Nu jau 4 diena kopš brīža, kad sadzīvoju ar apziņu, ka daudz maz skaidrība par profesionālo dzīves ceļu ir tikai tuvākajām dažām nedeļām… pēc tam šņākoņa un melnbalti punktiņi… kā TV, kad signāls notrūkst. Kā lai aizpilda šo nenoteiktās formas, izmēra un satura periodu? Būs viņš vispār vai nebūs?
Esmu nolēmis, ka noteikti (pat ja izdosies parakstīt jaunu līgumu vēl pirms esoša darba līguma beigām) paņemšu pa vidu vismaz nedeļu brīvu. Tādu kā neapmaksātu atvaļinājumu. Lai uzlādētu baterijas. Pēdējais atvaļinājums (3 nedeļas) bija ap Jāņiem šogad, bet nu grūti to būtu nosaukt par pilnvērtīgu atvāļinājumu, jo tāpat zvanīja klienti, sūtīju e-pastus un pat biju uz pāris tikšanās.
Vispār man pašam interesanti vērot sevi tā it kā no malas – pirmajā dienā bija tāds kā autopilots. Tu visu saproti, tu visu dari pareizi, tu neko pārsteidzīgu un nepārdomātu neievāri. Otrajā dienā ir tāda kā konstruktīva rīcība iespēju apzināšanā, tādā kā vides un apstākļu izpēte. Pieteikšanās uz vairākām darbavietām, kur es būtu piemērots…. Tad tākā vairāk pievērsies sev. 
Tāpat otrajā dienā jutos arī nedaudz atvieglots un uz kolēģiem skatos ar tādu mazo smīniņu – “man bi jūsu problēmas!” Toties stress ir pazudis kā ar nazi nogriezts… Pēdejās pāris nedeļas tāda ziņā nebija vieglas. Tāpat šajās dienās ir izdarīts milzumdaudz privāto lietu (lielākoties ārpus darba laika), kas tika atliktas līdz brīdim “kad bus laiks”… parādījusies tāda kā enerģija parupēties par sevi, savu ģimeni un savu mājokli. Piemēram man jau pusgadu sēta stāv kaudze ar gāzbetona blokiem… pasūtīju konteineru un vakarā atslodzei kopā ar mājiniekiem sametām kādus 6 kubus šo buvgružu…. lai sēta ir tīrāka..
Esmu optimists, noskaņots apgāzt kalnus! Kas būs tālāk? Kaut kāda brīdī iestāsies besis un depresija? Ceru, ka nē!
Starp citu, es nopietni apsveru un būtu gatavs doties uz ārzemēm… kas to būtu domājis… laikam jau ši dižķibele var būt par jauku iemeslu dzīvē kaut ko būtiski mainīt. Ja būs tāda iespēja (nu noteikti netaisos zemenes lasit vai viesnīcas nummurus uzkopt), tad noteikti nopietni apsvēršu iespēju doties prom… protams, ja varēšu arī ģimeni ņemt līdzi un nodrošināt ne sliktākus apstākļus kā šeit.
Viens citāts no raksta iekš diena.lv (rakstītajs nēesmu es, bet škiet ļoti līdzigā situācijā nonācis cilvēks):
Darba zaudējums ir arī iespēja veselīgi paraudzīties uz stabilitāti. Vai tāda patiešām pastāv? Kamēr nav nekādu satricinājumu, mums ir šī ilūzija. Tomēr darba zaudēšana ir iespēja dzīvi ieraudzīt tādu, kāda tā ir, — neprognozējamu un mīklainu. Nedrošu, bet tieši tāpēc dzīvošanas vērtu.
