Tagad padomāsim par motivāciju, kādēļ Google visu kaut ko dod par brīvu lietotājiem. Google pelna ar reklāmu. Reklāmu var iebarot cilvekam tikai nelielās devās. Tieši tas arī bija Google straujās izaugsmes stūrakmens – Google.com meklētājs, bez reklāmām… sākumlapā… kas tolaik bija ļoti drosmīgs solis. Vēl vairāk – Google piedāvāja tikai nelielas teksta reklāmas pie meklēšanas rezultātiem maliņā – neuzkrītoši. Reklāmdevējiem arī bija jaunums – maksā nevis par parādīšanām, bet gan par reāliem klikšķiem. Tā bija revolūcija abās frontēs. Cilvēkiem patika lietot Google, jo salīdzinot ar tolai visnotaļ populāro Altavista.com, Google tolaik bija kaut kas tīrs, nevainīgs un neuzbāzīgs. Ar laiku arī Google kļuva mantkārīgāka un parādījās reklāmas jau daudz kur citur, bet nekad nebija pārāk daudz vai pārāk uzbāzīgas.

Lai noturētu savu dominanci Google izlaida bezmaksas mobilo telefonu operētājsistēmu Android. Jā – visa pamatā bija absolūta dominance jaunajā meklēšanas tirgū – gudrajos telefonos un vitās pārnēsamajās iekārtās. Pagaidām Googlei tas izdodas – Adroids ar savu vienkāršību un šķietamo ne-mantkārību ir iekarojis daudzu telefonu ražotāju un lietotāju sirdis.

Bet te mums jāatceras, ka Google ir publisks uzņēmums, ar akcionāru nebeidzamu kāri pēc aizvien lielākas peļņas. Tāda nu ir tā tirgus ekonomika. Šajā mehānismā agri vai vēlu no jebkuras darbības ir jābūt skaidri redzamai atdevei – naudas, reputācijas, tirgus daļas vai kādā citā formā. Microsoft ik mēnesi sedz miljoniem dolāru zaudējumus, ko ģenerē BING meklētājs, Yahoo vismaz reizi gadā nopietni apsver pārdošanas vai bankrota … ja kāds no šiem abiem padosies, tad Google būs absolūts monopols meklēšanas tirgū.

Ziniet – monopols ir slikti visiem. Monopols iedarbina  nenormālu negausību uzņēmumu akcionāros, kas iedarbina naudas mašīnu uz pilnu jaudu. Un mēs paši ar savu enerģisko lietošanu esam veicinājuši šī jaunā monopola tapšanai. Monopolam parasti ir tik daudz naudas, ka viņi var iznīcināt jebkuru mēģinājumu ienākt šajā tirgū. Monopols var izmantot savu situāciju, lai iegūtu arī dominējošu situāciju arī citos sektoros. Android mobilais OS ir tieši šis mēģinājums. Kad meklēšanas sektorā Google ir sasniedzis faktiski griestus (jo augt vēl vairāk neļaus viņiem nedz konkurenti nedz valstu valdības, lai nepieļautu absolūto dominanci), tad peļņa arī vairs nepieaug… un tad nekas cits neatliek kā sākt intensīvi nodarboties ar blakusbiznesiem.

Taču līdz lielajai naudas pelnīšanai blakus biznesos ir vajadzīgs laiks un liela nauda, lai izrēķinātos ar tur esošajiem spēlētājiem. Google ļoti drīz iznīcinās RIM, Symbian un nopietni iedragās Apple pozīcijas mobilo telefonu tirgū. Microsofts savukārt principiāli cīnoties par būtisku tirgus daļu iegūs vēl vienu “sapuvušu ābolu” savā grozā, kurš mākslīgi gadiem būs jāuztur, lai tikai neļautu Googlei iegūt dominanci. Google ir noskatījusi arī sociālo tīklu segmentu, kur gan pagaidām naudas īsti nav… ir tikai nākotnes cerības uz naudu… un viens visai nopietns konkurents – Facebook. Izmantojot savu dominanci Meklētāju tirgos, savu visnotaļ lielto tirgus daļu smartfonu segmentā, interneta e-pasta servisa segmentā un kā ļoti populārs autorizācijas servisa nodrošinātājs, Google ļoti strauji audzē Google+ lietotāju skaitu. Ja tas izdosies, tad ļoti liela daļa interneta satura būs Google kontrolē… un tad akcionāru uzdevumā tiks izlaisti asi un gari mantkārības nadziņi!

Es pieļauju, ka pēc 3…4 gadiem bez Google internetā nevarēs iztikt, un visi interneta lietotāji būs spiesti maksāt abonēšanas maksu kādu 20…50$ gadā, lai varētu izmantot e-pastu, sociālos tīklus, autorizāciju, meklētāju un pat interneta pārlūku.  Patentu portfelis būs tik iespaidīgs, ka nevienam jaunam uzņēmuma nebūs ne mazāko izredžu kļūt populāram.

Tādēļ es ceru, ka Microsoft, Apple un citiem lielajiem interneta spēlētājiem izdosies izveidot daudzus jaunus alternatīvus pakalpojumus, lai tomēr saglabātos veselīga konkurence un inovācija nekad neapstāsies.

Filma ir visnotaļ gara un balstīta uz ļoti daudz dialogiem. Ņemot vērā, ka es esmu iepriekš izlasījis arī Stīga Lārsona grāmtu pēc kuras motīviem ir uzņemta šī filma, tad man sižets jau daudz maz bija zināms… bet tomēr ar pārsteigumu. Beigas grāmatā bija nedaudz savādākas… bet nu ne pārāk būtiski. Šajā Holivudas filmas versijā režisors ir ”izravējis” ārā ļoti daudz “zviedriskuma” – spilgto “Zviedru ģimenītes” modeli ir novienkāršojis uz parastu babņiku un galveno varoņu vēsturisko nastu faktiski saspiedis filmas pirmajās pāris minūtēs…Grāmatā visnotaļ plaši aprakstīto un apspēlēto Zviedrisko cīņu par vārda brīvību un preses brīvību pieminot tikai tā garām ejot. Arī daudzi spilgti tēli, kas grāmatas triloģijas otrajā un trešajā daļā ieņem būtisku lomu, šajā filmā ir tik ļoti statiskās lomās, ka lielākā daļa skatītāju pat neievēros to esamību.

Ievērības cienīgs ir filmas ievadtitru mākslinieciskais noformējums… ļoti laba grafika, mūzika un operatora darbs. Atgādināja vairāk “Neiespējamās misijas” ievadu.

Filmas garums 2stundas un 38 minūtes. Filma ir interesanta no pirmās līdz pēdējai minūtei, ja vien Jums ir viss kārtībā ar angļu valodas uztveri neskaitāmajos dialogos. Ja Jums patīk lasīt, tad iesaku izlasīt grāmatu, tur ir daudz vairāk izklaides, detaļu un orģinālāka bauda par to pašu cenu. Tiesa gan atceros, ka grāmatas sākums lasījās visnotaļ grūti… varbūt režisors pareizi darīja, ka vienkārši to noskipoja?

Mans vērtējums uz 4 balles no 5.

Kādēļ tad es nosliecos par labu šim modelim, nevis Kindle Touch vai pat Kindle Fire? Nu Kindle Touch mani nedaudz sabiedēja lietotāju atsauksmes, kas saka, ka touch vairāk traucē nekā palīdz – cilvēki nejauši nospiež nākamo lapu, touch slānis met papildus ēnu uz elektroniskās tintes displeju, ekrāns ātrāk nosmērējas, jo cilvēki to visu laiku aiztiek pāršķirot lapas. Kindle Fire man savukārt sabiedēja ar to, ka tas ir tablets  ar izrietošām sekām – īsu baterijas darbības laiku, izgaismotu ekrānu (kas ilgstošai lasīšanai ir slikti) un visnotaļ ievērojamo svaru.

Par pašu digitālo tinti nav ko piebilst – strādā perfekti un acīm tīkami attēlo nepieciešamo tekstu. Reklāmas rāda man kamēr Kindle ir izslēgts un arī neliels lodziņš Home ekrānā… grāmatas lasīšanas režīmā, reklāmu nav. Principā es teiktu, ka reklāmas netraucē. Pie tā visa – reklāmas nav izmantojamas pie mums… taču tomēr pastāv risks, ka varat nejauši saspiest pogas un nopirkt kādu zobārstniecības atlaižu kuponu vai džinsus, ja Jums ir piesaistīta kredītkarte un aktivizēts one-click-shopping iekš amazon.com.

Lai nu kā tur būtu – iekārta ir fantastiski kompakta, joprojām no izturīgas plastmasas un joprojām ļoti pilda savu misiju virs zemes – būt par labu digitālo grāmatu. Starp citu – ir parādījies visnotaļ interesants resurss ar daudz grāmatām latviešu valodā. Lasītmīļi – izmantojiet iespēju!

Esmu parasts svētdienas “fotogrāfs”. Visbiežāk paļaujos uz Auto režīmu. To apzinoties arī izvēlējos minēto aparātu. Man bija svarīgi, lai neskatoties uz nelielo izmēru būtu iebūvēta arī zibspuldze un lai kamera spētu uzņemt FullHD. Kā alternatīvu es biju pētījis un ļoti vēlējos nopirkt sev Sony NEX5C… ja vien ne traģiski, briesmīgi augstā cena – Sony aparātu īsti nevarēja dabūt lētāk kā par 500Ls…. un tas ir pārāk daudz. Tāpat Sony bija upurējis iebūvēto flash. Sony savukārt bija pieejama HotShoe (nu tā pieslēgumvieta ārējam Flash). Nezinu, man šķiet, ka tomēr iebūvētam Flasham jābūt gadījumiem, kad nav laika meklēt un pievienot ārējo.

Tehniskie parametri:

• 12MP Micro Four Thirds  CMOS sensors
• ISO 160-6400
• 3.8 kadri sekundē (max 2.8fps ar ieslēgtu ekrānu)
• Skārienjūtīgs ekrāns
• 1080i 60 AVCHD filmēšana
• All-area AF point selection
• Pinpoint AF mode (magnifies focus point to allow confirmation and fine-tune of AF position)
• AF Tracking  filmēšanas režīmā
• Picture-in-picture manuālā fokusēšana
• 460k punktu fiksētais LCD

Piemēra video, filmēts nedaudz iezūmējot un turot fotoaparātu rokās (bez statīva):

Paldies Tehnoshop.lv par neticami izdevīgo cenu (248Ls) un piegādi… cena bija ievērojami zemāka pat par Amazon.co.uk…

Tātad mana ideālā lojalitātes karte:

Tā ir VIENA karte, kas der visos veikalos. Tā ir karte, kas sniedz būtisku (!) atlaidi… un iespējams arī ir ar gada abonēšanas maksu. Jā, nepārlasījāties – manuprāt, gada vai mēneša maksas ieviešana par lojalitātes karti nodrošinās ekskluzivitāti un daudz lielāku atlaidi. Pieņemsim tavā pārtikas veikalā, kur tu izterēt mēnesī vidēji 200 Ls, 15% atlaižu karte būtu būtisks arguments, pat ja katru mēnesi par to būtu jāmaksā 5Ls.

Kaut kādā līdzīgā formā šāds princips strādā Amazon.com Prime. Tu maksās nedaudz vairāk par 70$ gadā un Amazon tev nodrošina bezmaksas piegādi precēm un vēl visādus satura pakalpojumus. No vienas puses tu būsi uzticīgāks klients tieši šim veikalam, jo tev ir patiešām liels ieguvums – bezmaksas ekspress piegāde, no otras puses tev ir arī kaut kas vairāk kā jebkuram citam klientam.

Tātad: Ieviesiet VIP klienta karti visiem pārtikas veikaliem Latvijā ar kaut kādu mēnešmaksu un būtisku atlaidi pirkumiem. Tāpat būtisks ieguvums arī pašiem pircējiem – atbrīvosies makā vieta sievas un bērnu fotogrāfijai!

Laipni aicināti nākotnē!

Pārējais viss notika visai paredzami, neveiklas sasveicināšanās, iepazīšanās un galda piederumu meklēšana sev priekšā. Kad cilvēki jau bija daudz maz apraduši, tad tika pasniegts uzreiz otrais ēdiens. Man gan šķiet, ka restorāna īpašniekiem vajadzēja nedaudz vairāk pacensties un šo restorāna “programmu” izstrādāt nedaudz kvalitatīvāku. Man ir sanācis pabūt peitiekami daudz dažādos restorānos gan Latvijā gan ārzemēs un viens ir skaidrs – vakariņas vajag sāk ar uzkodām vai salātiem. Pat, ja šajā vakarā mums bija jau iepriekš izvēlēts un “uzsaukts” menu, tomēr, manuprāt, nelielas uzkodas tikai paceltu kopējo līmeni. Tāpat ar otro ēdienu – restorāns ir tomēr vieta, kur cilvēki socializējas un ēd. Socializēšanās daļa tika visnotaļ ātri aprauta, kad pēc pāris minūtēm pēc apsēšanās jau klāt bija otrais ēdiens. Šajā brīdī man bija neliela vilšanās… nē, nejau dēļ ēdiena, bet tādēļ, ka es tomēr nesagaidīju stāstu. Jā, stāstu – kādēļ šāds pakalpojums/performance tiek piedāvāts, kas tajā ir tik īpašs. Ir pieejami ļoti daudz materiālu (vēsture, sociālais efekts utt) par šo tēmu. Manuprāt kā “intro” būtu bijis neliels pastāsts (pirms ēdiena pasniegšanas) par to, kas šis te tāds vispār ir un cik tas ir nozīmīgi. Tad cilvēkiem izveidotos nedaudz vairāk situāciju izbaudoša attieksme un rosinātos domas.

