Šogad piedalījos Nordea Rīgas maratonā 5 km distancē. Dzīvē man tā bija iegrozījies, ka nekad es nebiju skrējis tik garu gabalu vienā piegājienā. Šī bija iespēja man pašam sev pierādīt, ka es varu noskriet… ka es varu finišēt… Tiem, kas mani zina dabā droši vien ir ievērojuši, ka nēsmu pats slaidākais vai sportiskākais džeks. Apzinoties savu sportisko formu biju sev izvirzījis šo mērķi.
Pēc GPS datiem telefonā es noskrēju nedaudz vairāk kā 5 kilometrus, bet trasi es veicu nedaudz zem 40 minūtēm. Oficiālajos rezultātos, gan uzrādās nedaudz sliktāks laiks, jo nezināmu iemeslu pēc mans čips netika noskanēts krustojot starta līniju, līdz ar to laiks sākās tad, kad tika dots starts… bet pa to baru es šķērsonu starta līniju tikai pēc kādām 3 minūtēm.
Vēl trasē vairākās vietās lielās tautas masas drūzmējās un nemaz nevarēja paskriet, bet tas šķiet bija tikai 3 vietās – pie prezidenta pils pirms pagriezties uz vanšu tiltu, galā vanšu tiltam apgrieziena punktā un kādu puskilometru pirms finiša Vecrīgā. Ikdienā es trenējos skriešanā (no rīta) 1,5..2 km un to varēja manīt trasē – pēc noskrietiem 3 likometriem iestājās tāda sajūta, ka vairs nav spēka + ļoti sāka gribēties dzert. Uz tilta tieši nenormāla svelme no asvalta.
Lai nu kā, ausīs visnotaļ skaļi skanot Linkin Park “In the end”, finišs tika sasniegts (Urā!) un gandarījums pašam par sevi ir liels. Laikam būs jātrennējas cītīgi, lai nākamgad izaicināt sevi uz 10km distanci! 
