Intriģējošs vakars… ieplānota visnotaļ neierasta nodarbe – apmeklēt restorānu, kur gaismas trūkums ir priekšrocība… vēl jo vairāk, saimnieki parūpējušies, lai vakariņu laikā nebūtu nekādu gaismas avotu. Tas ir jauns piedāvājums no restorāna Olīve – Vakariņas tumsā. Viss process ir vienkāršs – tu ierodies, tad aiz rociņas tiec ievests aiz bieziem jo bieziem, dubultiem aizskariem pilnīgi tumšā telpā, kur nedaudz palīkumojot oficianta astē tiec aivests līdz savai sēdvietai. Sākas apkārtējo čalas un daudzi jautājumi. Kas nu būs? Kā nu būs? Vai te vēl kāds ir? Dāmām pat iešāvās prātā doma, ka mūs nes cauri un kāds paslepus filmē.
Pārējais viss notika visai paredzami, neveiklas sasveicināšanās, iepazīšanās un galda piederumu meklēšana sev priekšā. Kad cilvēki jau bija daudz maz apraduši, tad tika pasniegts uzreiz otrais ēdiens. Man gan šķiet, ka restorāna īpašniekiem vajadzēja nedaudz vairāk pacensties un šo restorāna “programmu” izstrādāt nedaudz kvalitatīvāku. Man ir sanācis pabūt peitiekami daudz dažādos restorānos gan Latvijā gan ārzemēs un viens ir skaidrs – vakariņas vajag sāk ar uzkodām vai salātiem. Pat, ja šajā vakarā mums bija jau iepriekš izvēlēts un “uzsaukts” menu, tomēr, manuprāt, nelielas uzkodas tikai paceltu kopējo līmeni. Tāpat ar otro ēdienu – restorāns ir tomēr vieta, kur cilvēki socializējas un ēd. Socializēšanās daļa tika visnotaļ ātri aprauta, kad pēc pāris minūtēm pēc apsēšanās jau klāt bija otrais ēdiens. Šajā brīdī man bija neliela vilšanās… nē, nejau dēļ ēdiena, bet tādēļ, ka es tomēr nesagaidīju stāstu. Jā, stāstu – kādēļ šāds pakalpojums/performance tiek piedāvāts, kas tajā ir tik īpašs. Ir pieejami ļoti daudz materiālu (vēsture, sociālais efekts utt) par šo tēmu. Manuprāt kā “intro” būtu bijis neliels pastāsts (pirms ēdiena pasniegšanas) par to, kas šis te tāds vispār ir un cik tas ir nozīmīgi. Tad cilvēkiem izveidotos nedaudz vairāk situāciju izbaudoša attieksme un rosinātos domas.
Sajūtas un novērojumi
Kad pasniedz ēdienu, tad cilvēks pilnīgā tumsā ir ar ļoti saasinātām citām maņām – smaržu, skaņu un garšu. Ja normālos apstākļos, cilvēks ierauga ēdienu un pirms vēl sasmaržo vai pagaršo jau ir izveidojis savā galvā priekšstatu par to, kas viņam ir pasniegts un kā tas garšos… un reti, kad pavāram izdodas pārsteigt piem. pēc izskata kartupelis, bet mutē iebāžot garšo pēc laša. Ņemot vērā, ka civlēki ir pilnīgā tumsā, tad viņiem jau ir nācies uzticēties pilnīgam svešiniekam, kas veda tevi līdz tavai sēdvietai izvairoties no nepatīkamiem uzklupieniem un sadursmēm ar citiem apmeklētājiem. Tagad tu sēdi pie galda un tev ir pilnībā jāuzticas, ka ēdiens ir kvalitatīvi pagatavots… un vispār ir ēdams. Es pavāru vietā būtu nedaudz radošāk piegājis otrā ēdiena izvēlē. Būtu piedāvājis kaut ko, kas ir no klasiskiem produktiem, bet kaut kādāt aizdomīgā formā vai kombinācijā. Kad Tev noliek šķīvi uz galda, tad tu mēģini saprast, kas tev priekšā ir un ātri vien saproti, ka tur ir kartupeļi frī un gaļas gabaliņš un kaut kur maliņā arī šķēlīte gurķa un tomāta… bet kādas būtu emocijas, ja cilvēks sataustītu kaut ko tārpiem līdzīgu vai vispār kustīgu pie tam tas vēl izdotu skaņas? Tā būtu neaprakstāma emociju gamma! Ja jau cilvēks ir gatavs uzticēties pilnīgiem svešiniekiem, tad viņš ir kaut kādā mērā gatavs arī uz to, ka viņu nedaudz izjokos. Ne ļauni, bet tomēr.
