Audioraidījums: Pārdevēja piezīmes #3

log2Šodien internetā dzirdams jau trešais raidījums par pārdošanas profesiju. Šoreiz raidījumā par pārdošanas speciālista ikdienu un to kurā nedēļas dienā un laikā labāk ieplānot kādas aktivitātes.

Baudiet un neaizmirstiet uzdot jautājumus nākamajiem raidījumiem!

Vakariņas vēl lielākā tumsā

Pirms apmēram diviem gadiem man bija iespēja izbaudīt “Vakariņas tumsā”. Pirms dažām dienām atkal paviesojos restorānā Olive un šoreiz solījās būt daudz interesantāk un noslīpētāk.

Vakariņas tumsā ir interesants piedzīvojums. Vakariņu laikā viesiem pilnīgā tumsā tiek pasniegti ēdieni (visiem vienādi) un viesi, sasprindzinājuši visas savas maņas, cenšas saprast, kas tad tiek pasniegts un izbauda garšu neļaujoties acīm radīt pirmo iespaidu pirms vēl ēdiens ir nonācis punčos.

vakariņas tumsā

Šajā reizē mana pieredze bija lieliska! Viesmīlis bija ievērojami atraktīvāks, pastāstīja arī īsumā par šāda pakalpojuma rašanās vēsturi kā arī visu vakaru apkalpoja ar nelielu humora piedevu. Ēdiens bija lielisks! Pavārs bija pacenties pagatavot neierastas produktu kombinācijas ar neierastām garšvielām kā rezultātā viesi cits pēc cita mēģināja uzminēt – kas tad īsti tika pasniegts. Viss bija gards, bet daudz kas nebija saprotams. Tā ir vistas gaļa vai nav? Ja ir tad kādēļ tik savādi smaržo un garšo? Un desertā pīrāgs, kas līdzinās siera kūkai, bet tomēr īsti nav. Gards. Noslēpumains.

Vairākas no sastāvdaļām palika noslēpums pat līdz vakariņu noslēgumam, kad viesmīlis mums parādīja kā tad izskatījās mums pasniegtais ēdiens, kā arī kopējas diskusijas procesā atklāja mistiskās sastāvdaļas (piemēram – grillēts arbūzs bija kaut kas glums, taču garšīgi salds, bet bez izteiktas smaržas… pasniegts pie gaļas ēdiena…  līdz ar to neredzot tā ir pilnīga mistika.)

Kopumā šī “atjaunotā” pieredze bija ievērojami bagātāka un noslīpētāka. Saimnieki bija padomājuši par viesu labsajūtu, iesaistīšanos kā pirms vakariņām tā arī pēc vakariņām, kad maigā gaisotnē cilvēki apsprieda savas domas un pa nelielam gabaliņam atklāja pasniegto ēdienu noslēpumus. Viss ēdiens bija veselīgs, lielākoties no Latvijā pieejamiem sezonāliem produktiem. Cerams pavāram ir vēl daudzas idejas kā pārsteigt savus viesus, jo dažus no noslēpumiem pamanījos atklāt šajā rakstā!

“Vakariņas tumsā” process, kas ir jāizbauda pašam. Smaržu, garšas un skaņu sajūtu sacepums, kas pārliets ar tumsas noslēpumaino mērci un ar ilgu un patīkamu pēcgaršu!

Paldies Olive par uzaicinājumu izbaudīt šo vakaru!

Gāzes iekārtas atmaksāšanās aprēķins (ROI)

Getz gāzes aprēķinsDaudzi no Jums jau zina, ka man ģimenē ir 2 automašīnas Getz. Pirms nedaudz vairāk kā pusgada mēs nolēmām abas automašīnas aprīkot ar gāzes iekārtām, lai braukšana būtu finansiāli izdevīgāka. Pa šo laiku esam baudījuši gāzes iekārtas sniegtās priekšrocības abās automašīnās un nu jau pēc pusgada varu visai godīgi parādīt un pastāstīt par savu pieredzi.

