Šķiet rudens drēgnums ir tā lieta, kas katru gadu ap šo laiku liek man aizdomāties par laimi, vērtībām to patiesumu un absolūto laimes uztveri. Daudzi cilvēki apkārt uzskata, ka laime ir naudā… bet nauda taču ir cilvēku izgudrojums un mākslīga vērtība (vispār jau 100LS ir tikai krāsains papīra gabaliņš… tas gadījumam, ja nepamanījāt). Cilvēki tiecas pēc šiem materiālajiem labumiem, kas īstenībā ir “mākslīgi” izveidoti un tiek uzturēti. Nauda ir viena no tām cilvēces lietām, kas ir izveidota un šodien mēs visi (vai ļoti daudzi) pieķeram sevi kalpojam šai mākslīgajai vērtībai. Tik pat labi, par naudu varētu uzskatīt draugu skaitu draugiem.lv, vai mojo izmēru … kā tas bija normāli, kad mēs bijām vēl mērkaķi…. mērkaķis ar lielāko Mojo dabūja visas dāmas… un skaitījās krutākais pērtiķis… parasti arī spēcīgākais… skaistākais (mērkaķmeiteņu izpratnē) un pats pats. Cilvēce (vai gudrie mērkaķi, kas nebija tik fiziski spēcīgi) izdomāja citas virtuālās vērtības, lai pamainītu “spēles noteikumus” cīņā par mātītētēm. Izdomāja naudu, slavu, titulus un citas virtuālas lietas. Šodien mēs visi skrienam un cīnāmies par medaļām, naudu, slavu, mantām utt… un baidāmies, ka kādu dienu mēs vairs nebūsim tik smuki, gudri, bagāti (finansiāli) un mūsu lielos naudas krājumus viena valdība ņems un tik pat viegli kā radījusi – devalvēs.
Vai cilvēcei nevajadzētu tādas vērtības, kas nav devalvējamas pēc situācijas un vajadzības? Varbūt par absolūto vērtību varētu uzskatīt cilvēku skaitu kas tevi apskauž vai tava bloga apmeklējuma statistiku… un tad visi atkal cīnīsies, lai uzlabotu tieši to lietu, kas skaitās absolūtā vērtība… aizmirstot, ka visas viņas ir virtuālas… neizmērāmas… maināmas un arī tādējādi “devalvējamas” pēc savas būtības. Mēs esam aizmirsuši par tādām garīgām vērtībām, ka draudzība, laipna kaimiņu būšana, darba un izklaižu kolektīvi… tas viss pēdējos 20 neatkarības gados ir izzudis… jo sabiedrība ir iestājusies kapitālismā un pati sev uzlikusi naudu kā absolūto vērtību.
Tagad, kad ir krīze un naudas visiem nepietiek… kad mēs vairs nevaram cerēt uz 50% atalgojuma pieaugumu katru gadu nākamos 5 gadus… un saprotam, ka nevarēsim nopirkt to māju Mārupē vai aizbraukt uz to tālo zemi… bet vai tas mums vispār ir bijis kādreiz vajadzīgs… vai tas vispār ir svarīgi… apstājieties un paskatieties sev apkārt – tik daudz mīļu un jauku cilvēku ieraudzīsiet ģimeni, draugus. Tā ir vērtība. Neizmērāma. Nedevalvējama. Nekonvertējama.
Sestdiena , 17. Oktobris, 2009. plkst. 22:36
No vienas puses tev taisnība, bet no otras puses ir viegli no Maslova piramīdas augšgala klaigāt, ka nauda nav būtiska
Nauda ir tikai līdzeklis. Un to var izmantot, lai aizpildītu dažus no Maslova piramīdas līmeņiem.
Iespējams pamanīsi, ka draugi vai ģimene tev nevar sniegt pretī to, ko tu viņiem sniedz, jo viņiem pašlaik būtiskāka ir zemāka līmeņa vajadzību apmierināšana.
Svētdiena , 18. Oktobris, 2009. plkst. 13:34
Reku tikko uzdūros vienam labam stāstam:
Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē.
Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?”
“Izcili, tēt!”
“Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja.
“O, jā!”
