrdien, 2016. gada 13. decembrī, plkst. 18:30, Rīgā, “Birojnīcā”.

Ir paredzēts, ka Jums būs iespēja satikties ar gandrīz visiem tiem cilvēkiem, kuri ņēma dalību grāmatas tapšanā. Klātienē iepazīties gan ar autoriem, gan ilustrāciju autoru un citiem. Kopumā grāmatas tapšanā piedalījās vairāk kā 15 cilvēku gan dodot padomu, gan radot saturu, gan noformējot, gan koriģējot, gan sniedzot pirmos kritiskos ieteikumus kā “testa” lasītāji.

Pasākumā aicināti visi interesenti. Tehniski telpas ir ar ierobežotu “ietilpību” un arī organizatoriskas plānošanas nolūkos ir svarīgi, ja iepriekš piesakieties mūsu Facebook pasākumā (Atzīmējot “Apmeklēšu”).

Prezentācijas laikā būs iespēja arī iegādāties grāmatu, saņemt autogrāfus kā arī personīgus novēlējumus no grāmatas autoriem. Tāpat esam izveidojuši Facebook Lapu, lai Jums ir vieglāk sekot līdzi visām ar grāmatu saistītajām aktualitātēm arī nākotnē.

Milzīgs paldies visiem atbalstītājiem, kuri jau ir pieteikušies grāmatai. Jūs mūs ļoti iedvesmojat nākamajiem darbiem! Ar visiem interesentiem sazināsimies dažu dienu laikā pēc grāmatas prezentācijas, lai noskaidrotu ērtāko grāmatas saņemšanas veidu. Ja vēlaties ieteikt arī saviem draugiem, joprojām iespējams pieteikties/rezervēt sev grāmatu izmantojot pieteikuma formu.

Lai Jums un mums superīga nedēļa! Uz redzēšanos!