Protams, ka uzstādīt gāzes iekārtu man pamudināja visai augstā benzīna cena un fakts, ka mēnesī (vasarā) mēs nobraucām vairāk par 5000 Km. Kad nobrauc tik daudz, tad degvielas izmaksas diezgan būtiski liek par sevi manīt ģimenes kopējā budžetā. Tā nu pēc nelieliem aprēķiniem tika nolemts uzstādīt gāzes iekārtu. Tagad ir pagājis pusgads un varu pateikt detaļās par visu, kas saistīts ar gāzes ekspluatāciju. Esmu pat izveidojis nelielu failu, kur katrs no Jums var ielikt savus izejas skaitļus, lai saprastu vai gāzes iekārta ir Jums izdevīgi.

Klikšķini uz bildes, lai lejupielādētu Excel failu un izrēķinātu arī savam auto!

Bakalaura darba aizstāvēšanas process Latvijas Universitātē

Vienkārši glīta bilde, ko sameklēju googleTie cilvēki, kuri seko līdzi man sociālajos tīklos, droši vien pamanīja, ka es pirms dažām dienām aizstāvēju savu bakalaura darbu. Darbs par spēļošanas izmantošanu mārketingā, tiks publicēts tepat blogā kaut kad pavisam drīz. Šajā ierakstā es vēlos pastāstīt par savu pieredzi Bakalaura darba aizstāvēšanā.

Tas notika 2013. gada 16. janvāra rītā. Darba aizstāvēšana paredzēta plkst. 10:00 Aspāzijas 5, kas ir arī plašāk pazīstama kā Latvijas Universitātes Ekonomikas un Vadības Fakultāte. Šajā dienā un laikā, savas četru ar pus gados iegūtās zināšanas aizstāvēja 12 Starptautiskā biznesa kursa studenti, to starpā arī es – nedaudz iedomīgs, drosmīgs un pilnīgi mierīgs par savu uznācienu. Kā jau tas ir ierasts, ierodoties 9:20 es jau sastapu pie aizslēgtajām kabineta durvīm pāris no kursabiedriem, kas bija tādā kā vieglā stresa noskaņojumā cenšoties vēl iegaumēt savu sakāmo un PowerPointa slaidu secību.

Kad tikām telpā, tad man bija iespēja vēl pirms visa procesa notestēt, vai varu pieslēgt savu portatīvo un vai viss attēlojas korekti uz lielā ekrāna. Te nu man jāatzīmē, ka tam cilvēkam, kurš iegādājas un plāno IT aprīkojumu auditorijā vajadzētu samazināt algu – kā var ar projektoru aprīkotā auditorijā nebūt iespējas pievienot portatīvo datoru? Izmantojot savu saprašanu par vadu mučkuli zem galda, es sapratu, ka varu palīst apakšā un atvienot no stacionārā datora vadu, kas ļaus man pieslēgt projektoru… un ar tādu īsu vadu knapi aizsniedzoties līdz datoram es panācu sev vēlamo efektu.

Jautāsiet, kādēļ gan es neizmantoju to stacionāro datoru, kas jau bija auditorijā? Atbilde vienkārša – dādēļ, ka esmu nedaudz iedomīgs un nepaļaujos uz vecām bremzīgām kastēm, ja runa ir par manis radīto interaktīvo materiālu. Man nav nepieciešams, lai prezentācijas vidū parādītos visādi pārsteigumi un paziņojumi par fontu nesaderību vai nobīdītu tekstu. Vada gals portatīvā pieslēgšanai normāli aprīkotā auditorijā, manuprāt, ir pats par sevi saprotams.

