Pēdējā pusgada laikā mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir tā fantastiskā iespēja izdzīvot pilnu spektru ar neredzamo spēku – sabiedriskā doma. Atcerieties 28. maija vakaru. Zatlers rezervē dažas minūtes tiešraides laiku TV. Līdz pat raidījumam nevienam nav ne jausmas par ko būs runa. Pati uzruna līdz pat gandrīz noslēgumam īsti nav skaidra – tad griezīs dakteris, vai nē. Un viņš nogrieza! Zatlers ierosināja atlaist Saeimu. Tajā dienā visa tauta bija pacilāta, gāja uz Prezidenta pili un sagaidīja viņu ar ovācijām, dāvināja ziedus. Visiem atgriezās cerība, cerība uz citādu, skaistāku, demokrātiskāku nākotni. Šodien tas posms beidzot ir noslēdzies un jaunā Saeima ir devusi zvērestu. Tas prasīja gandrīz 5 mēnešus, lai reāli stātos spēkā Zatlera iecere, kas bija pausta rīkojumā.
Jā, šodien ir tā diena, kad vajadzēja iestāties pirmajai dienai no jaunās ēras politikā – godīgākai, skaistākai, optimistiskākai. BET šodiena tāda nav. Šodien Zatlers pie Saeimas durvīm tika izsvilpts… Cilvēks, kas riskēja ar savu politisko un visticamākais arī profesionālo (nu vismaz Latvijas teritorijā) karjeru, lai dotu Latvijas tautai otru iespēju, šodien tika izsvilpts. Kā mēs tik tālu nonācām? Kas notika?
Cilvēki tic medijiem. Tāda sajūta, ka katrs medijs strādā kaut kādā savā interesē. NRA, Diena, pietiek.com, puaro.lv, LNT un pat LTV neizskatās pārāk objektīvs… nemaz nerunāsim par atsevišķu kategoriju krieviski rakstošo mediju… lasot tos šķiet, ka tā ir pavisam cita paralēlā pasaule… tāda kā Aizspogulija. Bet cilvēki turpina lasīt/skatīties/klausīties savu mīļāko mediju un ļaujās negatīvismam pārņemt savus prātus un ikdienu.
Cilvēki tic solījumiem, pat tādiem, kas nav realizējami. Šobrīd atskatoties uz politisko reklāmu plakātiem, skaļajiem solījumiem publiskajās debatēs, “stingrajām nostājām” un dažiem censoņiem no ostas pilsētas, šķiet, čiks vien pāri palicis. Ir saskaitītas MŪSU balsis, ir izdalīti MŪSU apmaksātie 100 saeimas krēsli… Bet kaut kā šodien neviens publsiki nerunā par to, vai kaut ko konsolidēs, kā nodrošinās reformas izglītības, veselības un citās jomās… dažās laivās airus vissmagāk cilāja vien daži centīgākie (V.Zatlers un E. Sprūdžs)… bet tagad, kad nu ir piestāts Laimīgajā zemē, tad 6 visnotaļ klusi pasažieri pirmie izlec krastā un pieprasa savu daļu no karaļvalsts. Vai šiem 6 cilvēkiem vēl kaut reizi uzticēsies vēlētāji? Iespējams, ja nākamreiz viņi piesolīs aizbraukt uz SuperLaimīgāku Zemi. Arī SC asā rektorika par to cik ļauni ir Vienotība un Co pēc vēlēšanām pabalēja un pat bija gatavi mesties strādāt kopā.
Prese vienmēr kritizēs, tā ir ļoti izdevīga pozīcija nelaimīgā sabiedrībā. Prese raksta to, ko cilvēkiem patīk lasīt. Ķengas ir tas, kas palīdz presei nostāties “cilvēku pusē”, nedomājot par šī paša cilvēka dzīvi rīt vai parīt… bet presei vajag raktīt to ko cilvēki GRIB lasīt, jo tas ir preses pamatbizness. Tā ir mantkārīga un apzināta pielīšana lasītājiem nesakot patiesību, nerēķinoties ar nākotnes perspektīvām un to, kas ir labi pašam cilvēkam.
Cilvēki ir nozombēti. Tie tic visam, ko viņiem stāsta pa spilgto TV kasti, tie tic visam, kas rakstīts melns uz balta un visam, ko raksta dažādos nezināmas izcelmses un finansējuma portālos. Daļa ziņu ir patiesa, daļa – nē. Milzīgajā informācijas plūsmā un sacencībā par sensāciju mēdiju starpā, neviens neaizdomājas, ka īstenībā nodara ļaunu pašai sabiedrībai, kurā arī paši žurnālisti ir dalībnieki. Arī žurnālistiem būs jādzīvo šajā jaunajā politikā, iekārtā un biznesa vidē. Kādēļ viņi īslaicīga labuma dēļ gatavi ziedot arī savu personīgo nākotni?
Šodien man gribas izslēgt TVun Radio, aizvērt portālus un izmest visas avīzes miskastē…. paslēpties klusā vietā un lasīt kādu romānu ar jau zināmām laimīgām beigām, bet tas būtu bezatbildīgi no manis kā no šīs valsts pilsoņa.
… bet kaut kas tomēr ir mainījies. Es tomēr tajā visā saskatu arī nedaudz pozitīvā. Šodien bija neticami redzēt SC deputātus staigājam ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm… kas to būtu domājis? Vēl pirms pāris mēnešiem, es būtu gatavs derēt, ka tas nekad nenotiks. Šlesers, Šķēle un Lembergs ir nozuduši no TV ekrāniem. Nacionālā apvienība parakstījās zem “okupantu Latvijā nav” frāzes… bet vai tad tam visam nebija jābūt pašam par sevi saprotami? Vai bija vajadzīga “mini revolūcija”, lai SC saprastu, ka ir Latvijas pilsoņi, Oligarhi zaudētu savu oligarhu statusu (jā jā, oligarhs skaitās tas kam ir nauda, mēdīju un politiskā ietekme. Zaudējot politisko ietekmi, vīri zaudē arī savu oligarha statusu… teorētiski) un Nacionālā apvienība saprastu, ka ne tikai Latvieši ir šīs valsts pilntiesīgi iedzīvotāji.
Mūsdienu digitālajā laikmetā, kad viss piesātināts ar zibenīgam ziņām no notikumu vietas un bildēm twitterī burtiski sekundes pēc notikuma, grāmatas šķiet novecojis formāts informācijas uzņemšanai. Grāmatās informācija nav pati aktuālākā un jau nodrukāšanas dienā šo to ir jāmaina. Izņēmums, šķiet, ir vēstures un daiļrades darbi. 
Viens šāds miksējums vēsture + daiļrade nonāca arī manās rokās. Šodien izlasīju 
Laiki mainās un mainās attieksme pret ša cilvēka darbu. Gan jau, ka
Kas es būtu par pilsoni, ja nedotu savu zināšanu artavu kopējās ekonomikas krīzes risināšanai? MAn un maniem bērniem šajā valstī būs jādzīvo un jārisina tās problēmas, ko ievārīs pastāvošā vara. Nedrīkst vienkārši čīkstēt un lamaties… vajadz takš tiem 100 Saeimas cilvēkiem un cik-tu-viņi-ir valdības cilvēkiem iedot idejas valsts attīstībai tuvākajā nākotnē. Mani ieteikumi balstās uz personīgo pieredzi un patiešām nelielām zināšanām ekonomikā kā arī šāda tāda pieredze stratēģiskajās spēlēs (starp citu – labs veidz dažādām simulācijām):
.