“Un ko tu uzzināji?”
Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”.
Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu.
Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”
Sestdiena , 24. Oktobris, 2009. plkst. 12:55
Trāpīts, precīzāk vairs nevar
man ar te tāds stāstiņš… pārdomām par dzīves vērtībām:
Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija
diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļas vietu viņiem
ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies,
vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais
eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja : “Ne vienmēr
ir tā, kā liekas”.
Nākošajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka
mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija
pašiem un nolika gulēt savā gultā.
No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa
sievu gaužām raudām. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais
atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva,
lai tā notiek:
- “Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji;
- otrā ģimenē bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet tu pieļāvi, lai
viņu
govs nomirtu.”
“Ne vienmēr ir tā, kā liekas” – atkal atbildēja vecākais eņģelis. “Kad mēs
gulējām aukstajā pagrabā es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet tā
kā
mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā,
lai viņi neko neatrastu.
Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas.
Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas”.
Dažreiz gadās tā, ka ne visas lietas notiek, kā gribētos vai kā tām
vajadzētu notikt.
Bet ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts
tev un tavam labumam.
Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt…
Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tik pat ātri no tās pazūd.
Bet daži ienāk kaut vai uz mirkli – un top par mūsu draugiem un paliek par
tādiem, atstājot ļoti siltas atmiņas mūsu dvēselē. Un tad maināmies arī mēs
paši, jo esam atraduši īstu draugu.
Vakardiena ir vēsture. Rītdiena – noslēpums. Šodiena- tā ir dāvana ( ne pa
velti angļu valodā tagadne un dāvana ir “a present”.
Man liekas, ka tas ir kaut kas īpašs – dzīvot un prast novērtēt katru
izdzīvoto mirkli. Tas taču nav ģenerālmēģinājums !
Svētdiena , 18. Oktobris, 2009. plkst. 14:50
“Jo vairāk tu tiecies pēc naudas un materiālām vērtībām, jo tālāk tu no tām attālināsies.”
Svētdiena , 18. Oktobris, 2009. plkst. 16:07
Ah tad tādēļ tu izliecies, ka tev materiālais nav svarīgs… lai klusām pielavītos.
Pirmdiena , 19. Oktobris, 2009. plkst. 16:29
Lai vai kas notiktu tev nekad nevarēs atņemt to, ko tu proti un to ko tu zini, tas arī manuprāt ir būtiski.
Svarīgi ir spēt saglabāt to, kas tu esi!
Pirmdiena , 19. Oktobris, 2009. plkst. 15:42
o cik jauki. filozofu 3. semestris individuālā izpildījumā.
Otrdiena , 27. Oktobris, 2009. plkst. 14:29
nauda nav svarīga un nepadara laimīgu. Bet es tomēr labāk raudu s klases mersedesā nekā 10 tramvajā
Trešdiena , 28. Oktobris, 2009. plkst. 12:28
… bet vai nebūs tā raudāšana tādēļ, ka cīnoties par S klases mersedessu tu esi pazaudējusi daudz ko citu?
JA būtu jāizvēlas raudāt S klases mersedesā, vai caur tramvaja logu ar zināmu skaudību noskatīties uz to no malas dodoties mājup pie saviem mīļajiem?
Pirmdiena , 2. Novembris, 2009. plkst. 16:01
nauda nepadara laimīgu, bet tā ir daudzu vērtīgu dzīves pamatnoteikumu pamatā. Vai esi dzirdējis vecum vecu un labu teicienu? “kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā”. Nauda neatrisina nesaskaņas, nevairo draugu pulku, tā ir tikai nauda. Bet ar to cilvēks nodrošina sev dzīvesvietu, pabaro un apģērbj ģimeni. Problēma ir tajā, ka cilvēki naudai ir piešķīruši pārāk lielu varu. Tas ja man ir s klases mersedess nenozīmē, ka mājās mani mazāk mīlēs. Pamatu pamatos pasaule ir lietu kopums, kur visas lietas ir līdzsvarā.
pa gudro ne??
Ja izdomā pievērsties ticībai un uzkāp kalnos, tad jāizdomā labi, vai bads tevi nenodzīs atpakaļ ielejā.