Diezgan ilgu laiku neko nebiju rakstījis par ekonomiku un inflāciju, taču šķiet nu ir īstais laiks atskatīties un pavērot, kas tad īsti ir noticis.
Dīvainā ārstēšanas metode
Kalvīša kā toreizējā premjera teksts “…inflācija ir slimība, kas jāizslimo…” šķiet tiks ierakstīts Latvijas 21 gadsimta vēstures grāmatā ekonomikas nodaļā kā lielākās politiķu kļūdas. To šķiet apzinās ikviens politiķis. Tad, kad šo pateica Kalvītis (apmēram pirms pusotra gada), īstenībā bija pats īstākais brīdis visnežēlīgākās cīņas uzsākšanai pret inflāciju. Manuprāt visefektīvākais veids kā to izdarīt būtu bijis iztērēt kādu vienu miljonu latu un iestāstīt tautai, ka nedrīkst aizņemties bezatbildīgi. Nu vēlēšanu kampaņām tie miljoni atradās… taču tautas glābšanai no ekonomiskā bankrota diemžēl neatradās.. nu valdības vīri taču saprot, ka tauta tic reklāmām… tad vajadzēja tādu līdzekli arī izmantot, lai paglābtu vidējo latvieti pašu no savas uzvedības.
Stulbā tauta ar ticību uz skaisto nākotni un neizmērojamu optimismu
7tiņi treknie gadi, kas izrādījās tikai pusotrs trekns un pārējie šķiet mahten netrekni. Es gan īsti nesapratu tautas masveidu optimismu par to, ka turpmākos daudzu gadus ienākumi augs ar tempu vidēji 20% gadā un īpašumi paliks dārgāki un nekad nebūs lētāki kā Ņujorkā vai Dubajā.
Būsim reāli! Mēs esam Eiropas savienības province… tāpat kā, piemēram, Saldus uz Latvijas kartes… notiek tur mini kustība, taču brīnumi tur nekad nenotiks… nu Saldū pēkšņi ne no kā dzīvokļi nekļūs dārgāki kā Rīgā vai Jūrmalā. Būsim reāli… bet dzīvojot Latvijā mēs ticējām, ka ir ekonomisks pamats Rīgas veco, gandrīz nojaucamo paneļu māju dzīvokļu cena par 1200Ls/m2 ir ekonomiski pamatota pamatojot ar līdzīgu cenu līmeni Londonas centrā vai Parīzes centrā… GET REAL! Vidējā cena dzīvoklim, ar vidēji normāliem apstākļiem (pēc Eiropas standarta) Latvijā ilgtermiņā ir jābūt vidējās algas apmērā par kvadrātmetru… attiecīgi ne vairāk par 500… 600 Ls/kvadrātmetrā . Pļavnieku un citu guļamrajonu dzīvokļu cenām šobrīd vajadzētu būt stabili ap 400 Ls par vienu kvadrātmetru. Tā ir normāla pasaules prakse… tas ir nosacītais līdzsvara punkts…
Vēlme dzīvot labāk nekā varam patiesībā atļauties
Šķiet latviešiem ir kaut kādi aizvainotā mazākā brāļa kompleksi, jo kā savādāk varēja izskaidrot tiekšanos pēc apvidus automašīnām, platekrāna televīzoriem un visiem citiem labumiem, kas tiešā veidā dzīves līmeni neuzlabo, taču paņemti no luksus plauktiņa… pie tam pērkot līzingā… Par Porsche Cayenne daudzumu Rīgas ielās brīnijās mani Zviedru kolēģi, kas vēl vairāk kļuva pārsteigti uzzinot, ka lielākoties tās automašīnas ir pirktas līzingā un kā darba automašīnas… Viņi to reāli nevarēja “sagremot”.
Izglītība, kas diemžēl neieliek stabilus pamatus
Mums ir augstākās izglītības iestādes, kas šodien nodarbojas ar naudas izsūkšanu no nabaga jauniešiem, taču pretī neko vērtīgu neiedodod. Nu diemžēl nav mums tā izglītība tāda, lai pēc universitātes beigšanas reāli tie darbinieki varētu strādāt savās profesijās… nu visi profesionāļi ir “jāpārmāca” speciālos kursos vai jāsūta pieredzes apmaiņas komandējumos, kas maksā vēl tik pat daudz… un tikai tad mēs reāli iegūstam profesionālu uzņēmuma vadītāju, programmētāju un pat moderna traktora vadītāju.
Ko tad darīt?
Nu principā svešās zemēs runā par to, ka smagos ekonomiskajos apstākļos ir nevis jāsamazina maksimāli daudz viss iespējamais, bet gan JĀINVESTĒ lietās, kas nodrošinās valstij un indivīdam unikālās priekšrocības brīdī, kad ekonomika atsāks augšupeju. Līdz ar to es ņemos apgalvot – Gudrās galvas tur augšā – tagad vajag iespringt un reāli naudu tērēt:
1. efektivitātes uzlabošanai. Nu cik man zināms, tad milzīgi daud zenerģijas tiek iztērēts vienkārši skaidrojoties starp ierēdņiem par to kurš par to ir atbildīgs kā arī aizpildot birokrātiskos papīrus… nevis darot reālu darbu.
2. procesu optimizēšanai. Es brīnos kādēļ valsts nevar noslēgt vienu normālu līgumu ar visiem valstī strādājošajiem telekomunikāciju operatoriem par to, ka visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem visas sarunas savā starpā ir bez maksas… iedomājieties cik miljonus ietaupīsies? Un šādi nelielie mājasdarbi izdevumu samazināšanā ir ikvienā valsts nostūrī…
3. Labai izglītībai ar praktiskām iemaņām no reālās dzīves (ieskaitot ārzemju speciālistu piesaisti) lai mums pietiekamā daudzumā būtu tādi zinoši speciālisti ekonomikā kā Melngailis (kuru nezinkāpēc patrieca no Lattelecom.. laikam jau par to, ka viņam nebija vienalga) un citi. Lai beidzot Latvijā lielo uzņēmumu vadītāji reāli sāktu domāt par to kā vairāk pakalpojumus un preces eksportēt, nevis par to kā vairāk “noslaukt” vietējo tautu. Tiesa gan laikam gudrajām galvā par šo tēmu satraukties ir lieki, jo viņi visi var atļauties savas atvases par naudu uz Labajām ārzemju skolām aizsūtīt… bet tauta, lai jau kuļas kā māk.
Es ceru, ka nākamreiz, kad redzēšu pa TV Kalvīti, Zatleru vai kādu citu darboni izklaidējamies Ķīnā, Amerikā vai Austrālijā man būs iekšēja sajūta, ka viņi to patiešām ir nopelnījuši ar savu ieguldījumu Latvijas labā…. šobrīd man gan vairāk šie skati asociējas ar riebumu, ka tiek izniekots manis apmaksātais laiks nevajadzīgās lietās… Pamostieties valdības vīri! Mums ir reāli ielaista slimība!
Like this:
Be the first to like this post.
*Tieši šādu ziņu kļūdas pēc saņēma šodien pēcpusdienā vakar vakarā vairāki tūkstoši Bloomberga ziņu lietotāji. Galvenokārt investori… Pati ziņa, gan nav pilnīga jo nav minēts nāves datums kā arī iemesls (atstāti XXX, lai vēlāk var ar “find and replace” strādāt)
Varbūt arī tu atklāsi ko noderīgu!
Gribi nopelnīt miljonu? Tas ir vienkārši – paziņo preses relīzē par sensacionālu atklājumu (
Amerikā izvērtusies diskusija par olimpisko medaļu skaitīšanu un mērīšanu starpvalstu līmenī. Visa pasaule skaita zelta medaļas un pēc šāda principa līdz pat šodienai Kīna bija stabilā vadībā. Taču vēsturiski ir tā, ka ASV viss tas tiek skaitīts pēc kopējo medaļu skaita un līdz pat šodienai pēc tādas skaitīšanas ASV bija vadošajās pozīvijās… bet ne vairāk. Šodien Kīņa apsteidza ameriku arī pēc kopējo medaļu skaita.
Vēlējos tautu nedaudz pabrīdināt – 
Visupirms gribēju pateikt lielu paldies tiem komentētājiem un rēķinātājiem, kas patiešām kvalitatīvi un plaši apstāstīja savu viedokli. 
Reiz mežā dzīvoja Rūķītis. Viņš katru dienu gāja un smagi strādāja lasot ogas un nesot tās pārdot uz tuvējo vīna darītavu. Par ogām viņam maksāja Mežikos – tā bija Meža oficiālā naudas vienība. Rūķītim ir ģimene (Sieva Sniegbaltīte un 3 bērni SnieRūķBaltīši). Principā Rūķīša ienākumi no ogu pārdošanas ir daudz maz pietiekami, lai pabarotu ģimeni, kā arī vēl 10% atliktu plauktā. Kad Rūķītis ievēroja, ka plauktiņā ir nolicis jau viena mēneša ienākumus, tad nodomāja, ka vajadzētu ar to naudu kaut ko pasākt (nu spiež kabatu, tā teikt!).
