Katru reizi, kad tuvojas vēlēšanas man ir tāda kā adoptēta bērna sajūta – pēkši par Tevi un tavu vajadzību, vēlmi un tieksmi ir atcerējušies. Tikai pirms vēlēšanām varas vīri atceras, ka visiem cilvēkiem katru dienu ir jāēd, ka cilvēki tomēr tiecas strādā un ka cilvēki negrib braukt prom. Cilvēkiem vajag pašcieņu, naudu, mīlestību, vidi, mājokli, izglītību un daudzas jo daudzas citas lietas… bet šajā cerību pilnajā laikā – 2 mēnešus pirms kārtējām vēlēšanām ir iespēja padzīvot… pasapņot…. kā izbadējušam bērnam vēlā ziemas vakarā pie kliņģeru bodes skatloga ar mirkojošām reklāmām, kas aicina iekšā nodegustēt bezmaksas baranciņu 9os no rīta, kad bode atvērsies… bet bērns zina, ka 9os salkanā smarža turpinās vilināt, bet drūmais apsargs viņu par skatloga tuvumā nelaidīs.
Es negribu būt tas mazais bērns… un man nevajag špoži izgaismoto skatlogu ar lielo kļiņģeri… es gribu parastu speķa-rausi pie rīta kafijas, ko pats varu atļauties nopirkt. Es varu notiesāt un nejusties parādā un neiekārot “kliņģeri”, ko NEVARU atļauties.
Kapēc politiķi Jūs solat skaistu un bezbēdīgu nākotni, ja paši zināt, ka jau jaugada naktī princese rati pārvērtīsies ķirbī… paši zināt, ka NAV IESPĒJAMS būtiski samazināt valsts budžetu nesamazinot tā lielāko elementu – sociālās lietas (pensijas, pabalstus utt). Varbūt arī tieši nesamazināsiet, bet izdomāsiet kādu viltīgo formulu, kas pilnīgi loģiski novedīs pie mazākas pensijas vai bērnu pabalsta…. pie tam šī nepatīkamā pārvērtība būs jebkurā gadījumā – vai pie varas būs pirmā vai pēdējā partija, labējie vai kreisie… vai pat visi 4 vienlaicīgi. ‘
Vai kāda no partijām var godīgi atbildēt: kādu Latviju viņi redz pēc gada šajā pašā dienā? Precīzi kādu! Izmēramos lielumos un mehānismu kā līdz tam nonāks! Kāds būs bezdarbs? Kāda būs vidējā alga? Kādi būs nodokļi? Cik garas būs bērnudārzu rindas? Cik maksās grāmatas pirmklasniekiem?