Aizstāvēšana sākās ap 10:00. Komisija sastāv no ietekmīgā SEA katedras „krējuma”. Daudz dzirdēts par katru, pie gandrīz visiem bijušas lekcijas. Uzvedība jau diezgan bravūrīga no paša sākuma. Zināju, ka komisijā ir arī viens pasniedzējs, Fortiņš, kuram noteikti esmu melnajā sarakstā. Bija tāds incidents kādu pusgadu atpakaļ, kad man nācās viņam paskaidrot, ka universitātē studenti ir „klienti” un ka zīmēšanās ar akadēmiskām zināšanām un ļoti veciem piemēriem no PSRS laikiem, kad bija pavisam cita ekonomiskā sistēma, no industrijas nenostāda viņu pārākā pozīcijā par studentiem ar pieredzi nozarē mūsdienās. Toreiz viņš mani nodēvēja publiski par, citēju, „komjaunieti”. Zināju, ka no šī pasniedzēja var sagaidīt visniknākos jautājumus un mēģinājumus mani iedzīt stūrī. Bet man par pārsteigumu, viņš nebija pagodinājis ar savu ierašanos. (Viņš ieradās kādu stundu vēlāk, kad jau kāds 5 no mums prezentēja)

Mans kārtas numurs bija otrais, tādēļ man bija tā iespēja pirms savas uzstāšanās vēl vērot pirmās kursa biedrenes uzstāšanos un komisijas darbības. Tajā 15 minūtēs, ko dāma pavadīja auditorijas priekšā es vēl nedaudz pārskrēju pāri savam sakāmajam. Tiesa gan es sēdēju tieši blakus komisijas galdam un ievēroju, ka komisija pilnīgi necienīja runātāju, nepievēršot gandrīz nekādu uzmanību stāstītajam, savā starpā sarunājoties un pētot dažādus dokumentus uz galda. Manuprāt, tā nepieklājas! Katrs cilvēks, kas ir izveidojis kaut ko tieši Jums ir pelnījis mazumiņu cieņas, lai viņā ieklausās. Pašiem pasniedzējiem ne pārāk patīk, ja lekcijās viņiem netiek veltīta 100% uzmanība, tad kādēļ paši uzvedas tik pat necienīgi? It kā jau vajadzētu rādīt piemēru?

Un tas mirklis bija klāt. Veicot akrobātisko triku ar mešanos uz ceļiem, vada pārspraušanu no viena datora otrā ļoti ātri dabūju savu lielisko prezentāciju visu apkārtējo uzmanības centrā. Prezentācija noritēja kā iecerēts, ja neskaita vienu no statistikas skaitļiem, kuru komisija tomēr negribēja pieņemt un mēģināja mani iedzīt stūrī. Atzīstu, šaubas bija kaut kādā mērā pamatotas, bet nu nebija īstā vieta un laiks, lai pārāk ilgi ar viņiem strīdētos… lai gan uzdrošinājos arī nedaudz padiskutēt pretī. Pienāca jautājumu laiks un te es sapratu vienu interesantu lietu – pasniedzēju tur sēž, jo tā ir viņu pēdējā iespēja paņirgāties par studentu, pazemot to visiem iespējamiem veidiem vienlaikus demonstrējot savu administratīvo pārākumu – Mēs esam tavs pēdējais šķērslis, lai tiktu pie papīra…. un mēs to izbaudīsim. Esmu bijis daudz un dažādās žūrijās savā mūžā. Ļoti profesionālās, ļoti augstos konkurences apstākļos, bet nu tik iedomīgu komisiju gan negaidīju. Tad vienā brīdī vienam studentam aizrādīja – mēs jūs izsaucām pēc vārda un uzvārda, tādēļ otrreiz stādīties priekšā nevajag un darba tēmu teikt arī nevajag. Kopš kura laika prezentācijas labais stils ir nestādīties priekšā un nenosaukt tēmu? Iedomājos ierodoties konferencē uznāktu priekšā lektors un teiktu – nu jūs jau droši vien programmiņā izlasījāt kas es esmu un ko stāstīšu, tādēļ uz reiz pie lietas. Manuprāt stādīties priekšā un pateikt par ko būs stāsts ir svarīgs paradums!

