Vakardien bija ilgstošs un patiešām ļoti nogurdinošs ceļojums apmēram 28 stundu garumā… 3 lidojumi (1:20 min, ~9 , 4:30 stundas). Pirmais bija airBaltic (ar Fokkeri uz Stokholmu) un noritēja diezgan ātri. Nākamo lidojumu ar SAS uz Ameriku nācās gaidīt 2 stundas, kas arī nev nekas diži traks. Drošības pārbaude bija diezgan vienkārša – pārbaudīja pasi, viens vecis “apčamdīja”manu augumu vai nav kaut kur paslēpts kāds ierocis un viss! Nekādas tur super-puper izgjērbjošās skanēšanas un vēl nezin kas. Tikai nedaudz vairāk kā mums pašiem bija pirms Šengenas līguma. Garais lidojums noritēja diezgan forši. Lidmašīnā bija gan pietiekami daudz ēdamā, gan izklaides: lidmašīna bija aprīkota ar kādiem 10 filmu kanāliem, ko katrs pats varēja skatīties savā ekrāniņā, kas iebūvēts priekšā esošajā krēsla atzveltnē. Nebija arī nekādu trako procedūru pirms nolaišanās (it kā bija baumas, ka pēdējā stundā nevarēs staigāt pa lidmašīnu un arī nevarēs neko lasīt utt), bet tas viss bija blēņas. Viss notika ierastā kārtībā un līdz pat pašam nolaisžanās periodam (kādas 15 min pirms) kustība lidmašīnā bija diezgan liela (nāca ārā izdzertās koka-kolas un Faxe. 
).
Tad īstenībā civilizētā un patīkamā daļa beidzas… Pirmie iespaidi – amerikāņi paši mēģina radīt viens otram mazvērtības kompleksus. Sākot ar boarding procesu lidmašīnā … tjipa izredzētajiem (biznesa klase, tur vēl kaut kādu bonusu klase) ir “red carpet” serviss… tas izpaužas kā atļauja vienam stabiņam iet pa vienu pusi, kur zemē noklāts sarkans 50×100 cm paklājs… pārējiem pēc tam jāiet pa otru pusi kur šī paklājiņa nav… man tas likās tik smieklīgi… veseku procesa posmu onboardingā uzturēt tikai tapēc, lai economy klases pasažieriem parādītu, ka viņi ir tādi kā loooseri, jo nevar iet 2 soļus pa sarkano paklājiņu. … 8 stundas nogaidījis lidojumu un miegains… man bija dziļi piedir$@$ kāds man paklājiņš zem kājām… azivediet mani līdz viesnīcai, lai varu nomazgāties un izgulēties.
United lidojums (4,5 stundas) īstenībā bija briesmīgs, jo ēdamais ekonomiskajā klasē nepienākas, lidmašīna izskatījās jau “savu atlidojusi” un stjuartes bija … nu kā lai to pasaka… tagad es zinu, kur paliek skaistās stjuartes, kad beidz karjeru (aiziet pensijā) airBaltic. gandrīz visu lidojumu pavadīju skatoties krāsainus sapnīšus… bet kad laiku pa laikam uzrāvos no miega, tad palika šķērmīgi – tu sev mierīgi guli, bet pamostoties konstatē, ka esi kautkādā kastē 10 kilometru augstumā virs zemes… brrr…
Vakarā braucot viesnīcas liftā es sapratu, kas mani vēl kretinē – informācija! Tāda sajūta, ka paši amerikāņi pataisa viens otru par mentāli atpalikušiem cilvēkiem, jo pilnīgi visur ir detalizētas norādes, kas un kā ir jādara… nu piemēram iekāpjot lidostas vilcienā atskan paziņojums, ka durvis aizveras… no kā cilvēki varētu arī secināt, ka pēc pāris sekundēm sāksies kustība, ar izrietošajām sekām… bet šiem vēl skan paziņojums: “tūlīt sāksies kustība, lūdzu turieties pie stieņiem.”… bet viesnīcas liftā es to sapratu tādēļ, ka jebkuru darbību lifts balsī komentē – šis ir pirmais stāvs, lifts dodas augšup…. šis ir piektais stāvs… ar laiku cilvēki pierod, ka visu viņiem saka priekšā un nav brīnums, ka kāds pamanās kaķi izžāvēt mikroviļņu krāsnī, jo redz instrukcijā NEBIJA RAKSTĪTS, ka dzīvniekus nedrīkst likt mikrenē…
Mana viesnīca atrodas Bellevue , kas ir netālu no Sietlas. Pilsētiņa sir kā Mārupe – netālu no lielās pilsētas, taču ar savu nosaukumu un pašvaldību. Biju nostaigājis līdz centram un nekā sakarīga neredzēju…. tādēļ ar autobusu devos uz Sietlu (sab transporta biļete apmēram pusstundas braucienam 2,50$). Sietlā pirmais interesantais bija tas, ka autobusi pārvietojas pazemē pa tuneļiem… pa to pašu ceļu, kur tramvaji (vizuāli – drīzāk jau tramvaju un metro “krustojumi”)… Tad daži eskalatori un tu esi virszemē. Vispār esot Sietlas centrā neko negribējās darīt… un tad izdōmāju nostaigāt līdz Starbucks izdzert tasi krūzi kafijas 3,80$ un tad vietējā lielveikalā nelielu ekskursiju, lai apskatītos kādas bodes ir un cik kas maksā… procesā man uznāca skopums un es vispār neko nenopirku.
Viesnīca vispār laba… lejā ir “escape room”, kur ir 5 XBOX 360 konsoles ar ekrāniem un var iet izklaidēties pa brīvu…. kad vēl dzīvē sanāks paspēlēt XBOX uz 52″ LCD HD TV? :) Amerikāņiem patīk lielas lietas…
Laukā ir apmēram +10″C. Ir 7 pēcpusdiena… visur un vienmēr pa TV visi skatās amerikāņu futbolu, kura noteikumus jau sāku lēnām apgūt… cīnos ar miegu (jo pēc LV laika jau laiks likties uz ausi… kā nekā 5 no rīta). Nedrīkst aizmigt, ja grib rītā pamosties. Rīt plānojas lielā vizīte uz Redmondu uz Microsoft galveno mītni. Redzēs kādus pārsteigumus nesīs rītdiena!
Dzīve ir īsa un vienlaicīgi gara. Īsa ir tad, kad nav ko darīt un laiks “jānosit” nodarbojoties ar dažādām izklaidēm, kas īsti nekādu labumu nedod. Arī bezmērķīgas izklaides ātri vien apnīk un agri vai vēlu gribas lielākas “rotaļļietas” , slaidākas “draudzenes” un daudz vairāk naudas. Bet ja tā padomā, tad cilvēkam īstenībā maz vajag. Te sēžu un prātoju, kas būtu tās 20 lietas, ko es gribētu dzīvē ieraudzīt, pamēģināt, izjust, sadzirdēt… Protams, ir lietas, kas saistītas ar ģimeni, bet tās es te neminēšu, jo tas ir pārāk personīgi… Bet šis tas ko es jūtos komfortabli pastāstīt:
