Pirms vairākām dienām kāda filozofiskā sarunā ar interesantu cilvēku pieminēju tādu Holivudas kino šedevru kā ” I, Robot” ar Vilu Smitu galvenajā lomā. Šodien nejauši sanāca šo filmu atkal noskatīties. Galvenā ideja ir tā, ka intelekta centralizācija uzliek jaunus izaicinājumus šīs centralizācijas kontrolei vai arī var notikt lietas, kuras nebija prātā veidojot sistēmu. Neskatoties uz to, ka visi roboti (pieņemsim, ka arī modernās intelektuālās pašizdzīvot spējīgās sistēmas pieturas pie tā) pēc baltkrieva Isāka Asimova (1920 – 1992) ir aprīkoti ar 3 robotu pamatlikumiem:
- Robots nedrīks nodarīt pāri cilvēkai vai ar savu bezdarbību atļaut cilvēkam ciest
- Robotiem ir jāklausa cilvēka pavēlas izņemot tās, kas pārkāpj pirmo likumu
- Robotam ir jāaizstāv pašam sava eksistence tiktāl cik tas nepārkāpj pirmo un otro likumu.
Neskatoties uz to citi domātāji un pelēkās vielas kustinātāji secināja, ka ar šiem 3 likumiem īstenībā nav pietiekami. Šādi likumi joprojām pieļauj piemēram robotu izmantošanu, lai aplaupītu citu cilvēku mājas, vai pametot savu nodarbi (piemēram turot smagumu), lai glābtu vienu cilvēku, kas savukārt izraisītu nejaušu citu cilvēku nāvi. Tādēļ tika izdomāts, ka īstenībā likumi ir jāpapildina ar nullto likumu -#0 robots nedrīkst nodarīt pāri cilvēcei vai ar savu bezdarbību atļaut cilvēcei ciest. Protams papildinot arī pārējos 3 likumus ar atbilstošu tekstu, ka tie ir spēkā tiktāl ciktāl netiek pārkāpts nultais likums. Bet te gan rodas jaunas problēmas – kā lai robots precīzi nosaka – cietīs vai necietīs cilvēce?
Lai nu kā nepilnības ir arī šajos 4 likumos (ieskaitot nullto) un tika piedāvāts papildināt arī ar likumu #4 Robotam ir jāvairojas, kamēr tas nepārkāpj visus iepriekš minētos likumus…. bet kā jau jebkurai lietai arī šiem likumiem izrādās ir nepilnība – ņemsim par piemēru frankenšteinu – viņš ir robots vai cilvēks? Līdz ar to radās maza šaura pelēka interpretācijas josla – kas tad tieši ir cilvēks un vai robots pats maz zina, ka ir robots nevis ļoti advancēts robots, ko mēdz dēvēt ārī par humanoīdiem… jeb robotiem, kas ir mākslīgie cilvēki… vai veidoti pēc maksimālās līdzības cilvēkiem. Tādēļ tika piedāvāts arī ieviest likumu #5 Robotam ir jāzina, ka tas ir robots…. lai advancēts robots pēkšņi nesāktu domāt, ka tas īstenībā ir cilvēks un uz viņu likumi neatiecas. Tagad padomā vēlreiz – Frankenšteins ir robots vai cilvēks kuram ir pārāk daudz palīgmehānismu, kas nepieciešami viņa dzīvošanai?
Kā jau varat nojaust, tad visi šie likumi visticamākais arī atļauj dažādas citas interpretācijas un šaubu scenārijus…
kādiem vēl pamata likumiem būtu jābūt, lai robots kādu dienu roboti nesaceltos un mūs visus nepieslēgtu Matriksam vai tieši pretēji vienlaicīgi neatslēgtu no kādas simulētās realitātes, kur esam šobrīd pievienojušies?