Ņemot vērā, ka tēma man bija specifiska, jauna un no jomas, kur komisijas locekļi nav diez ko spēcīgi, tad nekas cits neatlika kā jautājumu sadaļā  mēģināt iedzīt mani stūrī ar „formalitātēm”. Šķiet, kas tur tik īpašs. Nu prezentācijā man bija uzrādīti 6 svarīgākie secinājumi darbā. Recenzents bija pie jautājumiem ierakstījis – nosauciet 5 svarīgākos secinājumus… komisija uzdeva man šo jautājumu. Pirmā reakcija – kas Jūs vispār tikko 7 minūtes gulējāt? Es takš tikko parādīju 6 svarīgākos secinājumus. Ņemot vērā, viņu acīmredzamo neuzmanību saturam, es pagāju 2 slaidus atpakaļ un parādīju un paskaidroju ka šiem ir svarīgākie secinājumi… uz ko man mēģināja norādīt – „Es jums prasīju 5 svarīgākos nevis 6!” WTF? Tu gribi svarīgākos secinājumus vai vienkārši atrast, kur piesieties? Kaut kādā mērā līdzīgi bija ar vēl dažiem jautājumiem. Bija arī daži labi jautājumi, konstruktīvi un ar reālu vēlmi dzirdēt atbildi. Nu es savu misiju paveicis nosēdos, lai vērotu tālāk kolēģu prezentācijas.

Tēmas dažādas – sākot no starptautisko reitingu aģentūras reitingu veidošanas sistēmām līdz pat jauna projektu vadības programmatūras risinājuma izstrādei. Dažam veicās labāk, dažam veicās ne pārāk. Kopumā varu teikt, manuprāt, ne visi bija pelnījuši pozitīvu novērtējumu… bet tomēr saņēma. Man gan netapa skaidrs kādiem kritērijiem jābūt, lai saņemtu ieskaitītu, radās iespaids, ka pietiek ar lorem ipsum tekstu vajadzīgo lapaspušu apjomā, kas precīzi noformatēts pēc noteikumiem.

Secinājumi:

  • Pasniedzēji ir iedomīgi, kas izmanto pēdējo iespēju lai demonstrētu savu administratīvo pārākumu par studentiem. Komisijas pilnīgi neinteresē prezentācijas saturs. Sarunāšanās savā starpā, prezentācijas laikā iziešana no auditorijas un ienākšana atpakaļ ir visai pieņemama rīcība.
  • Pofig kādu darbu tu uzraksti, tik un tā tev ieskaitīs un palaidīs ārā. Nekādas reālas kvalitātes kontroles nav, un kā teica kursa biedrene – uz diploma jau atzīmi virsū nedrukā.
  • Ja kādam tu nepatīc, tad tava atzīme būs ļoti subjektīva. Nav objektīvi skaidri noteikumi, kā veidojas novērtējums. Lai arī saņēmu 8, tomēr iekšā palika neapmierinātība – kādēļ ne 9? Vai būs vērtējuma atšifrējums? Vai atzīmi ietekmēja komisijas loceklis, kurš vispār nebija klāt manā prezentācijā, bet ieradās vēlāk?
  • Būtu zinājis, ka tur ir visai vaļīga atmosfēra, būtu paņēmis līdzi videokameru un visu slepeni nofilmējis. To redzot, pēc tam viss būtu daudz precīzāk redzams.