Vēl viena sajūta, ko es novēroju ir cilvēku “maskas”. Kamēr bija tumšs un pie galdiņa mēs bijām svešinieki, kas viens otru īsti nebija redzējuši, kas nezināja cik glauni kurš ir ģērbts un vizuāli nevarēja novērtēt cik tad īsti gadu ir taviem galdiņa biedriem utt, tas sarunas vedās visnotaļ interesantā tonī. Visi jutās ļoti atvērti, vienlīdzigi, neaizspriedumaini. Tik pat labi sarunu biedri varēja būt kādas superslavenības vai parasts puisis no laukiem. Visi bija vienādi! Kad vakars noslēdzās un tika iedegtas sveces un mēs ieraudzījām iedomātos cilvēkus sejā, tad gribot negribot cilvēks uzliek savu dienesta “masku”, kuru piemeklē atbilstoši tam, ko ierauga. Šobrīd rakstot es izdarīju secinājumu – cilvēks ir atklātāks ar otru cilvēku, ja viņš neredz tā otra seju un emocijas uz tevis pateikto. Varbūt visus strīdus uzņēmumos vajadzētu risināt pilnīgā tumsā? Tad cilvēki nav tik bravūrīgi un ir daudz konstruktīvāki savos izteikumos, jo nevar ar savu bargo seju “iebiedēt” pārējos?
Tad pienāca deserta laiks. Deserts bija ābolu pīrāgs ar saldējumu pa virsu. Ļoti gards! Uz šo ēdienu gan attiecas jau iepriekš rakstītais – varbūt vajadzēja pavāram nedaudz radošāk pieiet formai? Kā būtu piemēram ar Ceptu saldējumu, kas pārliets ar aromātisku vaniļas un abolu ievārījumu? Vai zemenes ar putukrējumu + īpaši smaržīga piedeva? Šie manis pieminētie deserti ir daudz aromātiskāki un fantāziju rosinošāki. Atcerieties – jūsu apmeklētājs pilnīgā tumsā ir daudz jūtīgāks, pret to ko satausta, sadzird un sasmaržo. Izmantojiet šo situāciju, lai pārsteigtu ar ko ļoti orģināli pagatavotu, kas turklāt izdod vēl skaņas un iespējams pat estētiski neglītu… lai gan, klients jau to neredzēs!
No savas puses – iesaku ikvienam, kas vēlas izbaudīt kaut ko nebijušu, jaunu un visnotaļ romantisku. Ja esat ĻOTI kautrīgs kādas dāmas klātbūnē, tad uzaiciniet viņu uz šādām vakariņām – tā būs jūsu iespēja nekautrēties un dāmas iespēja iepazīt Jūs pirms vizuāli kritiski novērtēt. Es pat teiktu – šis pasākums ir IDEĀLS “aklajiem” randiņiem.
Saimniekiem novēlu nedaudz vairāk padomāt pie satura… gan tā, ko liek viesiem galdā gan tā, kas mielo cilvēku ausis, prātus un iztēli. Bet varbūt es esmu pārāk izvēlīgs? PALDIES DāvanuServisam par šo lielisko iespēju!
Jā jā… es arī iešu uz 
Monopola mājaslapā ir iespējams balsot par pilsētām, kas tiks iekļautas jaunajā Monopola spēlē. Rīgai tas nozīmētu iekļūt starp pasaules 20 pilsētām galda spēlē un patiešām liela atpazīstamība nākotnē. Es jau nobalsoju un ceru, ka arī tu to izdarīsi. Pats process aizņem apmēram minūti un ir salīdzinoši piņķerīgs, bet vai tad Rīga nav to pelnījusi?