Sajūtas un novērojumi

Kad pasniedz ēdienu, tad cilvēks pilnīgā tumsā ir ar ļoti saasinātām citām maņām – smaržu, skaņu un garšu. Ja normālos apstākļos, cilvēks ierauga ēdienu un pirms vēl sasmaržo vai pagaršo jau ir izveidojis savā galvā priekšstatu par to, kas viņam ir pasniegts un kā tas garšos… un reti, kad pavāram izdodas pārsteigt piem. pēc izskata kartupelis, bet mutē iebāžot garšo pēc laša. Ņemot vērā, ka civlēki ir pilnīgā tumsā, tad viņiem jau ir nācies uzticēties pilnīgam svešiniekam, kas veda tevi līdz tavai sēdvietai izvairoties no nepatīkamiem uzklupieniem un sadursmēm ar citiem apmeklētājiem. Tagad tu sēdi pie galda un tev ir pilnībā jāuzticas, ka ēdiens ir kvalitatīvi pagatavots… un vispār ir ēdams. Es pavāru vietā būtu nedaudz radošāk piegājis otrā ēdiena izvēlē. Būtu piedāvājis kaut ko, kas ir no klasiskiem produktiem, bet kaut kādāt aizdomīgā formā vai kombinācijā. Kad Tev noliek šķīvi uz galda, tad tu mēģini saprast, kas tev priekšā ir un ātri vien saproti, ka tur ir kartupeļi frī un gaļas gabaliņš un kaut kur maliņā arī šķēlīte gurķa un tomāta… bet kādas būtu emocijas, ja cilvēks sataustītu kaut ko tārpiem līdzīgu vai vispār kustīgu pie tam tas vēl izdotu skaņas? Tā būtu neaprakstāma emociju gamma! Ja jau cilvēks ir gatavs uzticēties pilnīgiem svešiniekiem, tad viņš ir kaut kādā mērā gatavs arī uz to, ka viņu nedaudz izjokos. Ne ļauni, bet tomēr.

Vēl viena sajūta, ko es novēroju ir cilvēku “maskas”. Kamēr bija tumšs un pie galdiņa mēs bijām svešinieki, kas viens otru īsti nebija redzējuši, kas nezināja cik glauni kurš ir ģērbts un vizuāli nevarēja novērtēt cik tad īsti gadu ir taviem galdiņa biedriem utt, tas sarunas vedās visnotaļ interesantā tonī. Visi jutās ļoti atvērti, vienlīdzigi, neaizspriedumaini. Tik pat labi sarunu biedri varēja būt kādas superslavenības vai parasts puisis no laukiem. Visi bija vienādi! Kad vakars noslēdzās un tika iedegtas sveces un mēs ieraudzījām iedomātos cilvēkus sejā, tad gribot negribot cilvēks uzliek savu dienesta “masku”, kuru piemeklē atbilstoši tam, ko ierauga. Šobrīd rakstot es izdarīju secinājumu – cilvēks ir atklātāks ar otru cilvēku, ja viņš neredz tā otra seju un emocijas uz tevis pateikto. Varbūt visus strīdus uzņēmumos vajadzētu risināt pilnīgā tumsā? Tad cilvēki nav tik bravūrīgi un ir daudz konstruktīvāki savos izteikumos, jo nevar ar savu bargo seju “iebiedēt” pārējos?

Tad pienāca deserta laiks. Deserts bija ābolu pīrāgs ar saldējumu pa virsu. Ļoti gards! Uz šo ēdienu gan attiecas jau iepriekš rakstītais – varbūt vajadzēja pavāram nedaudz radošāk pieiet formai? Kā būtu piemēram ar Ceptu saldējumu, kas pārliets ar aromātisku vaniļas un abolu ievārījumu? Vai zemenes ar putukrējumu + īpaši smaržīga piedeva? Šie manis pieminētie deserti ir daudz aromātiskāki un fantāziju rosinošāki. Atcerieties – jūsu apmeklētājs pilnīgā tumsā ir daudz jūtīgāks, pret to ko satausta, sadzird un sasmaržo. Izmantojiet šo situāciju, lai pārsteigtu ar ko ļoti orģināli pagatavotu, kas turklāt izdod vēl skaņas un iespējams pat estētiski neglītu… lai gan, klients jau to neredzēs!

No savas puses – iesaku ikvienam, kas vēlas izbaudīt kaut ko nebijušu, jaunu un visnotaļ romantisku. Ja esat ĻOTI kautrīgs kādas dāmas klātbūnē, tad uzaiciniet viņu uz šādām vakariņām – tā būs jūsu iespēja nekautrēties un dāmas iespēja iepazīt Jūs pirms vizuāli kritiski novērtēt. Es pat teiktu – šis pasākums ir IDEĀLS “aklajiem” randiņiem.

Saimniekiem novēlu nedaudz vairāk padomāt pie satura… gan tā, ko liek viesiem galdā gan tā, kas mielo cilvēku ausis, prātus un iztēli. Bet varbūt es esmu pārāk izvēlīgs? PALDIES DāvanuServisam par šo lielisko iespēju!