PS

Tie, kas satraucas, vai kritikas rakstīšana visnotaļ publiskā vietā un atklāti nevarētu kaitēt manai karjerai, izglītības iespējām vai kā citādi, varu pačukstēt, ka mani tas neuztrauc. Ticu, ka dzīvojam brīvā valstī, kur vārda brīvība ir visai brīva, bet ja tomēr kādreiz sajutīšu, ka dēļ šī mani kaut kā citādi uztver, tad nu došu jums ziņu. :)

Kādēļ Windows 8 ir neveiksmīgs

Pēdējā laikā esmu bijis visnotaļ liels Microsoft produktu fans. Gan daļēji tādēļ ka vēl gadu atpakaļ strādāju Microsoft gan tādēļ, ka biju redzējis daudzus produktus, pat tādus, par kuriem nezināju, ka eksistē. Es ar sajūsmu lietoju Nokia Lumia 800 telefonu un, manuprāt, Windows Phone ir lieliska operētājsistēma telefoniem. Lai vai kā, bet jaunais datoriem paredzētais produkts, Windows 8, manuprāt, ir visai veiksmīga izgāzšanās no Microsoft puses.

Jaunais lietotāju saskarne ir jauka, krāsaina, vienkārša… ja jums ir planšetdators. Bet, ja Jums ir portatīvais dators, tad uzskatiet, ka operētājsistēmas lietošanas prasmes Jums ir jāsāk no nulles. Nav jau tā, ka es pirmo dienu ar datoriem. Man ir pacietība, man ir “digitālā” intuīcija, kur ko spiest, lai kaut kas notiktu. Esmu viens no tiem, kuram var jautāt – kā izdarīt šo vai to, nemācēšu paskaidrot, bet kad piesēžos pie datora tad visai ātri atrodu kur ir kādi vajadzīgie uzstādījumi vai podziņas, lai to dabūtu gatavu. Ar Windows 8 viss ir citādi. Zem skaistās ārienes slēpjas ļoti nepārdomāta vadība.

Mistiskais paziņojums

Vakardien Google kontam nomainīju paroli un protams rēķinos, ka visās programmās un vietās man būs jāievada pa jaunu jaunā parole. Pārsvarā visas programmas pie darbināšanas pašas sāk bļaut – ēee – tev parole ir nepareiza, redz kur ir lodziņš, ievadi īsto. Ievadi paroli un viss ir štokos.

Ar Windows 8 viss ir nedaudz savādāk… man izlec paziņojums un man nav ne mazākās nojausmas kas tā ir par programmu un kur man jāiet tā parole jāvada. (skat bildi) Vēl jo vairāk man tā arī neizdevās atrast šī paziņojuma avotu. Anyone?

Meklētājs ir s@jāts

Var jau norakstīt uz pieradumu, bet realitāte ir lietotājs, nevis sistēma. Windows 8 meklētājs ir konkrēti nelietojams. Ja Windows 7 varēji nospiest Windows taustiņu un vienkārši rakstīt kas tev ir nepieciešams un tur parādījās tādā mazā (nu pārāk mazā) logā dažādi rezultāti, tad ar virzientaustiņiem varēji izvēlēties starp piedāvātajiem un woalā, tu esi atradis programmu, dokumentu, kontaktu, epast, uzstādījumu… jebko. vienkārši vienā vietā ierakstot ko tev vajag.

Tagad viss ir citādi. Lietotājam “draudzīgi”. Tev ir jāatver PA VISU EKRĀNU meklētājprogramma, kas meklē tikai kādā vienā no sadaļām – aplikācijas, uzstādījumu, faili vai pat katrā no individuālajām aplikācijām atsevišķi. Te es saskatu veselas 2 problēmas:

1. huļi (tas laikam nav rupjš lamu vārds) meklētājam jābūt pa visu ekrānu?

2. kādēļ nevar tad arī IZMANTOT visu ekrānu un parādīt  VISUS rezultātus no visām vietām un aplikācijām? Tā vietā ir jāklikšķina pa sadaļām  – lieki klikšķi un neērti.

