Kad biju mazāks, tad man ziema ļoti nepatika… sniegs, auksti, pretīgi… bet tagad man sāk iepatikties. Īpaši pastaigas mežā… ļoti nomierinoši. Tāda sajūta, ka laiks apstājies… sniegs pieklusina arī mežā trokšņus un viss ir tāds tīrs un “nevainīgs”. 
Romantika. LAi kur tu arī ietu, tad tu esi kā pirmatklājējs un aiz tevis ir tikai tavas pēdas… priekšā viss līdzens un neskarts.
Pilšetas burzma ir cits stāsts… automašīnu sastrēgumi, sniega smilšu un sāks maisījums, kas pielīp apaviem, ietvēm, mašīnām un visam pārējam… vēss un mitrs gaiss kas mijas ar automašīnu izplūdes gāzēm un smaržu no blaus esošās kefejnīcas… nav forši… Cilvēki, kas nodūruši galvas, satinušies “dur” taisni, pat neievērojot sarkanās gaismas luksaforos nemaz nerunājot par pretīmnākošajām tik pat vienaldzīgajām sejām… cik bieži mēs tā paejam garām dažu centrimetru attālumā no sen neredzētiem skolas biedriem, radiem un draugiem? Vai nevajadzētu būt nedaudz uzmanīgākiem ejot pa ziemu un atstājot pēdas aiz sevis? Tavas pēdas kādam izbojā prieku, jo viss vairs nav līdzens…