Metro aplikācijas pret desktop aplikācijām

Viss būtu labi, ja būtu tikai viena veida aplikācijas vai nu Metro vai nu Desktop. Tagad ir tāds kokteilis no abām darba vidēm ir kā es strādātu ar DOS un MAC vidēm vienlaicīgi. Lietojot Metro interfeisu daudzas aplikācijas verot atveras desktops (piemēram ofisa dokumenti veras parastajā desktop ofisā.)… bet tad Skype zvanu saņemot tevi atkal pārsviež atpakaļ uz Metro… sanāk tāda kā lēkāšana starp divām pilnīgi dažādām vidēm. Metro aplikācijas pie tam lietojot ir pilnīgi cita izvēlņu uzbūve un šī mentālā pārslēgšanās reāli kretinē.

Tad vēl ESC ne vienmēr strādā Metro aplikācijā. Ņemot vērā, ka tās atveras pa visu ekrānu, tad gribās aizvērt ciet… klasiskā krustiņa augšējā labajā stūrī nav… LOĢISKI, ka cilvēks intuitīvi spiež ESC pogu. Bet nekas nenotiek. Labi, tad spiežam ALT + F4, programma aizveras… bet palaižas Metro UI, nevis Desktops no kura tu tiki iesviests šajā Metro aplikācijā. Tad tev atkal jāķer pele un jāmeklē kur ir “aplikācija” Desktop vai arī jāatceras mistiskā kombinācija Windows + D, kas agrāk kalpoja par visu logu minimizācijas kombināciju.

Jebkurā gadījumā – Mikss starp Metro UI un parasto dekstopu ir kā pasniegt kompleksās pusdienas, kur laba zupa, lielisks otrais un ļoti gards saldais ir salikts iekšā vienā bļodā un samaisīts. It kā tu dabūt daudz ko labu, bet tas viss kopā ir nebaudāms vai nelietojams.

Kopumā – Par lēgāla Windows 8 Upgrāde iztērētie 29EUR ir mans sliktākais šā gada pirkums.

PS

Bijušie MS kolēģi, neuztveriet to personīgi… ne jau jūs to produktu kodējāt.

Amazon Kindle, vesela bibliotēka tavā kabatā

Nezināju, ka Agata Kristi ir sieviete... agrāk patiešām domāju ka džeks.

Digitālais laikmets laužas iekšā mūsu dzīvēs pa visām spraugām. Viena no nedaudzajām jomāma, kas vēl galīgi nav digitalizējusi mūsu ikdienu ir grāmatu lasīšana… jeb grāmatas. Ironsikā kārtā cilvēki ne pa kam nevēlas atteikties no drukātā papīru kalna, jo lasīt drukāto melns uz balta ir daudz vieglāk un mazāk nogurdinoši. Ironija slēpjas tajā, ka tehnoloģiju attīstītāji ir spiesti investēt miljonus lai atrastu tādu ekrānu, kas spēj maksimāli precīzi radīt to pašu grāmatas lasīšanas sajūtu uz ekrāna kā ir grāmatā.

Pasaulē eksistē pietiekami daudz e-grāmatu lasītāji… un eksistē jau pietiekami sen, taču pavisam nesen – pirms pāris gadiem, šim jautājuma pieķērās arī Amazon.com. Saprasdami, ka drukāto grāmatu ēras beigas lēnām tuvojas, šie darboņi jau laicīgi sāka domāt par to kā tirgos digitālajā laikmetā digitālās grāmatas.

Var jau oponēt, ka digitālais laikmets sev līdzi nes arī tādu ļoti patīkamu lietu kā audiogrāmatas un video grāmatas, jeb filmas. Iespējams tapēc, ka cilvēks negrib saņemt visu gatavu – izdomātu līdz sīkumam, uzfilmētu un “sakošļātu” pasniegtu kopā ar popkorna tūtu un kolas glāzi, bet gan pats dzīvot līdzi stāstam iztēlojoties aprakstītās detaļas, situācijas un tēlus. Lasot grāmatu katrs cilvēks rada pats savu mākslas filmu savā prātā… šī filma katreiz ir unikāla un katreiz tuva pašam lasītājam. Es domāju, ka šā iemesla pēc arī grāmatas joprojām pastāvēs… klusumā, bez liekiem audiotrokšņiem lasot melno tekstu grāmatās cilvēki rādīs paši sev stāstu galvās. :)

Tā lūk kādu svētdienas vakaru es iekš amazon.com pasūtīju arī sev šādu iekārtu. Amazone to piegādā uz Latviju un man par pārsteigumu jau 3dien UPS kurjers to ienesa ofisā un pat neprasīdams parakstu pazuda prom. Iekārtas cena ar visu sūtīšanu ir 150$ kas sanāca zem 90Ls mūsu naudiņās…

Digitālais lasītājs Amazon Kindle ir īpaši izstrādāts tā, lai maksimāli atgādinātu grāmatas lasīšanas sajūtas… bet papildinot šo pieredzi ar digitālajam laikmetam pieejamām rozīnītēm:

  • Skaidrojošo vārdnīcu. Jebkurā vietā tekstā atzīmē vārdu un uzreiz Tev parāda šā vārdu skaidrojumu. PRotams funkcija šobrīd strādā tikai anļu vārdiem, bet domāju, ka nākotnē arī līdz Latviešu valodai nonāks.
  • Grāmatu veikalu iekšā pašā grāmatā. Iespēju, prakstiksi jebkuru jaunāko grāmatu saņemt savās rokās lasīšanai pārdesmit sekundēs…. un pat nepieceļoties no sava ērtā lasāmkrēsla. Vai nav jauki?
  • Konkrēts vietas ietaupījums – iedomājies cik daudz grāmatu ir tavās mājās? cik tās aizņem vietas? cik koki dēļ tām ir zaudējuši savu esību mežā?
  • Daudz vieglāk pāršķirt lapas. Lasītājs arī atceras vietu, kur tu beidzi lasīt.
  • Ir vieglāks par vidēja izmēra grāmatu, līdz ar to viegli paņemams līdzi. Tāpat viegli lasīt guļus, kad ilgstoši jātur lasāmais virs sevis.
  • Iespēja redzēt vietas, kuras citi lasītāji ir atzīmējuši… un pašam atzīmēt svarīgus citātus.
  • Meklēšana – viegli iespējams atrast konkrētus vārdus/frāzes tekstā.

Diezgan pārliecinoši var apgalvot, ka Kindle aizņem ievērojami mazāk vietas par papīra grāmatām

Parasto (drukāto) grāmatu priekšrocības:

  • Tomēr teksts ir nedaudz (nu ļoti nedaudz) precīzāks un skaidrāks.
  • Bieži vien grāmatas ne tikai aizņem vietu, bet ir arī dizaina elements un arī kaut kādā mērā pasvītro bibliotēkas saimnieka gaumi un iespējamās zināšanas, kompetences un hobijus. Digitālā grāmata, protams nespēj radīt šādu efektu.
  • Digitālās grāmatas nevar pēc izlasīšanas uzdāvināt kādai bibliotēkai vai aizdot draugam.
  • Digitālās grāmatas tomēr ir nedaudz bezpersoniskākas.

Līdz ar grāmatu digitalizāciju aktualizējas arī tāds pavisam uz grāmatu izdošanu pagaidām neattiecināms jautājums – pirātisms. Ja mūzikas un filmas cilvēki piratizē diezgan plaši, tad grāmatas drukātā veidā piratizēt nebija īsti jēgas (izņemot atsevišķus pavairošanas gadījumus ar parasto kopētāju savām vajadzībām)… Līdz ar digitālo laikmetu piratizētas grāmatas kvalitāte pēc būtības ir identiska oriģinālam, kas savukārt liek aizdomāties par nepieciešamību maksāt par šo saturu. Es personīgi uztveru piratizēšanu salīdzinoši veselīgi – ņemšu tās grāmatas, ko nevarēs nopirkt legāli. Piemēram – Friedmana “The World Is Flat” nav iespējams nopirkt iekš Amazon.com… tad nekas cits neatliek kā meklēt alternatīvus veidus tikt pie kārotā materiāla. Zinu, daži tūlīt steigsies man pārmest ētiku un to, ka nabaga rakstnieks paliks neēdis… bet nu manuprāt pats ir vainīgs, ka neiedomājās atļaut tirgot digitāli savu grāmatu arī mazajā Latvijā (Amazon.com ierobežo grāmatu pieejamību pēc teritorijas… un šo teritoriju nosaka paši autori).

Neskatoties uz iebūvēto WEB pārlūkui, MP3 atskaņotāju un WiFi internetu, tomēr Kindle nav dators vai tablet PC... un ja tomēr lūkosieties pēc interneta pārlūkošanas iekārtas vai spēļu spēlēšanas iekārtas, tad varbūt Jums tomēr skatīties uz alternatīvām – Windows Slate iekārtām, Netbukiem vai Apple iPad.  :)

Nobeigumā – Manuprāt grāmatu digitalizācija ir tikpat neizbēgama kā avīžu pāriešana interneta formātā… līdz ar to mums, patērētājiem, ir iespējas izvēlēties visērtāko veidu kā pievienoties šai nākotnes attīstības asinsritei un gūt no tās visus piedāvātos labumus. E-lasītājs tagad patiešām konkurē ar grāmatu plauktu… Ja gribi detalizētā redzēt kāds tad ir Kindle un kāds aptuveni ir interfeiss, tad noskaties šo manis ar webkameru ierakstīto nelielo demo un foto galeriju:

This slideshow requires JavaScript.

Pirmā nedeļa ar Linux

linux-online-inc1Nu nedēļa pagājusi kopš dzīvojos ar Linux. Visā šajā posmā tikai vienu reizi vajadzeja pārlādēties uz Windows XP , kas man uz otras particijas – lai paņemtu un pārnestu Bookmarkus no Google Chrome, kas nebija nomigrēti pagaidām. Vispār mans viedoklis ir diezgan pozitīvs – ļoti viegli un ātri ir pievienot sev jaunu nepieciešamo aplikāciju – šodien ievajadzejās izgriezt vienu bildi no ekrānšaviņa – pieliku Gimp un izdarīju, ko vajag. Atzīšos, ka pietrukst Paint un/vai Google Picassa… bet tas vairāk pieraduma dēļ. Tāpat vienbrīd nevarēju pieslēgties pie Wifi, bet tas vairāk bija paša nemācēsanas dēl – pēc nelielas instruktāžas lietas notikās.

Pagaidām vidi dokumenti ko sanemu no sadarbības partneriem un kolēģiem veras vaļā normāli un arī citi nav sūdzejušies, ka kaut kas būtu ne tā.

Šobrid mans apmierinātības līmenis 4 no 5. galvenokārt tādēl. ka nākas dažas minūtes dienā veltīt, lai atrastu kā izdarīt vienu vai otru lietu, ko iekš Windows bija vienkārši, bet te tā uzreiz nevar atrast…. piemēram pēc GIMP instalācijas atradu, ka ir iespējams uztaisīt tikai aplikācijas screenshotu ar jau unstalētu speciālu programmu. :)

Vēl nēesmu sācis pētīt advancētās lietas… bet sagaidu daudz interesantu un noderīgu atradumu… un pats galvenais – nav jāuztraucas par licencēšanas jautājumiem. Nezinu, vai jau iepriekš minēju, tad mani noteikti sajūsmina Linuxā tas, ka operētājsistēma uzdod ļoti maz jautājumu… ja gribi dzest, tad izdzēš nevis 3x pārjautā vai patiešām es zinu ko daru. :)